Par kādu Talsu simtgades vēstures liecību 13.04.2017

Eduards Juhņevičs
eduards.j@talsuvestis.lv
63222025

Tweet

Šīs nedēļas nogalē ar dažādiem pasākumiem tiks atzīmēta trīs Talsu novada pilsētu — Talsu, Sabiles, Valdemārpils — 100 gadu jubileja, jo pirms gadsimta šīm apdzīvotajām vietām tika piešķirtas pilsētas tiesības.
Laiks, kurā Talsi, Sabile un Valdemārpils ieguva tiesības saukties par pilsētām, manuprāt, bija ļoti neparasts un daudziem no mums, kas nokrāvušies ar ikdienas rūpēm, par to varētu būt visai miglains priekšstats, kaut vai tāpēc, ka tas bija tik sen viena cilvēka mūžam.
Pilsētas tiesības mūsu novada trīs pilsētas ieguva 1. Pasaules kara laikā. Talsu novada muzeja materiāli vēsta, ka pilsētas tiesības tikušas piešķirtas ar Krievijas pagaidu valdības 1917. gada 15. aprīļa likumu, tomēr tam pasaules kara apstākļos nav bijis nekādas nozīmes. Interesants ir arī šāds apstāklis, ka šis pagaidu valdības, kura tika izveidota pēc cara Nikolaja II atteikšanās no troņa, likums attiecās uz teritoriju, kura atradās Krievijas ienaidnieka — ķeizariskās Vācijas — valdījumā. Ja 1914. gadā Talsos, kad vēl nebija kara, dzīvoja 5100 iedzīvotāji, tad pēc vācu ienākšanas Talsos 1915. gada jūlija vidū šeit bija palikuši 1143 cilvēki, jo ļoti daudzi talsenieki bija devušies bēgļu gaitās uz Krieviju.
Kāda tolaik izskatījās Talsu pilsēta? Par to gūstam priekšstatu, aplūkojot tā laika fotogrāfijas. 17. marta laikraksta rubrikā «Toreiz un tagad» publicējām skatu uz Krievraga kalnu, kurā kā galvenā dominante pagājušā gadsimta pirmajā pusē slējās Svētās Trīsvienības pareizticīgo baznīca. Tagad šajā vietā kopš pagājušā gadsimta septiņdesmitajiem gadiem atrodas Talsu administratīvā centra ēkas, kuras bija uzceltas, kad Latvijas valsts bija iekļauta PSRS sastāvā un dzīvoja komunistiskā padomju režīma apstākļos. Ticēt Dievam tolaik skaitījās slikti, bet visiem bija jātic Oktobra revolūcijas idejām un pārliecinošajai padomju tautas gaitai ceļā uz komunisma uzvaru. Lieldienas tolaik nebija svētku dienas, jo to svinēšana tika uzskatīta par tumsonību, bet lielā pacilātībā aprīlī bija jāatzīmē citas ticības dibinātāja — dižā Ļeņina — dzimšanas diena. Tādi tobrīd bija laiki, un, lai celtu jaunu un labāku dzīvi, 1972. gadā pareizticīgo baznīcu, kura bija atvēlēta sportošanai, vietējā padomju komunistiskā vara vienkārši uzspridzināja. Kā stāsta tā laika aculiecinieki, šis pasākums tika plānots visai slepeni, un avīzes par to nerakstīja, bet tik un tā ziņa par baznīcas uzspridzināšanu pa kaut kādu ceļu nonāca aiz robežām, un divas stundas pēc sprādziena par šo ekstra notikumu Talsos jau ziņoja ārzemju radiostacijas. Tad gan Talsu pārvaldes aparātā esot sākusies ļoti pamatīga izmeklēšana!
Kādu laiku pēc dievnama uzspridzināšanas un tā drupu aizvākšanas attīstītā sociālisma jauncelsme Talsos turpinājās. Bija uzceltas jaunas un modernas ēkas, kurās ikdienā rosīgi darbojās komunistiskās partijas un izpildkomitejas, kā arī citu satelītiestāžu ļaudis. Daudzi no viņiem gāja uz darbu pa Grotu ielu un varbūt, ka viņi nemaz nezināja, ka pirms padomju varas šī iela nesusi pareizticīgās baznīcas priestera Justīna Grota vārdu, tāpat kā arī to, ka talsenieku mīlētais un cienītais mācītājs, kurš ir Latvijas ārlietu ministra Georga Andrejeva vectēvs, apbedīts baznīcas sētā, bet uz viņa apbedījuma vietas uzcelta jaunā administratīvā ēka…
Par to, ka mums būtu jāatjauno un jāsaglabā mūsu vēsturiskā atmiņa, lai mēs apzinātos latvisko identitāti, un ka būtu jāatceras Talsu Svētās Trīsvienības pareizticīgo baznīca, mums jau 1991. gadā rosināja ievērojamais Talsu pilsonis, sporta un sabiedriskais darbinieks Jānis Broks-Eisāgs, kurš bija arī dievbijīgs un ļoti godprātīgs kristietis. Laika gaitā viņa domu ir atbalstījuši ar Triju Zvaigžņu ordeni apbalvotais sporta un sabiedriskais darbinieks Rihards Kalniņš, Talsos labi zināmi cilvēki — Gunārs Krūmiņš, Vera Sāre un citi. «Talsu Vēstis» arī laika gaitā rakstījušas par to, kā sakārtot šo vietu, kura ir ar smagu, vēsturisku mantojumu. Savulaik Talsu pilsētas domē pat bija izveidota darba grupa, kura nodarbojās ar 1972. gadā uzspridzinātās pareizticīgo baznīcas piemiņas vietas izveidošanu, bet runas noplaka un darbi izpalika.
Šobrīd ap Talsu novada administratīvo centru notiek plaša mēroga labiekārtošanas darbi. Pāri uzspridzinātās baznīcas vietai, kura aizvien vēl atrodas dažādus laikus pieredzējušo liepu apskāvumā, kur savulaik atradās ūdens baseins ar strūklaku, ieplānoti pa diagonāli divi gājēju celiņi, kas savā starpā krustosies. Sarunā ar Talsu novada domes priekšsēdētāju Aivaru Lācaru, kas notika pirms dažām dienām, viņš sacīja, ka pie novada domes ēkas varētu uzstādīt piemiņas plāksni, kas liecinātu par Svētās Trīsvienības pareizticīgo baznīcas atrašanos šajā vietā. Jāteic, ka par šādu dievnama piemiņas saglabāšanas variantu arī savulaik tika runāts.
Mēs Talsos savā ziņā esam unikāli. Cik zinu, tad nevienā vietā mūsu tuvumā padomju laikā nebija spridzināts dievnams. Daudzviet pēc nekristīgās padomju impērijas sabrukuma dievnami tika atjaunoti. No jauna Maskavā, Krievijā, ir uzcelta Staļina laikos uzspridzinātā Kristus Glābēja katedrāle. Katedrāles spožumu atguvis dievnams Rīgā, kur padomju laikos bija iekārtots planetārijs un populāra kafejnīca. Dievnams atjaunots Liepājas Karostā, skaisti saposts tas ir Ventspilī, bet kuldīdznieki savu pareizticīgo dievnamu ir unikāli saglabājuši no tā uzcelšanas 19. gadsimta otrajā pusē.
Talsu pareizticīgo dievnamā Dievam un Talsu sabiedrībai ir kalpojuši ļoti izcili kristīgie priesteri, kā Vasilijs Ceriņš, Justīns Grots, Pēteris Gredzens. Mūsu pienākums šajā nekristīgajā un kristīgajā Lieldienu laikā tomēr būtu, lai mēs par viņu piemiņas saglabāšanu parūpētos.

Komentēt var tikai reģistrēti lietotāji.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: