Rakstu arhīvs
 
Decembris 2012
26 27 28 29 30 1 2
3 4 5 6 7 8 9
10 11 12 13 14 15 16
17 18 19 20 21 22 23
24 25 26 27 28 29 30
31 1 2 3 4 5 6
Janvāris 2013
31 1 2 3 4 5 6
7 8 9 10 11 12 13
14 15 16 17 18 19 20
21 22 23 24 25 26 27
28 29 30 31 1 2 3
Februāris 2013
28 29 30 31 1 2 3
4 5 6 7 8 9 10
11 12 13 14 15 16 17
18 19 20 21 22 23 24
25 26 27 28 1 2 3
Marts 2013
25 26 27 28 1 2 3
4 5 6 7 8 9 10
11 12 13 14 15 16 17
18 19 20 21 22 23 24
25 26 27 28 29 30 31
Aprīlis 2013
1 2 3 4 5 6 7
8 9 10 11 12 13 14
15 16 17 18 19 20 21
22 23 24 25 26 27 28
29 30 1 2 3 4 5
Maijs 2013
29 30 1 2 3 4 5
6 7 8 9 10 11 12
13 14 15 16 17 18 19
20 21 22 23 24 25 26
27 28 29 30 31 1 2
Jūnijs 2013
27 28 29 30 31 1 2
3 4 5 6 7 8 9
10 11 12 13 14 15 16
17 18 19 20 21 22 23
24 25 26 27 28 29 30
Jūlijs 2013
1 2 3 4 5 6 7
8 9 10 11 12 13 14
15 16 17 18 19 20 21
22 23 24 25 26 27 28
29 30 31 1 2 3 4
Augusts 2013
29 30 31 1 2 3 4
5 6 7 8 9 10 11
12 13 14 15 16 17 18
19 20 21 22 23 24 25
26 27 28 29 30 31 1
Septembris 2013
26 27 28 29 30 31 1
2 3 4 5 6 7 8
9 10 11 12 13 14 15
16 17 18 19 20 21 22
23 24 25 26 27 28 29
30 1 2 3 4 5 6
Oktobris 2013
30 1 2 3 4 5 6
7 8 9 10 11 12 13
14 15 16 17 18 19 20
21 22 23 24 25 26 27
28 29 30 31 1 2 3
Novembris 2013
28 29 30 31 1 2 3
4 5 6 7 8 9 10
11 12 13 14 15 16 17
18 19 20 21 22 23 24
25 26 27 28 29 30 1
Decembris 2013
25 26 27 28 29 30 1
2 3 4 5 6 7 8
9 10 11 12 13 14 15
16 17 18 19 20 21 22
23 24 25 26 27 28 29
30 31 1 2 3 4 5
Janvāris 2014
30 31 1 2 3 4 5
6 7 8 9 10 11 12
13 14 15 16 17 18 19
20 21 22 23 24 25 26
27 28 29 30 31 1 2
Februāris 2014
27 28 29 30 31 1 2
3 4 5 6 7 8 9
10 11 12 13 14 15 16
17 18 19 20 21 22 23
24 25 26 27 28 1 2
Marts 2014
24 25 26 27 28 1 2
3 4 5 6 7 8 9
10 11 12 13 14 15 16
17 18 19 20 21 22 23
24 25 26 27 28 29 30
31 1 2 3 4 5 6
Aprīlis 2014
31 1 2 3 4 5 6
7 8 9 10 11 12 13
14 15 16 17 18 19 20
21 22 23 24 25 26 27
28 29 30 1 2 3 4
Maijs 2014
28 29 30 1 2 3 4
5 6 7 8 9 10 11
12 13 14 15 16 17 18
19 20 21 22 23 24 25
26 27 28 29 30 31 1
Jūnijs 2014
26 27 28 29 30 31 1
2 3 4 5 6 7 8
9 10 11 12 13 14 15
16 17 18 19 20 21 22
23 24 25 26 27 28 29
30 1 2 3 4 5 6
Jūlijs 2014
30 1 2 3 4 5 6
7 8 9 10 11 12 13
14 15 16 17 18 19 20
21 22 23 24 25 26 27
28 29 30 31 1 2 3
Augusts 2014
28 29 30 31 1 2 3
4 5 6 7 8 9 10
11 12 13 14 15 16 17
18 19 20 21 22 23 24
25 26 27 28 29 30 31
Septembris 2014
1 2 3 4 5 6 7
8 9 10 11 12 13 14
15 16 17 18 19 20 21
22 23 24 25 26 27 28
29 30 1 2 3 4 5
Oktobris 2014
29 30 1 2 3 4 5
6 7 8 9 10 11 12
13 14 15 16 17 18 19
20 21 22 23 24 25 26
27 28 29 30 31 1 2
Novembris 2014
27 28 29 30 31 1 2
3 4 5 6 7 8 9
10 11 12 13 14 15 16
17 18 19 20 21 22 23
24 25 26 27 28 29 30
Decembris 2014
1 2 3 4 5 6 7
8 9 10 11 12 13 14
15 16 17 18 19 20 21
22 23 24 25 26 27 28
29 30 31 1 2 3 4
Janvāris 2015
29 30 31 1 2 3 4
5 6 7 8 9 10 11
12 13 14 15 16 17 18
19 20 21 22 23 24 25
26 27 28 29 30 31 1
Februāris 2015
26 27 28 29 30 31 1
2 3 4 5 6 7 8
9 10 11 12 13 14 15
16 17 18 19 20 21 22
23 24 25 26 27 28 1
Marts 2015
23 24 25 26 27 28 1
2 3 4 5 6 7 8
9 10 11 12 13 14 15
16 17 18 19 20 21 22
23 24 25 26 27 28 29
30 31 1 2 3 4 5
Aprīlis 2015
30 31 1 2 3 4 5
6 7 8 9 10 11 12
13 14 15 16 17 18 19
20 21 22 23 24 25 26
27 28 29 30 1 2 3
Maijs 2015
27 28 29 30 1 2 3
4 5 6 7 8 9 10
11 12 13 14 15 16 17
18 19 20 21 22 23 24
25 26 27 28 29 30 31
Jūnijs 2015
1 2 3 4 5 6 7
8 9 10 11 12 13 14
15 16 17 18 19 20 21
22 23 24 25 26 27 28
29 30 1 2 3 4 5
Jūlijs 2015
29 30 1 2 3 4 5
6 7 8 9 10 11 12
13 14 15 16 17 18 19
20 21 22 23 24 25 26
27 28 29 30 31 1 2
Augusts 2015
27 28 29 30 31 1 2
3 4 5 6 7 8 9
10 11 12 13 14 15 16
17 18 19 20 21 22 23
24 25 26 27 28 29 30
31 1 2 3 4 5 6
Septembris 2015
31 1 2 3 4 5 6
7 8 9 10 11 12 13
14 15 16 17 18 19 20
21 22 23 24 25 26 27
28 29 30 1 2 3 4
Oktobris 2015
28 29 30 1 2 3 4
5 6 7 8 9 10 11
12 13 14 15 16 17 18
19 20 21 22 23 24 25
26 27 28 29 30 31 1
Novembris 2015
26 27 28 29 30 31 1
2 3 4 5 6 7 8
9 10 11 12 13 14 15
16 17 18 19 20 21 22
23 24 25 26 27 28 29
30 1 2 3 4 5 6
Decembris 2015
30 1 2 3 4 5 6
7 8 9 10 11 12 13
14 15 16 17 18 19 20
21 22 23 24 25 26 27
28 29 30 31 1 2 3
Janvāris 2016
28 29 30 31 1 2 3
4 5 6 7 8 9 10
11 12 13 14 15 16 17
18 19 20 21 22 23 24
25 26 27 28 29 30 31
Februāris 2016
1 2 3 4 5 6 7
8 9 10 11 12 13 14
15 16 17 18 19 20 21
22 23 24 25 26 27 28
29 1 2 3 4 5 6
Marts 2016
29 1 2 3 4 5 6
7 8 9 10 11 12 13
14 15 16 17 18 19 20
21 22 23 24 25 26 27
28 29 30 31 1 2 3
Aprīlis 2016
28 29 30 31 1 2 3
4 5 6 7 8 9 10
11 12 13 14 15 16 17
18 19 20 21 22 23 24
25 26 27 28 29 30 1
Maijs 2016
25 26 27 28 29 30 1
2 3 4 5 6 7 8
9 10 11 12 13 14 15
16 17 18 19 20 21 22
23 24 25 26 27 28 29
30 31 1 2 3 4 5
Jūnijs 2016
30 31 1 2 3 4 5
6 7 8 9 10 11 12
13 14 15 16 17 18 19
20 21 22 23 24 25 26
27 28 29 30 1 2 3
Jūlijs 2016
27 28 29 30 1 2 3
4 5 6 7 8 9 10
11 12 13 14 15 16 17
18 19 20 21 22 23 24
25 26 27 28 29 30 31
Augusts 2016
1 2 3 4 5 6 7
8 9 10 11 12 13 14
15 16 17 18 19 20 21
22 23 24 25 26 27 28
29 30 31 1 2 3 4
Septembris 2016
29 30 31 1 2 3 4
5 6 7 8 9 10 11
12 13 14 15 16 17 18
19 20 21 22 23 24 25
26 27 28 29 30 1 2
Oktobris 2016
26 27 28 29 30 1 2
3 4 5 6 7 8 9
10 11 12 13 14 15 16
17 18 19 20 21 22 23
24 25 26 27 28 29 30
31 1 2 3 4 5 6
Novembris 2016
31 1 2 3 4 5 6
7 8 9 10 11 12 13
14 15 16 17 18 19 20
21 22 23 24 25 26 27
28 29 30 1 2 3 4
Decembris 2016
28 29 30 1 2 3 4
5 6 7 8 9 10 11
12 13 14 15 16 17 18
19 20 21 22 23 24 25
26 27 28 29 30 31 1
Janvāris 2017
26 27 28 29 30 31 1
2 3 4 5 6 7 8
9 10 11 12 13 14 15
16 17 18 19 20 21 22
23 24 25 26 27 28 29
30 31 1 2 3 4 5
Februāris 2017
30 31 1 2 3 4 5
6 7 8 9 10 11 12
13 14 15 16 17 18 19
20 21 22 23 24 25 26
27 28 1 2 3 4 5
Marts 2017
27 28 1 2 3 4 5
6 7 8 9 10 11 12
13 14 15 16 17 18 19
20 21 22 23 24 25 26
27 28 29 30 31 1 2
Aprīlis 2017
27 28 29 30 31 1 2
3 4 5 6 7 8 9
10 11 12 13 14 15 16
17 18 19 20 21 22 23
24 25 26 27 28 29 30
Maijs 2017
1 2 3 4 5 6 7
8 9 10 11 12 13 14
15 16 17 18 19 20 21
22 23 24 25 26 27 28
29 30 31 1 2 3 4
Jūnijs 2017
 
29 30 31 1 2 3 4
5 6 7 8 9 10 11
12 13 14 15 16 17 18
19 20 21 22 23 24 25
26 27 28 29 30 1 2
Viedoklis

Kā vērtējat pašvaldību vēlēšanas rezultātus?



Lai balsotu, jāielogojas sistēmā!
Pēdējās galerijas
Biežākie atslēgvārdi

«Mūciet no garlaicīgiem cilvēkiem!» 30.05.2017

Paula Kārkluvalka
paulakarkluvalka@gmail.com
63223336

Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera Rīgā regulāri rīko pasākumus, kuru laikā iespējams tikties ar kādu biznesa «haizivi», tādēļ, organizējot pasākumu Talsos, kas bija veltīts vairāku mērķa grupu izaugsmes veicināšanai, noslēgumā Talsu tautas namā viesojās Baiba Sipeniece-Gavare, saliekot visus punktus uz «i». Viņa gan atklāja, ka neuzskata sevi par biznesa «haizivi», bet tādas dzīvē ir sastapusi. Piedāvājam viņas stāstījumu par svarīgiem dzīves pavērsieniem, par to, ka dzīve jātver viegli, bet ne vieglprātīgi.
Šovbiznesa dīva neslēpa,
ka, diemžēl ļoti maz viesojusies Talsos, taču, kad talsenieki, lielākoties mūziķi, satikti Rīgā, nevar nepamanīt viņu pašpārliecinātību un to, ka ar mazvērtības kompleksiem šeit neviens nesirgst. To apliecinot arī tas, ka klausītāji aizņēmuši pirmās rindas, kas agrāk nebija pašsaprotami. «Pats trakākais ir tas, ka cilvēki piedzimst ar gēnu līmenī iekodētu ziņu — «Es nekas neesmu!» Saprotu, no kurienes tas nāk, jo personības, rupji sakot, tika izkautas. Karš, represijas labākos un gudrākos iznīcināja. Un mēs… Mēs esam tie, kas palika, mūsu senči ir tie, kas palika pāri.
Biju Amerikā, kad Čikāgas Latviešu biedrība atzīmēja 80 gadu jubileju. Mani uzaicināja šo pasākumu vadīt. Biju ļoti samulsusi un nobijusies. Kara dēļ emigrējušo latviešu vārdi rakstāmi ar lielo burtu, viņi ir labi izglītoti, ar savu stāju sabiedrībā. Pēc emigrēšanas viņi bija spiesti lielākoties kļūt par būvniekiem, Amerikai derīgiem cilvēkiem. Taču šī stāja ir saglabājusies, tā nekur nav pazudusi. Viņos ir jaušama inteliģence, etiķete un tas, ka nevajag sevi vērtēt pārāk augstu, bet zemu arī ne. Savukārt otru daļu zālē pārstāvēja tie, kas uz Ameriku aizbraukuši tagad. Sapratu, ka šīs grupas nekad nesajauksies, jo eļļu ar ūdeni nevar sajaukt. Man par lielu daļu no viņiem bija kauns, jutos neērti.
Tas, ka cilvēki dodas uz citām valstīm meklēt labāku dzīvi, nav nekas slikts. Bet, kad nokļūsti sabiedrībā, kurā jūti, ka tev ir jāpaaugas, tev tas ir jādara! Ir jāpieaug, nevis jāuzliek kājas uz galda un jādemonstrē: «Nu, es te tāds atnācu! Tagad ņemiet mani un sagremojiet!» Šīs divas daļas zālē bija tik dažādas, ka es nepārtraukti jutu vēlēšanos iet pie Amerikas latviešiem un atvainoties, stāstīt, ka mēs visi tādi neesam.
Man izdevās sastapt Albertu Legzdiņu («Čikāgas piecīšu» dibinātājs — P. K.), ļoti brīnišķīgu cilvēku. Šajā pasākumā mums pienāca klāt viena meitene. Priecīgi konstatēju, ka viņa ir Amerikas latviete, jo, runājot latviski, viņai bija ļoti briesmīgs akcents. Viņa bija manāmi lietojusi vīnu. Meitene manam sarunu biedram teica, lai met savu sievu pie malas, viņa ir veca govs, lai ņemot viņu! Ziedus, ko turēju rokās, viņa komentēja ar tikpat briesmīgu izrunu.
Nodomāju, labi, ka tā nav mūsējā, tā ir viņu, un viņiem arī ir šādi izdzimteņi. Albertam pieklājīgi prasīju, no kuras ģimenes šī meitene ir? Viņš atbildēja, ka viņa vēl nav vietējā, jo pirms pusgada no Rīgas atbraukusi! Nodomāju — zeme, atveries!!!
Par sevi nav jākaunas
Mēs palikušie esam normāli cilvēki, mums nav jākaunas, nav jābēdājas par to, ka Latvija ir iztukšota. Mēģinu sevi attaisnot, kādēļ negribu braukt prom: es negribu būt kaut kur sveša, gribu būt piederīga ar visām saknēm, kultūru, bērnības garšu. Vēlos, lai apkārtējie mani saprot, ne tikai to, ko runāju, bet arī to, ka man bērnībā neļāva Nacionālajā teātrī skriet uz bufeti, jo tas ir nepieklājīgi. Bet, kad biju lēnām aizgājusi, stāvēju rindā pēdējā un paliku ar tukšām rokām, jo nozvanīja trīs zvani un bija jādodas atpakaļ uz zāli. Un man kā bērnam gribējās mājās, jo izrāde tāpat riebās. Gribu, lai šīs nianses saprot!
Kad cilvēki no Īrijas, Anglijas atbrauc svinēt Jāņus vai brīvdienās, jūtu, ka viņi ir atplaukuši, jo uzlabojusies ekonomiskā situācija. Taču viņi nereti arī saka: tur viņi nekad nebūs nekas vairāk kā strādnieki iebraucēji. Ir divi svaru kausi, un es nevienu nenosodu, bet, ja esi nokļuvis citā sabiedrībā, tev ir jāpieņem šīs sabiedrības normas, noteikumi un likumi. Tikai tad varēsi iegūt cieņu un radīt labu priekšstatu par sevi.
«Es nezinu, kas, bet kaut kas tu būsi!»
Ar lielu prieku jūtu, ka sabiedrība attīstās uz labo pusi, cilvēki kļūst drošāki, nāk klāt, saka kaut ko labu, dažreiz ne tik labu. Latviešu dabā nav kritizēt.
Bērnībā Jaunpilī atbrauca māksliniece ar gleznu izstādi. Biju pa ausu galam padzirdējusi par atklāšanu un ieradusies — ar gumijniekiem, pufaiciņā — pils zālē. Viņa klātesošajiem jautāja, kura glezna mums patīk vislabāk. Visi klusēja, jo atbraukusi māksliniece no Rīgas. Visiem bail, ka neizgāžas, norādot uz pašu stulbāko gleznu. Es pacēlu roku, piegāju pie gleznas un teicu, ka šī man patīk! Uz ko viņa atbildēja, ka esmu izglābusi situāciju! Prasīja, cik man gadu, kurā klasē mācos un tamlīdzīgi. Un tad teica: «Tu dzīvē būsi kaut kas! Es nezinu, kas, bet kaut kas tu būsi!» Toreiz nesapratu, kādēļ pārējie klusēja.
Tagad to saprotu: cilvēkiem izteikti mīcīja iekšā to, ka viņi nekas nav, un tas spraucās ārā pa visām vīlēm. Pats svarīgākais bija būt krietniem darba ļaudīm, tikai barā varēji būt kaut kas. Tas bija ļoti smalki darīts.
Jaunpils skolā bija lopkopības novirziens. Ātri sapratu, ka negribu slaukt govis. Tiešām negribēju, bet nezināju, kā lai no tā tiek projām. Man patika govis, bet ne jau tik ļoti, lai gribētos viņas slaukt! Bet mums stāstīja, ka esam padomju saimniecības lopkopības izmēģinājuma stacijas darbinieku bērni un mūsu nākotne ir cieši saistīta ar lauksaimniecību. Un meitenes ļoti gaida fermā, bet zēnus — traktoros, un, ja paveiksies, tad zēni kļūs par inženieriem, bet meitenes pat par zootehniķēm. Mums kaimiņos bija Vijas tante, zootehniķe. Nekas šiks tur nebija…
Mana mamma un tētis bija agronomi. Es lauku dzīvi ļoti labi pārzināju, bet neko no tā negribēju. Mammai teicu, ka esmu dzirdējusi par skolu Valmierā, kurā ir teātra novirziens. Viņa atbildēja: «Tikai ne to!» Ar laiku gan saprata, ka mans raksturs ir tāds, ka es tāpat to izdarīšu. Lai neizdarītu ko vēl stulbāku, mamma piekrita un aizveda uz skolu. No diezgan agras jaunības viņa man atļāva iet savu ceļu.
Tiekoties ar skolēniem, viņiem parasti saku — ja jums ir sapnis, realizējiet to! Neklausiet mammu, tēti, nevienu tanti! Atceros savu tanti, kas nu jau ir tajā saulē, lai vieglas smiltis. Viņa man teica: «Kas tu par aktrisi, aizej paskaties spogulī!» Tie bija kolosāli ceļavārdi! Es atradu sevī spēku un mēģināju tajā neklausīties, domāju, labi, nespēlēšu Džuljetu, bet vajadzīgi arī citi tēli. Dramatiskajā kolektīvā man deva tēlot suņus un vilkus, domāju, ka kaut kur tajā dzīvnieku un augu pasaulē es būšu.
Kad sāku mācīties, tante turpināja prasīt, kas tad no manis īsti iznāks. Baidījos viņu satikt, baidījos, ka nebūšu pietiekami laba, ar pietiekami labiem rezultātiem. Tikai tagad saprotu, ka no šādiem cilvēkiem ir jāturas pa gabalu — lielgabala šāviena attālumā.
Ja jums ir labas idejas un vēlaties tās realizēt, ejiet pie cilvēkiem, kas var jūs iedvesmot! Ejiet pie cilvēkiem, kas varbūt no biznesa neko nesajēdz, bet atbalsta un saka: tas ir jādara un pirks visu, ko saražosi!
Īstajā vietā un laikā
Dzīvē ir dažādas situācijas, var paveikties, var nepaveikties! Piemēram, tie, kuri nesagaidīja tikšanos ar mani, nepiedalījās bezmaksas elektrības izlozē. Ir jābūt īstajā laikā, īstajā brīdī un jāsatiek īstie cilvēki.
Manā dzīvē daudz kas bijis atkarīgs no apstākļiem. Piemēram, no tā, ka es ļoti dīvainos apstākļos satiku Andreju Ēķi! Šo stāstu esmu stāstījusi simtiem reižu, bet tas nospēlēja ļoti lielu lomu manā dzīvē. Viņš bija operators Latvijas Televīzijā, ar izpūrušiem matiem, neapmierināts ar dzīvi. Man piezvanīja Ēriks Loks un teica, ka vajag sieviešu lomas izpildītāju filmā «Ceļojums uz Tukumu». Aizbraucu uz filmēšanas laukumu, kur mani iepazīstināja ar Andreju un teica, ka viņš ir režisors. Tam bija ļoti grūti noticēt. Viņš man teica: «Tagad šī mašīna brauks, un viņi tevi grūdīs no tās laukā!» Pārprasīju, vai tā tiešām ir visa mana loma un guvu apstiprinājumu. Nodomāju, ka tā mīcīšanās pa mašīnu būs ar mani, bet ārā kritīs kaskadieris. Bet viņi mani tiešām izgrūda no mašīnas! Jāteic, ka tas bija sāpīgi. Komanda uzslavēja, ka viss ir labi, laba reakcija, sāpes īstas. Man jautāja, vai esmu gatava vēl vienam kadram. Man dzinās pakaļ ar mašīnu, un man bija jāmūk. Tā bija kolosāla sievietes loma, īsta liktenīgā sieviete! (Smejas.)
Andrejs man pienāca klāt un teica, ka izveidos televīziju un uzaicinās mani tajā strādāt. Pie sevis nodomāju, kāda tur televīzija! Pēc pusgada Andrejam tiešām bija televīzija «Picca TV», un vēl pēc kāda laika viņš mani atrada un uzaicināja strādāt! Tas bija laiks, kad viss mainījās. Līdz tam televīzijā strādāja ļoti glītas, perfekti runājošās diktores. Nedrīkstēja būt nekādu nejaušību un par katru pārteikšanos rīkoja sapulces. Andrejs jautāja, vai zinu, kā vada Latvijas Televīzijas ziņas. Atbildēju apstiprinoši. Viņš teica, ka tas ir tieši tas, kas viņam nav vajadzīgs!
Ir jāiet uz priekšu!
Vienmēr esmu teikusi, ka dzīve jāuztver viegli, bet ne vieglprātīgi. Vajag izvērtēt situāciju: vai tā ir traģiska vai vienkārši ķibele. Ja tā ir ķibele, nav vērts dedzināt nervu šūnas! Vajag mācēt sevi nostādīt tādā pozīcijā, ka, jā, ir žēl, bet jāiet tālāk. Ļoti labs ierocis ir pašironija. Neveiklās situācijās vienmēr par sevi esmu pasmējusies pirmā, tad pārējiem vairs nav tik interesanti par tevi smieties.
Daudz nelaimju rodas no salīdzināšanas. Cilvēkam iet labi, bet tad viņš pamana: kādam iet vēl labāk un uzreiz kļūst nelaimīgs. Nevajag neko salīdzināt! Saka: latvieši ir skaudīgi, domāju, ka tā nav. Visās tautās ir gan vieni, gan otri. Skaudība iznīcina cilvēkus no iekšpuses; kad no tā atbrīvojies, parādās gaiss, ko elpot, un milzīga sirds telpa.
Varbūt bārstīšos ar klišejām, bet esmu nodzīvojusi jau tik raibu mūžu, ka varu salīdzināt savus draugus un līdzbiedrus. Ir cilvēki, kuri savā dzīvē nav likuši bremzes, un tas man šķiet pareizākais variants, un tad ir tie otri, kas visu laiku gaidījuši īstos brīžus, kad varēs beidzot sākt dzīvot un elpot pa īstam.
Ja kāds no jums dara darbu, kas nepatīk, — nedariet to! Dzīve ir pārāk īsa, lai darītu netīkamas lietas. Jā, darbs var radīt drošības izjūtu, it īpaši, ja ir bērni, ģimene.
Labs piemērs ir kāda radiniece. Viņa krīzes laikā aizgāja no labi apmaksāta darba bankā, jo darbs nepatika un vadība atgādināja, ka darbiniekus var atlaist jebkurā brīdī.
Palika arvien grūtāk un nepatīkamāk. Viņa domāja, ka saslims ar kaut ko neārstējamu, ja tā turpinās. Tagad viņa rada brīnišķīgas rotas. Latvijas Nacionālais mākslas muzejs tās ievietojis tautas mantojuma sarakstā. Kas var būt labāks? Jā, viņa sestdienās un svētdienās stāv tirdziņos, bet tā atgriezeniskā saite, cilvēku gandarījums nav vārdos aprakstāms.
Otrs iedvesmas stāsts ir par kādu meiteni, kurai 18 gadu vecumā konstatēja vēzi. Viņa sāka katru dienu dzīvot kā pēdējo, un slimība atkāpās. Tagad viņai ir ģimene, bērni. Viņa dara darbu, kas viņai patīk. Viņa ir uzskaitē, iet uz pārbaudēm, taču no tā brīža, kad uzstādīja diagnozi, apņēmusies neko sev dzīvē neliegt un nedarīt to, kas nepatīk.
Viņa ir viens no tiem cilvēkiem, kuru savā dzīvē saucu par ceļa zīmi. Liktenis mums tās izliek, un mums jāprot tās izlasīt. Tās palīdz dzīvot.
Ir cilvēki, kas nelasa savas ceļa zīmes un apkārtējos var pavilkt līdzi. Piemēram, ja ir draudzene, kas visu laiku ņurd, ka viss ir slikti, nav ar šādu cilvēku jāturpina draudzēties pienākuma pēc. Acīmredzot viņa savā dzīvē kaut ko dara nepareizi un nevajag tur vilkties līdzi.
Man patīk daktera Danilāna teiktais. Viņa postulāts, lai nodzīvotu ilgu, foršu un veselīgu dzīvi, ir sekojošs: vajag drusciņ salt, tas nozīmē, ka nevar atslābt, vajag mazāk ēst, vairāk kājām staigāt un mukt no garlaicīgiem cilvēkiem! To pēdējo pašlaik ievēroju, pirmos trīs ne visai labi.
Cenšos dzīvē neko nesarežģīt, jo dzīve pati par sevi piedāvā situācijas, kas ir jārisina. Man patīk uzturēties tādu cilvēku sabiedrībā, kas uztver dzīvi viegli un nestreb citu cilvēku nelaimes. Saviem tuviniekiem mēs esam vajadzīgi laimīgi, dzīvespriecīgi un veiksmīgi. Taču zem tā visa vajag pamatu, uz kā atsperties!» dalījās Baiba Sipeniece-Gavare. Sarunu noslēdzot, tikpat pacilājošā noskaņā viņa vēlējās iezīmēt kādu komisku mūsdienu sabiedrībai raksturīgu rīcību. «Bieži vien galvenais noteikums ir visur nofotografēties. Bet ir jāskatās ar acīm, nevis jāaizsedz objekti ar savu ģeniālo personību! Šādas bildes saucamas nevis par «Es tur biju», bet «mazturbiju»! Arī Mātes dienu koncertos mātes nepārtraukti filmē savus bērnus, nebaudot brīdi. Video taču var paņemt no tā onkulīša, kas tāpat visu filmē! Nesen kāds draugs teica, ka samontējis piecu stundu garu filmu un vasarā būs jārīko filmu vakars. Teicu, ka būšu slima un netikšu! Es taču pati biju tajā ceļojumā un visu redzēju savām acīm, kamēr tas otrs visu filmēja un neredzēja neko!» sacīja Baiba Sipeniece-Gavare.
Atvadoties viņa vēlējās noskaidrot, kam pieder Nurmuiža, pajokodama, ka pie tik skaisti sakoptas vietas taču jānofotografējas!

Pievienotie attēli
Atslēgvārdi
sabiedrība, biznesa haizivs
Komentāri
Komentēt var tikai reģistrēti lietotāji.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm:
draugiem.lv twitter.com facebook.com
Lietotāja profils
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm:
draugiem.lv twitter.com facebook.com
Twitter
----- Account: talsuvestis.lv -----