«Būt māksliniecei — iespēja atklāt par sevi patiesību»

Kultūra

Šomēnes Mērsragā ir tāds īstens, gribas teikt, Jolantas Briedes-Kleinas mēnesis. Kāpēc tā? Jo uz Mērsragu atceļojušas divas Jolantas izstādes. Viena — Jolantas Briedes-Kleinas & Gunta Kleina izstāde «Atklājums» apskatāma Mērsraga tūrisma informācijas centra logos un tiem apmeklētājiem, kas savu apmeklējumu pieteikuši telefoniski. Bet otra — pavisam citādāka izstāde ar nosaukumu «Māksla būt» martā rotā tautas nama sienas. Tiesa, arī tā apskatāma vien tiem, kas dodas uz bibliotēku saņemt grāmatas.
— Kas ir Jolanta? Pastāsti!
— Tēlaini izsakoties, Jolanta ir nenotverama un brāzmaina vēja brāzma. Tā ir tik mainīga un pārsteidzoša, ka pati sevi spēj pārsteigt. Dažkārt viņa steidzas ko apgūt jaunu, iedziļinās līdz mielēm, analizē, vēro un aiz sajūsmas skraida pa ziedu pļavu. Dažkārt tai gribas daudz un dikti runāt — ar cilvēkiem un dabu. Visvairāk viņa tic bērniem un dievišķumam, tāpēc augstu vērtē patiesumu un tīrību. Viņa ir noslēpums, kuras šķautni var atklāt tikai viņas mākslā.
— Mums abām ir saistība ar Tērveti, man vispār vienmēr tas šķiet interesanti, ka Kurzemē kaut kā sevi atrod cilvēki no Zemgales. Esi sevi atradusi? Engure iedvesmo?
— Vai, cik tas ir dievīgi — satikt un būt kopā ar savējiem! Ļoti priecājos par mūsu tikšanos un vienmēr pateicos dzīvei par īpašajiem cilvēkiem. Man ir palaimējies iepazīties vēl ar pāris zemgalietēm, kas fantastiski jūtas, Kurzemē dzīvojot. Tas laikam ir tik dabisks process — atrast to savu vietu un tajā pašā laikā piederēt sev. Runa ir par enerģiskām personībām. Un, cik spēcīga ir Tērvetes enerģija! Es to atklāju tikai savas dzīves nopietnajā periodā, kad vajadzēja dabas dziedināšanu un sevis restaurēšanu… tikai tad nāca Engure, oļi un ceļš gar jūru. Jā, un mana lielākā Dieva dāvana — drošība vīrieša azotē.
— Kā sajuti sevī mākslinieci? Kad sākās tavs ceļojums uz pašas pirmajiem radītajiem mākslas darbiem?
— Mana māksla nāca vaļā tad, kad man vairs nebija nekā! Biju viena, pilnīgi «kaila», un man sev bija jāatzīst, ka būt māksliniecei ir iespēja atklāt par sevi patiesību. Māksla manī dzīvo jau no dzimšanas. Bērnībā mīļākās pārlapotās grāmatas bija pasaules mākslas vēsturiskie šedevri. Tas bija 2018. gads, kas atvēra durvis, un laukā no manis izgāzās tas, kas bija sakrājies. Tad sekoja izstāde. Tad otra… Sākās manas mākslas dialogs ar sabiedrību.
— Pastāsti, kā tapa izstāde «Atklājums» un kāpēc to nosauci tieši tā!
— Atklāt ko jaunu dzīvē ir ļoti vērtīga pieredze. Nezinu, laikam esmu pārāk pieklājīga un visu laiku par visu pateicos. Arī šoreiz izstādi «Atklājums» varētu saukt par pateicības žestu tam, kas man ir devis dzīvību, brīvību un spēju stāvēt pāri bezjēdzīgām lietām. Tur es stāstu par līdzsvaru, mieru un jūras bezgalīgo pieredzi. Un galu galā — tur tajos Engures oļos es atklāju sevi.
— Tiem, kas izstādi nav redzējuši dabā, iesaku apskatīt to Mērsraga mājaslapā, kur publicēti izstādes darbu foto. Man šī izstāde, saprotams, ir īpaša ar to, ka tajā redzami man tik ļoti mīļie jūras skati. Kādi skati tev pašai ir mīļi?
— Ar vīru esam nedaudz brīvdomātāji un aizraujamies ar burāšanu. Plānojam ceļojumus un mērķējam nākotnē mainīt savu dzīves kvalitāti uz vēja un ūdens stihiju. Nenoliegšu, ka mīļākais skats manā iztēlē paveras uz kādu Vidusjūras ostu, kuru noteikti vēlētos uzgleznot…
— Izstāsti arī par otru izstādi — «Mākslai būt»! Tā ir pilnīgi citāda… Ļauj lasītājiem saprast, kas tajā atainots.
— Kāds mākslas cienītājs par manām gleznām «Māksla būt» man jautāja, ko māksliniece domāja brīdī, kad gleznoja? Mana atbilde ir — tieši nedomāt, bet sajust visu, kas ir manī savijies un sakrājies, emocijas (sāpes, skumjas, ilgas, dusmas), atcerēties kaut ko no iepriekšējām pagātnēm, izsāpēt tās košās krāsās, iztīrīt sirds krāterus un uztaustīt jaunu enerģiju.
— Piemini arī savu saistību ar Engures «KuKuu», uz kuru, kā zināms, dodas arī daudzi mērsradznieki. Ar ko vispār ikdienā nodarbojies?
— O, jā! Tas ir mans jaunais ceļojums! Caur maizes smaržu sajūtu mīlestību. Engures «KuKuu» ceptuvē tā viennozīmīgi mīt un tiek iecepta katrā maizītē. Vienmēr esmu sapņojusi par maizes izzināšanas procesu — gribas zināt, kur mīt tās dvēsele. Strādājot no sirds, satieku tik daudz foršu cilvēku, prieks par mērsradzniekiem — tie mūsu aktīvākie maizītes fani!
Mani aizrauj daudzas lietas — es šuju apģērbu, esmu apguvusi masieres amatu, vadu radošās darbnīcas bērniem un pieaugušajiem. Tomēr pāri visam esmu māksliniece un jo-projām ar lepnumu sev spēju atzīties, ka tas ir labākais, ar ko nodarboties!
— Šķiet, tiešām esi vispusīga un krāsaina arī pati kā personība. Kādas krāsas novēli piedzīvot cilvēkiem šajā pavasarī?
— Vislielākais atbalsts sev un vērtīgākais resurss esi tu pats šajā pasaulē. Cik daudz ir visa tā liekā, ko tev nemaz nevajag. Vajadzīgs tikai tas, ko mīli radīt, kur mīli būt un ar tiem, kam arī tas ir svarīgi. Novēlu ikkatram — ļauties dabiskajam vējam burās!