Par riepām, šīferi un godaprātu

Žurnālista viedoklis

Vēl pirms Lieldienām redakcija saņēma zvanu no kāda Talsu novada iedzīvotāja, kurš pauda bažas, ko darīs tās privātpersonas, kuras ierodas atkritumu poligonā «Janvāri» ar savu atkritumu kravu un ir spiesti ar to visu «labumu» vezumu griezties atpakaļ. «Kā jūs domājat, vai šie cilvēki to viņam nevajadzīgo šmuci vedīs atpakaļ uz savām mājām?» jautāja zvanītājs un pats atbildēja: «Protams, ne! Šie atkritumi nonāks kādā mežā vai citā tiem nepiemērotā vietā. Un tad mēs brīnāmies, ka daba piemēslota…»
Pirms šā zvana 17. marta laikrakstā bijām publicējuši ziņu, ka koronavīrusa sakarā SIA «Atkritumu apsaimniekošanas sabiedrības «Piejūra»» vadība noteikusi, ka līdz 14. aprīlim tiek pārtraukta klientu apkalpošana un līgumu slēgšana klātienē uzņēmuma birojos un līdz 14. aprīlim tiek pārtraukta pakalpojumu sniegšana poligonā «Janvāri» Laidzes pagastā un pārkraušanas/šķirošanas stacijā Rojā, izņemot juridiskām personām, ar kurām iepriekš noslēgti līgumi. 14. aprīlī SIA «AAS «Piejūra»» pārkraušanas šķirošanas stacijās, ieskaitot Roju un poligonu «Janvāri» Laidzes pagastā, gan atjaunota visa veida (bioloģiski noārdāmo, liela izmēra, būvniecības u. c.) atkritumu un iepakojuma materiāla (plastmasas, stikla, metāla iepakojums, makulatūra) pieņemšana arī no privātpersonām, liecina internetā pieejamā informācija.
Neņemos apgalvot, vai tie atkritumi, kuri iepriekš no privātpersonām poligonā netika pieņemti, patiešām nonākuši mežos vai «izrotājuši» kādu citu vietu ārpus poligona, bet uz pārdomām rosina gan. Manuprāt, ir naivi cerēt uz cilvēku godaprātu un viņu apziņas līmeņa celšanos, kamēr par bīstamo atkritumu nodošanu nāksies maksāt no viņu jau tā plānā maciņa. Pilni meži un ceļmalu grāvji piemētāti ar nolietotām, savu mūžu nokalpojušām riepām, par kuru nodošanu ir jāmaksā, turklāt beidzamajā laikā par to vēl maksa pieaugusi. Tāpat pamazām slīkstam bīstamajos atkritumos — būvgružos, padomju laika jumtu karali — šīferi — ieskaitot. Nu visiem atvērušās acis, ka azbesta šīferis ir veselībai ārkārtīgi bīstams, un katrs, kam rocība atļauj, cenšas no tā atbrīvoties, ēkas jumta segumam izvēloties nekaitīgāku materiālu. Bet kur paliek nevienam nevajadzīgās šīfera plāksnes? Ne jau visi būs tik apzinīgi, ka vedīs speciālos maisos par 100 eiro tonnā to nodot bīstamo atkritumu poligonā. Rezultātā atkal tiek piedrazoti meži vai «uzlabots» ceļa segums, bedres aizberot ar veselībai kaitīgā šīfera gabaliem. Vairums cilvēku tomēr aizgādātu šos atkritumus uz tiem paredzēto vietu, jo ne jau visiem ir «cūkas» sindroms, ja vien viņiem nenāktos maksāt pietiekami lielas summas par to nodošanu. Uz cilvēku godaprātu mēs varētu cerēt tad, kad viņiem būs attiecīga alga, kuru nenāksies sadalīt bez atlikuma trīs daļās: komunālajiem maksājumiem, pieticīgai pārtikai un zālēm.
Nu, ko — Lielā talka vairs nav aiz kalniem, tā, kā iepriekš plānots, notiks 16. maijā. Atrotīsim piedurknes un mēģināsim ar visām tām šmucēm vismaz reizi gadā tikt galā. Protams, šoreiz individuāli, ievērojot noteiktos paaugstinātas drošības un sociālās distancēšanās apstākļus. Šogad sauklim «Mēs piederam nākotnei — Latvija pieder nākotnei!» nācis klāt papildu vēstījums: «Sakop savu sētu, Tava sēta — Latvija». Atcerēsimies, ka sakopt savu sētu nenozīmē pārcelt visu tajā nevajadzīgo pāri žogam — kaimiņa vai meža pusē, jo, kā uzsver talkas rīkotāji — Latvija ir mūsu kopīgā dzīves telpa. Tā nebeidzas aiz sava nama sliekšņa vai sētas žoga.