Saputroties šā vai tā ir cilvēcīgi

Ļaujiet man runāt

Lasiet ogas, nevis baumas! Ēdiet augļus, nevis cilvēkus! Tas ir veselībai veselīgāk! Vai nav vieds padoms? Manuprāt, gana labs, lai ieklausītos un liktu aiz auss.
Neliegšos, ka mūsu valsts Ministru prezidenta centieni saprast, kurš tad tagad aizstāj ārlietu ministru, kamēr šis komandējumā, un kuram būtu jāsniedz ziņojums, lika samulst un negāja secen arī manām ausīm. Pārdomājot kārtību un amatu pēctecību, tad nu amatpersona visbeidzot nonāca pie secinājuma, ka to vajadzētu darīt valsts sekretārei, bet visā šajā īsajā pārdomu jūklī izskanēja jociņš, ka finanšu ministrs (Ministru prezidents jau acīmredzot tālredzīgi uzticēja Rinkēvičam citas ministrijas vadību) Rinkēvičs, iespējams, pašreiz ir viņš pats. Nu, protams, ka ne jau Krišjānis ir Edgars vai Edgars būtu Krišjānis, bet gan atbildību sakarā, kad kāds no lielvīriem vai lielsievām nav uz vietas. Apmēram tāpat, kā dzirdēts kādos namos no tētu mutes: «Kad es neesmu mājās, galvenā ir mamma!» Tad nu tas viss izklausījās tāpat, kā pie kases kāds censtos izdomāt, cik magoņu bulciņu var nopirkt par 13 eiro 24 centiem, ja viena maksā 42 kapeikas.
Nu katrā ziņā LTV ziņās noķerts neveikls kadrs, kad cilvēks saputrojies, un tad nu kārtējo reizi vieta tautas dakšu dūrieniem. Jā, ir amati, kuros putroties nevar. Nepavisam nevar. Un šis nu laikam bija tas gadījums. Bet, no otras puses — nu, kā saka tautā, viņš īsti zināja un vienkārši nebija pārdomājis, un tāpēc tagad jākaunina.
Nekādā ziņā neesmu Kariņa kunga atbalstītāja, bet zinu to, ka nekļūdās tikai tas, kas neko nedara. Skolotāji kļūdās, ārsti kļūdās, pārdevēji kļūdās un žurnālisti noteikti tāpat. Svarīgi saprast atšķirību starp kļūdīšanos un apzinātu ļaunprātību. Nekad neaizmirsīšu, kā pati nonācu neveiklā situācijā, meitai uzrakstot, ka viņa ir «īpaša… maita». Vai tad speciāli plānoju tādu gājienu? Bet miesīgs bērns jutās dziļi aizskarts, jo mamma nosaukusi par maitu, ko kādu brīdi nemaz nebiju pamanījusi. Un tas bija situācijā, kad bija neliela nesaprašanās, tādēļ noteikti nebija īstais brīdis, lai bērns no meitas pārtaptu maitā. Vienkārši tā sanāca. Jā, tas nebija publiski, bet bija diezgan neveikli un mulsinoši. Un domāju, ka cilvēcisko faktoru nevajag aizmirst nekur un nekad.
Labi, ja iesākts par kļūdīšanos, tad pieminēšu arī gadījumu, kad nopietna projekta prezentācijā, kas tika gatavota steigā un pēdējiem spēka resursiem, vairāku nopietnu cilvēku priekšā uz ekrāna mana «pusķēniņvalsts» pirmajā zilbē bija nevis «u», bet «i». Tad nu aiz kauna biju gatava līst zemē. Un skolotāja taču! Kā tā var? Vai, vai, vai! Ja būtu svarīga amatpersona un tiktu translēta televīzijā, varu tikai iedomāties, kas par epopeju tur sanāktu. Tāpēc, kā saka mans kungs, «Slava Bogu, ka neesam slaveni un mūs nekur nerāda!» Tad bez kauna jau arī neiztiktu. Liekas, ka patiešām vērtīgāk ir skatīties uz sevi un domāt par to, kādu priekšstatu radu es, arī tad, kad šķiet, ka neviens neredz, jo izrādās, ka var būt brīdis, kad to redz un dzird visa Latvija. Un dzīvot dzīvi tādu, ka nav jākaunas, ja nu kāds aiz sienas klausās ar burku vai divām. Domāju, ka visiem būtu, ko pacensties, — vienalga, vai alga ir 300 eiro vai trīsarpus tūkstoši…

Maigiņa