Ir jāizmanto iespējas, kādas šis brīdis dod!

Personības

Jānis Baltačs līdz pagājušā gada oktobrim bija tas uzticamais, strādīgais un vienmēr rosīgais sētnieks, kas ar sieviņu Mārīti ilgus gadus rūpējās par pašvaldības administratīvā centra tīrību un teritorijas uzkopšanu. Amatā aizvadīti 28 gadi, un katrs agrais darba rīts bijis īpašs. Bijis prieks pirmajiem uz takām satikt ezīšus, redzēt un dzirdēt gājputnu ierašanos un aizlidošanu, tāpat citas dabas norises nebeigušas priecēt strādīgā pāra dienas.
Jānis Baltačs, kurš teic, ka kārtīgi un uzticami paveikts darbs liek priecāties arī pašiem, 2020. gadā bija to brīnišķīgo deviņu cilvēku vidū, kas tika pagodināti ar Talsu novada Goda balvu. Lai gan klātienes svinīgais saņemšanas prieks valstī esošās situācijas dēļ gāja secen visiem, tas nemazina prieku par to, ka darbs novērtēts ar tādu cieņas apliecinājumu. Patiesi, uz ko tādu nav pat cerēts, un oktobrī, kad beidzis savas darba gaitas, dodoties priekšlaicīgā pensijā, Jānis negaidot saņēmis pārsteidzošo ziņu, par ko no sirds izsaka pateicību SIA «Talsu namsaimnieks» priekšniecībai, darbiniekiem un saviem kolēģiem. Pirms četriem gadiem saņemta arī «Talsu namsaimnieka» balva «Zelta slota» un prēmija. Tāpat dzirdēts katrs garāmgājēju pateicības vārds un sveiciens, kad veikuši savus ikdienas pienākumus.
Darba sludinājums ieraudzīts «Talsu Vēstīs»
Kopā ar sieviņu, kā mīļi sarunā Jānis sauc savu kundzi Mārīti, strādājis par sētnieku jau kopš 1992. gada. Iepriekš kopā arī mācījušies Rīgas Poligrāfijas mākslas vidusskolā. 1978. gadā to beiguši un devušies darba gaitās uz Talsu tipogrāfiju. Jānis smaidot teic, ka sanācis drukāt arī avīzes, arī laikrakstu «Talsu Vēstis».
«1992. gadā aizgājām no tipogrāfijas, jo tika celta komjauniešu māja, un man divi gadi bija jāstrādā, lai tiktu pie dzīvokļa. Pēc tam ar Mārīti staigājām pa Talsiem un meklējām darbu. «Talsu Vēstīs» atradām ziņojumu par to, ka domē ir nepieciešams sētnieks. Tad mēs aizgājām un pieteicāmies darbā, bet pirms tam kardināli mainījām dzīvi. Tad lielais rajona priekšnieks bija Kārkliņš, bet pirmais mūsu darba priekšnieks — Kalderauskis Valdis. Tā mēs sākām strādāt, un bijām divi sētnieki. Un, jā, kopā galu galā sanāca nostrādāt 28 gadus. Ir, protams, mainījušies darbavietu nosaukumi, bet vieta un amats mums bija viens. Paši brīnāmies, kā tik ilgi sanācis,» sirsnīgi smejas Jānis, atļaujot ieskatīties savas dzīves atmiņu lappusēs. Rīgā skolā iepazinušies, trešajā kursā sākuši draudzēties, bet skolu beiguši jau kā pāris. Jānis pats gan nāk no Kuldīgas, taču sieva Mārīte ir talseniece. Nākot uz Talsu tipogrāfiju strādāt no prakses Kuldīgā, kad tās priekšnieks izteicis piedāvājumu, iedots arī mazs dzīvoklītis, un tad arī Jānis ar Mārīti apprecējušies.
Vai darba tikums ir iemācāms?
Laikos, kad absurdisma buldozers ne reizi vien grib noslaucīt no zemes daudzus stabilus pamatus, izdzirdot darba tikuma jēdzienu Jāņa Baltača sakarā, acis gluži vai ieplešas aiz vēlmes uzzināt ko vairāk. Viņš pastāsta, ka tas ir vērtīgs mantojums no bērnības, kad vasaru brīvlaikos vecāki dēlu sūtījuši uz laukiem, kur dzīvojis pie krusttēva, mammas māsas… «Man bija 11 gadi, kad pirmo reizi pie krusttēva vēroju, kā viņš strādā laukos, un šādā veidā manas mammas brāļi un māsas mani ievirzīja darbā, un man kā puikam daudz kas bija interesanti,» atceras J. Baltačs un piemin arī to, ka, dzīvojot Kuldīgā, trenējies riteņbraukšanā. Treneris bijis Jānis Baukšis — viens no riteņbraukšanas sporta pamatlicējiem Kuldīgā.
«Ļoti perfekts vīrs. Kuldīgas sporta skolas direktors un riteņbraukšanas nodaļas treneris. Viņš mums mācīja disciplīnu. Sacensībās izbraukāju visu Latviju. Treneris mācīja, ka jābūt ne tikai labiem sportistiem, bet arī kārtīgiem cilvēkiem. Patiešām labs treneris, kuru atceros un kurš mani virzīja, mācīja, un tas ir paliekoši,» novērtē bijušais skolēns vēl pēc daudziem gadiem. Darba tikums Jāņa dzīvē atklājies vēl īpašāk, kad strādājis meliorācijā un pļāvis grāvjus ar izkapti, tīrījis caurteces, kopis meliorācijas sistēmas un strādājis ziemā mežā. «Un tās sistēmas bija rūpīgi jāapstaigā un jākopj. Līdz ar to, pļaujot un rokot grāvjus un darot citus darbus, arī sētnieka pienākumi nebija sveši, un tāpēc tas man nesagādāja nekādas grūtības. Man patiešām bija prieks strādāt par sētnieku — sakārtot darba objektu tā, lai cilvēki priecīgi var nākt uz darbu. Pilsētas fonā bija vesels hektārs, ko kopā ar sieviņu kopām. Pašam bija gandarījums par padarīto darbu,» pauž Jānis Baltačs.
Iespējas ir jāizmanto!
Rīts darba gaitās allaž iesācies agri — jau piecos no rīta. Ziemā, kad bija daudz sniega un vajadzējis tikt galā ar lielajām kupenām, tad jau trijos četros abi bijuši darba gatavībā. Bijis jābūt arī klāt, kad piezvanījusi priekšniecība, un dienas laikā savā objektā jābūt vairākkārt. Rudeņi nepagājuši bez lapu jūras, ziemās atkal cita specifika.
Par savu darbu Jānis bijis priecīgs, bet tagad, kad aizgājis pensijā, iesācies jauns dzīves posms. «Ir jāizmanto iespējas, kādas šis brīdis dod. Es esmu laimīgs! Laimīgs par to, ka esmu brīvs! Es varu būt kopā ar ģimeni, varu palasīt kādu grāmatu. Varu drusku patrinkšķināt ģitāru un to daru sev. Ar sieviņu uzspēlējam novusu. Jā, no pirmās pensijas nopirkām novusa galdu, lai varētu trenēties un spēlēt. Mēs visu darām kopā. Uz jūru arī braucam kopā — uz Roju, Kolku, Mazirbi un citur. Vienīgi valstī un pasaulē notiekošais ir viesis izmaiņas, un ir sanācis mazāk būt pie ezera. Man ļoti patīk copēt — gan ziemā, gan vasarā. Braucu uz Laidzi un citiem tuvējiem ezeriem, kas riņķī. Braucam arī bekot. Patīk lasīt mellenes un brūklenes. Un arī šīs visas lietas abi darām kopā,» savas dzīves vērtības līdzdala Jānis Baltačs.
Mazdēliņš dzīvē vēl nav satikts
Jānis un Mārīte ir vecāki diviem bērniem. «Mēs ļoti gaidām to brīdi, kad varēsim viņus apciemot. Gan bērnus, gan mazbērnus. Meitai ir 11 gadus veca meita un puisēns, kuram ir deviņi mēneši. Mazdēliņu vēl nemaz neesam redzējuši. Viņu sauc Ābrahāms. Dēlam ir dēls, kuram arī ir 11 gadi. Dēls Normunds dzīvo Anglijā, bet meita Ieva — Vācijā,» pastāsta Jānis. Kad runājam par izmaiņām, ko kovidlaiks ieviesis pašu dzīvē, tad Jānis teic, ka ievēro nepulcēšanās noteikumus kā jau visi, bet nav jau tikai mīnusi, jo pastaigām radies pavisam cits svars. Veikals, māja, pastaigas, labāk iepazīstot Talsus. Abi ar kundzi Mārīti dodas arī uz jūru, kura mūsu sarunā izskan vairākkārt. Tāpat pastaigas mežā, došanās uz Roju, uz Stendes pusi, ko pāris novērtē, un šīm dabas dāvanām šķiet īpašs svars viņu dzīvē gan ikdienā, gan īpašākos brīžos, protot to novērtēt. Pirms pāris dienām bijuši Rojas upes malā, pie Lūrmaņu avotiņa. «Un mums vienmēr ir, ko darīt! Arī mājās. Mums blakus atrodas lielā bibliotēka, kurā esam pierakstīti, un tad, kad aptrūkst lasāmvielas, dodamies uz turieni. Mēs vienu grāmatu nelasām (smejas), bet katrs savu. Man sieviņa lasa tādas biezākas un tad pastāsta, kas tajā grāmatā ir bijis. Ļoti laba grāmata ir Valda Atāla «Elles debesis». Tas ir biogrāfisks stāsts par Valdi Atālu, par viņa dzīvi. Diezgan pasmaga, bet viņam ir tāda interesanta valoda, kas piesaista,» atzīst Jānis, iesakot to izlasīt arī citiem.
Katram ir sava vieta un pienākumi
Tā kā Jānis ar Mārīti daudzus gadus strādājusi tieši pie administratīvās ēkas teritorijas sakopšanas, nevar nepajautāt, kādi vērojumi bijuši par tās darbiniekiem, un vai vispār sanācis kaut ko pamanīt, kad slota vai sniega lāpsta likta pie darba. Jānis, mazu brītiņu apdomādams, teic, ka sanāca katru dienu satikt deputātus, priekšniekus un vietniekus, sasveicināties un tad, ja kāds kaut ko gribējis parunāt, tad to darījis. «Rajonā un domē ir daudz politikas, un es kā sētnieks, protams, vairāk ņēmos un darījos pa lauku, un visa politika ir tālu no manis. Jā, es dzirdu, sekoju līdzi un zinu, kas notiek, bet jaukties kaut kur nevaram un nedrīkstam. Katram ir sava vieta un pienākumi. Mēs savu darbu patiešām darījām no sirds, lai pašiem būtu patīkami un citiem arī prieks,» atklāj Jānis Baltačs.
Vai darbs var būt necils?
Jautāts, vai darba gados nav saskāries ar aizspriedumiem, kad kādam licies, ka sētnieka darbs ir par necilu, viņš atklāti pastāsta, ka pēc darba tipogrāfijā bijušas problēmas ar netikumu, kad tika pieņemts lēmums sākt jaunu dzīvi, visu veco atmetot. «Jauna māja, jauna darbavieta kopā ar jauniem draugiem. Mums sākumā nebija viegli, jo cilvēki zināja, kāds iepriekš biju es. Un daudzi pat nesveicināja, nicinoši varbūt paskatījās… Bet pagāja laiks, un viss mainījās,» turpina Jānis, atkal un atkal apstiprinot vien to patiesību, ka cilvēkiem nepieciešams kāds brīdis, lai varētu pieņemt jauno, noticot, ka vecā vairs nav. «Jāmāk tam kritienam tikt pāri un saņemt spēkus. Un, ja runājam pavisam atklāti, tad man daktere, narkoloģe, ieteica savas problēmas risināt baznīcā. Un deviņdesmito gadu sākumā iesākām savu ticības ceļu. Ieguvām daudz jaunu draugu. Arī Dzelzs Māris tur bija. Tā mēs abi ar ticības spēku tiekam pāri visam,» savā priekā dalās Jānis.
Čakli ne tikai sētnieka darbā
Tā kā sētnieka atalgojums nav īpaši liels, tad Baltaču pāris piestrādājis arī laukos. Ravējuši bietes, piedalījušies siena talkās un citur. «Mēs kopā strādājām apmēram 35 saimniecībās 20 gadu laikā. Un mums vēl šodien ar visiem viņiem ir attiecības. Mēs varam piezvanīt svētkos, novēlēt laimīgu Jauno gadu, satikties un parunāt. Ir, ko atcerēties! Jūtamies novērtēti, jo dzirdam, ka viņi priecājas, ka esam viņiem palīdzējuši. Un tas viss bijis apvienojumā ar darbu, ko darījām pie baltās mājas. Mēs pa drusciņai esam paņēmuši un iemācījušies no katra saimnieka,» savā čaklumā pārsteidz Baltača kungs. Izrādās, ka abi ar kundzi Talsu novadā sastādījuši arī ap 100 hektāriem mežu.
Redz, kā Dievs rūpējies un pasargājis
«Mums Dievs bija sakārtojis tā, ka nekad nenācās strādāt pie cilvēkiem, kas ir slikti. Vienmēr šie cilvēki bijuši brīnišķīgi. Bija prieks pie viņiem braukt, un viņi pat brauca pakaļ mums uz Talsiem no laukiem. Ir palicis tikai gandarījums un labas atmiņas. Dievs mūs vienmēr ir pasargājis… Uz Ventspils ceļa mums trāpījās avārija, un lielā mašīna, pilnu kravu ar dēļiem, kas 20 tonnas, piebrauca klāt manai smagai mašīnai, pieskārās pie borta un pati apgāzās. Mums ar sieviņu nebija ne skrambiņas. Bija arī liecinieki, un tiesā viss labi beidzās,» brīnumā dalās Jānis Baltačs, un mēs abi esam vienisprātis par to, cik svarīgi pirms kāpšanas automašīnā veltīt brīdi lūgšanai par drošību uz ceļa un Dieva apsardzību. «Tas ir ļoti svarīgi. Man patīk lasīt Bībeli un skatīties svētrunas. Piemēram, Jongi Čo, Džoisas Maijeres, kas ļoti stiprina un paceļ ticībā. Daudzus gadus konspektēju Čārlza Stenlija svētrunas, kas dzirdamas Kristīgajā radio. Viņš ir brīnišķīgs mācītājs. Mana mamma dzimusi ticīgā astoņu bērnu ģimenē, tāpēc saknes jau man bija. Tikai katram pienāk īstais laiks, kad jāizdara izvēle,» atklāj Jānis. Viņš piebilst, ka pašlaik pasaulē notiekošais citreiz šķiet ļoti nomācošs, un tas liek vairāk domāt par draugiem, radiem, brāļiem un māsām Jēzū Kristū, liekot uz sirds arī kādu īpaši.
Kas tev tas par darba instrumentu?
Laikam nav nevienas darbavietas, kurās iztikts bez kurioziem. Jāņa Baltača darba gados tādi, protams, arī bijuši. Kā īpašu viņš atminas gadījumu pirms pāris gadiem, kad pie domes ēkas slaucījis taciņu un garām nācis amerikānis. «Es jau nezināju, kas viņš ir! Viņš skatījās uz manu slotu un brīnījās: «Kas tas tāds?» Viņš teica, ka tādu darba rīku nav redzējis, sakot, ka es varētu viņam to iedot līdzi. Amerikāņi jau moderni, bet es viņam pastāstīju par bērza slotu, ka tā ir pats labākais instruments. Viņš stāvēja un smējās,» priecīgi atceras Baltača kungs.
Ar jaunām uzpariktēm gan neesot strādājis. Sniegs tīrīts ar plastmasas lāpstām, kādreiz ar finiera, bet lapas grābtas ar grābekļiem un ceļi tīrīti ar slotām. «Jaunos pūtējus nepielietojām. Jā, ar traktoriņu pļāvu un ar mazo pļāvēju tāpat. Un fitness mums arī līdz ar to bija. (Smejas.) Un ļoti. Pat apģērbam varēju mainīt mazāku izmēru,» uz jautrākas nots turpina Jānis Baltačs.
Tagad īpaši labvēlīgs laiks pārdomām
Jautāts, kā šajos laikos iegūt šo ļoti pamanāmo mieru, kas dzirdams Jāņa balsī, viņš teic, ka ticīgiem cilvēkiem Dievs devis atslēgas, ka viņi var pieiet pie Dieva Vārda, lai Dievs piesmeļ Svētā Garā spēkā. Un viņš iesaka būt dabā, pie jūras, fokusēties uz sapņiem, jo tagad ir laiks, kad labi var pārdomāt nodzīvoto, izdarīto, neizdarīto, to, vai kādam nav nodarīts pāri. Sirsnīgais talsenieks iesaka neuzņemt negatīvo informāciju tik daudz, bet gan izšķirot. «Kādu informāciju mēs uzņemsim, tādi mēs būsim. Tāpēc iesaku sevi piepildīt ar Dieva Vārdu, labām domām un būt blakus labiem un pozitīviem cilvēkiem. «Pacietība arī ir ļoti svarīga. Mēs ar sieviņu pasmejamies par to, ka trauki jau ir dažādi. Ir zelta trauki un ir miskastes. Un miskastes lieto katru dienu, bet tie zelta trauki tiek paņemti varbūt divreiz mūžā. Kad mēs pieradām, ka strādājam šajā apkalpojošā sfērā par sētniekiem, tad mums atkrita viss pārējais un darījām ar prieku to, ko uzskatījām par pareizu. Un priekšnieks mūs vēl pamācīja, kā vajag un ko. Un tās dāvanas, ko Dievs mums ir devis, mēs lietojam,» sarunu noslēdz Jānis Baltačs, pamudinot ikvienu lūgt, jo tad taps dots, meklēt, jo tad tiks atrasts, un klauvēt, jo tad arī atvērs. Tāpat viņš sirsnīgi sveic Sieviešu dienā visas svētku gaviļnieces.