Piepildīta dzīve

Personības

Vai varat iedomāties sievieti, kura runājusi ar Eduardu Virzu, barojusi Raimondu Paulu, cienājusi ar tēju Augustu Vosu, saņēmusi dzejoli no Imanta Ziedoņa? Kaut gan viņa pati savu nodarbošanos sauc par maznozīmīgu, tomēr labi zināms, ka nepaēdis cilvēks nespēj pietiekami labi strādāt. Pavāra profesija ir daudz nozīmīgāka, nekā šķiet pirmajā mirklī. Silvija Vikaine nosvinējusi 83. dzimšanas dienu, tomēr nezinātājs vairāk par 60 nedotu. Jā, dzīves pieredzes greznojums, krunciņas pieļautu vēl kādus piecus gadiņus piemest, ne vairāk. Balss skan ļoti jauneklīgi. Ilgi domāju, kā raksturot Silvijas runas veidu, varbūt kā putnu čivināšana pavasarī — straujš, priecīgs, runu bieži pārtrauc smiekli, paš-ironija. Nē, laikam precīzāk būtu to salīdzināt ar jautru pavasara strautiņa čalošanu.
Mēs sēžam kārtīgu saimniekmāju pagalmā. Dēla Pētera un vedeklas Ivetas stādītais ozoliņš aug labi, gluži kā izaugusi Vikaiņu dzimta. Pirms apsēžamies sildīties rudens saulītē skaisti zaļojošajā Valdemārpils Muižgaļu māju sētā, kundze mani aizved sev pašā svarīgākajā vietā, pie netālu augošās Dižliepas. Turpat pamesta un nedaudz nožēlojama varbūt pēdējos dzīves gadus vada Valdemārpils vecā skoliņa. Seko emocionāls stāsts par pirmo septembri, kad šajā ēkā par skolotāju sāka strādāt Talsu mākslas draugiem pazīstamais Silvijas dēls Andris, bet pirmajā klasē mācības uzsāka pastarītis Pēteris.
Mamma — pats galvenais dzīves cilvēks
Par viņu — Ēriku Zeltiņu (dzimušu Mežots) — klausos ļoti iejūtīgu vēstījumu:
— Pēc kara bija tā. Mamma palika viena tikai ar mums divām meitām. Viņa bija ļoti nesagatavota tādai praktiskai dzīvei. Tēvam Kārlim Rīgā pirms kara bija liels dzīvoklis, viņš strādāja Lauksaimniecības akadēmijā. Kara beigās aizbrauca uz Angliju. Tur vadīja biedrības, lasīja lekcijas «Straumēnos». No mammas puses man rados bija Virzas kungs (Eduards Virza— aut.) un kundze. Kad maza biju, pie viņa Rīgā viesojos. Atceros, kā, uz celīšiem notupusies, ar viņu runājos.
— Kurš ir jūsu senču novads?
— Vecaistēvs ir no Vidzemes, viņš bija traks uz zirgiem. Mani puikas arī ar zirgiem krāvušies. Kad aizbraucu Cēsu ceļa galā, tad jau liekas, ka esmu tur piederīga. Mana sirds ir Vecpiebalgas pusē. Man ļoti patīk ūdensrozes. Kad ar māsu bijām Parīzē, izstāžu zālē, kur Monē gleznas ar ūdensrozēm, biju sajūsmā. Tik skaisti! Bērni zina, ka man patīk dziesma par tām, uzdziedāja manā 80 gadu jubilejā.
— Kad uzzinājāt tēva likteni?
— Mamma nodzīvoja pāri par 80 gadiem. Viņa paspēja dažus vārdus pa telefonu ar tēvu pārmīt. Tas bija ļoti smagi. Izgājām otrā istabā, lai nebūtu jādzird. Tēvs apprecējās otrreiz, mamma nē. Man visu laiku bija tāda doma, ka man tēvs jāatrod. Sakaru pēc kara nebija. Kad puikas gāja dienēt, man bija bail meklēt. Tad jau nebija pa jokam, kā tagad. Visi četri dēli dienestā izgāja: Andris Tallinā, Juris jūrniekos Sovetskā (Kaļiņingrada), Jānis Sumgajitā (Azerbaidžāna). Pēteris tā izšmugulēja (alternatīvais dienests) Valdemārpilī. Tētis esot baidījies, ka mums nesanāk nepatikšanas, tādēļ nav meklējis.
