«Sanāk eksperimentēt visu laiku»

Uzņēmējdarbība

Talseniece Signe Erdmane ar savu uzņēmumu «Ceļojošais franču makarūns» ir viena no LIAA Talsu biznesa inkubatora dalībniecēm. Viņa arvien vairāk papildina piedāvājumu klāstu ar jaunām garšām, krāsām un izstrādājumu izskatu. Šobrīd Signe ir izveidojusi un iekārtojusi telpas Talsu vecpilsētā, kur jau drīzumā plāno nodot zināšanas izsmalcināto makarūnu gatavošanā citiem interesentiem.

— Vai atceries savus pirmos pašas gatavotos makarūnus? Kā radās ideja?
— Ideja pagatavot makarūnus radās, lai dāvanas vietā kaut ko oriģinālāku nekā citus gadus pasniegtu savējiem Ziemassvētkos. Sanāca šķībi un greizi, bet izveidojās «svārciņi» un virspuse nebija sasprāgusi — tas jau bija daudz.
— Kurā brīdī saprati, ka tas varētu pārtapt par tavu galveno ienākumu avotu? Kā sākās tava profesionālā izaugsme konditorejas lauciņā? Kas bija lielākais atbalsts sākuma periodā?
— Kad sāku darboties ar makarūniem, biju bērna kopšanas atvaļinājumā. Tas kļuva par piepelnīšanās darbiņu. Kad bērns sāka iet bērnudārzā, arī man bija jāatgriežas darbā. Strādāju Pastendes bērnudārzā par pirmsskolas skolotāju — audzinātāju. Nostrādājot divus mēnešus, sapratu, ka nevaru tā turpināt, jo makarūnu pasūtījumus nācās gatavot līdz trijiem naktī. Baidījos, vai šī makarūnu padarīšana būs ilglaicīga. Tajā brīdī, kad gāju prom no darba bērnudārzā, ar makarūniem varēju nopelnīt ievērojami vairāk, bet nebiju par simts procentiem droša, cik ilgi tā būs. Vecāka gadagājuma ģimenes locekļi mēģināja mani atrunāt, ka šis «bizness» man nebūs ilgāk par gadu, jautāja, vai gribēšu 60 gados cept makarūnus.
Lielākā manas idejas atbalstītāja bija māsa, kura gan pa kādai reizei nāca palīgā ar visu tikt galā, gan atbalstīja, kad bija jāpiedalās kādos pasākumos. Dīvaini, bet vēl bija meitene, kuru dzīvē neesmu satikusi. Kad iesāku darboties, izmantoju tādas Facebook grupas kā «Radīts svētkiem» utt. Meitene man sāka rakstīt, dot padomus, mudināja darboties un iedrošināja, ka man viss izdosies.
— Cik ilgi eksperimentēji, trenējies, līdz atradi savu recepti un formulu?
— Gatavojot makarūnus, sanāk eksperimentēt visu laiku, arī šobrīd, kad ar to nodarbojos katru dienu, jau četrus gadus. Ir reizes vai dienas, kad nesanāk. Pamainās gaisa mitrums telpās, mandeļu milti ir nedaudz citādāki vai olu baltumi nav vajadzīgajā stadijā, un cepumi nesanāk, uzceļas par daudz vai uzceļas par maz. Sanāk šķībi vai sanāk cieti. Protams, šobrīd esmu atkodusi dažādas lietas, kāpēc un kas notiek, bet tāpat ir dienas, kad kaut kas nesanāk kā vajag, nezinu, varbūt vainīgs garastāvoklis.
— Kāpēc «Ceļojošais franču makarūns»?
— Nosaukums radās, jo bija ideja, ka jāatrod veids, kā makarūnus droši sūtīt pa visu Latviju ar pakomātu, — tā, lai tie ceļā nesadruptu, nesaplaisātu utt. Šis variants īsti neizdevās, bet cilvēki bija ļoti atsaucīgi tieši Rīgā. Kad biju darbojusies aptuveni trīs līdz četrus mēnešus, sāku vest makarūnus uz Rīgu, Tukumu un Jūrmalu. Uz piektdienām savācu pasūtījumus, ko izvadāju pa adresēm, lai cilvēkiem pašiem nebūtu nekur jādodas precei pakaļ. Sākumā palīdzēja draugs, jo pašai pa Rīgu braukāt bija bail, nekad to nebiju darījusi. Pirmajā vasarā, ko strādāju, ieguvu korporatīvu dāvanu pasūtījumu celtniecības firmai — 1200 gabalus, par kura iegūtajiem līdzekļiem nopirku sev automašīnu un uzsāku savu kurjera karjeru «Ceļojošajā franču makarūnā».
— Kuras makarūnu garšas ir tevis pašas iecienītākās?
— Man ļoti garšo saldumi. Kad sāku gatavot makarūnus, man tie šķita debešķīgi. Paldies Dievam, tas ir pārgājis un man iet pie sirds tikai sāļās karameles un kafijas makarūns, pa retam kādu šo veidu makarūnu brāķīti apēdu.
— Tavā «Facebook» lapā var redzēt ne tikai klasiskās apaļās, bet arī dažādas svētku tematiskās un dzīvnieku, multiplikācijas filmu makarūnu formas. Kas bija pamudinājums variācijām?
— Galvenais, kāpēc gatavoju tematiskos makarūnus, ir svētki. Ja Valentīna dienā ceptu klasiski apaļos makarūnus, domāju, ka pasūtījumu skaits nebūtu tik liels, kā gatavojot sirds formas makarūnus. Tāpat Helovīnos, cepot mošķu makarūnus, domāju, ka pasūtījumu skaitu palielināju vismaz desmit reižu. Arī klienti izsaka savas vēlmes, vai nevaru pagatavot kādus multeņu tēlus, dzīvniekus un tamlīdzīgas lietas. Protams, visu realizēt nevaru, jo visas makarūnu detaļas zīmēju ar roku, bet cenšos izpildīt klientu vēlmes.
— Kā notiek jauna produkta radīšana? Piemēram, makarūnu gatavošanas komplekts…
— Par makarūnu gatavošanas komplektu domāju, kad strādāju sava dzīvokļa virtuvē, jo meistarklases tur vadīt nevarēju, bet cilvēki, jau no paša sākuma, kad biju sākusi cept, jautāja pēc meistarklasēm. Tad domāju alternatīvus variantus. Katru reizi, kad iesāku par to domāt vai meklēt kādu informāciju par to, kā salikt komplektu kopā, uztaisīt skaistu kasti, receptes aprakstu un pārējās lietas, nobremzēju, cik tas viss sanāk dārgi un laikietilpīgi. Pirmo reizi stājoties biznesa inkubatorā, komisija izteica, ka gatavošanas komplektā nav vērts ieguldīt enerģiju, ka tādi jau esot un mani ne ar ko neatšķirsies. Ideju pilnīgi neatmetu, bet turpināju domāt, kā un ko varētu rakstīt, noformēt, sapakot. Kad otro reizi biju iestājusies inkubatorā, vienu no mērķiem man uzstādīja komplekta izveidošanu — tad variantu nebija, bija jāsāk gatavot. Kad pabeidzu, viss izskatījās tik gaumīgi un skaisti! Sadarbojos ar Talsu mākslinieci, kas sazīmēja gaumīgas skicītes, tad milzīgu darbu ieguldīja Ance Štolcere, lai visas skices sarediģētu, apstrādātu un saliktu gatavošanas pamācībā. Kopā darbojoties, komplekts sanāca superīgs.
— Vai vari piekrist apgalvojumam, ka makarūni ir modes tendence, kas atnākusi līdz ar sociālo tīklu attīstīšanos?
— Varbūt tā varētu teikt, jo pirmais, kas makarūnā piesaista, ir izskats, bet, kad pagaršo, — to izskats nostājas otrajā plānā, jo makarūna garša un konsistence ir neatkārtojama.
— Pirms aptuveni gada tu ievācies jaunās telpās. Vai jau ir notikušas meistarklases?
— Kad ievācos jaunajās telpās, pēc četriem pieciem mēnešiem sākās ārkārtējā situācija valstī. Arī telpas nebija pilnīgi aprīkotas, gribēju skaisti iekārtot atpūtas telpu, lai pēc meistarklases dāmas var iemalkot kādu dzērienu un panašķēties ar makarūnu. Tāpēc kavējos ar meistarklašu rīkošanu. Šobrīd telpas ir gandrīz pabeigtas, un domāju, ka jau vasarā ar to varēšu sākt priecēt visus gribētājus. Ir jaunas idejas bērnu meistarklasēm, kā arī, sadarbojoties ar citiem Talsu radošajiem ļaudīm, veidot tematiskas meistarklases, pasākumus dažādiem svētkiem.
— Kā redzi sava uzņēmuma attīstības iespējas tuvākajos gados? Kādas lietas savā turpmākajā darbībā vēlies paveikt? Varbūt varam gaidīt lokāciju, kur uz vietas iedzīvotāji varēs satikties uz tasi kafijas un makarūniem?
— Domāju, ka nākamais solītis varētu būt šī meistarklašu vadīšana. Vēl pastāvīgā darbā vajadzētu pieņemt vienu darbinieku, jo pagaidām savā uzņēmumā esmu viss — sagādnieks, konditors, menedžeris, loģistiķis un galā vēl — kurjers. Vēl viena cilvēka pieņemšana darbā manu ikdienu ļoti atvieglotu. Par vietu, kur ienākt iedzert kafiju un parunāties, esmu domājusi, bet atduros pie tā, ka man patīk mana brīvība, ka nav no astoņiem līdz 17 jābūt konkrētā vietā. Ja man gribas, es aizbraucu pie mammas iedzert kafiju un papļāpāt vai aizbraucu ar māsu kopā pusdienās. Man tā īsti ne ar vienu nav jārēķinās, ja nu vienīgi tikai ar sevi. Ja gribēšu pusi vai visu dienu atpūsties, jārēķinās ar to, ka nākamajā dienā būs jāraujas, lai varētu sagatavot visus pasūtījumus. Draudzenes gan smejas, ka man acīs dolāru zīmītes griežas. Ir bijušas reizes, kad esmu teikusi, ka šodien noteikti atpūtīšos vai pastrādāšu lēnā garā, pataisīšu vienradžiem radziņus vai Minioniem actiņas, bet, ienākot pie manis darbnīcā, Signe atkal maļ un puto kārtējās makarūnu porcijas.