Pavasaris sākas, kad Talsos no «siltām izdevniecībām ierodas grāmatas» 18.04.2017

Elīna Lāce
elina@talsuvestis.lv
63291188

Tweet

Piektdien, 31. martā, Talsos norisinājās jau 16. Grāmatu svētki. Lielais apmeklētāju skaits joprojām liecina, ka šāds notikums ir vajadzīgs. Izdevniecības te pārliecinās, ka ir vērts izbraukt uz novadiem un ka grāmatas aizvien ir cieņā, bet lasītāji uzzina, ka izdevēji nerimstoši gādā par jaunas lasāmvielas sarūpēšanu, piedalās publiskās diskusijās un tiekas ar interesantām personībām.
Neatņemama šo svētku sastāvdaļa ir grāmatu komercizstāde Talsu novada pašvaldības foajē. Ik gadu ir sagatavotas arī vairākas izstādes. Atsevišķu piedāvājumu Talsu bērnu bibliotēkā un skolās bauda bērni.
«Pirmie gājputni jau ir atlidojuši, bet īsti pavasaris sākas, kad Talsos «no savām siltajām izdevniecībām salido» daudz, daudz grāmatu,» svētku atklāšanā Talsu novada pašvaldības administratīvā centra lielajā zālē sprieda to vadītājs Andžejs Beļevičs.
Ar flautas skaņām klātesošos sveica Talsu mūzikas skolas 3. klases flautu ansamblis un 7. klases flautu ansamblis Linetas Mūrnieces vadībā. Talsu novada domes priekšsēdētāja pirmais vietnieks Normunds Tropiņš, pārfrazējot pazīstamo kora dziesmu, vērtēja, ka grāmatai šodien Talsu novadā ir liela diena. Savukārt Talsu Galvenās bibliotēkas vadītāja Vija Nagle norādīja, ka patiesībā šie ir četri svētki vienos, jo te tiekas rakstnieki, izdevēji, lasītāji un bibliotekāri.
Pēc laikraksta «Latvijas Avīze» rīkotās diskusijas «Novadu sadarbības teritorijas vai Talsu apriņķis» sekoja sātīgas pusdienas kurzemnieku gaumē. Pēc tām virtuālā ceļojumā aicināja doties Grāmatu svētku krustmāte Biruta Eglīte, šoreiz — kā grāmatas «Ceturtais bauslis» autore. Viņa atzina, ka pašlaik visi gatavojas Latvijas simtgadei, un simtnieks tiek plaši ekspluatēts, tāpēc aicināja aizdomāties, kas tad ir šie 100 gadi. Protams — mūsu pašu, mūsu vecāku un vecvecāku dzīve, Latvijas iedzīvotāju likteņi, notikumi un procesi, ko 100 gadu laikā Latvijā piedzīvojis katrs.
B. Eglītes grāmatā apkopoti stāsti par kuplās Spridzānu dzimtas gaitām šajā laika posmā. Pievēršanās konkrētai dzimtai uz aizgājušajiem gadiem ļaujot paskatīties vairākos slāņos, un tāda grāmata izveidojas par ļoti personīgu Latvijas vēstures pārstāstu ne vien ar sapņiem un cerībām, bet arī ar asiņojošām rētām. Autore uzskata, ka šajā darbā katrs atpazīs arī pats sevi, tāpēc iesaka Spridzānu dzimtas stāstus nevis žigli izlasīt pāris vakaros, bet pēc katra no tiem dot sev laiku pārdomām par sevi un savējiem.

Grāmatas tapšanā B. Eglīte izskatījusi fotogrāfijas neskaitāmos albumos — kā nekā Spridzānu dzimtas kokā esot aptuveni 2000 cilvēku. Tikšanās laikā Talsos viņa varēja parādīt vien nelielu daļu no attēliem, kas 100 Latvijas gadus ļāvuši ieraudzīt arī vizuāli. Vienas dzimtas kontekstā fotogrāfijas labi ļaujot redzēt gēnu pārmantošanos. «Redziet, kā gēni staigā? Visi vīrieši gandrīz vienādi! Traks var palikt,» B. Eglīte smējās, kad kārtējo reizi fotogrāfijas liecināja par nepārprotamo radniecību.
Apkopotais un rūpīgi izpētītais fotogrāfiju kopums ļauj gūt ieskatu modes tendencēs, gūt priekšstatu par gaumi un skaistuma izjūtu, bildēs redzamas skolas, kuras jau sen vai arī pavisam nesen likvidētas. Ap 1940. gadu cilvēku skatieni fotogrāfijās kļūst izbiedēti, tomēr redzams, ka arī kara laikā lauku sētās darbi turpinās, cilvēki precas un tiek apglabāti, arī padomju gados nezūd ticība Dievam, ir talkas un darba uzvaras, Dziesmu svētki, pirmie traktori saimniecībās, pirmās krāsu foto­grāfijas dzimtas albumos…
Šo 100 gadu laikā sava vieta ir izsūtīšanām, tomēr B. Eglīte uzsver, ka daudziem sāpīgākā bija tieši ilgotā atgriešanās Latvijā, kur nācās piedzīvot, ka radinieki novēršas, kaimiņi izliekas nepazīstam… Viegli gan nav klājies arī tiem, kuri netika izsūtīti — kolhozam nācies atdot vienīgo zirdziņu, un paši jau vien bija tie, kuri kontrolēja, lai neviens neko vairs neiedomājas uzskatīt par savu, tāpat kā paši vien bija tie, kuri izsūtīja tik daudzus uz Sibīriju… «Un tas joprojām palicis neizrunāts,» B. Eglīte skumji secināja.
Grāmatu svētkos ierobežotā laika dēļ ar bilžu apskati nācās palikt pusvārdā, bet vienu gan B. Eglīte piekodināja — nekādā gadījumā nelīmēt fotogrāfijas albumos, jo pat vislabākā līme ar laiku nodarīšot tām lielu postu.
Kad ar jaunākajām grāmatām un tām, ko tuvākajos mēnešos iecerēts izdot, dižojās divas izdevniecības — «Lauku Avīze» un «Jumava» —, raksta autores ausis saspicējās no iepriekš nedzirdēta vārda «bukazīns». Jā, tādus izdod, un izrādās, ka bukazīns ir vienai tēmai veltīts apjomīgs un detalizēts žurnāls, būtībā — grāmatžurnāls.
Ausu saspicēšana bija tieši laikā, jo priekšā bija tikšanās ar pēdējiem Grāmatu svētku viesiem — dakteri Anatoliju Danilānu un rakstnieku un ceļotāju Pēteri Strubergu.

Pievienotie faili

Komentēt var tikai reģistrēti lietotāji.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: