Kiosku laikmets beidzies 09.02.2018
Gandrīz kā šausmu filmā — no Talsiem klusu un bez pēdām pazūd kioski. Jau gadus desmit laikrakstus vairs nevar nopirkt uz Raiņa un Rīgas ielas stūra. Arī centrā pie bankas «Citadele» palikušas vien tukšas telpas. Nupat tikai bruģēts laukumiņš atgādina par košo celtni iepretim Talsu tautas namam. Vienīgais preses kiosks vēl dzīvo pie autoostas.
Pamazām beidzas ēra,
kas ar lielu iedvesmu sākās 1926. gada rudenī. Tad
lielpilsētās iecienīto avīžu tirgošanu būdiņās Talsos mēģināja
ieviest kuldīdznieks Teodors Mednis. Viņš noslēdza ar pilsētas
valdi līgumu par kiosku iekārtošanu Dundagas (tagad
K. Valdemāra) un Lielās ielas stūrī, Ezera laukumā, vietā, kur
tagad atrodas apaļais afišu stabs, un Lielās ielas galā blakus
tagadējai kafejnīcai «Stūrītis». Pašvaldība jaunās ērtības solīja
jau ap Jauno gadu, tomēr tā nenotika, jo pieteicējs bija pazudis.
Aprīlī līgumu ar pašvaldību par kioska izbūvēšanu uz Lielās ielas
stūra noslēdza Anna Gerharde. Par viņas naudu būvēto drīkstēja
izmantot divus gadus, pēc tam bija jāatdod pilsētai.
Pirmā platība bija divi kvadrātmetri (tautā saukts par mazo
kiosku), tas izmaksāja 400 latus. Iespējams, sāka darboties
jau pavasarī, bet pirmo reklāmu publicēja rudenī: «Rīgas dienas
laikraksti dabūjami tanī pašā dienā plkst. ½ 11 vakarā Gerharda
kioskā Talsos, Lielās un Dundagas ielas stūrī.» 1928. gada janvārī
A. Gerhardes dēls Eduards pieprasīja atļauju būvēt otru Ezera
laukumā divu reiz trīs metru lielumā, bet maijā viņa sieva Katrīne
paziņoja par tā atvēršanu. Dienas avīzes no Rīgas piegādāja
desmitos vakarā (tikai 1935. gadā, kad laikrakstu «Brīvā Zeme»
Talsos reklāmas nolūkos vairākas reizes izmeta no lidmašīnām, to
varēja nopirkt jau agrā pēcpusdienā). Varēja nopirkt arī apelsīnus,
citronus, riekstus, rozīnes, biskvītus, šokolādes, konfektes un
limonādes, tāpat papirosus, cigārus un tabaku.
Mazo tirgotavu turētāju pārticību
nodrošināja darba režīms, ko pieļāva ilgāk nekā veikaliem. Gaļu,
pienu un maizi drīkstēja pārdot no sešiem rītā līdz astoņiem, citas
preces — no septiņiem līdz sešiem vakarā, bet kioskiem
pašvaldība noteica darba laiku no sešiem rītā līdz pusnaktij
(vēlāk — par stundu mazāk). Pie turības līdzēja tikt aktīvā
loterijas biļešu tirgošana. E. Gerhards šajā ziņā bija laimes
luteklis. Ne tikai pats vinnēja, bet, piemēram, 1929. gadā
vairākas viņa tirgotavās pirktās biļetes īpašniekiem «dāvāja» pa 20
līdz 1000 latiem, nākamajā gadā atkal bija vairāki lieli
laimesti. Kādā izlozē «Kultūras Balss» grāmatnīcā, kas atradās
Sadraudzīgās biedrības namā, bija pārdotas biļetes, ar ko «laimēja»
kopā 400, bet pie E. Gerharda — 7200 latus. Kad
1930. gadā vienā no loterijām no desmit līdz 200 latus
bija vinnējušas 112 biļetes un «vairāki simti vinnestu 5 Ls»,
nomnieks paziņoja: «Kas grib vinnēt, lai neaizmirst iepirkties
Gerharda kioskā lozes!»
Tā ātri bija iespējams sakrāt naudu gan zemei, gan jaunceltnei pašā
pilsētas centrā. Īpatnējā ēka Lielajā ielā Nr. 16, kuras
būvprojektu apstiprināja 1931. gadā un uzcēla visasākās
ekonomiskās krīzes laikā, bija celta kioska vajadzībām, uz ko
norāda tās pusapaļā forma lejas pusē. «Ar savu tīrību, spodrību un
iekārtas gaumi tas var sacensties ar labākiem lielpilsētu kioskiem.
Ekskursanti, kas iebrauc, kad veikali jau slēgti, atradīs visu
nepieciešamo.» 1933. gada februārī pilsētas valde atļāva tur
tirgoties ar kioska noteikumiem, tomēr pēc dažiem mēnešiem
pārdomāja, aizrādot, ka pastāvīgā celtnē tāds nevar atrasties.
Tiesa, pēc nosaukuma izcelsmes (viegla būve, paviljons) viņiem bija
taisnība, tomēr pēc būtības nozīmi noteica pārdodamās preces.
«Laikrakstus, žurnālus, visādas konfektes, šokolādi, tabakas
preces, konservus, minerālūdeni, Sarkanā Krusta loterejas biļetes,
spēļu kartes, jūs katrā laikā iepirksiet arī manā Jaunajā kioskā,»
tā rakstīja lepnais īpašnieks. Oktobrī sludināja konditorejas
atvēršanu, tur vēlāk piedāvāja arī saldējumu, atspirdzinošus
dzērienus, tomēr arī visas iepriekš tirgotās preces, ieskaitot
loterijas biļetes. Zaudējums nebija liels, jo konditorejas precēm
tirgošanās laiks bija atļauts tikai stundu īsāks nekā
kioskiem.
1933. gada sākumā E. Gerhards izsolē pagarināja arī abu kiosku
nomas tiesības, pie tam par 57 latiem mēnesī, kas bija uz pusi
mazāk, kā bija cerējusi pašvaldība. Maijā vienojās maksāt
kompromisa cenu 90 latus, tomēr nomnieks vasaras vidū atteicās
turpināt līgumu. Tirgotavu Ezera laukumā izsolē par 134 latiem
dabūja ebrejiete Estere Karpa, kura piedāvāja: «Pastāvīgi svaigas
konfektes un šokolādes no Ķuzes, Rigerta, Mežita, Gegingera u.c.
fabrikām. Augļi, konservi, papirosi, tabaka u.t.t. Visi rīta un
vakara laikraksti. Pieņem arī abonementus un sludinājumus.»
No 1936. gada sākuma E. Karpas vietā nāca
A. Vadonis, kuram pašvaldība pēc pāris nedēļām atņēma tiesības
tirgoties, visdrīzāk, par īres maksu kavēšanu, tad atjaunoja darbu,
bet no vasaras, par 100 latu nodokli mēnesī uz trīs gadiem
saimniekošanas atļauju atkal ieguva E. Gerhards.
1939. gadā trīs gadu nomas tiesības, maksājot uz pusi mazāk,
ieguva galdnieka sieva Emīlija Vītoliņa. Ar tirgošanās vietu
saistīts sabiedrību saviļņojošs gadījums. Kāds iereibis Laidzes
pagasta iedzīvotājs R. bija trokšņojis kinoteātrī, kas atradās
turpat Ezera laukumā. Par dauzoņas upuri kļuva talsenieks Plūmiņš.
Viņš izgāja no kinoteātra seansa pārtraukumā, lai nopirktu kioskā
avīzi, bet R. viņam sekoja un sadūra kājā un vēderā. No kino
izsteidzās arī krimināluzraugs A. Jansons, kurš aizturēja
vainīgo.
Lielās un K. Valdemāra ielas stūrī
kiosku 1933. gadā par 90 latiem ieguva Pastendes pagasta
«Noriņu» māju saimniece Otīlija Boihmane (vietējā sabiedrībā mīļi
saukta par Oču). Viņas laikā sīklietu tirgotava, pilsētai augot,
arvien vairāk kļuva par centru. Tur pulcējās Talsu ģimnāzijas
absolventu biedrības, pasta un telegrāfa kantora rīkotajām
ekskursijām uz Rojas jūrmalu, Liepāju, Mežotni un pat Sāmsalu. No
1936. gada regulārajos dzelzceļa virsvaldes uzturētajos
autobusu maršrutos starp Stendi, Talsiem un Dundagu pieturvieta
bija noteikta uz lielā stūra. Iespējams, to varētu pat dēvēt par
pirmo pilsētas autoostu, jo bija iecere tur uzbūvēt pat īpašu
pasažieru nojumi. Skaistu vizuālu ainu uzbūris žurnālists Leons
Mālmeisters. «Pie mazā kioska uz lietus noglumēta soliņa sēd pelēks
večuks, mēteļa stūrus ceļos iemiedzis. Pie kājām rupjš, novazāts
maiss. Galvā nošļaucīta, pagalam noļukusi platmale. Sēd večuks uz
soliņa un gaida autobusu, kas pusdienlaikā pienāk no Valdemārpils.
Garām pa ietni mazs puisēns aizripina brūnu kastani. Uz ielas bruģa
naska sieva, šmauganu slotu, gūsta un savāc pēdējās lapas.»
1935. gadā nomniece ēku pārbūvēja tik ļoti, ka tauta sāka spriest
par nosaukuma «mazais» mainīšanu uz «dižo». Pārmaiņas sakrita ar
Brīvības ielas sakopšanu un sagatavošanu asfaltēšanai.
1937. gadā kiosks bija viena no tirdzniecības vietām, kur
Valdemārs Baraņņikovs iemānīja viltotu 20 latu banknoti, ko
uzzīmēja (uzgleznoja) naktī Talsu viesnīcā. Pieredzējušo, daudzu
pilsētu tirgotājus apkrāpušo viltotāju notvēra pie Stendes
stacijas, kad viņš iznāca no meža. O. Boihmane Talsu centrā
saimniekoja septiņus gadus, līdz pat padomju varas laikam.
1933. gada augusta beigās
Dižmāras tirgus laiks bija noteikts par darba sākumu 28 gadus vecā
Borisa Lēvenšteina kioskam iepretim Lielajai ielai pie
K. Mīlenbaha ielas. «Tā beidzot būs apmierināti arī tā gala
iedzīvotāji, kuri jau sen izjūt vajadzību pēc kioska māju tuvumā.»
Jau laikus nomas tiesības ieguvušais uzņēmējs iesniedza
būvprojektu, bet darbi aizkavējās, jo laukuma zemes īpašnieks
Jēkabs Jeruhmanovs pret to protestēja. Kompromisu atrada, kaut arī
dokumentos nebija fiksēts tas, par ko bija pārliecināta
pašvaldība — it kā zemi pirms kara īpašnieks atdāvinājis
pilsētai. 1. novembrī sāka gaidīt pircējus. «Uz ziemas
svētkiem piedāvāju svaigas no paša darbnīcas ražotas krējuma
konfektes «Dzimtene», kā arī citus saldumus lielā izvēlē. Skolām un
biedrībām sevišķs rabats [atlaides]. Pirms iepērkaties, lūdzu
pārliecināties.»
Būves pieņemšanas dokumentā rakstīts: «Ir nokrāsots, ierīkoti
plaukti, jumts apsists ar skārdu, krāsns no ķieģeļiem, dubultlogi
un slēģi.» Līgumā noteica tirgojamo preču veidus, tomēr tie
neatšķīrās no ierastā. Tirgošanās pārtraukums nedrīkstēja būt
ilgāks par vienu dienu. B. Lēvenšteins bija krāsotājs, kurš
izmantoja papildbiznesu arī, lai pieņemtu pasūtījumus namu
numurzīmju, uzrakstu izgatavošanai un māju krāsošanai. Tirgojās
sieva Klāra, tāpat kā E. Gerharda nomātajos — māte un
sieva, protams, bija arī citas algotas pārdevējas. Boriss pēc trīs
gadu darba 1936. gada maijā atteicās no tiesībām, pamatojot ar
nesamērīgi augsto īres maksu, tās pārņēma cits nomnieks —
F. Kopštāls, kuram pašvaldība uzticēja tur tirgoties līdz
1940. gadam.