Es tā biju iedomājusies, ka esmu mīļākā meita, biju vecākā. Māsa daudzus gadus nostrādāja Botāniskajā dārzā, pēc tam kādu laiku Anglijā, tagad dzīvo Rīgā, viņai ir dēls un divi mazbērni. Kad puikām dienesti bija pabeigti, viņi bija pa daļai saprecējušies, Latvija brīva, es cērtu vēstules uz latviešu biedrībām Kanādā, Vācijā un citur. Vēstule atnāk no Anglijas! Viens no puikām atskrien uz darbu un saka: «Fiksi ģērbies, tev jābrauc uz mājām!» Prasu, vai kas slikts. «Nē, nekas, brauc un nerunā!». Un iedomājieties, dod man tēva vēstuli! Pēc 50 gadiem! Viņam bija dēls kādus desmit gadus jaunāks par mani. Tad es tēvam rakstīju vēstuli kādas septiņas stundas, par visu savu dzīvi. Šausmīgi gribējās viņu satikt.
— Kāda bija ģimene pirms kara?
— Vecaistēvs bija pirmais, kurš sāka audzēt cukurbietes, un pie viņa brauca studenti mācīties un mācībspēki. Cik atceros no stāstiem, mājās rītā runāja vienā valodā, vakarā — citā. Franču, vācu, latviešu. Vecāmamma bija mācījusies Pēterburgā par skolotāju un klavieres spēlēja. Visi tādi (smejas —aut.) labi izglītoti. Man vēl ir rados māksliniece Vija Spekkes kundze, kura nesen nomira Itālijā. Tētis rakstīja dzejoļus (laikrakstā «Zemgales Balss» kara sākumā publicēti arī tēlojumi — aut.). Viņš bija leģionā, bija ļoti izglītots. Visi ar labu izglītību. Tik es tāds švaks esmu. (Atgādinu, ka profesija ļoti godājama un neaizstājama. Iespējams, pieticību ietekmējusi viena no pirmajām publikācijām par tolaik jauno pavārīti 1968. gada Dobeles laikrakstā «Komunārs». Virsraksts — «Neievērojamo profesiju ļaudis», tomēr aprakstā slavēta rūpīgā attieksme, izdoma, gatavojot jaunus garšu salikumus — aut.)
— Kāpēc pavāre?
— Māsa mācījās Liepājas pedagoģiskajā institūtā, es — Rīgas kooperatīvajā tehnikumā. Vajadzēja iet tur, kur var būt paēdis. Skolotāja Anita Pasopa (slavenās Kaucmindes skolas absolvente — aut.) bija audzinātāja, viņa sarakstījusi daudz grāmatu. Viena mana recepte arī ir mācību grāmatā. Tie bija liellopu gaļas veltnīši ar pildījumu. Mācījos dūšīgi, tikai divas meitenes, tehnikumu beidzot 1956. gadā, saņēmām dāvanā milzīgi lielas krievu pavārgrāmatas. Tāda maksāja 70 rubļus. Praksē biju Mīlgrāvī, tur bija liela ēdnīca. Lielo praksi strādāju Ērgļos, pēc tam atgriezos Dobelē. Naudu vajadzēja, tādēļ pie ēdnīcas paņēmu restorānu. Tur bija trīs gabalas karavīru pilsētiņas. Virsnieki nāca ēst. Divas vai trīs bārmenes bija krievu tautības. Pāriniece virtuvē bija žīdiete, bet runāja krieviski. Visus dokumentus man viņai bija jāraksta krieviski. (Runājos nevis ar vienu no, bet ar vienu no labākajām savā profesijā. Jau 1968. gadā Silviju Vikaini un Fanu Rudoviču no restorāna «Tērvete» televīzijas konkursā «Kāda esi, mana pilsēta?» atzina par labākajām pavārēm. Inčukalna restorānā «Sēnīte» notikušajā konkursā toreizējā dobelniece bija labākā jau vairāk nekā 100 dalībnieku konkurencē, par ko rakstīja laikrakstā «Cīņa». Jau ar pirmajiem darba gadiem pavāre sāka radīt jaunas ēdienu receptes. Presē pirmie pieminēti viņas izstrādātais kārtainais krēms, kokteilis «Tērvete», ko vēlāk papildināja vēl citi — aut.)
Žurnāla «Labu apetīti!» konkursam sagatavoju pildītās kartupeļu pankūkas, dabūju balvā pulksteni. Meistara grādu ieguvu Cēsīs. Kad atbraucu uz Valdemārpili, satiku Hugo Leiti, kurš tur arī ieguva meistara nosaukumu. 1976. gada sākumā Talsu rajona patērētāju biedrību savienības rīkotajā pavāru un kulināru sarīkotajā izstādē—konkursā Silvijas kundze ar vairākiem ēdieniem atkal ieguva labākās titulu.
— Kā nonācāt Valdemārpilī?
