Izpostītais ceļš

Raksta lasītājs

«Kad uznāk kreņķi un nepatikšanas, tad, lai tiktu no problēmām vaļā, tu atgulies un iedomājies tādu skaistu ceļu, un ej uz Sabili. Un ej, ej uz Sabili un piekūsti, un nogursti, un aizmiedz, un otrā rītā atmodies — tad baigi feini. Sabilē tu neesi bijis, bet tas ceļš viss stāv acu priekšā, un tas ir daudzas reizes redzēts. Un ir vēl skaistāki ceļi, un man tie visi tikpat kā videolentē — uzliec, un tad tu tiec prom no šīs vietas. Un tu esi aizgājis.» (No intervijas ar Imantu Ziedoni.)
Imants Ziedonis no mums aizgāja 2013. gadā. Īsi pirms aiziešanas viņš man dotajam akmenim atstāja vēstījumu. Šo nelielo akmentiņu ar Imanta Ziedoņa vēstījumu es ievietoju lielā akmenī, lai tas tur briestu un piepildītos. Tas kļuva par I. Ziedoņa akmeni un apgūlās Pedvālē, Rambulītes krastā blakus Sabilei. Un katrs, kurš vēlas, var noglāstīt akmeni un domās savienoties ar Imantu Ziedoni un tādā kārtā veicināt viņa nodotā vēstījuma piepildīšanos.
Kādu dienu, kad es Pedvālē kalu skulptūru «Mēnesnīca», pie manis pienāca un uzrunāja kāds gājējs, teikdams, ka dīķa malā pie I. Ziedoņa akmens ir salauztas un izjauktas kāpnes un laipa. Aizgāju apskatīt situāciju, ieraudzīju postījumus, un man kļuva skumji. Apsēdos turpat nojumē uz sola un vērsu savu skatienu sev priekšā. Biju te izveidojis pārdomu vietu — domu ceļu, kurā secīgi cits aiz cita kārtojās pirmelementi — uguns, ūdens, gaiss un zeme, līdz skatiens un domas nonāk līdz I. Ziedoņa akmenim. Tas ir pārdomu ceļš, un nu tas ir izpostīts — kāpēc? Kāpēc gadu no gada kāds ielavās parkā, izposta mākslas darbus, tiltus, laipas, nozog materiālus un instrumentus, izdauza logus, izrauj kociņu stādījumus…
Un tad, skatienam slīdot tālāk aiz I. Ziedoņa akmens, pāri Rambulītei vīd nokaltuši, salauzti un nokrituši koki. Kādreiz sakoptā, skaistā grava ar mākslas darbiem ir atkal aizaugusi krūmiem un kļuvusi necaurejama un izzudusi skaistā taka. Un neredz vairs staigājam leģendām apvīto «Balto princesi», kuras kaps ir pamests un aizmirsts. Kad pirms vairākiem gadu desmitiem sākām kopt šo vietu, mans tēvs stāstīja un rādīja, kā viņš, būdams skauts, kopa taku un strautā būvēja ūdenskritumus. Un tāpat ir jājautā — kāpēc? Kāpēc censties, domāt, darīt? Kāpēc gadiem ilgi aicināt, lūgties un cerēt?
Es pieceļos un eju atpakaļ pie akmens kalt skulptūru «Mēnesnīca».
Ir ceļi, kurus katrs iet, un ir ceļi, kuri kopā ejami. Katrs un kopā mēs izvēlamies savus ceļus. Tie ir dažādi — gan ejami, gan braucami, gan domās izdomājami un sapņos rodami. Un visi tie ir kopjami.
Ojārs Feldbergs