Iziet kā uzvarētāji

Žurnālista viedoklis

Nedēļas nogalē aizvadīta Pūpolsvētdiena — diena, kas baznīcas kalendārā ievada Kluso nedēļu. Šajā dienā baznīcās tiek lasīts Kristus ciešanu apraksts un ļaudis tiek aicināti iedziļināties tajā, cik dārgi ir maksājusi cilvēces grēku izpirkšana. Tā ir diena, kad Jēzus tika sagaidīts Jeruzalemē ar godu un slavas dziesmām. Neskatoties uz neilgo laika posmu, jau pavisam drīz tas pats pūlis nevaldāmi brēca: «Sit Viņu krustā!» Neticami, kā tik īsā laika posmā spēj mainīties sabiedrības attieksme!
Svētdienas rītā sekojot līdzi tiešsaistes dievkalpojumam, mani uzrunāja mācītāja Anda Ķīviča pārdomas par šo tēmu. «Ļaudis, kuri izgāja pretī Jēzum, gāja ar vienu domu: mēs Viņu padarīsim par to «brīnumpūpolu», kurš slimību no mums, sabiedrības un visas valsts, izdzīs, bet veselību atnesīs. Galvenais ir neizlaist Viņu no rokām!» Mācītājs uzsvēra, ka Pūpolsvētdiena ir kā tests un indikators mūsu garīgajai dzīvei. Vai izmantojam Dievu kā neatliekamās palīdzības instrumentu, lai panāktu sev vēlamo rezultātu? «Nereti baznīca cenšas sabiedrībai pārdot Dievu kā brīnumnūjiņu. Ja tev dzīvē neveicas, esi slims un nomākts, Dievs noteikti palīdzēs! Ja tev ir finansiālas grūtības, Dievs sakārtos arī to! Mēs veidojam šo mārketinga stratēģiju ar labākajiem nodomiem, tomēr Dievs nav manipulējams… Pūpolsvētdiena atgādina, ka Dievs ir tuvāk, nekā mēs saredzam. Viņš grib ienākt ne tikai baznīcā, bet arī pilsētā un sabiedrībā.» Tas, vai satiksimies ar Viņu kā ar Dievu vai brīnumnūjiņu, ko vicināt, lai panāktu savu, ir atkarīgs no mums pašiem.
Īpaši aktuāls šis jautājums ir šobrīd, kad bailes un šaubas nemanāmi iespiežas mūsu ikdienā. Tā vietā, lai stiprinātu cits citu, esot fiziski klātesoši, tiekam aicināti ieturēt distanci. Ielas kļūst aizvien tukšākas, lietas, ko iepriekš bijām pieraduši darīt, vairs nav pieejamas, un pasaule nemanot ir pārmainījusies. Cilvēkus māc bažas ne vien par vīrusa izplatību, bet arī ierobežojumiem un to sekām. Šķiet, ka tik kluss kā šogad šis laiks nav bijis vēl nekad. Mums tiek dota iespēja apstāties un kaut nedaudz uz savas ādas izjust to vientulību, ko savulaik izjuta Jēzus. No vienas puses, šie ierobežojumi mūs paralizē, bet, no otras — ļauj paskatīties uz lietām citādi. Apjaust, cik daudz mums patiesībā pieder, novērtēt ģimenes locekļus, radus, draugus, kolēģus un piedzīvot izmaiņas savā dzīvē.
Protams, piedzīvot brīnumu gribētos mums visiem, bet tā nav lieta, ko varam panākt ar savu neatlaidību. Tieši otrādi — mums jāmācās atbrīvoties no vēlmes visu kontrolēt. Nav jēgas lauzīt galvu par to, ko nevaram izmainīt. Mēs nereti uzvedamies kā pacienti, kuri dodas pie ārsta ar pašu uzstādītu diagnozi. Ejam lūgt palīdzību, bet atbildi jau esam sagatavojuši. Ja ejam pie Dieva ar iepriekš sagatavotu risinājumu, visticamāk, piedzīvosim vilšanos. Lai no vienas krīzes nenokļūtu otrā, mums jāmācās uzticēties, jo, kā redzams, paši šajā situācijā esam bezspēcīgi. Tikai paceļot acis uz augšu un palūkojoties pavasarīgi zilajā debesjumā, spēsim no šīs krīzes iziet kā uzvarētāji.