Rakstu arhīvs
 
Decembris 2012
26 27 28 29 30 1 2
3 4 5 6 7 8 9
10 11 12 13 14 15 16
17 18 19 20 21 22 23
24 25 26 27 28 29 30
31 1 2 3 4 5 6
Janvāris 2013
31 1 2 3 4 5 6
7 8 9 10 11 12 13
14 15 16 17 18 19 20
21 22 23 24 25 26 27
28 29 30 31 1 2 3
Februāris 2013
28 29 30 31 1 2 3
4 5 6 7 8 9 10
11 12 13 14 15 16 17
18 19 20 21 22 23 24
25 26 27 28 1 2 3
Marts 2013
25 26 27 28 1 2 3
4 5 6 7 8 9 10
11 12 13 14 15 16 17
18 19 20 21 22 23 24
25 26 27 28 29 30 31
Aprīlis 2013
1 2 3 4 5 6 7
8 9 10 11 12 13 14
15 16 17 18 19 20 21
22 23 24 25 26 27 28
29 30 1 2 3 4 5
Maijs 2013
29 30 1 2 3 4 5
6 7 8 9 10 11 12
13 14 15 16 17 18 19
20 21 22 23 24 25 26
27 28 29 30 31 1 2
Jūnijs 2013
27 28 29 30 31 1 2
3 4 5 6 7 8 9
10 11 12 13 14 15 16
17 18 19 20 21 22 23
24 25 26 27 28 29 30
Jūlijs 2013
1 2 3 4 5 6 7
8 9 10 11 12 13 14
15 16 17 18 19 20 21
22 23 24 25 26 27 28
29 30 31 1 2 3 4
Augusts 2013
29 30 31 1 2 3 4
5 6 7 8 9 10 11
12 13 14 15 16 17 18
19 20 21 22 23 24 25
26 27 28 29 30 31 1
Septembris 2013
26 27 28 29 30 31 1
2 3 4 5 6 7 8
9 10 11 12 13 14 15
16 17 18 19 20 21 22
23 24 25 26 27 28 29
30 1 2 3 4 5 6
Oktobris 2013
30 1 2 3 4 5 6
7 8 9 10 11 12 13
14 15 16 17 18 19 20
21 22 23 24 25 26 27
28 29 30 31 1 2 3
Novembris 2013
28 29 30 31 1 2 3
4 5 6 7 8 9 10
11 12 13 14 15 16 17
18 19 20 21 22 23 24
25 26 27 28 29 30 1
Decembris 2013
25 26 27 28 29 30 1
2 3 4 5 6 7 8
9 10 11 12 13 14 15
16 17 18 19 20 21 22
23 24 25 26 27 28 29
30 31 1 2 3 4 5
Janvāris 2014
30 31 1 2 3 4 5
6 7 8 9 10 11 12
13 14 15 16 17 18 19
20 21 22 23 24 25 26
27 28 29 30 31 1 2
Februāris 2014
27 28 29 30 31 1 2
3 4 5 6 7 8 9
10 11 12 13 14 15 16
17 18 19 20 21 22 23
24 25 26 27 28 1 2
Marts 2014
24 25 26 27 28 1 2
3 4 5 6 7 8 9
10 11 12 13 14 15 16
17 18 19 20 21 22 23
24 25 26 27 28 29 30
31 1 2 3 4 5 6
Aprīlis 2014
31 1 2 3 4 5 6
7 8 9 10 11 12 13
14 15 16 17 18 19 20
21 22 23 24 25 26 27
28 29 30 1 2 3 4
Maijs 2014
28 29 30 1 2 3 4
5 6 7 8 9 10 11
12 13 14 15 16 17 18
19 20 21 22 23 24 25
26 27 28 29 30 31 1
Jūnijs 2014
26 27 28 29 30 31 1
2 3 4 5 6 7 8
9 10 11 12 13 14 15
16 17 18 19 20 21 22
23 24 25 26 27 28 29
30 1 2 3 4 5 6
Jūlijs 2014
30 1 2 3 4 5 6
7 8 9 10 11 12 13
14 15 16 17 18 19 20
21 22 23 24 25 26 27
28 29 30 31 1 2 3
Augusts 2014
28 29 30 31 1 2 3
4 5 6 7 8 9 10
11 12 13 14 15 16 17
18 19 20 21 22 23 24
25 26 27 28 29 30 31
Septembris 2014
1 2 3 4 5 6 7
8 9 10 11 12 13 14
15 16 17 18 19 20 21
22 23 24 25 26 27 28
29 30 1 2 3 4 5
Oktobris 2014
29 30 1 2 3 4 5
6 7 8 9 10 11 12
13 14 15 16 17 18 19
20 21 22 23 24 25 26
27 28 29 30 31 1 2
Novembris 2014
27 28 29 30 31 1 2
3 4 5 6 7 8 9
10 11 12 13 14 15 16
17 18 19 20 21 22 23
24 25 26 27 28 29 30
Decembris 2014
1 2 3 4 5 6 7
8 9 10 11 12 13 14
15 16 17 18 19 20 21
22 23 24 25 26 27 28
29 30 31 1 2 3 4
Janvāris 2015
29 30 31 1 2 3 4
5 6 7 8 9 10 11
12 13 14 15 16 17 18
19 20 21 22 23 24 25
26 27 28 29 30 31 1
Februāris 2015
26 27 28 29 30 31 1
2 3 4 5 6 7 8
9 10 11 12 13 14 15
16 17 18 19 20 21 22
23 24 25 26 27 28 1
Marts 2015
23 24 25 26 27 28 1
2 3 4 5 6 7 8
9 10 11 12 13 14 15
16 17 18 19 20 21 22
23 24 25 26 27 28 29
30 31 1 2 3 4 5
Aprīlis 2015
30 31 1 2 3 4 5
6 7 8 9 10 11 12
13 14 15 16 17 18 19
20 21 22 23 24 25 26
27 28 29 30 1 2 3
Maijs 2015
27 28 29 30 1 2 3
4 5 6 7 8 9 10
11 12 13 14 15 16 17
18 19 20 21 22 23 24
25 26 27 28 29 30 31
Jūnijs 2015
1 2 3 4 5 6 7
8 9 10 11 12 13 14
15 16 17 18 19 20 21
22 23 24 25 26 27 28
29 30 1 2 3 4 5
Jūlijs 2015
29 30 1 2 3 4 5
6 7 8 9 10 11 12
13 14 15 16 17 18 19
20 21 22 23 24 25 26
27 28 29 30 31 1 2
Augusts 2015
27 28 29 30 31 1 2
3 4 5 6 7 8 9
10 11 12 13 14 15 16
17 18 19 20 21 22 23
24 25 26 27 28 29 30
31 1 2 3 4 5 6
Septembris 2015
31 1 2 3 4 5 6
7 8 9 10 11 12 13
14 15 16 17 18 19 20
21 22 23 24 25 26 27
28 29 30 1 2 3 4
Oktobris 2015
28 29 30 1 2 3 4
5 6 7 8 9 10 11
12 13 14 15 16 17 18
19 20 21 22 23 24 25
26 27 28 29 30 31 1
Novembris 2015
26 27 28 29 30 31 1
2 3 4 5 6 7 8
9 10 11 12 13 14 15
16 17 18 19 20 21 22
23 24 25 26 27 28 29
30 1 2 3 4 5 6
Decembris 2015
30 1 2 3 4 5 6
7 8 9 10 11 12 13
14 15 16 17 18 19 20
21 22 23 24 25 26 27
28 29 30 31 1 2 3
Janvāris 2016
28 29 30 31 1 2 3
4 5 6 7 8 9 10
11 12 13 14 15 16 17
18 19 20 21 22 23 24
25 26 27 28 29 30 31
Februāris 2016
1 2 3 4 5 6 7
8 9 10 11 12 13 14
15 16 17 18 19 20 21
22 23 24 25 26 27 28
29 1 2 3 4 5 6
Marts 2016
29 1 2 3 4 5 6
7 8 9 10 11 12 13
14 15 16 17 18 19 20
21 22 23 24 25 26 27
28 29 30 31 1 2 3
Aprīlis 2016
28 29 30 31 1 2 3
4 5 6 7 8 9 10
11 12 13 14 15 16 17
18 19 20 21 22 23 24
25 26 27 28 29 30 1
Maijs 2016
25 26 27 28 29 30 1
2 3 4 5 6 7 8
9 10 11 12 13 14 15
16 17 18 19 20 21 22
23 24 25 26 27 28 29
30 31 1 2 3 4 5
Jūnijs 2016
30 31 1 2 3 4 5
6 7 8 9 10 11 12
13 14 15 16 17 18 19
20 21 22 23 24 25 26
27 28 29 30 1 2 3
Jūlijs 2016
27 28 29 30 1 2 3
4 5 6 7 8 9 10
11 12 13 14 15 16 17
18 19 20 21 22 23 24
25 26 27 28 29 30 31
Augusts 2016
1 2 3 4 5 6 7
8 9 10 11 12 13 14
15 16 17 18 19 20 21
22 23 24 25 26 27 28
29 30 31 1 2 3 4
Septembris 2016
29 30 31 1 2 3 4
5 6 7 8 9 10 11
12 13 14 15 16 17 18
19 20 21 22 23 24 25
26 27 28 29 30 1 2
Oktobris 2016
26 27 28 29 30 1 2
3 4 5 6 7 8 9
10 11 12 13 14 15 16
17 18 19 20 21 22 23
24 25 26 27 28 29 30
31 1 2 3 4 5 6
Novembris 2016
31 1 2 3 4 5 6
7 8 9 10 11 12 13
14 15 16 17 18 19 20
21 22 23 24 25 26 27
28 29 30 1 2 3 4
Decembris 2016
28 29 30 1 2 3 4
5 6 7 8 9 10 11
12 13 14 15 16 17 18
19 20 21 22 23 24 25
26 27 28 29 30 31 1
Janvāris 2017
26 27 28 29 30 31 1
2 3 4 5 6 7 8
9 10 11 12 13 14 15
16 17 18 19 20 21 22
23 24 25 26 27 28 29
30 31 1 2 3 4 5
Februāris 2017
30 31 1 2 3 4 5
6 7 8 9 10 11 12
13 14 15 16 17 18 19
20 21 22 23 24 25 26
27 28 1 2 3 4 5
Marts 2017
27 28 1 2 3 4 5
6 7 8 9 10 11 12
13 14 15 16 17 18 19
20 21 22 23 24 25 26
27 28 29 30 31 1 2
Aprīlis 2017
27 28 29 30 31 1 2
3 4 5 6 7 8 9
10 11 12 13 14 15 16
17 18 19 20 21 22 23
24 25 26 27 28 29 30
Maijs 2017
1 2 3 4 5 6 7
8 9 10 11 12 13 14
15 16 17 18 19 20 21
22 23 24 25 26 27 28
29 30 31 1 2 3 4
Jūnijs 2017
29 30 31 1 2 3 4
5 6 7 8 9 10 11
12 13 14 15 16 17 18
19 20 21 22 23 24 25
26 27 28 29 30 1 2
Jūlijs 2017
26 27 28 29 30 1 2
3 4 5 6 7 8 9
10 11 12 13 14 15 16
17 18 19 20 21 22 23
24 25 26 27 28 29 30
31 1 2 3 4 5 6
Augusts 2017
31 1 2 3 4 5 6
7 8 9 10 11 12 13
14 15 16 17 18 19 20
21 22 23 24 25 26 27
28 29 30 31 1 2 3
Septembris 2017
28 29 30 31 1 2 3
4 5 6 7 8 9 10
11 12 13 14 15 16 17
18 19 20 21 22 23 24
25 26 27 28 29 30 1
Oktobris 2017
 
25 26 27 28 29 30 1
2 3 4 5 6 7 8
9 10 11 12 13 14 15
16 17 18 19 20 21 22
23 24 25 26 27 28 29
30 31 1 2 3 4 5
Viedoklis

Vai pievēršat uzmanību tam, kādu ūdeni lietojat?



Lai balsotu, jāielogojas sistēmā!
Pēdējās galerijas
Biežākie atslēgvārdi

Ir situācijas, kuras jāuztver kā mācību grāmata visiem 20.01.2017

Elīna Lāce
elina@talsuvestis.lv
63291188

Janvāri Latvijā melni iekrāsojušas dažādas traģēdijas, kuras varēja arī izpalikt. Dobelē notikušo, domājams, vairs nav jāatstāsta; arī Rēzeknē piedzīvotais ugunsgrēks, kurā bojā gāja viena atstātā 12 gadus vecā meitene, jau izskanējis plaši, tomēr atkal un atkal dzirdam par jauniem notikumiem, kuri neviļus liek sev un pārējiem uzdot jautājumu: varbūt katrs no mums savu reizi ir līdzvainīgs?
Talsu novadā jau gandrīz desmit gadu dažādu institūciju pārstāvji sadarbojas konsultatīvajā padomē darbam ar riska ģimenēm. Padomes tikšanās notika arī pirmdien, 16. janvārī, kad, atsaucoties «Talsu Vēstu» aicinājumam, par profesionāļu un sabiedrības atbildību sadzīviskās traģēdijās viedokli izteica Talsu novada sociālā dienesta ģimeņu atbalsta nodaļas vecākā sociālā darbiniece Dace Bergmane un sociālā pedagoģe Inguna Kronberga, Talsu novada pašvaldības policijas priekšnieka vietniece Sigita Amstere un Valsts policijas Kurzemes reģiona pārvaldes Talsu iecirkņa kārtības policijas nodaļas vecākā inspektore darbam ar nepilngadīgajiem Jolanta Feldmane, Talsu novada bāriņtiesas priekšsēdētājs Mareks Freimanis un Talsu novada izglītības pārvaldes galvenā speciāliste bērnu tiesību jautājumos Dace Upleja.
Informācijas kļuvis vairāk
Pirmā tēma, ko pārrunājām, — šādu gadījumu kļūst vairāk vai arī tie kļuvuši redzamāki? «Man šķiet, ka sabiedrība kļuvusi informētāka par šiem gadījumiem. Tādi bija arī senāk, bet nebija informācijas! Ja runājam par policiju, kaimiņi tiešām ziņo par problēmām, kad viņiem šķiet — kaimiņu ģimenē kaut kas nav kārtībā. Domāju, ka cilvēki ir atvērtāki. Par kādiem notikumiem uzzinām? Šobrīd topā ir vardarbība ģimenē, vardarbība skolā — to redzam no reģistrētajiem materiāliem,» atklāja J. Feldmane. «Man arī liekas, ka pēdējā laikā problēmas nāk cita pēc citas, arvien vairāk. Agrāk varbūt biežāk cilvēki izlikās, ka neredz kaut ko no notiekošā, bet tagad, manuprāt, vairāk visam pievērš uzmanību un biežāk paziņo speciālistiem, kuri tiek iesaistīti problēmu risināšanā,» piekrita D. Upleja. Secinājām — tieši tāpēc, ka sabiedrība aktīvāk iesaistās informācijas slēpšanā, biežāk uzzinām arī par vienaldzības gadījumiem.
«Sadarbojamies ar skolām, informējam pedagogus, lai arī viņi laikus mēģina saskatīt problēmas un informē par tām attiecīgos dienestus, lai tie var pārbaudīt aizdomas un, iespējams, konstatēt, ka vajadzīgs kādam bērnam palīdzēt. Ir svarīgi, lai arī bērnu vardarbība izglītības iestādēs tiek novirzīta izanalizēšanai, nevis — tā notiek, skolā situācija tiek izrunāta, varbūt tikai vecāki tika informēti, un tā viss paliek. Skolā slikti jūtas abi: gan vardarbīgais, gan tas, kuram ir nodarīts pāri! Un abiem ir vajadzīga dažādu speciālistu palīdzība,» visai reti pieminēto aspektu atgādināja J. Feldmane. Šajā starpinstitūciju darba grupā speciālisti cenšoties palīdzēt abām pusēm.
«Tikko nospriedām, ka ļoti maz informācijas saņemam no pirmsskolas izglītības iestādēm,» atzina I. Kronberga. Situācijas varot būt dažādas — ļoti konkrētas, kad kāds no vecākiem pēc bērna ierodas alkohola reibumā, bet tai pašā laikā, iespējams, par maz tiek meklēts cēlonis bērnu agresijai.
«Manuprāt, no ziņošanas institūcijām nereti attur bailes un doma — ko nu es līdīšu cita ģimenes lietās… Īpaši jau, ņemot vērā, ka izpratne ir dažāda. Kā man viens tētis teica: «Es savu bērnu nesitu, tā bija tikai pļauka!» Katrs vārdu «vardarbība» izprot citādāk,» pamanījusi I. Kronberga. Tomēr faktam, ka izpratne par vārda definīciju atšķiras, nevajadzētu būt iemeslam neiejaukties.
Dažādas vienaldzības sejas
«Man tomēr liekas, ka sabiedrība ir vienaldzīga vai — nepietiekami zinoša. Bieži vien saņemam zvanu, piemēram, par to, ka uz ielas guļ cilvēks. Vēl pagājušās nedēļas nogalē bija tāds gadījums.
Kad pašvaldības policija ierodas, tā konstatē, ka ar steigu nepieciešama neatliekamā medicīniskā palīdzība. Atkal vajadzīgs laiks, kamēr tā ierodas, un rezultātā cilvēks nomirst. Sabiedrībai šķiet, ka policijai jābūt pirmajai, kas risina problēmu, bet bieži vien vispirms nepieciešama neatliekamā medicīniskā palīdzība. Tās darbinieki izvērtē, vai ir vajadzīga arī policija — ja cilvēks ir alkohola reibumā un nekas neapdraud viņa dzīvību, tad pašvaldības policija vai Valsts policija cilvēku aizvedīs.
Līdzīgi ir attieksmē pret kaimiņu darīšanām. Par to, ka aiz sienas visu laiku notiek dzeršana, kaušanās un bļaustīšanās, ir ļoti daudz ziņojumu. Tai pašā laikā, kad ir nepieciešams korekti sakārtot lietvedību un sastādīt protokolu, kaimiņi atsakās sniegt paskaidrojumus. Domāju, ka arī tā ir vienaldzība — ja tu zini, ka tev blakus kas tāds notiek, bet tai pašā laikā tu neesi gatavs neko darīt: neiejauciet mani, ar mani vēl izrēķināsies, mašīnai pārdurs riepas, izdauzīs logus — lieciet mani mierā!» nereto attieksmi atspoguļo S. Amstere.
Arī J. Feldmane pamanījusi, ka sākotnējā izbīlī cilvēki sniedz ļoti daudz informācijas, īpaši, ja paši var palikt anonīmi, bet vēlāk, kad vajadzīgs liecināt, mēdz rasties problēmas. Protams, speciālisti šādā situācijā dažkārt var iet citu ceļu un paši atrast pierādījumus.
«Jā, cilvēki labprātāk sniedz informāciju anonīmi. Arī tā ir informācija, un mēs esam priecīgi par katru ziņu, kuru pārbaudot, var atklāties citi iemesli iejaukties. Vienmēr jau nav runa par sodīšanu vai bērnu izņemšanu no ģimenes! Bieži vien ģimenei vienkārši ir jāsaprot, ka ir problēma. Ja ģimene sāk sadarbību ar atbildīgajiem dienestiem, domāju, ir iespējams kaut ko atrisināt un mainīt,» vērtē S. Amstere.
Ārstiem jāievēro likums
D. Bergmane aktualizēja diskusiju par to, ka arī medicīnas darbinieki ne vienmēr nodod tālāk informāciju, kuru nedrīkstētu atstāt bez ievērības. J. Feldmane piekrita: «Neatliekamās medicīniskās palīdzības un slimnīcas uzņemšanas darbinieki ziņo policijai par vardarbībā cietušajiem, bet likums noteic, ka visiem medicīnas darbiniekiem par konstatēto vardarbību ir jāziņo policijai! Arī skolas mediķiem un ģimenes ārstiem! Tieši ģimenes ārstiem Valsts policija ir rakstījusi atkārtotu vēstuli ar lūgumu pildīt šo nosacījumu.» Citādi var gadīties, ka vienā gadījumā tas tiek darīts, tāpēc nodarījums tiek risināts ar policijas starpniecību, bet citā gadījumā vecākiem ir iemesls pārmest, kāpēc viņa bērnu policija nav aizstāvējusi. «Ja ir otras personas nodarīti miesas bojājumi, arī ģimenes ārstam ir jāziņo policijai!» vēlreiz atgādina inspektore.
Tas pats attiecoties uz izglītības iestāžu medicīnas personālu. «Un, ja atgriežamies pie pirmsskolas izglītības iestādēm, tajās taču mediķi redz arī novārtā pamešanu, kas tāpat ir vardarbības forma, kad bērni nav pietiekami apkopti, aprūpēti,» uzsver J. Feldmane. «Ja mēs sāktu darbu jau problēmas pirmsākumos, tad viss neaizietu tik tālu,» piekrīt D. Bergmane.
«Man gan radies priekšstats, ka dažreiz ziņot baidās arī profesionāļi!» pamanījusi I. Kronberga. «Man ir šajā mazajā ciematā jādzīvo!» — vienu no dzirdētajiem skaidrojumiem nosauc J. Feldmane. Viņa gan uzsver: «Ja mēs esam speciālisti, ja mēs esam šo profesiju izvēlējušies, tad mums jāsaprot, ka jārīkojas tā, kā speciālistam pieklājas! Jābūt gataviem arī riskēt.»
Kas notiek otrpus durvīm?
Pēc Dobeles traģēdijas uzvirmoja šie divi jautājumi: kur skatījās kaimiņi un kur — institūciju darbinieki? Tomēr ir taču skaidrs, ka tīri cilvēcīgi nevienam nav iespējams visu laiku nostāvēt blakus. «Jāsaprot ir tas, ka dzīve notiek slēgtā telpā, kādā mēs katrs dzīvojam. Ir viena ieeja un pāris logu. Kā un vai mēs spējam kontrolēt, kas notiek šajā slēgtajā telpā? Ja mēs to varam izdarīt, tad viss ir kārtībā, bet — vai varam? Tas, ka sūdzas kaimiņi, ir labi un vajadzīgi, tomēr visu izkontrolēt nevaram. Kurš kurā brīdī bijis vainīgs, grūti pateikt,» sprieda M. Freimanis.
«Mēs te esam runājuši — ja arī pārbaude atnāk, un kādam no vecākiem ir alkohola reibums, likumā jau nav ierakstīts, cik promiles drīkst būt, cik tu drīksti būt iedzēris. Var šķist, ka tajā brīdī cilvēks spēj parūpēties par bērnu, bet — kas notiek, kad mēs aizejam projām?» min I. Kronberga.
Esot ģimenes, kuras nonāk dienestu redzeslokā tieši pēc izglītības iestāžu darbinieku vai kaimiņu ziņojumiem. Ir tādas, kuras jau novērtētas kā augsta riska ģimenes, tāpēc tiek apmeklētas regulāri — ja vajadzīgs, pat katru dienu un divreiz dienā. Bet taisnība esot arī tā, ka šādas ģimenes prot labi uzspodrināt spalvas un pareizi runāt. «Ja vēl zinās, ka speciālisti brauc trešdienās, tad māja noteikti būs tīra,» pamanījis M. Freimanis. «Tas vēl ir labs gadījums, jo liecina, ka ģimene saprot, kas ir labi un kas ne! Bet ir arī tādas, kuras šo atšķirību nesaprot,» no pieredzes saka I. Kronberga.
Ģimeņu sociālās problēmas risināt cenšas palīdzēt sociālais dienests, bet, ja ģimene nesadarbojas, nepilda izvirzītos mērķus un uzdevumus, tad informācija tiekot nosūtīta bāriņtiesai. «Ja sāp zobs vai ir cita veselības problēma, zvanu ārstam, bet, ja problēmas ir kaimiņu dzīvoklī, es kā iedzīvotājs, protams, varu neprast izšķirt, kas ir un kas nav sociāla problēma,» konstatē M. Freimanis. Tomēr konsultatīvās padomes dalībnieki spriež, ka tas arī nav tik būtiski — ja informēta tiks viena institūcija, tā taču zinās, kur informāciju novirzīt tālāk, lai ģimeni apsekotu un novērstu riska situāciju.
Trauma bez rokas pacelšanas
«Šķiet, ka arī ģimenes nav pietiekami informētas par to, kas notiek, ja iedzerts par daudz vai ja bērns ir par maz pieskatīts. Dzīve taču sākas ar ģimeni. Kā mēs katrs savu ģimeni esam veidojuši, tāda tā veidojas tālāk. Diemžēl pieredze rāda, ka bāriņtiesas redzeslokā visu laiku nonāk kādas ģimenes paaudžu paaudzēs. Atšķirība tikai tā — ja pirmajā paaudzē problēma bija mazāka, tad trešajā ceturtajā tā saasinās, jo nav atrisināta savlaicīgi, bet pārmantota. Ja cilvēks apdomātu, kāda bērnība bijusi pašam, kā viņš audzina savus bērnus un ja vēl salīdzinātu ar vecvecāku pieredzi, varētu izdarīt vērtīgus secinājumus. Protams, laiki mainās, tomēr ģimene kā tāda nemainās, bet veidojas no tā, ko mēs tajā ieguldām,» uzskata M. Freimanis.
«Labi zinām, ka jebkurā ģimenē var gadīties kāds kašķis. Tomēr, ja viens ir alkohola reibumā ārdījies mazu bērnu klātbūtnē, tā ir bijusi emocionālā vardarbība! Tas jau nekas, ka viņš nav roku pielicis bērniem. Tāpēc ir svarīgi ziņot par visiem gadījumiem, lai tiktu veiktas pārrunas, situācija neatkārtotos un tiktu pārtraukta,» atgādina S. Amstere.
«Līdz šim emocionālajai vardarbībai pievērsts maz uzmanības. Tas, ka bērns fonā kliedza vai, stūrī ierāvies, raudāja, nelikās nekas, ja vien viņam nekas fiziski nebija nodarīts. Bet, ja viņš atkārtoti redz šādus konfliktus, arī viņam ir trauma! Tomēr vardarbīgie cilvēki līdz galam neizprot, ka, rīkojot ģimenes konfliktus, viņi ir bijuši emocionāli vardarbīgi pret saviem bērniem. «Es tikai lamāju sievu!» vai «Es tikai pacēlu roku pret sievieti, bet bērnam neko nedarīju! Kāpēc man protokols?» viņi mēdz nesaprast,» pieredzējusi J. Feldmane.
Jāsāk ar attieksmes maiņu
Nevajagot aplami iedomāties, ka šādas lietas notiek tikai nelabvēlīgās ģimenēs — nē, tās nereti notiekot arī turīgās ģimenēs, tieši tāpat kā bērnu pamešana novārtā. I. Kronberga spriež, ka liela uzvara tiek panākta jau tad, ja mainās ģimenes izpratne. «Piemēram, ir ļoti liela pretestība psihologam un psihiatram. Ja vēl psihiatrs izrakstīs kādas zāles, tad īpaši! Bet, ja vairāk parunā, izskaidro, tad var panākt, ka attieksme mainās,» viņa apliecina. «Mēs iesakām noteiktu speciālistu palīdzību, bet jautājums ir — vai cilvēks grib palīdzību pieņemt,» piekrīt J. Feldmane.
Institūcijām koleģiāli sadarbojoties, gadās piedzīvot, piemēram, ka pusaudži mainās un paši par izcīnītajām uzvarām ir priecīgi. Grūtāk esot ar pieaugušajiem, kuri dažkārt nav gatavi pat runāt ar speciālistiem. Tad pa visiem jāmeklē, kas varētu viņus motivēt pa solītim kaut ko, tostarp attieksmi pret bērniem, mainīt. «Vecāki visbiežāk grib, lai mēs kaut ko izdarām ar bērnu, lai gan patiesībā jāmainās ir viņiem pašiem,» konstatē I. Kronberga. «Tie vecāki, kuri paši saprot, ka grib kaut ko mainīt un meklē palīdzību, līdz mums varbūt nemaz nenonāk! Šeit sastopamies ar tādiem, kuriem ir grūtības pašiem tikt galā, tāpēc viņiem vajag parādīt ceļu, ieteikt, kā rīkoties,» salīdzina D. Upleja. Pa visiem parasti izdodoties atrast kopīgu valodu ar cilvēkiem, kuri nonākuši problēmās.
«Domāju, ka mums te, Talsos, ir ļoti laba komanda — šī starpinstitūciju darba grupa,» vērtē J. Feldmane. Arī pārējie apliecina, ka gan konsultatīvās padomes sēdes divreiz mēnesī, gan savstarpējā konsultēšanās ikdienā lieti noderot darbā un palīdzot profesionāli augt. Būtisks esot arī morālais atbalsts, nu, kaut vai, lai spētu sadzīvot ar to, ka pēc tam, kad no nelabvēlīgas ģimenes nācies izņemt bērnu, tevi uz ielas lamā par bērnu zagli… «Tāpēc mums ir jābūt stipriem, jāsaprot, ko mēs darām, kāpēc darām un ka tas, ko darām, ir likumīgi,» pauž J. Feldmane.
Pašiem vajadzīgs atbalsts
«Par profesionalitāti runājot, uzskatu, ka pēdējos gados nākas saskarties ar gadījumiem, kādi iepriekš nav bijuši, tāpēc ir grūti būt profesionālim, kas var bez minstināšanās pateikt: tagad būs tā! Katrs gadījums prasa rūpīgu izvērtēšanu un konsultēšanos, kā labāk darīt. Profesionalitāte aug no prakses.
Tāda situācija kā Dobelē ir kliedzoša un tajā bija daudz informācijas, kam vajadzēja pievērst uzmanību. Šis gadījums ir kā mācību grāmata visai Latvijai! Diemžēl tas ir noticis, bet kas tāds vairs nedrīkst atkārtoties, tāpēc no tā ir jāmācās!» uzskata D. Upleja.
Turpināt šo sarežģīto darbu palīdzot līdzīgi domājošie, pleca sajūta kolēģu vidū, regulāras supervīzijas, kuru laikā visu iespējams izrunāt, aktivitātes, kas ļauj labāk izprast katras institūcijas darbības kompetences robežas, prieku vairojošas aktivitātes ārpus darba, papildu zināšanas, kas rada pārliecību par sevi, un, protams, veiksmīgi atrisināti gadījumi.
«Ziņojiet! Galvenais — nepalieciet vienaldzīgi!» sarunas noslēgumā mani sarunas biedri vēršas pie laikraksta lasītājiem. «Tas ir visbriesmīgākais — ja tev ir vienalga, kad kaimiņam aiz sienas ilgstoši raud bērns… Protams, var gadīties, ka mazulim ir kolikas, bet to taču var noskaidrot, pieklauvējot pie durvīm un piedāvājot palīdzību! Nevajag jau vērsties pie otra uzbrūkoši! Man šķiet, kaimiņu attiecības ir kļuvušas nevajadzīgi konfliktējošas un vēsas,» aizdomāties aicina S. Amstere.

Atslēgvārdi
sabiedrība
Komentāri
Komentēt var tikai reģistrēti lietotāji.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm:
draugiem.lv twitter.com facebook.com
Lietotāja profils
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm:
draugiem.lv twitter.com facebook.com
Twitter
----- Account: talsuvestis.lv -----