Par kādu Talsu simtgades vēstures liecību 13.04.2017
Šīs nedēļas nogalē ar dažādiem pasākumiem tiks atzīmēta trīs
Talsu novada pilsētu — Talsu, Sabiles, Valdemārpils — 100 gadu
jubileja, jo pirms gadsimta šīm apdzīvotajām vietām tika piešķirtas
pilsētas tiesības.
Laiks, kurā Talsi, Sabile un Valdemārpils ieguva tiesības saukties
par pilsētām, manuprāt, bija ļoti neparasts un daudziem no mums,
kas nokrāvušies ar ikdienas rūpēm, par to varētu būt visai miglains
priekšstats, kaut vai tāpēc, ka tas bija tik sen viena cilvēka
mūžam.
Pilsētas tiesības mūsu novada trīs pilsētas ieguva 1. Pasaules kara
laikā. Talsu novada muzeja materiāli vēsta, ka pilsētas tiesības
tikušas piešķirtas ar Krievijas pagaidu valdības 1917. gada 15.
aprīļa likumu, tomēr tam pasaules kara apstākļos nav bijis nekādas
nozīmes. Interesants ir arī šāds apstāklis, ka šis pagaidu
valdības, kura tika izveidota pēc cara Nikolaja II atteikšanās no
troņa, likums attiecās uz teritoriju, kura atradās Krievijas
ienaidnieka — ķeizariskās Vācijas — valdījumā. Ja 1914. gadā
Talsos, kad vēl nebija kara, dzīvoja 5100 iedzīvotāji, tad pēc vācu
ienākšanas Talsos 1915. gada jūlija vidū šeit bija palikuši 1143
cilvēki, jo ļoti daudzi talsenieki bija devušies bēgļu gaitās uz
Krieviju.
Kāda tolaik izskatījās Talsu pilsēta? Par to gūstam priekšstatu,
aplūkojot tā laika fotogrāfijas. 17. marta laikraksta rubrikā
«Toreiz un tagad» publicējām skatu uz Krievraga kalnu, kurā kā
galvenā dominante pagājušā gadsimta pirmajā pusē slējās Svētās
Trīsvienības pareizticīgo baznīca. Tagad šajā vietā kopš pagājušā
gadsimta septiņdesmitajiem gadiem atrodas Talsu administratīvā
centra ēkas, kuras bija uzceltas, kad Latvijas valsts bija iekļauta
PSRS sastāvā un dzīvoja komunistiskā padomju režīma apstākļos.
Ticēt Dievam tolaik skaitījās slikti, bet visiem bija jātic Oktobra
revolūcijas idejām un pārliecinošajai padomju tautas gaitai ceļā uz
komunisma uzvaru. Lieldienas tolaik nebija svētku dienas, jo to
svinēšana tika uzskatīta par tumsonību, bet lielā pacilātībā aprīlī
bija jāatzīmē citas ticības dibinātāja — dižā Ļeņina — dzimšanas
diena. Tādi tobrīd bija laiki, un, lai celtu jaunu un labāku dzīvi,
1972. gadā pareizticīgo baznīcu, kura bija atvēlēta sportošanai,
vietējā padomju komunistiskā vara vienkārši uzspridzināja. Kā
stāsta tā laika aculiecinieki, šis pasākums tika plānots visai
slepeni, un avīzes par to nerakstīja, bet tik un tā ziņa par
baznīcas uzspridzināšanu pa kaut kādu ceļu nonāca aiz robežām, un
divas stundas pēc sprādziena par šo ekstra notikumu Talsos jau
ziņoja ārzemju radiostacijas. Tad gan Talsu pārvaldes aparātā esot
sākusies ļoti pamatīga izmeklēšana!
Kādu laiku pēc dievnama uzspridzināšanas un tā drupu aizvākšanas
attīstītā sociālisma jauncelsme Talsos turpinājās. Bija uzceltas
jaunas un modernas ēkas, kurās ikdienā rosīgi darbojās
komunistiskās partijas un izpildkomitejas, kā arī citu
satelītiestāžu ļaudis. Daudzi no viņiem gāja uz darbu pa Grotu ielu
un varbūt, ka viņi nemaz nezināja, ka pirms padomju varas šī iela
nesusi pareizticīgās baznīcas priestera Justīna Grota vārdu, tāpat
kā arī to, ka talsenieku mīlētais un cienītais mācītājs, kurš ir
Latvijas ārlietu ministra Georga Andrejeva vectēvs, apbedīts
baznīcas sētā, bet uz viņa apbedījuma vietas uzcelta jaunā
administratīvā ēka…
Par to, ka mums būtu jāatjauno un jāsaglabā mūsu vēsturiskā atmiņa,
lai mēs apzinātos latvisko identitāti, un ka būtu jāatceras Talsu
Svētās Trīsvienības pareizticīgo baznīca, mums jau 1991. gadā
rosināja ievērojamais Talsu pilsonis, sporta un sabiedriskais
darbinieks Jānis Broks-Eisāgs, kurš bija arī dievbijīgs un ļoti
godprātīgs kristietis. Laika gaitā viņa domu ir atbalstījuši ar
Triju Zvaigžņu ordeni apbalvotais sporta un sabiedriskais
darbinieks Rihards Kalniņš, Talsos labi zināmi cilvēki — Gunārs
Krūmiņš, Vera Sāre un citi. «Talsu Vēstis» arī laika gaitā
rakstījušas par to, kā sakārtot šo vietu, kura ir ar smagu,
vēsturisku mantojumu. Savulaik Talsu pilsētas domē pat bija
izveidota darba grupa, kura nodarbojās ar 1972. gadā uzspridzinātās
pareizticīgo baznīcas piemiņas vietas izveidošanu, bet runas
noplaka un darbi izpalika.
Šobrīd ap Talsu novada administratīvo centru notiek plaša mēroga
labiekārtošanas darbi. Pāri uzspridzinātās baznīcas vietai, kura
aizvien vēl atrodas dažādus laikus pieredzējušo liepu apskāvumā,
kur savulaik atradās ūdens baseins ar strūklaku, ieplānoti pa
diagonāli divi gājēju celiņi, kas savā starpā krustosies. Sarunā ar
Talsu novada domes priekšsēdētāju Aivaru Lācaru, kas notika pirms
dažām dienām, viņš sacīja, ka pie novada domes ēkas varētu uzstādīt
piemiņas plāksni, kas liecinātu par Svētās Trīsvienības
pareizticīgo baznīcas atrašanos šajā vietā. Jāteic, ka par šādu
dievnama piemiņas saglabāšanas variantu arī savulaik tika
runāts.
Mēs Talsos savā ziņā esam unikāli. Cik zinu, tad nevienā vietā mūsu
tuvumā padomju laikā nebija spridzināts dievnams. Daudzviet pēc
nekristīgās padomju impērijas sabrukuma dievnami tika atjaunoti. No
jauna Maskavā, Krievijā, ir uzcelta Staļina laikos uzspridzinātā
Kristus Glābēja katedrāle. Katedrāles spožumu atguvis dievnams
Rīgā, kur padomju laikos bija iekārtots planetārijs un populāra
kafejnīca. Dievnams atjaunots Liepājas Karostā, skaisti saposts tas
ir Ventspilī, bet kuldīdznieki savu pareizticīgo dievnamu ir
unikāli saglabājuši no tā uzcelšanas 19. gadsimta otrajā
pusē.
Talsu pareizticīgo dievnamā Dievam un Talsu sabiedrībai ir
kalpojuši ļoti izcili kristīgie priesteri, kā Vasilijs Ceriņš,
Justīns Grots, Pēteris Gredzens. Mūsu pienākums šajā nekristīgajā
un kristīgajā Lieldienu laikā tomēr būtu, lai mēs par viņu piemiņas
saglabāšanu parūpētos.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: