Laidzē dāmām — īpašs koncerts

Kultūra

8. marts Laidzē bija diena, kad iedzīvotāji, ne tikai sievietes, tika iepriecinātas ar neierastu svētku koncertu — negaidītu, pēkšņu un pašā pagastiņa centrā. Juris Širmanis, ko varētu saukt arī par Laidzes muzikālo dvēseli, nācis pie idejas tā iepriecināt Laidzes dāmas. Ideju arī realizējis, un Starptautiskajā sieviešu dienā viņām tika veltītas zināmas un iemīļotas dziesmas. «Meitene zeltene», «Dzeltenie aizkari», «Mēmā dziesma» un citas lika smaidos plaukt pusstundas garumā.
Juris, ko visi vietējie draudzīgi sauc par Jurčiku, nevienam vietējam nav svešs, un visiem ir zināms, ka viņš mīl mūziku. Priekpilnas ir kompānijas, kurās paaicināts arī Juris Širmanis, jo dziesmām tiek dota vaļa un bez dejošanas pavisam noteikti neiztikt. Atsaucīgais laidzenieks, kas bērnību pavadījis Pļavās septiņu bērnu ģimenē, sajūsmā ir par senioru ballēm, kurās tiek gaidīts un mīlēts. Pats gan teic, ka nav jau nekāds dižais muzikants un tā visa ir sirdslieta, kas sniedz prieku pašam un citiem, bet mūzika nudien ir viņa dzīve un valoda, kuru saprot visi.
Izpildot tautā iemīļotāko latviešu šlāgera repertuāru un pa reizei arī kādu savas romu tautības dvēseles pērli, Juris Širmanis jūtas savā elementā, un, kā pierāda 8. marta skaistais sveiciens Laidzes sievietēm, ir gatavs arī improvizācijām un neikdienišķiem soļiem. Ar draugu Ingusu runājuši un iedomājušies, kāpēc gan Laidzē nevarētu atskanēt šāds muzikālais sveiciens. Iznesis laukā tumbas, slēdzis iekšā sintezatoru, un mazais balkoniņš kalpojis gluži kā skatuve, savukārt apkārt esošo daudzstāvu māju iemītnieki, kāds pie loga, kāds uz balkona, bet kāds iznācis sētā, baudīja sava kaimiņa sagādāto pārsteigumu, kas noteikti tika pieņemts īpaši, jo ir tāds laiks, kad koncerti nav izskanējuši jau sen. Un kur nu vēl tik glauni, kad tas tiek spēlēts sētā ļaudīm, nemaz neizejot no mājām!
Spēlē pēc dzirdes
Laidzē Juris dzīvo apmēram 17 gadus un uzskata sevi par vietējo, kaut arī bērnība pavadīta citā ciematā, pie tam gaiši un saulaini. Skolas laiks pagājis Pļavu skolā, un par šiem gadiem Juris neko sliktu nevar sacīt. Jautāts, vai jau tad saistījusi mūzika, viņš atbild, ka varbūt drusku padziedājis kā jau bērns, bet neko vairāk. Tikai pirms pāris gadiem pats iemācījies spēlēt sintezatoru un paziņa Inese pamudinājusi neslēpt sveci zem pūra, tāpēc sadūšojies parādīt savu sirdslietu arī draugiem un citiem. «Pats es notis nepazīstu. Spēlēju pēc dzirdes. Es pat nezinu, kā tās notis izskatās. (Smejas.) Es vienkārši noklausos dziesmu, tad sameklēju akordiņus un sāku to spēlēt. Man ir muzikālā dzirde,» atklāj Juris Širmanis, piebilstot, ka sanācis pārsteigt arī kādus, kuri pabrīnās, ka viņa kladē sarakstīti tikai burti, un Juris spēlē pēc tiem. Viņš teic, ka tāds talants ielikts šūpulī, tas viegli sanākot pats no sevis un īstas vajadzības pēc nošu mācīšanās neesot. Laidzenieks piebilst, ka viņa vecākais brālis prot spēlēt ģitāru un arī dēls Kārlis. Dēls ģitārspēli apguvis skolā, un viņš ar notīm gan ir labos draugos. Juris neslēpj prieku, ka dēlam ir talants un labi sanāk.
Roms vai čigāns?
Jautāts, vai ir atšķirība starp latviešu šlāgerdziesmām no romu tautas ierastā repertuāra, Juris teic, ka atšķirības esot, jo viņa tautai tās varbūt ir dvēseliskākas, emocijām bagātākas un arī melodiski atšķirīgas.
Sarunas laikā nevaru nepajautāt Jurim, kā viņš pats apzīmē savu tautību, proti, viņš ir roms jeb čigāns, jo dzirdēti dažādi viedokļi, un kāds čigāna apzīmējumu uzskata par aizvainojošu vai nicinošu. No viņa izskan nekavējoša atbilde, ka tas jau viens un tas pats ir, bet Latvijā zināmie viņa tautības pārstāvji gan sevi sauc par romiem. Nonākam pie viedokļa, ka tad, ja ar pašapziņu viss ir kārtībā, šādām niansēm neko nevajadzētu ietekmēt, un Jurim ar to problēmu neesot, tāpēc uz šo jēdzienu jautājumu skatās veselīgi, bez agresijas un kādām pretenzijām. Un savu piederību čigānu tautībai nekad nav izjutis kā ko negatīvu. «Kāda tur atšķirība — čigāns vai latvietis? Cilvēks jau paliek cilvēks. Tur jau nav atšķirības. Vienīgais, kas ļoti acīs krīt, ir tas, ka tad, ja latvietis kaut ko nozags, to kaut kā tik ļoti neievēros un aizmirsīs, bet, ja nozags čigāns, tad nu visi ir vienādi un zog visi. Šis kaut kā ir iegājies cilvēku domāšanā, bet gribu sacīt, ka tā nav. Ir strādājoši, domājoši čigānu tautības cilvēki un ir, protams, slinki un ne tie labākie piemēri. Vai tā nav visās tautās?» bilst Juris Širmanis. Tāpat viņš izklīdina mītu, ka romu tautības cilvēkiem ir problēmas ar lasīt un rakstītprasmi, sakot, ka mūslaikos skolā obligāti ir jāiet visiem un tur taču to māca. Vecākās paaudzes pārstāvju vidū gan tādi gadījumi ir, bet tā arī ir bijusi katra paša kā cilvēka, nevis tautības pārstāvja izvēle, vai grib iemācīties šīs lietas vai ne.
Ikdienas solis paiet dungojot
Juris Širmanis, kas mājās mīl paņemt rokās arī ģitāru un uzspēlēt, pirmo reizi pie sintezatora piesēdies pirms sešiem gadiem. Bijis mūzikas centriņš un mazs sintezators, un viņš paaicināts atbildēt par muzikālo pusi paziņu kāzu jubilejā, kas arī pašam lika uz sevi paskatīties no malas un apjaust, ka tas dod prieku un patīk. Un Jurim tuvas ir populārās latviešu grupu dziesmas, ko iemīlējuši visi. Jautāts, kura ir mīļākā dziesma, Juris teic, ka visas ir tādas un vienas īpašās neesot. Un dziesma kā tāda esot tik ļoti sirdī, ka arī ikdienas solis paiet dungojot.
Tā kā ar Juri sanāk sirsnīga pasmaidīšana par dažādiem mītiem par romu tautu un to, ka tā nemīl darbu, pajautāju, kā tad pats pelna dienišķo maizi. Viņš pastāsta, ka strādā bruģēšanas firmā un no sava priekšnieka Arņa arī nopircis savu pirmo sintezatoru. Juris neslēpj, ka ļoti gribētu spēlēt grupā, kurā ir vairāki cilvēki, jo nav pretenciozs un vērsts uz sevi. Kādas divas vai trīs reizes uzspēlējis kopā ar priekšnieku Arni, bet tāds sapnis, ka varētu spēlēt grupā, sirdī ir. «Mūzika ir pats labākais, kas var būt! Man patīk ņemšanās ar to, patīk dziedāt, spēlēt,» pauž Juris Širmanis, nenoliedzot, ka ir liels prieks par to, ka ģimene un radi lepojas ar viņa vaļasprieku. «Visforšāk ir spēlēt pensionāriem senioru klubiņu pasākumos, kur ir tik atsaucīga publika un liela auditorija. Ķūļciema senioru klubiņa vadītāja Martiņa ir brīnišķīga un tik darbīga, tikai tagad skumīgi tas, ka nevarēšu viņu sveikt viņas 80. dzimšanas dienā ar savu muzikālo sveicienu, jo viss jau ir aizliegts,» cerībā uz drīzu dažādo liegumu beigšanos sarunu noslēdz Laidzes muzikālā dvēsele Jurčiks.