Rakstu arhīvs
 
Decembris 2012
26 27 28 29 30 1 2
3 4 5 6 7 8 9
10 11 12 13 14 15 16
17 18 19 20 21 22 23
24 25 26 27 28 29 30
31 1 2 3 4 5 6
Janvāris 2013
31 1 2 3 4 5 6
7 8 9 10 11 12 13
14 15 16 17 18 19 20
21 22 23 24 25 26 27
28 29 30 31 1 2 3
Februāris 2013
28 29 30 31 1 2 3
4 5 6 7 8 9 10
11 12 13 14 15 16 17
18 19 20 21 22 23 24
25 26 27 28 1 2 3
Marts 2013
25 26 27 28 1 2 3
4 5 6 7 8 9 10
11 12 13 14 15 16 17
18 19 20 21 22 23 24
25 26 27 28 29 30 31
Aprīlis 2013
1 2 3 4 5 6 7
8 9 10 11 12 13 14
15 16 17 18 19 20 21
22 23 24 25 26 27 28
29 30 1 2 3 4 5
Maijs 2013
29 30 1 2 3 4 5
6 7 8 9 10 11 12
13 14 15 16 17 18 19
20 21 22 23 24 25 26
27 28 29 30 31 1 2
Jūnijs 2013
27 28 29 30 31 1 2
3 4 5 6 7 8 9
10 11 12 13 14 15 16
17 18 19 20 21 22 23
24 25 26 27 28 29 30
Jūlijs 2013
1 2 3 4 5 6 7
8 9 10 11 12 13 14
15 16 17 18 19 20 21
22 23 24 25 26 27 28
29 30 31 1 2 3 4
Augusts 2013
29 30 31 1 2 3 4
5 6 7 8 9 10 11
12 13 14 15 16 17 18
19 20 21 22 23 24 25
26 27 28 29 30 31 1
Septembris 2013
26 27 28 29 30 31 1
2 3 4 5 6 7 8
9 10 11 12 13 14 15
16 17 18 19 20 21 22
23 24 25 26 27 28 29
30 1 2 3 4 5 6
Oktobris 2013
30 1 2 3 4 5 6
7 8 9 10 11 12 13
14 15 16 17 18 19 20
21 22 23 24 25 26 27
28 29 30 31 1 2 3
Novembris 2013
28 29 30 31 1 2 3
4 5 6 7 8 9 10
11 12 13 14 15 16 17
18 19 20 21 22 23 24
25 26 27 28 29 30 1
Decembris 2013
25 26 27 28 29 30 1
2 3 4 5 6 7 8
9 10 11 12 13 14 15
16 17 18 19 20 21 22
23 24 25 26 27 28 29
30 31 1 2 3 4 5
Janvāris 2014
30 31 1 2 3 4 5
6 7 8 9 10 11 12
13 14 15 16 17 18 19
20 21 22 23 24 25 26
27 28 29 30 31 1 2
Februāris 2014
27 28 29 30 31 1 2
3 4 5 6 7 8 9
10 11 12 13 14 15 16
17 18 19 20 21 22 23
24 25 26 27 28 1 2
Marts 2014
24 25 26 27 28 1 2
3 4 5 6 7 8 9
10 11 12 13 14 15 16
17 18 19 20 21 22 23
24 25 26 27 28 29 30
31 1 2 3 4 5 6
Aprīlis 2014
31 1 2 3 4 5 6
7 8 9 10 11 12 13
14 15 16 17 18 19 20
21 22 23 24 25 26 27
28 29 30 1 2 3 4
Maijs 2014
28 29 30 1 2 3 4
5 6 7 8 9 10 11
12 13 14 15 16 17 18
19 20 21 22 23 24 25
26 27 28 29 30 31 1
Jūnijs 2014
26 27 28 29 30 31 1
2 3 4 5 6 7 8
9 10 11 12 13 14 15
16 17 18 19 20 21 22
23 24 25 26 27 28 29
30 1 2 3 4 5 6
Jūlijs 2014
30 1 2 3 4 5 6
7 8 9 10 11 12 13
14 15 16 17 18 19 20
21 22 23 24 25 26 27
28 29 30 31 1 2 3
Augusts 2014
28 29 30 31 1 2 3
4 5 6 7 8 9 10
11 12 13 14 15 16 17
18 19 20 21 22 23 24
25 26 27 28 29 30 31
Septembris 2014
1 2 3 4 5 6 7
8 9 10 11 12 13 14
15 16 17 18 19 20 21
22 23 24 25 26 27 28
29 30 1 2 3 4 5
Oktobris 2014
29 30 1 2 3 4 5
6 7 8 9 10 11 12
13 14 15 16 17 18 19
20 21 22 23 24 25 26
27 28 29 30 31 1 2
Novembris 2014
27 28 29 30 31 1 2
3 4 5 6 7 8 9
10 11 12 13 14 15 16
17 18 19 20 21 22 23
24 25 26 27 28 29 30
Decembris 2014
1 2 3 4 5 6 7
8 9 10 11 12 13 14
15 16 17 18 19 20 21
22 23 24 25 26 27 28
29 30 31 1 2 3 4
Janvāris 2015
29 30 31 1 2 3 4
5 6 7 8 9 10 11
12 13 14 15 16 17 18
19 20 21 22 23 24 25
26 27 28 29 30 31 1
Februāris 2015
26 27 28 29 30 31 1
2 3 4 5 6 7 8
9 10 11 12 13 14 15
16 17 18 19 20 21 22
23 24 25 26 27 28 1
Marts 2015
23 24 25 26 27 28 1
2 3 4 5 6 7 8
9 10 11 12 13 14 15
16 17 18 19 20 21 22
23 24 25 26 27 28 29
30 31 1 2 3 4 5
Aprīlis 2015
30 31 1 2 3 4 5
6 7 8 9 10 11 12
13 14 15 16 17 18 19
20 21 22 23 24 25 26
27 28 29 30 1 2 3
Maijs 2015
27 28 29 30 1 2 3
4 5 6 7 8 9 10
11 12 13 14 15 16 17
18 19 20 21 22 23 24
25 26 27 28 29 30 31
Jūnijs 2015
1 2 3 4 5 6 7
8 9 10 11 12 13 14
15 16 17 18 19 20 21
22 23 24 25 26 27 28
29 30 1 2 3 4 5
Jūlijs 2015
29 30 1 2 3 4 5
6 7 8 9 10 11 12
13 14 15 16 17 18 19
20 21 22 23 24 25 26
27 28 29 30 31 1 2
Augusts 2015
27 28 29 30 31 1 2
3 4 5 6 7 8 9
10 11 12 13 14 15 16
17 18 19 20 21 22 23
24 25 26 27 28 29 30
31 1 2 3 4 5 6
Septembris 2015
31 1 2 3 4 5 6
7 8 9 10 11 12 13
14 15 16 17 18 19 20
21 22 23 24 25 26 27
28 29 30 1 2 3 4
Oktobris 2015
28 29 30 1 2 3 4
5 6 7 8 9 10 11
12 13 14 15 16 17 18
19 20 21 22 23 24 25
26 27 28 29 30 31 1
Novembris 2015
26 27 28 29 30 31 1
2 3 4 5 6 7 8
9 10 11 12 13 14 15
16 17 18 19 20 21 22
23 24 25 26 27 28 29
30 1 2 3 4 5 6
Decembris 2015
30 1 2 3 4 5 6
7 8 9 10 11 12 13
14 15 16 17 18 19 20
21 22 23 24 25 26 27
28 29 30 31 1 2 3
Janvāris 2016
28 29 30 31 1 2 3
4 5 6 7 8 9 10
11 12 13 14 15 16 17
18 19 20 21 22 23 24
25 26 27 28 29 30 31
Februāris 2016
1 2 3 4 5 6 7
8 9 10 11 12 13 14
15 16 17 18 19 20 21
22 23 24 25 26 27 28
29 1 2 3 4 5 6
Marts 2016
29 1 2 3 4 5 6
7 8 9 10 11 12 13
14 15 16 17 18 19 20
21 22 23 24 25 26 27
28 29 30 31 1 2 3
Aprīlis 2016
28 29 30 31 1 2 3
4 5 6 7 8 9 10
11 12 13 14 15 16 17
18 19 20 21 22 23 24
25 26 27 28 29 30 1
Maijs 2016
25 26 27 28 29 30 1
2 3 4 5 6 7 8
9 10 11 12 13 14 15
16 17 18 19 20 21 22
23 24 25 26 27 28 29
30 31 1 2 3 4 5
Jūnijs 2016
30 31 1 2 3 4 5
6 7 8 9 10 11 12
13 14 15 16 17 18 19
20 21 22 23 24 25 26
27 28 29 30 1 2 3
Jūlijs 2016
27 28 29 30 1 2 3
4 5 6 7 8 9 10
11 12 13 14 15 16 17
18 19 20 21 22 23 24
25 26 27 28 29 30 31
Augusts 2016
1 2 3 4 5 6 7
8 9 10 11 12 13 14
15 16 17 18 19 20 21
22 23 24 25 26 27 28
29 30 31 1 2 3 4
Septembris 2016
29 30 31 1 2 3 4
5 6 7 8 9 10 11
12 13 14 15 16 17 18
19 20 21 22 23 24 25
26 27 28 29 30 1 2
Oktobris 2016
26 27 28 29 30 1 2
3 4 5 6 7 8 9
10 11 12 13 14 15 16
17 18 19 20 21 22 23
24 25 26 27 28 29 30
31 1 2 3 4 5 6
Novembris 2016
31 1 2 3 4 5 6
7 8 9 10 11 12 13
14 15 16 17 18 19 20
21 22 23 24 25 26 27
28 29 30 1 2 3 4
Decembris 2016
28 29 30 1 2 3 4
5 6 7 8 9 10 11
12 13 14 15 16 17 18
19 20 21 22 23 24 25
26 27 28 29 30 31 1
Janvāris 2017
26 27 28 29 30 31 1
2 3 4 5 6 7 8
9 10 11 12 13 14 15
16 17 18 19 20 21 22
23 24 25 26 27 28 29
30 31 1 2 3 4 5
Februāris 2017
30 31 1 2 3 4 5
6 7 8 9 10 11 12
13 14 15 16 17 18 19
20 21 22 23 24 25 26
27 28 1 2 3 4 5
Marts 2017
27 28 1 2 3 4 5
6 7 8 9 10 11 12
13 14 15 16 17 18 19
20 21 22 23 24 25 26
27 28 29 30 31 1 2
Aprīlis 2017
27 28 29 30 31 1 2
3 4 5 6 7 8 9
10 11 12 13 14 15 16
17 18 19 20 21 22 23
24 25 26 27 28 29 30
Maijs 2017
1 2 3 4 5 6 7
8 9 10 11 12 13 14
15 16 17 18 19 20 21
22 23 24 25 26 27 28
29 30 31 1 2 3 4
Jūnijs 2017
29 30 31 1 2 3 4
5 6 7 8 9 10 11
12 13 14 15 16 17 18
19 20 21 22 23 24 25
26 27 28 29 30 1 2
Jūlijs 2017
26 27 28 29 30 1 2
3 4 5 6 7 8 9
10 11 12 13 14 15 16
17 18 19 20 21 22 23
24 25 26 27 28 29 30
31 1 2 3 4 5 6
Augusts 2017
31 1 2 3 4 5 6
7 8 9 10 11 12 13
14 15 16 17 18 19 20
21 22 23 24 25 26 27
28 29 30 31 1 2 3
Septembris 2017
28 29 30 31 1 2 3
4 5 6 7 8 9 10
11 12 13 14 15 16 17
18 19 20 21 22 23 24
25 26 27 28 29 30 1
Oktobris 2017
25 26 27 28 29 30 1
2 3 4 5 6 7 8
9 10 11 12 13 14 15
16 17 18 19 20 21 22
23 24 25 26 27 28 29
30 31 1 2 3 4 5
Novembris 2017
30 31 1 2 3 4 5
6 7 8 9 10 11 12
13 14 15 16 17 18 19
20 21 22 23 24 25 26
27 28 29 30 1 2 3
Decembris 2017
 
27 28 29 30 1 2 3
4 5 6 7 8 9 10
11 12 13 14 15 16 17
18 19 20 21 22 23 24
25 26 27 28 29 30 31
Viedoklis

Vai gada nogalē izvērtējat nodzīvoto gadu?



Lai balsotu, jāielogojas sistēmā!
Pēdējās galerijas
Biežākie atslēgvārdi

«Forši, ka latvieši ir visur, bet pats svarīgākais ir tas, lai latvieši būtu mājās» 09.11.2016

Mārīte Jankeleviča
marite@talsuvestis.lv
63223336

Ceturtdien, 3. novembrī, Talsu Galvenajā bibliotēkā pulcējās pārsteidzošs daudzums cilvēku. Ne velti — uz tikšanos bija ieradies rakstnieks un publicists Otto Ozols, kurš aizrāvis cilvēkus ne tikai ar savām grāmatām, bet arī regulāri asajām un tiešajām publikācijām medijos. Viņš ne tik daudz runāja par savām grāmatām, cik uzsvēra demogrāfisko situāciju valstī un to, ka nevajag padoties, lai arī cik pelēka situācija nešķistu.
Otto Ozols, īstajā vārdā Mārtiņš Barkovskis. Kā sarunas laikā izrādījās, rakstnieka mamma dzīvo Talsu pusē, bet Mērsragā — sievas vecāki.
Pseidonīma iegūšana
«Bērnībā klausījos, ko latvieši savā laikā sasnieguši. Pēc tam savukārt nācās klausīties daudz un dikti latviešu noniecināšanā, kas radīja tādu kā mazvērtības kompleksu. Nodomāju, ka vajadzētu izstāstīt par daudziem leģendāriem mūsu tautiešiem. Kur tik neesam bijuši — Spānijā ar Franko cīnījušies, strādājuši NASA, kā izrādās, arī viens no tuvākajiem Baraka Obamas padomniekiem ir latvietis. Mēs esam salīdzinoši maza tauta, bet pienesums pasaulei ir nesalīdzināms. Sāku vākt kopā šādus stāstus — par to, ka esam dzīvojuši ar vērienu. Un mazvērtības kompleksiem nav pamata. Ja gribam un saņemamies, varam patiesi kalnus gāzt.
Kādudien satiku savu draugu, kurš teica — ja tu savāksi šos stāstus kopā akadēmiskā veidā pa nodaļām, tas būs garlaicīgs un sauss krājums, ko izlasīs ļoti neliels skaits cilvēku, un jēgas no tā nebūs īpaši lielas; izdomā apakšā kādu jestru stāstu. Un tieši tajā brīdī iznāca grāmata «Da Vinči kods», ko visi aizgūtnēm lasīja. Sarežģīta tēma ievīta aizraujošā detektīvstāstā. Sapratu — ja gribi sa­sniegt pēc iespējas lielāku auditoriju, jāieliek iekšā pēc iespējas trakāks stāsts. Nolēmu, ka grāmatu «Latvieši ir visur» rakstīšu kā traku, huligānisku stāstu. Likšu iekšā kaut ko izaicinošu un apkopošu visus stāstus par latviešiem, plus nofiksēšu savas izjūtas, jo esmu dzimis 1970. gadā, kas nozīmē, ka pirmo 21 gadu nodzīvoju Padomju Savienībā, un to laiku ļoti labi atceros. Paspēju izbaudīt visas tās komunistu muļķības līdz mielēm. Kā nākamās gribēju nofiksēt atmiņas, dzīvojot brīvajā valstī, Eiropā, un visu salikt kopā.
Rakstot grāmatu, ik pa nodaļai to sūtīju pārlasīšanai. Šī sieviete, kura to veica, pēc trešās nodaļas teica, ka galvenais varonis izklausās nedaudz nenormāls. Kad vaicāju, kādā ziņā, atbilde bija — tur nav nevienas sievietes, mīlestības. Uz to atbildēju, ka normāli vīrieši nerunā par sievietēm, viņi runā ar sievietēm. Tad viņa teica, ka tādā gadījumā neviena sieviete grāmatu nelasīs. Sapratu, ka jāievieto arī mīlestības līnija.
Nākamā bremze — ja es rakstīšu ar savu īsto vārdu Mārtiņš Barkovskis, ko par mani padomās? Visu laiku sevi cenzēju un bremzēju, līdz sapratu, ka man jāizmanto pseidonīms. Nolēmu, ka jābūt īsam vārdam. Man bija radinieks Otto, bijušais leģionārs, kurš manā uztverē bija simbolisks īstais latviešu vecis, jo viņš nemitīgi strādāja, dziedāja korī un vakarā, skatoties televīziju, lamāja Mavriku Vulfsonu (Latvijas Republikas Augstākās Padomes Ārlietu komisijas priekšsēdētājs — M. J.), jo viņš bija otrajā pusē, pie sarkanajiem, un pa mikrofonu aicināja leģionārus dezertēt; viņu ļoti neieredzēja. Pēc tam domāju, ka arī uzvārdam jābūt īsam. Pēkšņi ienāca prātā Ozols. Ļoti īss un latvisks. Saliku kopā, un tā izveidojās Otto Ozols,» klātesošajiem stāstīja rakstnieks.