— Piedzimu Dobelē, valdemārpilniece esmu vairāk nekā 50 gadus. Ar vīru iepazinos tur, arī trīs bērni piedzima. Viņš mācījās akadēmijā neklātienē. Pēc pabeigšanas nosūtīja par agronomu uz Lubezeri. Esmu pilsētas meitene, man tik šausmīgi negribējās uz laukiem! Jaunciemā aizbraucām janvārī: trubas aizsalušas, ūdens nav, auksts. Pirmo nakti gulējām uz matračiem, puikas ar cepurēm uz acīm. Kad no rīta pamodos, domāju, kur esmu atkūlusies! Tomēr bez darba neiztiku, strādāju veikaliņā, ar cilvēkiem protu sastrādāties. Atbrauca Talsu priekšnieks, viņiem vajadzēja Ārlavas patērētāju biedrības vadītāju. Es domāju, cietumu nenopelnīšu, bet no laukiem tikšu vaļā. Veikali bija manā pārziņā. Cīnījos. No tā tiku vaļā, kad piedzima ceturtais dēls. Viņam bija gads, kad atbrauca ēdināšanas priekšniece Sakne: «Tev tepat mājas, varēsi bērnu pieskatīt!» Piekritu, gāju strādāt skolas ēdnīcā.
— Kā iekārtojāties šajā vietā?
— Kad te par priekšnieci nācu, bija vairāki piedāvājumi. Man šī vieta uzreiz iepatikās. Spiedu uz vīru, ka viņš mācās neklātienē un ka viņam vajag zemi. Man ausis nekustas no melošanas. (Oskars bija ļoti iecienīts agronoms, kuram ticis ne mazums cildinošu vārdu vietējā presē—aut.). Te bija švaka mājiņa, ko iegādājāmies par lētu naudu. Grīdas bija izburbušas.
— Kā iedzīvojāties Kurzemē?
— Oi, traki! Kā šitādi eži te bija. Un tā valoda! Agrāk visi bijām liels kolektīvs, ēdām un dzērām kopā. Šite tā katrs pa savu stūri. Tik ilgus gadus nodzīvoju un tik knapi man sveicienu atņem. Nodzīvo gadus un nezin, kā kaimiņu sauc. Sākumā grūti bija, tad jau pierod. Man lejā (uz ezera pusi) — Lūcija, Hardija, ar kurām jebkurā laikā parunāt! Netālu Mauriņu mājas, tur esmu bijusi vairākas reizes: taisījusi pilngadības, kāzas. Pāri ezeram tajās mājās arī esmu daudz svētkos saimniece bijusi. No Daiņa Kārkluvalka mammas nopirkām pirmo govi. Nezināju, no kuras puses pieiet. Daiņa mamma nāca rādīt. Vienu dienu izslaucu pati, bet viņa nāca pārbaudīt. Nolika savu mēteli uz aizgalda, pēc brīža izrādījās, ka tas pazudis — cūka apēda. Dainis fotografējis visu manu bērnu kāzas. (Sirsnīgs ir 1974. gadā laikrakstā ievietotais apsveikums Silvijai 20 gadu darba svētkos. Un paraksts — kaimiņi! Vēl vienas brīnišķīgas cilvēkattiecības raksturo savulaik pie Sasmakas ezera organizēto radošo nometņu «Aicinājums» dalībnieka Imanta Ziedoņa veltījums saimniecei Vikainei Silvijai: «Un tas tik tiešām sen ir tiesa,/ Ka mums visvairāk vērta miesa./ Bet gan jau atziņā krīt svars,/ Ka sver par visu vairāk gars./ Tas, protams, nav kā pārmetums,/ Ka tīru mannu devāt mums!» — aut.)
— Kāds bija darbs skolas ēdnīcā?
— Nostrādāju vecās un jaunās skolas virtuvēs kādus piecus gadus. Sešos cēlāmies. Malciņa bija sanesta, bet ne vienmēr sausa. Noliku uz plīts žāvēt, bet aizdegās. Internātam vajadzēja vēlu ar zirdziņu vest ēst. To jūs uzrakstiet pirmajā rindiņā — lai nedara cilvēki tā, ka 100 % laiks ģimenei atņemts. Aizgāju, jo nepatika tā privātā padarīšana jaunajā skolā. Šite bērniem vārīju piena zupiņu un lielā katlā duršlakā sildīju barankas. Bērni nesa malku, visi lauzās uz virtuvi, jo visus sabaroju. Katrai klasei bija uz galda kartupeļu un zupas bļodas. Tagad ir katastrofa, bērni neēd zupas. Vidusskolā vadīju arī kulinārijas pulciņu.
— Kādi pienākumi bija pilsētas ēdnīcas šefpavārei?
— Viss darba mūžs ar balto halātiņu. Matiem jābūt nosegtiem. Nevaru taisīt augstas frizūras. Uz kakla ieberzums no iestīvinātajām cepurītēm. Pāri 40 gadu nostrādāts. (Atkal no laikraksta: «Bijām aizkustināti par Silvijas Vikaines rūpēm un receptēm. Dundagas krēms, Valdemārpils rasols, zemeņu krēms, olu krēms, Ārlavas veltnis. Valdemārpils veltnīši.»
«Dienā pieņemam 400—450 apmeklētāju. Darba laiks iznāk 15—16 stundas. Strādājām divās maiņās, pa septiņām dienām katra.» (Dažus mēnešus 1990. gados nostrādājusi arī Saeimas ēdnīcā, citu vidū apkalpojot Raimondu Paulu — aut.)
— Pateicības publikācijā pieminēts, ka pavārīte jaunajiem literātiem stāstījusi par saviem ceļojumiem, apmeklējusi dažādus kādreizējās PSRS apgabalus, bijusi ap divos desmitos valstu…
— Mans dzīves sapnis bija ģeogrāfija. Esmu ļoti daudz izbraukājusi, man nav zeltlietu, nav kažoku, nav auto. Kad skatos televīzijā, tad atceros, ka es pieskāros pie eifelīša, es taču biju tur! Kad savulaik Dobelē dabūju 1. vietu sacensībās, piešķīra ekskursiju uz Ukrainu. Rahovā, augstu kalnos mūsu brigāde gatavoja latviešu ēdienus. Maskavā redzējām izstādi ar daudziem patvāriem un vairāk nekā 150 prjaņiku veidiem. Bijām Ļeņina mauzolejā. Domāju, ka būs ļoti iespaidīgs, bet tur tik tāds sačervelējies večuks, un neļāva jau ilgi stāvēt un skatīties. Ka tik nu ātrāk pārietu tā pandēmija, ka vēl kaut kur varētu aizbraukt!
— Ko izmainīja neatkarības atgūšana?
— Kad pienāca vēstule no tēva Anglijā, sākām krāt naudu braukšanai. Mans vīrs, kā saņēma naudu, tā brauca mainīt uz Rīgu mārciņās. Burtiski ar čemodānu, jo tie repši bija lielas čupas. Es sakrāju ceļam, bet tikai uz vienu pusi, septiņās vietās bija jāpārkāpj. Brālis bija pretī Bratfordā. Aiz pārdzīvojuma nevarēju pa durvīm ieiet iekšā, tēvam bija vairāk kā 80 gadu, pie aparātiem viņš bija. Vairāk kā 50 gadus biju sirdī lolojusi. Samīļoju viņu. Taisīju viņam latviešu ēdienus: bubertu viņš gribēja, biju aizvedusi riktīgos latviešu ēdienus — siļķi ar biezpienu. Nodzīvoju tur sešus mēnešus, apglabāju viņu.
Londonā autobuss apstājās, bija jāpārsēžas. Es raudāju, kad redzēju tualeti. Pirms tam biju Lietuvas pierobežā, kur caurums un visapkārt netīrība. Bet tur mūzika skan, dvieļi! Trāpījos tajā laikā, kad mums nebija ne tualetes papīrs, ne kafija, nekas. Brālis mani aizveda uz veikalu, kur bija tikai kafija vien. Brālis Pēteris Zeltiņš arī bija pavārs, nosvinējām viņam 40 gadu jubileju, bet nu jau miris.
Mani bērni iemācījušies visus lauku darbus. Vecākais dēls ir mednieks, mežkopis, nav problēmu nokaut cūku, uzart lauku, strādāja detos (elektroapgādes uzņēmums — aut.), Andris ir mākslinieks, Jānis ir zootehniķis, dzīvo Anglijā, jaunākais dēls strādā detos. Katrai mazmeitai esmu uzrakstījusi pasaku no šīm mājām. Mazdēls vienīgais, kurš aizgājis manās pēdās, Rīgā strādā. Neesmu nekad gribējusi meiteni puikām liekas, ka vieglāk dzīvot. Nemaisos citu dzīvē, dažreiz jāsakož zobi, kad liekas, ka jaunie rīkojas nepareizi. Man ļoti palaimējies ar vedeklām. Viena dārzniece, otra friziere, trešā — par saimniecībām.
Atbilde uz jautājumu par iecienītākajām garšvielām pārliecina, ka smalkums slēpjas vienkāršībā.
— Manā laikā bija pipari un lauru lapas, krustnagliņas zem letes. Es labprāt ēdu ķiplokus, sīpolus, lociņus. Neatbalstu konkursus, kur septiņas—astoņas stundas šķīvi dekorē un tad piecās minūtēs visu apēd, cits vēl saviebjas… Ja būtu bijusi iespēja palikt Dobelē? Nezinu, kā būtu bijis. Tik daudz gadu un jauku iespaidu!