Balagāns

Ļaujiet man runāt

Tas, kas pašlaik notiek mūsu valsts valdības gaiteņos un informatīvajā telpā, liek nosirmot uz līdzenas vietas pat matiem, kuru vairs nav. Man šķiet, ka ir gājis visādi, bet kaut kas šāds nekad nav bijis, ja runājam par absurda pakāpi. Tik liela nekārtība un haoss parāda vien to, ka nekas nav kārtībā un nekas nemainīsies, ja veco «būdu» nenojauks un neuzcels jaunu. Kaut ko ļoti līdzīgu ļoti sen atpakaļ redzēju kādā it kā pamuļķīgā fantastikas seriālā, kurā vienā sērijā centrā bija apsēsts nams. Kad galvenajam varonim jautāja, ko darīt, lai māju no tiem velniem atbrīvotu, viņš, brīdi padomājis, atteica: «Citreiz būda vienkārši ir jānodedzina, lai murgs izbeigtos, jo atbrīvot to nevar. Tur viss ir piezīdies pilns ar to drazu, ka nav neviens kvadrātcentimetrs, kas nedvakotu pēc elles.» Skatoties to balagānu, kas notiek valdībā, man ik pa laikam uzpeld tā frāze un nedod mieru jautājums, vai šis gadījumā nav tas gadījums. Ņemas kā apsēsti un pilnīgi sisti ar muļķumu. Zinu, ka ir pat tāda nelāga kaite, ko sauc par vistas aklumu. Patiešām nelaba slimība, kad ir pavājināta redze sliktā apgaismojumā, ir novērojama pazemināta gaismas jutība, redzes lauka sašaurinājums.
Kad palūkojam, kā valdībā tiek runāts un kāda ir augsto vīru valoda un izteiksmes forma, it īpaši kādu īpaši augsto, tas liek domāt par kādu psihotropo iespējamo vielu klātbūtni. Tas ir kaut kāds joks? Pasmiesimies par dumjo tautu? Jā, var jau teikt, ko es te gudri runāju, ja pats nevaru piedāvāt kādu risinājumu. Jā, patiešām nevaru un tāpēc tur nesēžu. Es sēžu vasarā zem upeņu krūma, bet ziemā pagalmā tīru sniegu un stiepju malku. Un šāds smalkais stulbums jau ne tikai valdībā. Tāpat man liek prāta rievas pakustināt tas pats Tiesībsarga birojs. Viņi tur šķiet tieši tikpat ietekmīgi kā jebkurš standarta tautietis, jo neko vairāk par vērojumiem, manuprāt, neizsaka, bet ietekme ir nulles līmenī. Konstatē to, ko secināt spēj ikviens, kurš nav apzīmogots ar biroja štempeli.
Un kurš vēl uzdrīkstas kaut ko runāt par vārda brīvību un to, ka cilvēks var izteikt savu viedokli? Kur tad viņš to var izdarīt? Savā «Facebook» kontā, kurā viņu izlasa 20—30 cilvēki un uzspiež tīkšķi? Vai to vietni vispār var uztvert par nopietnu? Tur tak katram sava ideoloģija, mērķi, kāpēc publicējas vai reklamējas, bet ne jau kaut ko saprātīgu tur var paveikt un izdarīt. Cits par citu gudrāki un skaistāki. Fanu pulciņu savākt, un tas arī viss. Un visi šitie «faktčekeri» (faktu pārbaudītāji) man vairāk liekas kā parodija par godaprātu un to, ka mūziku pasūta tas, kas vairāk maksā.
Pārsteidz tas, ka tajos pašos nenopietnajos sociālajos tīklos ļoti, es pat teiktu, ka dikti jēdzīgi runā un savu viedokli pauž tā pati Elita Veidemane, domājoša žurnāliste ar ilgu gadu pieredzi. Jā, viņai arī kāds piešuj melnās pogas un ko tur vēl ne, bet lasi un saproti, ka cilvēks loģiski domā un runā, un tās domas neatšķiras no lielas sabiedrības daļas viedokļa. Tāpat ārsts Pēteris Apinis. Un cik tālu tas izskan un cik nopietni? Necik! Viss tiek uztverts kā pupu mizas. Komentāru sadaļā lasi slavas dziesmas, cik tas gudrais cilvēks prasmīgs un zinošs, vai arī to, ka nu jau nu gan tas galīgi aplami izteicies. Jā, problēma pacelta, bet tā atsitas kā bazūnes skaņa pret vara debesīm. Bezjēgā viss. Un ej kaut vai ieskrienies — tevi nedzird, tevi neredz un klusti tik tālāk, Klāra klukste! Saņemt reakciju no ārvalstu lupatu tirgoņiem par laikā nepiegādātu preci ir daudz lielākas iespējas, nekā te plikam ar ruporu bļaut no prezidenta pils balkona. Atbrauks ar busiņu un aizvedīs uz trako māju. Ar to arī viss beigsies. Es vispār sakāpinātu emociju sakarā ieteiktu nepaust savu viedokli, jo kādam, kam ir savas intereses un sirdsapziņa netiek lietota, tāds stāvoklis būtu lieliska iespēja jūs nogādāt iestādēs, kurās jūs būt gribētu vismazāk. Domāju, ka šādu padomu varētu dot daudzi, kas pieļāvuši šādu liktenīgu kļūdu.
Tie, kas ēd no vienas siles, urkšķēs vienādi, un tas ir skaidrāks par skaidru, tur nav ko runāt, bet cik tālu esam nonākuši tagad, kad esi pilnīgi bezspēcīgs? Ik pa laikam dzird, ka šādi līdzīgi laiki jau bijuši un nav nekas jauns, kad PSRS sociālistiskā iekārta pletusi savus maitu lijas spārnus. Tad mutes bāza ciet un centās visus apsmadzeņot sev vēlamajā ideoloģijā visādos veidos. Vai tagad nav tieši tāpat? Ja kaut kam nepakļaujies, ar tevi tiek galā piespiedbrīvprātīgā kārtā. Kā pietrūkst barikāžu laika drosmes un apņēmības. Kā tās pietrūkst!

Genādijs,
Talsu seniors