Lai kvalitatīvi sagaidītu vecumdienas

Veselība

Aizvadītajā nedēļā kinoteātrī «Auseklis» viesojās kardiologs, Latvijas Universitātes profesors un Latvijas Kardioloģijas centra vadītājs Andrejs Ērglis. Semināra laikā kardiologs dalījās ieteikumos par sirds un asinsvadu slimību profilaksi un citiem aktuāliem sirds veselības jautājumiem.
Semināra ievaddaļā A. Ērglis uzsvēra, ka cilvēka ķermenim pietiek resursu, lai 21. gadsimtā spētu nodzīvot līdz pat 120 gadu vecumam. «Mēs dzīvojam ārkārtīgi interesantā laikā — pirms 20 gadiem mūsu valstī bija aptuveni 55 000 astoņdesmitgadīgu cilvēku, bet tagad mums ir 109 000 astoņdesmitgadnieku. Tas ir stāsts, ko varam fiksēt, un tālāk domāt par to, kā šo laiku nodzīvot kvalitatīvi. Veselība ir viena no cilvēka pamattiesībām — tā nav tikai slimības neesamība, bet pilnīga fiziska, garīga un sociāla labklājība, kā dzīves kvalitātes, personīgās un ģimenes labklājības pamats. Tā ir ļoti nozīmīga lieta, ko mēs veselības politikā nepārdomājam, — tas neattiecas uz Veselības ministriju, bet uz mūsu domāšanu. Tā vietā, lai gaidītu slimību, mums iespēju robežās jādara pilnīgi viss, lai nodrošinātu fizisku, garīgu un sociālu labklājību. Otra lieta ir tā, ka mēs nevaram domāt tikai par sevi, mums par sevi jādomā kā par ģimenes, valsts un sabiedrības locekļiem! Ja mēs slimojam, mēs darām pāri ģimenes locekļiem. Tie, kuriem ir slimi ģimenes locekļi, ļoti labi zina, cik lielā mērā viņi tajā ir iesaistīti. Runājot par smēķēšanu un visu pārējo, tā bieži vien ir ārkārtīga bezatbildība. Mums ir vajadzīga Latvija — veselība ir tā joma, par ko mēs katrs esam atbildīgi,» aizdomāties aicināja kardiologs.
Latiņa — 120 gadi
Viņš norādīja, ka galvenais nāves un saslimstības iemesls Latvijā ir sirds un asinsvadu slimības. «Visi ārkārtīgi uztraucas par to, ka daudz cilvēku beidz savas dzīves gaitas asinsrites un kardiovaskulāru slimību dēļ. Viens akadēmiķis man sēdes laikā ārkārtīgi skaisti paprasīja: «Sakiet, lūdzu, no kā tad mums būtu jāmirst? No lepras, drudža vai ārējiem apstākļiem?» Skaidrs, ka nē, sirds agrāk vai vēlāk apstājas — tā tas dzīvē ir iekārtots. Tāpēc mēs esam uzstādījuši latiņu — 120 gadi. Francūži ir lielāki optimisti, viņi saka — 130 gadi. Es palieku pie 120 gadiem. Mums jāsaprot, ka bez sirds mēs nevaram dzīvot, bez smadzenēm diezgan viegli, daudzi tā dzīvo, bet bez sirds — ne pārāk. Jāņem vērā arī tas, ka pie kardiovaskulārās nāves tiek pierakstīts alkoholisms un daudzas citas lietas, kas nav īsti godīgi.
Lai mums viss neliktos tik drūmi, varu atklāt, ka situācija Latvijā ir uzlabojusies. 2005., 2006. gadā medicīnā tika ieguldīti līdzekļi, un kopš tā laika katru gadu no sirds un asinsvadu slimībām miruši par 2000 mazāk cilvēku. Desmit gados tie ir 20 000. Tie, kuri ir drusciņ ilgāk pabijuši šai pasaulē, ļoti labi atceras, ka pirms 30, 40 gadiem cilvēki pensijā devās 55 gadu vecumā. Pasaules Veselības organizācija ir skaidri un gaiši paziņojusi, ka cilvēks no 20 līdz 65 gadu vecumam ir jauns, no 65 līdz 80 gadiem — vidēja vecuma, bet no 80 līdz 100 gadiem — seniors. 100 gadi un uz augšu ir tas, uz ko mums jātiecas,» uzsvēra A. Ērglis.
Modificējamie riska faktori
Lai mūža nogali nenāktos pavadīt ar kaudzi zāļu vienā rokā un spieķi otrā, liela uzmanība jāpievērš kardiovaskulāro slimību riska faktoriem. Jo mazāk riska faktoru, jo ateroskleroze (slimība, kuras cēlonis ir holesterīna nogulsnēšanās uz artēriju iekšējām sieniņām) veidojas lēnāk. Ateroskleroze sāk attīstīties, tikko bērniņš ir piedzimis, tāpēc ir ārkārtīgi svarīgi, ko mamma un tēvs dara pirms bērna ieņemšanas un grūtniecības periodā. Endotēlijs jeb šūnu slānis, kas izklāj mūsu asinsvadus, ir kā tauriņš — kad tauriņam nobrauc spārnus, tas vairs nevar palidot. Aterosklerozes riska faktori ir hipertensija (paaugstināts asinsspiediens), dislipidēmija (nepareiza tauku vielmaiņa), smēķēšana, vecums, diabēts, iedzimtība un dzimums. Hipertensija, dislipidēmija un smēķēšana ir tie riska faktori, ko iespējams novērst. «Ar vecumu ir vēl viena interesanta lieta — agrāk vadlīnijās tika ierakstīts, ko mēs darām līdz 65 vai 70 gadu vecumam un ko nedarām. Tagad par to vairs nerunā. Kad sāku operēt, man bija 25 gadi. Ja manam pacientam bija 40 gadi, domāju — jāpalīdz cilvēkam, ja 50 gadi — cilvēks ir padzīvojis, bet tas ir mans pienākums, un es to darīšu, bet, ja 55 vai 60 gadi — tā likās augstākā humānisma izpausme. Tad man bija 25, tagad man tā vairs neliktos. Tajā laikā uzskatīja, ka sirds operācijas pēc 60, 65 gadiem vairs nevajadzētu veikt, kamēr šodien mēs operējam tādus cilvēkus, kuriem ir tuvu pie 100. Šie visi, izņemot vecumu, iedzimtību un dzimumu, ir modificējamie riska faktori.
Ir tāds teiciens, ka labākie ārsti slimību novērš, viduvēji ārstē pirms acīmredzamām izpausmēm, bet sliktākie ārstē jau pilnīgi uzplaukušu slimību. Par riska faktoriem — viss ir reāli izdarāms. Smēķēšana palielina miokarda infarkta risku trīs līdz četras reizes, cukura diabēts — divas ar pusi reizes, bet paaugstināts asinsspiediens — divas reizes. Viens riska faktors atsevišķi nav tik nozīmīgs, cik tad, ja tie sāk kombinēties. Ja smēķētājam ir paaugstināts cukura līmenis un asinsspiediens, risks pieaug 16 reizes. Ja klāt nāk paaugstināts svars, iztēlojieties, kāda tā ir pulvera muca! Kas samazina riska faktorus? Tā ir nesmēķēšana, augļi, dārzeņi un fiziskā aktivitāte. Tas attiecas uz absolūti visiem — vismaz trīs, četras reizes nedēļā. Parasti pēc operācijām man visi prasa, kā ir ar fiziskajām aktivitātēm. Pēc jebkuras operācijas, kas ir izdevusies, mums jāsāk sportot daudzreiz vairāk. Jebkurā vecumā. Tas var būt jebkāds sporta veids — skriešana, riteņbraukšana, nūjošana vai peldēšana. Darbošanās dārziņā to nevar aizstāt,» pārliecībā dalījās kardiologs.
Vislielākais ļaunums — smēķēšana
Veseliem indivīdiem fiziska slodze samazina nāves un kardiovaskulāras nāves risku par 20 līdz 30 procentiem, bet pacientiem ar esošām sirds slimībām — par 30 līdz 35 procentiem. Fiziskā aktivitāte ir viens no galvenajiem nefarmokoloģiskajiem pasākumiem sirds un asinsvadu slimību primārā un sekundārā profilaksē. «Sports jāieliek jaunatnē no bērna kājas, tam ir jābūt skolā un visur citur. Tas ir tāpat kā tīrīt zobus — ja no bērnības tas tiek iemācīts, mazais cilvēciņš pie tā pierod, un viņam šī nepieciešamība ir visu dzīvi.
Liela nozīme ir arī sabalansētam uzturam. Bieži tiek pieminēta Vidusjūras diēta, kas ir tikpat kā Baltijas jūras diēta. Vienīgais, kā mums nav, ir olīveļļa un vīns. Tā kā esam Eiropas Savienībā, olīveļļa un vīns nelielos daudzumos kopā ar ēdienu ir pieejams. Vārds «diēta» nenozīmē sēdēt uz diētas — tas ir absolūti nepareizi. Esam iztaisīti tā, ka mums vajag uzņemt daudz dažādu vielu ne pārāk lielos daudzumos. Ja cilvēks pareizi ēd, kopējā mirstība samazinās par deviņiem procentiem. Samazinās arī kardiovaskulārā mirstība, mirstība no audzējiem, Parkinsona un Alcheimera slimību risks. Vidusjūras diēta ir lielas augļu un dārzeņu devas, pilngraudu produkti (kartupeļi, pupas, rieksti, sēklas), olīveļļa kā svarīgs mononepiesātināto taukskābju avots, piena produkti ar dabiski zemu tauku saturu, zivis (vismaz divas reizes nedēļā), putnu gaļa, sarkanā gaļa, olas un vīns nelielos daudzumos kopā ar ēdienu. Mans uzskats ir tāds, ka gaļa ir jāēd, — tas ir īsts olbaltumvielu un dzelzs avots.
Ar alkoholu ir tā, ka viss ir atkarīgs no devas. Vīriešiem maksimālā deva ir trīs reizes nedēļā pa divām glāzēm vīna, sievietēm nedaudz mazāk — trīs reizes nedēļā pa glāzei. Protams, jāatceras, ka alkohola lietošana var radīt lielu postu, tāpēc jābūt uzmanīgiem. Vislielākais ļaunums faktiski ir smēķēšana. Tā mūsdienās ir nopietna problēma — cigarešu smēķētājiem salīdzinājumā ar nesmēķētājiem ir divas līdz četras reizes lielāks koronārās sirds slimības risks, divas reizes lielāks išēmiska insulta risks, trīs reizes lielāks abdominālās aortas aneirismas risks un desmit reizes lielāks perifēro artēriju slimības risks. Mēs visu laiku runājam par ārstu atbildību, bet kādreiz gribu runāt arī par pacientu atbildību. Kad cilvēks aiziet no slimnīcas, viņš vairs nav pacients, bet cilvēks, kuram jādzīvo tā, lai kvalitatīvi sagaidītu vecumdienas,» norādīja kardiologs.