Kiosku laikmets beidzies 09.02.2018

Gandrīz kā šausmu filmā — no Talsiem klusu un bez pēdām pazūd kioski. Jau gadus desmit laikrakstus vairs nevar nopirkt uz Raiņa un Rīgas ielas stūra. Arī centrā pie bankas «Citadele» palikušas vien tukšas telpas. Nupat tikai bruģēts laukumiņš atgādina par košo celtni iepretim Talsu tautas namam. Vienīgais preses kiosks vēl dzīvo pie autoostas.

Pamazām beidzas ēra,
kas ar lielu iedvesmu sākās 1926. gada rudenī. Tad lielpilsētās iecienīto avīžu tirgošanu būdiņās Talsos mēģināja ieviest kuldīdznieks Teodors Mednis. Viņš noslēdza ar pilsētas valdi līgumu par kiosku iekārtošanu Dundagas (tagad K. Valdemāra) un Lielās ielas stūrī, Ezera laukumā, vietā, kur tagad atrodas apaļais afišu stabs, un Lielās ielas galā blakus tagadējai kafejnīcai «Stūrītis». Pašvaldība jaunās ērtības solīja jau ap Jauno gadu, tomēr tā nenotika, jo pieteicējs bija pazudis. Aprīlī līgumu ar pašvaldību par kioska izbūvēšanu uz Lielās ielas stūra noslēdza Anna Gerharde. Par viņas naudu būvēto drīkstēja izmantot divus gadus, pēc tam bija jāatdod pilsētai.
Pirmā platība bija divi kvadrātmetri (tautā saukts par mazo kiosku), tas izmaksāja 400 latus. Iespējams, sāka darboties jau pavasarī, bet pirmo reklāmu publicēja rudenī: «Rīgas dienas laikraksti dabūjami tanī pašā dienā plkst. ½ 11 vakarā Gerharda kioskā Talsos, Lielās un Dundagas ielas stūrī.» 1928. gada janvārī A. Gerhardes dēls Eduards pieprasīja atļauju būvēt otru Ezera laukumā divu reiz trīs metru lielumā, bet maijā viņa sieva Katrīne paziņoja par tā atvēršanu. Dienas avīzes no Rīgas piegādāja desmitos vakarā (tikai 1935. gadā, kad laikrakstu «Brīvā Zeme» Talsos reklāmas nolūkos vairākas reizes izmeta no lidmašīnām, to varēja nopirkt jau agrā pēcpusdienā). Varēja nopirkt arī apelsīnus, citronus, riekstus, rozīnes, biskvītus, šokolādes, konfektes un limonādes, tāpat papirosus, cigārus un tabaku.
Mazo tirgotavu turētāju pārticību
nodrošināja darba režīms, ko pieļāva ilgāk nekā veikaliem. Gaļu, pienu un maizi drīkstēja pārdot no sešiem rītā līdz astoņiem, citas preces — no septiņiem līdz sešiem vakarā, bet kioskiem pašvaldība noteica darba laiku no sešiem rītā līdz pusnaktij (vēlāk — par stundu mazāk). Pie turības līdzēja tikt aktīvā loterijas biļešu tirgošana. E. Gerhards šajā ziņā bija laimes luteklis. Ne tikai pats vinnēja, bet, piemēram, 1929. gadā vairākas viņa tirgotavās pirktās biļetes īpašniekiem «dāvāja» pa 20 līdz 1000 latiem, nākamajā gadā atkal bija vairāki lieli laimesti. Kādā izlozē «Kultūras Balss» grāmatnīcā, kas atradās Sadraudzīgās biedrības namā, bija pārdotas biļetes, ar ko «laimēja» kopā 400, bet pie E. Gerharda — 7200 latus. Kad 1930. gadā vienā no loterijām no desmit līdz 200 latus bija vinnējušas 112 biļetes un «vairāki simti vinnestu 5 Ls», nomnieks paziņoja: «Kas grib vinnēt, lai neaizmirst iepirkties Gerharda kioskā lozes!»
Tā ātri bija iespējams sakrāt naudu gan zemei, gan jaunceltnei pašā pilsētas centrā. Īpatnējā ēka Lielajā ielā Nr. 16, kuras būvprojektu apstiprināja 1931. gadā un uzcēla visasākās ekonomiskās krīzes laikā, bija celta kioska vajadzībām, uz ko norāda tās pusapaļā forma lejas pusē. «Ar savu tīrību, spodrību un iekārtas gaumi tas var sacensties ar labākiem lielpilsētu kioskiem. Ekskursanti, kas iebrauc, kad veikali jau slēgti, atradīs visu nepieciešamo.» 1933. gada februārī pilsētas valde atļāva tur tirgoties ar kioska noteikumiem, tomēr pēc dažiem mēnešiem pārdomāja, aizrādot, ka pastāvīgā celtnē tāds nevar atrasties. Tiesa, pēc nosaukuma izcelsmes (viegla būve, paviljons) viņiem bija taisnība, tomēr pēc būtības nozīmi noteica pārdodamās preces. «Laikrakstus, žurnālus, visādas konfektes, šokolādi, tabakas preces, konservus, minerālūdeni, Sarkanā Krusta loterejas biļetes, spēļu kartes, jūs katrā laikā iepirksiet arī manā Jaunajā kioskā,» tā rakstīja lepnais īpašnieks. Oktobrī sludināja konditorejas atvēršanu, tur vēlāk piedāvāja arī saldējumu, atspirdzinošus dzērienus, tomēr arī visas iepriekš tirgotās preces, ieskaitot loterijas biļetes. Zaudējums nebija liels, jo konditorejas precēm tirgošanās laiks bija atļauts tikai stundu īsāks nekā kioskiem.
1933. gada sākumā E. Gerhards izsolē pagarināja arī abu kiosku nomas tiesības, pie tam par 57 latiem mēnesī, kas bija uz pusi mazāk, kā bija cerējusi pašvaldība. Maijā vienojās maksāt kompromisa cenu 90 latus, tomēr nomnieks vasaras vidū atteicās turpināt līgumu. Tirgotavu Ezera laukumā izsolē par 134 latiem dabūja ebrejiete Estere Karpa, kura piedāvāja: «Pastāvīgi svaigas konfektes un šokolādes no Ķuzes, Rigerta, Mežita, Gegingera u.c. fabrikām. Augļi, konservi, papirosi, tabaka u.t.t. Visi rīta un vakara laikraksti. Pieņem arī abonementus un sludinājumus.»
No 1936. gada sākuma E. Karpas vietā nāca A. Vadonis, kuram pašvaldība pēc pāris nedēļām atņēma tiesības tirgoties, visdrīzāk, par īres maksu kavēšanu, tad atjaunoja darbu, bet no vasaras, par 100 latu nodokli mēnesī uz trīs gadiem saimniekošanas atļauju atkal ieguva E. Gerhards. 1939. gadā trīs gadu nomas tiesības, maksājot uz pusi mazāk, ieguva galdnieka sieva Emīlija Vītoliņa. Ar tirgošanās vietu saistīts sabiedrību saviļņojošs gadījums. Kāds iereibis Laidzes pagasta iedzīvotājs R. bija trokšņojis kinoteātrī, kas atradās turpat Ezera laukumā. Par dauzoņas upuri kļuva talsenieks Plūmiņš. Viņš izgāja no kinoteātra seansa pārtraukumā, lai nopirktu kioskā avīzi, bet R. viņam sekoja un sadūra kājā un vēderā. No kino izsteidzās arī krimināluzraugs A. Jansons, kurš aizturēja vainīgo.
Lielās un K. Valdemāra ielas stūrī
kiosku 1933. gadā par 90 latiem ieguva Pastendes pagasta «Noriņu» māju saimniece Otīlija Boihmane (vietējā sabiedrībā mīļi saukta par Oču). Viņas laikā sīklietu tirgotava, pilsētai augot, arvien vairāk kļuva par centru. Tur pulcējās Talsu ģimnāzijas absolventu biedrības, pasta un telegrāfa kantora rīkotajām ekskursijām uz Rojas jūrmalu, Liepāju, Mežotni un pat Sāmsalu. No 1936. gada regulārajos dzelzceļa virsvaldes uzturētajos autobusu maršrutos starp Stendi, Talsiem un Dundagu pieturvieta bija noteikta uz lielā stūra. Iespējams, to varētu pat dēvēt par pirmo pilsētas autoostu, jo bija iecere tur uzbūvēt pat īpašu pasažieru nojumi. Skaistu vizuālu ainu uzbūris žurnālists Leons Mālmeisters. «Pie mazā kioska uz lietus noglumēta soliņa sēd pelēks večuks, mēteļa stūrus ceļos iemiedzis. Pie kājām rupjš, novazāts maiss. Galvā nošļaucīta, pagalam noļukusi platmale. Sēd večuks uz soliņa un gaida autobusu, kas pusdienlaikā pienāk no Valdemārpils. Garām pa ietni mazs puisēns aizripina brūnu kastani. Uz ielas bruģa naska sieva, šmauganu slotu, gūsta un savāc pēdējās lapas.»
1935. gadā nomniece ēku pārbūvēja tik ļoti, ka tauta sāka spriest par nosaukuma «mazais» mainīšanu uz «dižo». Pārmaiņas sakrita ar Brīvības ielas sakopšanu un sagatavošanu asfaltēšanai. 1937. gadā kiosks bija viena no tirdzniecības vietām, kur Valdemārs Baraņņikovs iemānīja viltotu 20 latu banknoti, ko uzzīmēja (uzgleznoja) naktī Talsu viesnīcā. Pieredzējušo, daudzu pilsētu tirgotājus apkrāpušo viltotāju notvēra pie Stendes stacijas, kad viņš iznāca no meža. O. Boihmane Talsu centrā saimniekoja septiņus gadus, līdz pat padomju varas laikam.
1933. gada augusta beigās
Dižmāras tirgus laiks bija noteikts par darba sākumu 28 gadus vecā Borisa Lēvenšteina kioskam iepretim Lielajai ielai pie K. Mīlenbaha ielas. «Tā beidzot būs apmierināti arī tā gala iedzīvotāji, kuri jau sen izjūt vajadzību pēc kioska māju tuvumā.» Jau laikus nomas tiesības ieguvušais uzņēmējs iesniedza būvprojektu, bet darbi aizkavējās, jo laukuma zemes īpašnieks Jēkabs Jeruhmanovs pret to protestēja. Kompromisu atrada, kaut arī dokumentos nebija fiksēts tas, par ko bija pārliecināta pašvaldība — it kā zemi pirms kara īpašnieks atdāvinājis pilsētai. 1. novembrī sāka gaidīt pircējus. «Uz ziemas svētkiem piedāvāju svaigas no paša darbnīcas ražotas krējuma konfektes «Dzimtene», kā arī citus saldumus lielā izvēlē. Skolām un biedrībām sevišķs rabats [atlaides]. Pirms iepērkaties, lūdzu pārliecināties.»
Būves pieņemšanas dokumentā rakstīts: «Ir nokrāsots, ierīkoti plaukti, jumts apsists ar skārdu, krāsns no ķieģeļiem, dubultlogi un slēģi.» Līgumā noteica tirgojamo preču veidus, tomēr tie neatšķīrās no ierastā. Tirgošanās pārtraukums nedrīkstēja būt ilgāks par vienu dienu. B. Lēvenšteins bija krāsotājs, kurš izmantoja papildbiznesu arī, lai pieņemtu pasūtījumus namu numurzīmju, uzrakstu izgatavošanai un māju krāsošanai. Tirgojās sieva Klāra, tāpat kā E. Gerharda nomātajos — māte un sieva, protams, bija arī citas algotas pārdevējas. Boriss pēc trīs gadu darba 1936. gada maijā atteicās no tiesībām, pamatojot ar nesamērīgi augsto īres maksu, tās pārņēma cits nomnieks — F. Kopštāls, kuram pašvaldība uzticēja tur tirgoties līdz 1940. gadam.
Austrumtalsu tirgotava bija netieši iesaistīta kādā nelaimes gadījumā. 1934. gada jūlija beigās Akmeņu ielā pilnībā izdega ēka (atradās pie laukuma tūlīt aiz pagrieziena no Laidzes ielas). Kamēr Salmiņkundze aizgāja uz kiosku pēc avīzes, no plīts izkrita pagale, aizdedzināja plīts priekšā noliktos žagarus, uzliesmoja tapetes un gulta. Saimniece, iziedama uz desmit minūtēm, bija tiktāl aizrunājusies, ka par ugunsgrēku uzzināja no apkārtējiem ļaudīm. Ugunsdzēsēji tikai pirms četriem gadiem uzbūvēto ēku nespēja glābt. Zaudējumi bija par 4000 latiem.
1934. gadā vēlēšanos būvēt avīžtirgotavu Zvaigžņu un K. Valdemāra ielas stūrī izteica valdemārpilnieks Jānis Lagzdiņš, tomēr izsolē atļauju ieguva B. Lēvenšteina brālis Teodors. Viņa tiesības vasarā pārņēma Irma Alsberga, tomēr var pieņemt, ka vieta nebija izdevīga, tādēļ tur bizness nesanāca.
Tā kā kioski strādāja ilgāk par citām tirgotavām,
tos izmantoja, gan lai pieteiktu pasažierus autobusam uz Stendi, notirgotu sienu, pieņemtu laikrakstu abonēšanas pasūtījumus, nodotu sludinājumus laikrakstos, pieteiktos kalpones, sameklētu darbu kalējmeistaram, īrētu dzīvokļus, pārdotu zemi vai ko citu. Vēl tur aicināja nodot atrastas mantas, ko parasti pienācās uzglabāt policijā. Protams, tur varēja saņemt arī mutisku informāciju par pilsētas jaunumiem. Tirgus (Ezera) laukuma kioskā pat bija iekārtoti telefona sakari.
Talsos bija vēl viens «Letas» kiosks, kas atradās dzelzceļa stacijā (tagad autoosta), un to iznomāja Dzelzceļa virsvalde. Vismaz no 1930. gada piedāvāja pirkt daiļliteratūru, lētas mācību grāmatas un rakstāmpiederumus septembrī, kalendārus, pastkartes, svecītes, brīnumsvecītes «eņģeļu matus» Ziemassvētkiem. Varēja pasūtīt laikrakstus un žurnālus, nopirkt foto filmas «Ferrania», albumus, foto līmi un foto stūrīšus kartiņu nostiprināšanai. Arī šajā tirgotavā notika kāds nepatīkams incidents, nomniecei Annai Šāvējai nozaga neapdomīgi zem grāmatu galda letes paslēptos 400 latus.
30. gadu beigās aktivizējās interese par citu vieglas konstrukcijas būvju novietošanu pilsētā. Puķu kiosku pie ugunsdzēsēju depo atļāva uzcelt Līnai Galiņai, ko viņa tomēr neizdarīja, jo mākslīgo un dzīvo ziedu veikalu atvēra netālu Lielajā ielā. 1937. gadā konditors Voldemārs Šmīdiņš iekārtoja četrus reiz sešus metrus platu koka ēku ar metāla krāsniņas apkuri Lielās ielas malā Nr. 23a. Maizniekmeistars to cēla par saviem līdzekļiem, iegūstot vien nomas tiesības. Bez bulciņām pārdeva arī saldējumu. Spriežot pēc fotogrāfijām un atmiņu stāstiem, pēc kara maztirgotava preses izdevumu tirdzniecībai tur atradās līdz 60. gadiem, kad sāka izbūvēt Pilsētas laukumu. Vēlāk ielas otrā pusē apmēram pusgadsimtu līdz pat šim gadam atradās laikrakstu kiosks.
Dzīve mainās, tomēr tik žēl aizvērt kiosku vēstures lappusi Talsu grāmatā. Mazajās tirgotavās ir daļa no mazpilsētu šarma. Ar mazveikaliņa pārdevējiem iespējams parunāties par dzīvi un politiku, ko, protams, nevar lielveikala kasē.

Pievienotie attēli

Komentēt var tikai reģistrēti lietotāji.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: