Rakstu arhīvs
 
Decembris 2012
26 27 28 29 30 1 2
3 4 5 6 7 8 9
10 11 12 13 14 15 16
17 18 19 20 21 22 23
24 25 26 27 28 29 30
31 1 2 3 4 5 6
Janvāris 2013
31 1 2 3 4 5 6
7 8 9 10 11 12 13
14 15 16 17 18 19 20
21 22 23 24 25 26 27
28 29 30 31 1 2 3
Februāris 2013
28 29 30 31 1 2 3
4 5 6 7 8 9 10
11 12 13 14 15 16 17
18 19 20 21 22 23 24
25 26 27 28 1 2 3
Marts 2013
25 26 27 28 1 2 3
4 5 6 7 8 9 10
11 12 13 14 15 16 17
18 19 20 21 22 23 24
25 26 27 28 29 30 31
Aprīlis 2013
1 2 3 4 5 6 7
8 9 10 11 12 13 14
15 16 17 18 19 20 21
22 23 24 25 26 27 28
29 30 1 2 3 4 5
Maijs 2013
29 30 1 2 3 4 5
6 7 8 9 10 11 12
13 14 15 16 17 18 19
20 21 22 23 24 25 26
27 28 29 30 31 1 2
Jūnijs 2013
27 28 29 30 31 1 2
3 4 5 6 7 8 9
10 11 12 13 14 15 16
17 18 19 20 21 22 23
24 25 26 27 28 29 30
Jūlijs 2013
1 2 3 4 5 6 7
8 9 10 11 12 13 14
15 16 17 18 19 20 21
22 23 24 25 26 27 28
29 30 31 1 2 3 4
Augusts 2013
29 30 31 1 2 3 4
5 6 7 8 9 10 11
12 13 14 15 16 17 18
19 20 21 22 23 24 25
26 27 28 29 30 31 1
Septembris 2013
26 27 28 29 30 31 1
2 3 4 5 6 7 8
9 10 11 12 13 14 15
16 17 18 19 20 21 22
23 24 25 26 27 28 29
30 1 2 3 4 5 6
Oktobris 2013
30 1 2 3 4 5 6
7 8 9 10 11 12 13
14 15 16 17 18 19 20
21 22 23 24 25 26 27
28 29 30 31 1 2 3
Novembris 2013
28 29 30 31 1 2 3
4 5 6 7 8 9 10
11 12 13 14 15 16 17
18 19 20 21 22 23 24
25 26 27 28 29 30 1
Decembris 2013
25 26 27 28 29 30 1
2 3 4 5 6 7 8
9 10 11 12 13 14 15
16 17 18 19 20 21 22
23 24 25 26 27 28 29
30 31 1 2 3 4 5
Janvāris 2014
30 31 1 2 3 4 5
6 7 8 9 10 11 12
13 14 15 16 17 18 19
20 21 22 23 24 25 26
27 28 29 30 31 1 2
Februāris 2014
27 28 29 30 31 1 2
3 4 5 6 7 8 9
10 11 12 13 14 15 16
17 18 19 20 21 22 23
24 25 26 27 28 1 2
Marts 2014
24 25 26 27 28 1 2
3 4 5 6 7 8 9
10 11 12 13 14 15 16
17 18 19 20 21 22 23
24 25 26 27 28 29 30
31 1 2 3 4 5 6
Aprīlis 2014
31 1 2 3 4 5 6
7 8 9 10 11 12 13
14 15 16 17 18 19 20
21 22 23 24 25 26 27
28 29 30 1 2 3 4
Maijs 2014
28 29 30 1 2 3 4
5 6 7 8 9 10 11
12 13 14 15 16 17 18
19 20 21 22 23 24 25
26 27 28 29 30 31 1
Jūnijs 2014
26 27 28 29 30 31 1
2 3 4 5 6 7 8
9 10 11 12 13 14 15
16 17 18 19 20 21 22
23 24 25 26 27 28 29
30 1 2 3 4 5 6
Jūlijs 2014
30 1 2 3 4 5 6
7 8 9 10 11 12 13
14 15 16 17 18 19 20
21 22 23 24 25 26 27
28 29 30 31 1 2 3
Augusts 2014
28 29 30 31 1 2 3
4 5 6 7 8 9 10
11 12 13 14 15 16 17
18 19 20 21 22 23 24
25 26 27 28 29 30 31
Septembris 2014
1 2 3 4 5 6 7
8 9 10 11 12 13 14
15 16 17 18 19 20 21
22 23 24 25 26 27 28
29 30 1 2 3 4 5
Oktobris 2014
29 30 1 2 3 4 5
6 7 8 9 10 11 12
13 14 15 16 17 18 19
20 21 22 23 24 25 26
27 28 29 30 31 1 2
Novembris 2014
27 28 29 30 31 1 2
3 4 5 6 7 8 9
10 11 12 13 14 15 16
17 18 19 20 21 22 23
24 25 26 27 28 29 30
Decembris 2014
1 2 3 4 5 6 7
8 9 10 11 12 13 14
15 16 17 18 19 20 21
22 23 24 25 26 27 28
29 30 31 1 2 3 4
Janvāris 2015
29 30 31 1 2 3 4
5 6 7 8 9 10 11
12 13 14 15 16 17 18
19 20 21 22 23 24 25
26 27 28 29 30 31 1
Februāris 2015
26 27 28 29 30 31 1
2 3 4 5 6 7 8
9 10 11 12 13 14 15
16 17 18 19 20 21 22
23 24 25 26 27 28 1
Marts 2015
23 24 25 26 27 28 1
2 3 4 5 6 7 8
9 10 11 12 13 14 15
16 17 18 19 20 21 22
23 24 25 26 27 28 29
30 31 1 2 3 4 5
Aprīlis 2015
30 31 1 2 3 4 5
6 7 8 9 10 11 12
13 14 15 16 17 18 19
20 21 22 23 24 25 26
27 28 29 30 1 2 3
Maijs 2015
27 28 29 30 1 2 3
4 5 6 7 8 9 10
11 12 13 14 15 16 17
18 19 20 21 22 23 24
25 26 27 28 29 30 31
Jūnijs 2015
1 2 3 4 5 6 7
8 9 10 11 12 13 14
15 16 17 18 19 20 21
22 23 24 25 26 27 28
29 30 1 2 3 4 5
Jūlijs 2015
29 30 1 2 3 4 5
6 7 8 9 10 11 12
13 14 15 16 17 18 19
20 21 22 23 24 25 26
27 28 29 30 31 1 2
Augusts 2015
27 28 29 30 31 1 2
3 4 5 6 7 8 9
10 11 12 13 14 15 16
17 18 19 20 21 22 23
24 25 26 27 28 29 30
31 1 2 3 4 5 6
Septembris 2015
31 1 2 3 4 5 6
7 8 9 10 11 12 13
14 15 16 17 18 19 20
21 22 23 24 25 26 27
28 29 30 1 2 3 4
Oktobris 2015
28 29 30 1 2 3 4
5 6 7 8 9 10 11
12 13 14 15 16 17 18
19 20 21 22 23 24 25
26 27 28 29 30 31 1
Novembris 2015
26 27 28 29 30 31 1
2 3 4 5 6 7 8
9 10 11 12 13 14 15
16 17 18 19 20 21 22
23 24 25 26 27 28 29
30 1 2 3 4 5 6
Decembris 2015
30 1 2 3 4 5 6
7 8 9 10 11 12 13
14 15 16 17 18 19 20
21 22 23 24 25 26 27
28 29 30 31 1 2 3
Janvāris 2016
28 29 30 31 1 2 3
4 5 6 7 8 9 10
11 12 13 14 15 16 17
18 19 20 21 22 23 24
25 26 27 28 29 30 31
Februāris 2016
1 2 3 4 5 6 7
8 9 10 11 12 13 14
15 16 17 18 19 20 21
22 23 24 25 26 27 28
29 1 2 3 4 5 6
Marts 2016
29 1 2 3 4 5 6
7 8 9 10 11 12 13
14 15 16 17 18 19 20
21 22 23 24 25 26 27
28 29 30 31 1 2 3
Aprīlis 2016
28 29 30 31 1 2 3
4 5 6 7 8 9 10
11 12 13 14 15 16 17
18 19 20 21 22 23 24
25 26 27 28 29 30 1
Maijs 2016
25 26 27 28 29 30 1
2 3 4 5 6 7 8
9 10 11 12 13 14 15
16 17 18 19 20 21 22
23 24 25 26 27 28 29
30 31 1 2 3 4 5
Jūnijs 2016
30 31 1 2 3 4 5
6 7 8 9 10 11 12
13 14 15 16 17 18 19
20 21 22 23 24 25 26
27 28 29 30 1 2 3
Jūlijs 2016
27 28 29 30 1 2 3
4 5 6 7 8 9 10
11 12 13 14 15 16 17
18 19 20 21 22 23 24
25 26 27 28 29 30 31
Augusts 2016
1 2 3 4 5 6 7
8 9 10 11 12 13 14
15 16 17 18 19 20 21
22 23 24 25 26 27 28
29 30 31 1 2 3 4
Septembris 2016
29 30 31 1 2 3 4
5 6 7 8 9 10 11
12 13 14 15 16 17 18
19 20 21 22 23 24 25
26 27 28 29 30 1 2
Oktobris 2016
26 27 28 29 30 1 2
3 4 5 6 7 8 9
10 11 12 13 14 15 16
17 18 19 20 21 22 23
24 25 26 27 28 29 30
31 1 2 3 4 5 6
Novembris 2016
31 1 2 3 4 5 6
7 8 9 10 11 12 13
14 15 16 17 18 19 20
21 22 23 24 25 26 27
28 29 30 1 2 3 4
Decembris 2016
28 29 30 1 2 3 4
5 6 7 8 9 10 11
12 13 14 15 16 17 18
19 20 21 22 23 24 25
26 27 28 29 30 31 1
Janvāris 2017
26 27 28 29 30 31 1
2 3 4 5 6 7 8
9 10 11 12 13 14 15
16 17 18 19 20 21 22
23 24 25 26 27 28 29
30 31 1 2 3 4 5
Februāris 2017
30 31 1 2 3 4 5
6 7 8 9 10 11 12
13 14 15 16 17 18 19
20 21 22 23 24 25 26
27 28 1 2 3 4 5
Marts 2017
27 28 1 2 3 4 5
6 7 8 9 10 11 12
13 14 15 16 17 18 19
20 21 22 23 24 25 26
27 28 29 30 31 1 2
Aprīlis 2017
27 28 29 30 31 1 2
3 4 5 6 7 8 9
10 11 12 13 14 15 16
17 18 19 20 21 22 23
24 25 26 27 28 29 30
Maijs 2017
1 2 3 4 5 6 7
8 9 10 11 12 13 14
15 16 17 18 19 20 21
22 23 24 25 26 27 28
29 30 31 1 2 3 4
Jūnijs 2017
29 30 31 1 2 3 4
5 6 7 8 9 10 11
12 13 14 15 16 17 18
19 20 21 22 23 24 25
26 27 28 29 30 1 2
Jūlijs 2017
26 27 28 29 30 1 2
3 4 5 6 7 8 9
10 11 12 13 14 15 16
17 18 19 20 21 22 23
24 25 26 27 28 29 30
31 1 2 3 4 5 6
Augusts 2017
31 1 2 3 4 5 6
7 8 9 10 11 12 13
14 15 16 17 18 19 20
21 22 23 24 25 26 27
28 29 30 31 1 2 3
Septembris 2017
28 29 30 31 1 2 3
4 5 6 7 8 9 10
11 12 13 14 15 16 17
18 19 20 21 22 23 24
25 26 27 28 29 30 1
Oktobris 2017
25 26 27 28 29 30 1
2 3 4 5 6 7 8
9 10 11 12 13 14 15
16 17 18 19 20 21 22
23 24 25 26 27 28 29
30 31 1 2 3 4 5
Novembris 2017
 
30 31 1 2 3 4 5
6 7 8 9 10 11 12
13 14 15 16 17 18 19
20 21 22 23 24 25 26
27 28 29 30 1 2 3
Viedoklis

Vai valsts svētku mēnesī jūtaties īpaši?



Lai balsotu, jāielogojas sistēmā!
Pēdējās galerijas
Biežākie atslēgvārdi

Par trakumiem, zibšņiem, laikmeta īpatnībām un spoku stāstiem 28.09.2016

Elīna Lāce
elina@talsuvestis.lv
63291188

Pagājušajā trešdienā Spāres muižas pagrabiņā pulks interesentu tikās ar Ventspils dzejnieci un rakstnieci Laimdotu Sēli. «Visīstākie dzejas mīļotāji pulcējas tad, kad īstās Dzejas dienas jau ir beigušās! Izlasi grāmatu, aizver ciet un tajā rakstītais vairs uz tevi neattiecas? Nē! Mēs esam tie pareizie — grāmatu vēl šķirstām visa septembra garumā,» par klātesošo pašapziņas celšanu tikšanās sākumā gādāja namamāte Tabita Kalniņa, viešņu rosinot spārenieku septembrī ieviest vēl pa kādai košai krāsai.
«Nezinu, vai man izdosies kaut ko darīt krāsaināku. Mīļais Dievs jau šo pasauli ir izkrāsojis tik skaistu, ka sacensties nespējam. Vienīgais — es varētu pievērst jūsu uzmanību kādām krāsām, īpašām niansēm, smalkumiņiem un smukumiņiem,» sprieda L. Sēle.
Viņa norādīja, ka, piemēram, māja var būt skaista, tomēr tās saturu veido mazās lietas — mēbeles, aizkari, paklāji un visi pašu vāktie un sadāvinātie sīkumiņi, no kuriem pat gribēdams nespēj tikt vaļā. «Liekam plauktos, krājam kastītēs un dažreiz brīnāmies, cik daudz visa kā ir savākts! Reizēm nolemjam ieviest kārtību, bet, kad ķeramies klāt, skatāmies: tas man jāglabā, šo nevar mest ārā, šo noteikti nevar izmest! Labākajā gadījumā divas sakaltušas zīles vai graboši kastaņi aiziet krāsnī. Pārējais — kastītē iekšā un vāks virsū! Ar to gribu teikt, ka tādi mēs, cilvēki, esam. Šīs lietas mūsu dzīvi ir izdaiļojušas, izkrāsojušas, izrotājušas. Nav viegli izmest kaut ko, kas kādreiz tev ir nozīmējis ļoti daudz. Sievietes, jūs taču visas droši vien glabājat savu bērnu pirmās zeķītes vai zābaciņus, pirmo bērna cepurīti. Varbūt jūs glabājat savu kāzu tērpu, varbūt tikai plīvuru vai baltos cimdiņus. Bet šīs lietas tā vienkārši nevar izmest.
Es jau tieši tāpat visu ko vācu! Nav jau mana māja grabažu piekrauta, bet es krāju galvā. Paldies Dievam, ka pieejama tāda lieta kā dators, kur var noglabāt nezin ko, un tur tas viss ir diezgan lielā drošībā! No tiem krājumiem top grāmatas. Un ne tikai grāmatas — savā trakumā esmu rakstījusi arī lugas, dažādus dramatizējumus, bet pēdējais trakums, pat nezinu, kā man bija dūša to uzņemties, bija «Kaķīša dzirnavu» dramatizējums Ugāles amatierteātrim,» atklāja Laimdota.
Par dzeju viņa sacīja —
tā esot kā zibens, kas uzliesmo galvā. «Viens mirklis, kad tu kaut ko ieraugi, kad parastas lietas parādās neparastā veidā, parastu skaņu vidū it kā parādās melodija. Lūk, dzeja, dzejoļi top no šāda zibšņa! Ja tu to mirkli, noskaņu, saturu, asociāciju noķer un pieraksti, tad tev ir dzejolis. Varbūt pat labs dzejolis! Ja ne, ja tajā brīdī nav iespēju to pierakstīt, viss — dzejolis ir nomiris, vēl nepiedzimis. Varēja būt ļoti skaists dzejolis, varbūt pat ģeniāls, bet diemžēl to nenoķēru — aizplīvoja kaut kur tālāk. Varbūt pie kāda cita autora,» iedomājās L. Sēle.
Pantiņus viņa rakstījusi jau pamatskolā. Vidusskolā tie sākuši iegūt kādus apveidus. «To, ko bez īpašas piespiešanās varēja nosaukt par dzeju, sāku rakstīt, kad man bija 22 vai 23 gadi. Varbūt ir kādi ārkārtīgi ģeniāli jauni cilvēki, kuri jau padsmit gados rada patiešām izcilus dzejas darbus, bet tas ir viens no desmit tūkstošiem! Bieži vien par ļoti talantīgiem nodēvētiem bērniem vienkārši ir izdevies veiksmīgi salikt vārdus kopā, kas arī ir talants, bet tas nav dzejnieka talants. Lai rakstītu dzeju, tev tomēr ir jāspēj saprast to, ko redzi un jūti, tev ir kaut kas šajā dzīvē jāzina, jāpiedzīvo kāds zaudējums, kādas sāpes, citādi tā nav māksla, tikai tāda… tortes virsiņa,» uzskata Laimdota.
Vēl pirms pirmās dzejoļu grāmatiņas iznākšanas viņa bija ķērusies pie sava pirmā vēsturiskā piedzīvojumu romāna rakstīšanas. «Izdomāju, ka to gribu. Par ko? Par kaut ko ļoti aizraujošu! 1984. gads, Atmoda vēl neplīvoja, bet tas sakrita ar brīdi, kad no Ventspils pils izgāja krievu armija, un tas varbūt bija pagrūdiena punkts. Pili nu pētīs un restaurēs, un man, lai gan es vairs nestrādāju muzejā, tas ļoti interesēja. Pagrabi, aizmūrētas durvis, slepenas kāpnes sienā… Nebija grūti savilkt paralēles. Par ko rakstīšu? Par hercoga Jēkaba laikiem! Nevis par viņu pašu, jo par viņu jau daudz ir rakstīts, bet par laiku uzreiz pēc viņa. Izmantoju tādu brīnišķīgu paņēmienu kā ceļojums laikā. Konstatēju, ka rakstīt varu, un ar to pirmo parāvās vaļā,» atceras L. Sēle.
Vairāk nekā 20 gadu
viņa nostrādājusi Ventspils laikraksta redakcijā. Šajos gados gūtā pieredze ļoti noderējusi, strādājot pie grāmatas «Zlēkas. Laiki un likteņi». Kad piedāvāts uzrakstīt pagasta vēsturi, Laimdota, kā pati saka, sev raksturīgajā vieglprātībā spriedusi — kāpēc ne? Ja reiz ir rakstīti dzejoļi, ja 25 gadus strādāts žurnālistikā, ja tapušas lugas un romāni! «Kas — es neuzrakstīšu par Zlēkām?! Man patīk Zlēkas, es daudz ko tur zinu! Tā es devu «jā» vārdu kā tāda juceklīga līgava, kura pat nezina, zem kā parakstās! (Smejas.) Kad vēlāk jautāju, vai bija domāts kaut kas tik grandiozs 729 lappušu apjomā, man godīgi atbildēja, ka gluži tāda nebija iecere. Arī man ne!» autore atzīst.
Ja pirms tam šķitis, ka par Zlēku pagastu viņa zina daudz, tad vēlāk šķitis, ka nezina neko! «Bet tas bija labi! Sākās intervijas: viena, otra, trešā… Sākumā bija kā spēlē «Kuģis»: te tukšs, te trāpīts, jo šāvu uz dullo. Tikai pēc tam mozaīka sāka veidoties no avīžrakstiem, atmiņstāstiem, intervijām, fotogrāfijām. Un cik brīnišķīgas lietas tu, cilvēks, vari uzzināt kārtīgos lauku kapos! Pēc tam nāca klāt baznīcas grāmatas, kas vispār ir tāda «Odiseja»! Ja jums mājās ir dators, tad ieejiet www.raduraksti.lv! Tur atradīsies visu par saviem senčiem!
Sāku informāciju kārtot hronoloģiski un pamanīju, ka apjomi sāk kļūt nepieklājīgi… Ne no kā taču nevari atteikties, jo viss šķiet interesants! Kad nonācu pie beigām, konstatēju, ka viss ir jāīsina. Bija 600 lappušu pamatteksta, ko nācās noīsināt gandrīz par simts lappusēm… Tas ir kā griezt sev pa gabaliņam nost! Bet neko nevarēja darīt,» stāsta L. Sēle.
Klātesošajiem interesēja,
kā vispār var pateikt, kas atstājams un kas dzēšams, piemēram, vai vispār var pateikt, ka dzejolis ir labs vai slikts. «Var!» bez minstināšanās atbildēja viešņa. «Ja cilvēks lasa dzeju, ja viņam tiešām patīk, ja viņš lasot jūt kādas dvēseles trīsas un vibrācijas, ja dzejnieka teiktais rezonē ar viņa dvēseles stīgām… Ar dzeju ir tāpat kā ar jebkura cita veida literatūru — viens kritērijs, kas ļauj noteikt, vai tā ir laba vai ne, ir: vai tu nešpiko. Nav jēgas paņemt kādu ļoti skaistu Kārļa Skalbes dzejoli, kaut ko samainīt un pasniegt par savējo! Ticiet man, esmu ar to sastapusies!
Jo vairāk mēs zinām, jo labāk spējam daiļradi vērtēt un jo spilgtāk to izjust! Varu savilkt paralēles ar adīšanu. Cilvēks, kurš spēj atšķirt labisko valdziņu no kreiliskā, iedomājas, ka spēj brīnišķīgi adīt. Varbūt, ka ļoti gludi arī noadīs, bet īsts adītājs apgūs visdažādākos rakstus un tehnikas, un, paņemot rokās cita darbu, spēs to nolasīt gluži kā dzejoli: ā, te viņš ir darījis tā, te viņš ir saadījis kopā, te uzmetis liekos valdziņus… Ir jābūt pazinējam, lai to saprastu.
Par dzejas pazinējiem mēs visi varam kļūt, ja dzeju lasām! Domāju, piekritīsiet, ka diez vai par labu dzejoli var nosaukt tādu, kur ir atskaņas «zilgas — smilgas», «mīla — vīla», «sauc — trauc»… Nē, principā tās var būt, bet tad tekstam jābūt absolūti svaigam, lai šādas atskaņas negrieztos ausīs! Bet pats galvenais ir pārdzīvojums, ko dzejolis izraisa.»
Ar romānu rakstīšanu esot vienkāršāk — vien labi jāzina latviešu valoda, jābūt iztēlei un, ja gribas rakstīt par attiecīgu laikmetu, zināšanām. Ak, jā — un vēl pacietībai!
Bērnībā Laimdota bijusi tāda,
kas, mammai vakarā pārnākot ar iepirkumu tīkliņu, izprašņājusi, kas kurā paciņā iekšā. «Mamma kārtīgi izstāsta, kur maizīte, kur cukuriņš, kur baltā diega spolīte. Es to esot ļoti uzmanīgi noklausījusies un tad jautājusi: «Un kas tur nav iekšā?» Un tā man visu mūžu gribējies zināt vispirms, kas kaut kur ir, bet pēc tam — kā tur nav! Tādā veidā arī top visi mani darbi. Kas ir aiz tā, kāpēc ir tā un ne citādi?» savu domu gājienu atklāj L. Sēle.
Viņai patīkot savos darbos kombinēt vairākus laika periodus — tagadni ar aizgājušiem laikiem. «Es neapjūsmoju padomju laikus, bet mēs nevaram izmest ārā faktu, ka tas bija mūsu bērnības un jaunības laiks. Mēs bijām skolēni, absolventi, studenti — šo posmu tu nekādi nevari no tiem laikiem izgriezt un ielikt šodienā! Arī tajos, baigajos laikos cilvēks spēja izspiest prieka mirkli. Ja kaut kā trūka, to ar kaut ko aizvietoja, un beigu beigās — mums taču netrūka tā, ko mēs nepazinām! Ko mēs nezinājām, ka tādas lietas pastāv, tā mums nevarēja pietrūkt! Mums bija kas cits, ko tagad vairs nepazīst. Kad skatos atpakaļ, es domāju — labi, es varētu iztikt bez datora. Rakstītu ar elektronisko mašīnu — normāli, biju piešāvusies! Bet kā es varēju dzīvot bez mobilā telefona? Tagad bērnu palaiž uz skolu, viņam ir telefons, un mamma vienmēr var izkontrolēt, kur ir bērns. Mēs savā laikā varējām, no skolas nākot, pazust nezin kur, aiziet uz mežu, pļavām, dīķiem vai vienkārši maisīties pa pilsētu, un mammai ne jausmas, kur tas sasodītais bērns palicis! Mēs bez mobilā telefona vairs dzīvot nevaram! Vai arī — bez televīzijas pults! Un kurš vēl pa radio klausās raidlugas? Bet manā bērnībā tas bija ļoti būtiski. Tas bija īsts kaifs! Un, ja vēl mamma bija izcepusi kādus cepumiņus… Tad tu sēdi pie tā radio un grauz cepumiņus vai plātsmaizīti… Mūsdienu bērniem ko tādu varbūt vienīgi var piedāvāt kā absolūtu eksotiku. Tad viņi varbūt uz to parakstīsies un noliks malā savas planšetītes, aifonus un aipodus,» iedomājas L. Sēle.
Savas bērnības stāstus
Laimdota klusībā rakstot jau vairākus gadus un cer, ka reiz tie pieaugušajiem ļaus justies nostalģiski, bet patiks arī bērniem, jo rakstīti vienkāršā valodā, bez svešvārdiem. «Man vispār ļoti nepatīk svešvārdi, svešie teikumi latviešu valodā!
Paklau, kā jūs jūtaties, kad ieslēdzat televizoru, bet tur amatpersona saka: «Šīs te personas… Šie te bērni… Šīs te ielas…» Kas ir «šī te» vai «šis te»?! Un vai jūs esat vienu svarīgu personu televīzijā redzējuši, kas nesāk savu runu ar vārdu «tātad»? Varētu domāt, ka tā ir kaut kāda pazīšanās zīme: es piederu pie varas augstākajām aprindām, tāpēc katru savu uzstāšanos sāku ar «tātad»! Ja teikuma vidū man nav ko teikt, atkal ir «tātad». Vienu vakaru runāja kaut kāda dāma. Vienā teikumā viņa piecas reizes pateica «tātad»!
Kas vispār notiek? Ģenitīvu neviens vairs nepazīst! «Un rīt mums nevajadzēs ne gumijas zābaki, ne lietussargs.», «Aizvien vairāk sievietes apbrīno savus skaistos nagus.» Nevis «sieviešu», nevis «gumijas zābaku», nevis «lietussargu»,» skaišas L. Sēle. Tikšanās dalībnieki vēl piemet uguni, atgādinot par bieži lietoto rusicismu «uz doto brīdi». «Mums ir tik daudz to doto brīžu! Un vēl ciešamā kārta: «Tiek meklēts risinājums.», «Tiek pieņemti mēri.», «Tiek uzrunāti cilvēki.» Tiek, tiek, tiek! Kāpēc nevar pateikt: «Mēs darām to un to.»? Acīmredzot tāpēc, ka nedara! Ja saka «problēma tiek risināta», tas nozīmē, ka tas notiek kaut kur, kaut kādās sfērās. Ne jau mēs to risinām! Ko jūs!» secina rakstniece.
Spāreniekus viešņa sasmīdina, nosaucot par spāriešiem, bet, kopīgi modelējot, top košs teikums par visu iepriekš runāto: «Spārenieks ir normāls cilvēks, kas dotajā brīdī runā šai te valstī, tātad tiks pieņemti mēri!»
Pirms šīs tikšanās Spāre
Laimdotai asociējusies tikai ar pieturu ceļā no Ventspils uz Rīgu. Tagad, Spāres muižu izstaigājot, uzreiz sākušas raisīties asociācijas, no kurām kaut kas varētu tapt, tāpēc pieteikusies nākamgad atkal braukt ciemos. «Varbūt, ka es te kaut ko… Mazais datoriņš līdzi un, kamēr man naktī apkārt plīvos tās baltās spoku meitenes, es rakstīšu!» L. Sēle iztēlojas.
Spoku stāstu fiksēšana viņai nav nekas jauns. Pie Zlēku pagasta grāmatas strādājot, uzklausīti un pierakstīti arī tie, lai drīzumā iznāktu teiksmu un spoku stāstu apkopojumā. Latvijā jau tādu netrūkstot. Nu, kaut vai — ja tic teiksmām par iemūrētajām jaunavām, tad Vidzemē vien esot iemūrēts vesels jaunavu leģions! «Sāku interesēties, vai tad Zlēkās kāda nav iemūrēta. Ir, ir, man saka, — Zlēku baznīcā! No tās esot tas sarkanais pleķis uz sienas, kas vienmēr ir mitrs un ko nekādi nevar aizkrāsot! Ā, es domāju, tad jau viss kārtībā!» rakstniece smejas.
Spāreniekus arī viņa mudina: «Par balto jaunavu teiksma jums ir pierakstīta? Atsūtiet uz e-pastu! Tagad nāk tumšie rudens vakari, jums te telpas ir feinas — uztaisiet vienu spoku stāstu vakaru un pierakstiet šos stāstus!» «Tad mums būs bail uz darbu nākt!» iebilst muižas ļaudis. «Bet, ja spoks ir pazīstams…» lietišķi mierina Laimdota. Klātesošo murdoņa tūliņ pieņemas spēkā un pēc aprautiem teikumiem ļauj saprast, ka Spārē teiksmu un spoku stāstu ir gana daudz, tātad — netrūkst arī pavediena kādam vēl neuzrakstītam daiļdarbam.

Pievienotie attēli
Atslēgvārdi
kultūra
Komentāri
Komentēt var tikai reģistrēti lietotāji.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm:
draugiem.lv twitter.com facebook.com
Lietotāja profils
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm:
draugiem.lv twitter.com facebook.com
Twitter
----- Account: talsuvestis.lv -----