Šobrīd gan viņam pseidonīma dēļ radušās arī nelielas problēmas, piemēram, viņam sūtot ierakstītas vēstules vai paciņas uz Otto Ozola vārda. Kādu laiku pastā viņam viss atdots, bet pēdējā reizē Mārtiņš aizsūtīts prom, viņam neko neatdodot. Tagad viņš nezinot, ko iesākt. Pasta darbiniece vēl parādījusi, kas un no kurienes atsūtīts. Šī iemesla dēļ rakstnieks gan neplānojot un negribot atteikties no sava īstā vārda.
Kādā brīdī viņš minēja, ka nedrīkst īpaši reklamēt savas grāmatas, jo visas izpirktas un jaunas šobrīd neizdod.
Zviedrijas bankas un krīze Latvijā
«Būtiska lieta, par ko rakstīts grāmatā «Latvieši ir visur» un par ko 2009. gadā mani centās kušināt un lika turēt muti ciet, grāmatā atspoguļots, ka Zviedrijā ierodas desmit ļoti dusmīgi latviešu burlaki, kuri gatavi nolaupīt Zviedrijas karali. Doma bija par to, ka 2009. gadā biju ļoti dusmīgs uz Zviedrijas bankām, jo Latvijas ekonomika tajā laikā tika ārkārtīgi pārdedzināta — bankas mūsu valstī gāza milzīgas naudas summas un meta cilvēkiem pakaļ kredītus. Un pēc tam vainoja nabaga kredītņēmējus, kaut gan viņi bija tie, kas teica, ka visa ekonomika iet uz augšu, viss būs labi, algas būs tādas kā līdz šim. Viņi pārliecināja cilvēkus, ka viss būs labi — pērciet mājas, automašīnas un tā tālāk. Cilvēki to visu sagrābās, un, jo vairāk sagrābās, jo vairāk cenas kāpa uz augšu. Rezultātā viss pārdega ar milzīgu blīkšķi, un simtiem tūkstošiem cilvēku (ne jau tāpēc, ka viņi nemīlētu Latviju vai būtu slinki) noticēja valdības un banku ekspertu stāstiem, kā rezultātā nokļuva pie sasistas siles un bija spiesti valsti pamest. Cilvēkiem reāli nebija, kur likties, karies kaut gaisā. Diemžēl bija arī tādi gadījumi. Žēl, ka daudzi jo­projām turpina pamest Latviju. Līdz pat šai dienai domāju, ka cilvēkiem vajadzēja uzraudzīt šo procesu un nest par to atbildību, tajā skaitā bankām. Kā teica Valdis Dombrovskis (un nedomājiet, ka esmu viņa atbalstītājs) — kad Zviedrijas bankas pārmeta latviešiem, ka esam bezatbildīgi aizņēmušies, — lai kāds bezatbildīgi aizņemtos, kādam ir bezatbildīgi jāaizdod. Nesaprotu, kāpēc Zviedrija tā rīkojās, jo paši pirms tam bija piedzīvojuši precīzi tādu pašu krahu. Viņi zināja, ar ko beidzas tas, ja valstī gāž iekšā nepārdomātus kredītus.
Mazajā Latvijā jau tā neesam daudz, un tas, ka tik daudziem jauniem, spējīgiem cilvēkiem nākas valsti pamest… Biju ļoti dusmīgs. Tagad, par laimi, runājam atklātāk, kaut gan īstie vainīgie, kas šajās afērās piedalījās, joprojām skaita miljonus un mantu dividendēs. Bet mēs esam zaudējuši. Igaunijā, kur šis kredītu spiediens nebija tik izteikts, zaudēja krietni mazāk iedzīvotāju. Ja cilvēki izceļo uz ārzemēm, pirmos trīs gadus vēl ir iespējamība, ka viņi atgriezīsies. Vēlāk tā krietni krītas. Bērni aizgājuši bērnudārzos, skolās, šādus cilvēkus grūti atgriezt. Arī tas viss grāmatā ir atspoguļots un ļoti ceru, ka tādā veidā kaut nedaudz iekustināju diskusijas un sarunas par šīm lietām,» par skaudro situāciju stāsta Otto Ozols.
Latvija paliek bez latviešiem
«Pati galvenā lieta, ko vienmēr saku, — grāmatas virsraksts ir «Latvieši ir visur» —, bet, ja izlasāt grāmatu līdz beigām, tur norādīts, ka ir forši, ka latvieši ir visur, bet pats svarīgākais ir tas, lai latvieši būtu mājās. Lai mēs paliktu te, Latvijā. Par to runāju 2010. gadā un to turpinu darīt vēl joprojām. Ir jādara viss, lai mēs nebeigtos kā nācija, lai saglabātos. Valsts bez cilvēkiem, kas runā latviešu valodā, bez kultūras tālāk nesējiem ir kā koks bez saknēm; tas vienkārši beidzas,» teic rakstnieks.
Agrāk publicists rakstīja interneta ziņu portālā www.tvnet.lv, pašlaik tas ir www.delfi.lv un «Latvijas Avīze». Otto Ozols savos rakstos nepārtraukti uzsver demogrāfijas situāciju mūsu valstī, kas ir ļoti liela problēma. «Tā ir šausmīgi dziļi ielaista. Līdz pat šai dienai nespēju aptvert, kāpēc iepriekšējās valdības tik ļoti pretojās demogrāfijas atbalsta mehānismiem, kas, piemēram, nostrādāja Igaunijā. Par laimi, šī valdība ir puslīdz attapusies, ceru, ka šī gada budžetā būs kādas izmaiņas, lai atbalstītu jaunās ģimenes. Vēl tagad atceros, kā vienā dienā, esot savās lauku mājās Mērsragā, lasīju žurnālā «Sestdiena» interviju ar Ilmāru Mežu, kurā viņš teica — ja šāda tendence turpināsies, pēc 30—40 gadiem latvieši mūsu valstī būs minoritāte, gandrīz vai kā tādi Brīvdabas muzeja eksponāti. Visapkārt dzīvos citas tautības (un es nesaku, ka slikti cilvēki), ieceļotāji, kuri nebūs dabiski latviešu valodā runājoši un Latvijas kultūru pārstāvoši. Sēdēju un sāku domāt — pēc 30 gadiem, proti, kad mans bērns būs manā vecumā. Sākumā domāju diezgan kritiski, pieļaujot, ka viņš kā demogrāfs, iespējams, pārspīlē, gan jau sabiezinājis krāsas.
Pēc tam sāku runāt ar banku eks­pertiem, jo viņiem šie procesi ir jāanalizē, kā arī citiem demogrāfiem un biznesa analītiķiem. Viņi apstiprināja Ilmāra Meža informāciju, jo tā diemžēl ir taisnība. Kad apskatīju miršanas un dzimšanas bilanci, sākot ar 1991. gadu, katru gadu ir pieci līdz desmit tūkstoši vairāk mirušo nekā jaundzimušo. Visu laiku iet uz leju. Kopumā šādā veidā mirušo skaits pār jaundzimušajiem 25 gadu laikā ir 270 tūkstoši. Sāku domāt, vai arī citviet Eiropā tā notiek. Kā izrādās, ne. Ir zināmas demogrāfiskas problēmas, bet ne tik izteiktas kā pie mums. Un mani tik kušina — nē, nē, neuztraucies. Tāpēc par to arī sāku rakstīt aizvien vairāk un vairāk, jo nespēju pieņemt šo tendenci. Un pieskaitiet šiem datiem vēl aizbraukušos cilvēkus, kas pārsvarā ir jauni cilvēki ģimeņu veidošanas vecumā. Man tas jums nav jāstāsta, jūs zināt to no saviem draugiem, paziņām un tuviniekiem.
Pagājušajā gadā man palika aukstas kājas, kad no Darba devēju konfederācijas eksperts Jānis Hermanis atsūtīja datus, cik Latvijā ir skolēnu no 1. līdz 12. klasei, sākot no 1991. gada. 2000. gadā tie bija 344 tūkstoši, 2015. gadā — 202 tūkstoši. 140 tūkstoši bērnu vienkārši pazuduši. Tie ir 40 procenti! Tas ir vēl šausmīgāk nekā karā! Arī par to esmu daudz rakstījis, bet — viena lieta ir rakstīt un visu laiku uzrunāt sabiedrību, bet otra lieta — panākt, ka politiķi maina attieksmi,» norāda rakstnieks.
Vai valdība beidzot ieguldīs, lai uzlabotu demogrāfijas situāciju?
«Mani šausmina, ka politiskā vide mēģināja no tā atšūties. Izlikās, ka par to nav jārunā, šo tēmu ignorējot. Kopā ar uzņēmēju un mecenātu Vili Vītolu (fantastisks 82 gadus vecs cilvēks, kurš rada apbrīnu savas asās, skaidrās un ātrās domāšanas dēļ) apvienojāmies nelielā Latvijas nākotnes fondā, kur to vien esam darījuši, lai censtos mainīt politiķu attieksmi. Kopā esam gājuši gan pie esošā, gan pie bijušā prezidenta, gan dažādiem Saeimas deputātiem. Man teica, ka Saeimā beidzot esot demogrāfijas apakškomisija, kas riktīgi strādā. Bija Andris Šķēle, kurš imitēja darbību, bet šie kārtīgi strādājot. Šī gada laikā beidzot pēc ilga laika ieplānots 20 miljonu eiro atbalsts demogrāfijas jautājumiem, kas nozīmē, ka nedaudz pieaugs atbalsts ģimenēm ar četriem un vairāk bērniem, arī audžubērnu ģimenēm. Spiežu uz Imantu Parādnieku (un es zinu, ko jūs lasāt dzeltenajā presē, bet tā ir viņa privāta darīšana), jo viņš atsaucas. Esmu runājis arī ar Labklājības ministriju, «Vienotību» un citiem, es gan bieži viņus saucu par blēžiem un domāju, ka nereti pamatoti. Tomēr kaut kāds progress ir noticis. Viena lieta ir vaimanāt, meklēt kapakmeni un apraudāt, otra lieta ir rīkoties, mēģināt atrast risinājumu. Parasti pirmie bērni dzimst 26—28 gadu vecumā, tāpēc ir svarīgi jaunajām ģimenēm, kurām nav lielas algas un uzkrājumi, sniegt atbalsta plecu. Ja viņi nejūt šo drošību, protams, viņi baidās arī veidot lielākas ģimenes. Kaut vai jānodrošina bērnudārzs,» teic publicists.
Viņš minēja arī nepareizo stereotipu, kas valda mūsu sabiedrībā par to, ka daudzbērnu ģimenes ir sociāli nelabvēlīgas. To esot ļoti grūti mainīt. Labklājības ministrijā pat neesot datu par šādām ģimenēm. «Skaidrs, ka pašvaldībās priekšplānā ir problemātiskās ģimenes, bet tās, kurām viss kārtībā, neviens neredz. Atsevišķu gadījumu dēļ situācija tiek vispārināta. Nedrīkst daudzbērnu ģimenes iegrūst nabadzības riska zonā tikai tādēļ, ka viņi centušies sniegt valstij nākotni. Protams, tā ir katra personīga izvēle, cik ģimenē būs bērnu. Neviens no malas to nedrīkst diktēt, pamācīt vai aizrādīt. Cik ir, tik ir. Galvenais ir palīdzēt tiem, kuriem ir jāiedrošina un jāatbalsta. Jāatceras, ka tie ir cilvēki, kuri pelnīs mūsu pensijas. Lai arī I. Parādniekam ir seši bērni (lai viņš piedod, ka es tā saku) un pēc daudziem gadiem viņam būs mazbērni un mazmazbērni, viņi atcerēsies savu vecvectēvu un būs cilvēki, kuri runā latviešu valodā,» ar humoru saka rakstnieks.
Iespējamā Latvijas nākotne — bēgļi pārņem Latviju
«Man nav nekas pret cilvēkiem no citām valstīm, bet, ja viņi sāks iebraukt lielās masās, un skaidrs, ka izglītotākie un gudrākie paliks Vācijā, nezinu, kas iebrauks pie mums. Ja viņi ieradīsies lielos daudzumos, notiks tas, kas citviet, piemēram, Francijā vai Zviedrijā. Pašlaik Āfrikā dzīvo 1,2 miljardi iedzīvotāju, nākamo 20—30 gadu laikā tas būs divkāršojies. Viņiem jau tagad pietrūkst pārtikas un ūdens, kāpēc savā starpā arī cīnās pašlaik. Mums tā visa ir, cik uziet. Kur viņi skatīsies? Brauks uz šejieni. Mūsu ģimenes ir mazas, viņu ātri vai vēlu būs daudz. Esmu par to ļoti nobažījies. Nu nepastāvēs latviešu tauta, ja nebūs, kas runā latviski. Ja skatāmies uz Eiropu vai citviet, tautas ir nākušas un gājušas daudzviet. Kā piemēru var minēt lībiešus. Kur viņi visi tagad ir? Vienā Mazirbes kultūras namā,» par situāciju saka O. Ozols.
Jānovērtē Latvijas skaistums un nedrīkst padoties
Šovasar pie rakstnieka atbraukuši paziņas no Katalonijas (Spānijā). Pirmo reizi piedzīvojis ko ļoti interesantu — ciemiņi bijuši turīgi ļaudis, kuri daudz ceļojuši, bet, kad viņi atvesti jūrmalā, sastinguši un tad aiz sajūsmas sākuši skraidīt apkārt. «Kad vaicāju, kas noticis, viņi man prasīja, vai mums visur ir šādi meži. Es atbildēju, ka jā — 200 kilometri uz vienu pusi, 200 kilometri uz otru. Viņiem mute bija vaļā, jo kaut ko tādu nebija redzējuši, un norādīja — tiklīdz pārējie sapratīs, kādā skaistā vietā jūs dzīvojat, visi būs klāt. No dabas viedokļa skatoties, mēs paši nesaprotam, kādā Eldorado dzīvojam. Kādam draugam reiz teicu — te, Latvijā, ir īpaša smarža. Viņš paskatījās uz mani un noteica — nezinu par to smaržu, bet atšķirībā no pārējās Eiropas Latvijā nesmird. Lauki noklāti ar ķīmiju, pilns ar industriālām celtnēm…
Kādā dienā braucot ar kolēģi no Dānijas, ārpus Rīgas viņš sāka kliegt un kaut ko rādīt, kā izrādās, uz stārķi. Pēc dažiem kilometriem kliedza jau par nākamo svēteli. Kad vaicāju, vai Dānijā nav stārķu, viņš teica — ir, divi, zooloģiskajā dārzā. Protams, tas ir nedaudz pārspīlēti, bet tuvu patiesībai. Mēs reizēm līdz galam neaptveram, cik skaistā zemē dzīvojam,» mudināja novērtēt rakstnieks. Pat saullēkts un saulriets valstīs, kas vairāk uz dienvidiem, nevar piedzīvot šo skaisto un garo toņu maiņu, jo citviet tas notiek vienā mirklī. Arī tik izteiktu un skaistu gadalaiku citviet nav.
Diemžēl visu sarunu atspoguļot nav iespējams, tomēr jābilst, ka viņš klātesošajiem stāstīja arī par daudzām citām tēmām, tajā skaitā, kā kataloniešiem ieteicis izmantot Mārtiņa Brauna skaņdarbu «Saule, Pērkons, Daugava» par pamatu savai himnai. Arī par savu pieredzi, uzstājoties Krievijas televīzijas raidījumos, kuros teicis, ka «neviens nav idiots, lai uzbruktu Krievijai, jo tas ir vājprāts; Latvijā šādas domas pat nav, mēs vienkārši vajadzības gadījumā aizstāvēsimies». Rakstnieks pieminēja mūsu karavīrus, jo viņi ir ļoti lieli patrioti, kuri «pārgriezīs rīkles visiem smerdeļiem, kuri iebruks mūsu valstī». Tāpat viņš uzsvēra to, ka Latvijai ir stipri sabiedrotie, kuru ir daudz vairāk un modernāk apbruņoti, tāpēc «dabūs pa purnu tā, ka nemaz neliekas».Tad raidījumā iestājusies pauze, sekojuši aplausi. Lai arī viņš nožēlojis, ka tā izteicies, pēc tam saņēmis lielu sabiedrības, tajā skaitā Ukrainas iedzīvotāju, atsaucību un prieku par to, ko pateicis.
Noslēgumā arī iedzīvotāji rakstniekam uzdeva daudz jautājumu, tajā skaitā par Latvijas oligarhiem, Stambulas konvenciju, sabiedrības vērtībām, plānoto tramvaja maršrutu Rīgā pāri kapiem un citus.
«Galvenais ir turēties pie veselā saprāta. Ir jau viegli pateikt, ka viss ir sūdīgi, bet ir jāspēj skatīties tālāk. Tā situācija nav tik pelēka, kā šķiet, tāpēc jo īpaši svarīgi neļauties bezcerības izjūtai. Ja mēs turēsimies kopā, tad ir cerības,» teica Otto Ozols un mudināja sabiedrību būt aktīviem, nestāvēt malā, iesaistīties un panākt ar dažāda veida rīcību, ka varas vīriem jāieklausās savā tautā; ja neizdodas ar pirmo reizi, neatlaidīgi jāturpina vēl un vēlreiz.

Pievienotie attēli
Komentāri
Komentēt var tikai reģistrēti lietotāji.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm:
draugiem.lv twitter.com facebook.com
Lietotāja profils
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm:
draugiem.lv twitter.com facebook.com
Twitter
----- Account: talsuvestis.lv -----