Austrumtalsu tirgotava bija netieši iesaistīta kādā nelaimes
gadījumā. 1934. gada jūlija beigās Akmeņu ielā pilnībā izdega
ēka (atradās pie laukuma tūlīt aiz pagrieziena no Laidzes ielas).
Kamēr Salmiņkundze aizgāja uz kiosku pēc avīzes, no plīts izkrita
pagale, aizdedzināja plīts priekšā noliktos žagarus, uzliesmoja
tapetes un gulta. Saimniece, iziedama uz desmit minūtēm, bija
tiktāl aizrunājusies, ka par ugunsgrēku uzzināja no apkārtējiem
ļaudīm. Ugunsdzēsēji tikai pirms četriem gadiem uzbūvēto ēku
nespēja glābt. Zaudējumi bija par 4000 latiem.
1934. gadā vēlēšanos būvēt avīžtirgotavu Zvaigžņu un
K. Valdemāra ielas stūrī izteica valdemārpilnieks Jānis
Lagzdiņš, tomēr izsolē atļauju ieguva B. Lēvenšteina brālis
Teodors. Viņa tiesības vasarā pārņēma Irma Alsberga, tomēr var
pieņemt, ka vieta nebija izdevīga, tādēļ tur bizness
nesanāca.
Tā kā kioski strādāja ilgāk par citām
tirgotavām,
tos izmantoja, gan lai pieteiktu pasažierus autobusam uz Stendi,
notirgotu sienu, pieņemtu laikrakstu abonēšanas pasūtījumus, nodotu
sludinājumus laikrakstos, pieteiktos kalpones, sameklētu darbu
kalējmeistaram, īrētu dzīvokļus, pārdotu zemi vai ko citu. Vēl tur
aicināja nodot atrastas mantas, ko parasti pienācās uzglabāt
policijā. Protams, tur varēja saņemt arī mutisku informāciju par
pilsētas jaunumiem. Tirgus (Ezera) laukuma kioskā pat bija
iekārtoti telefona sakari.
Talsos bija vēl viens «Letas» kiosks, kas atradās dzelzceļa stacijā
(tagad autoosta), un to iznomāja Dzelzceļa virsvalde. Vismaz no
1930. gada piedāvāja pirkt daiļliteratūru, lētas mācību
grāmatas un rakstāmpiederumus septembrī, kalendārus, pastkartes,
svecītes, brīnumsvecītes «eņģeļu matus» Ziemassvētkiem. Varēja
pasūtīt laikrakstus un žurnālus, nopirkt foto filmas «Ferrania»,
albumus, foto līmi un foto stūrīšus kartiņu nostiprināšanai. Arī
šajā tirgotavā notika kāds nepatīkams incidents, nomniecei Annai
Šāvējai nozaga neapdomīgi zem grāmatu galda letes paslēptos
400 latus.
30. gadu beigās aktivizējās interese par citu vieglas konstrukcijas
būvju novietošanu pilsētā. Puķu kiosku pie ugunsdzēsēju depo atļāva
uzcelt Līnai Galiņai, ko viņa tomēr neizdarīja, jo mākslīgo un
dzīvo ziedu veikalu atvēra netālu Lielajā ielā. 1937. gadā
konditors Voldemārs Šmīdiņš iekārtoja četrus reiz sešus metrus
platu koka ēku ar metāla krāsniņas apkuri Lielās ielas malā
Nr. 23a. Maizniekmeistars to cēla par saviem līdzekļiem,
iegūstot vien nomas tiesības. Bez bulciņām pārdeva arī saldējumu.
Spriežot pēc fotogrāfijām un atmiņu stāstiem, pēc kara maztirgotava
preses izdevumu tirdzniecībai tur atradās līdz 60. gadiem, kad
sāka izbūvēt Pilsētas laukumu. Vēlāk ielas otrā pusē apmēram
pusgadsimtu līdz pat šim gadam atradās laikrakstu kiosks.
Dzīve mainās, tomēr tik žēl aizvērt kiosku vēstures lappusi Talsu
grāmatā. Mazajās tirgotavās ir daļa no mazpilsētu šarma. Ar
mazveikaliņa pārdevējiem iespējams parunāties par dzīvi un
politiku, ko, protams, nevar lielveikala kasē.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: