Rakstu arhīvs
 
Decembris 2012
26 27 28 29 30 1 2
3 4 5 6 7 8 9
10 11 12 13 14 15 16
17 18 19 20 21 22 23
24 25 26 27 28 29 30
31 1 2 3 4 5 6
Janvāris 2013
31 1 2 3 4 5 6
7 8 9 10 11 12 13
14 15 16 17 18 19 20
21 22 23 24 25 26 27
28 29 30 31 1 2 3
Februāris 2013
28 29 30 31 1 2 3
4 5 6 7 8 9 10
11 12 13 14 15 16 17
18 19 20 21 22 23 24
25 26 27 28 1 2 3
Marts 2013
25 26 27 28 1 2 3
4 5 6 7 8 9 10
11 12 13 14 15 16 17
18 19 20 21 22 23 24
25 26 27 28 29 30 31
Aprīlis 2013
1 2 3 4 5 6 7
8 9 10 11 12 13 14
15 16 17 18 19 20 21
22 23 24 25 26 27 28
29 30 1 2 3 4 5
Maijs 2013
29 30 1 2 3 4 5
6 7 8 9 10 11 12
13 14 15 16 17 18 19
20 21 22 23 24 25 26
27 28 29 30 31 1 2
Jūnijs 2013
27 28 29 30 31 1 2
3 4 5 6 7 8 9
10 11 12 13 14 15 16
17 18 19 20 21 22 23
24 25 26 27 28 29 30
Jūlijs 2013
1 2 3 4 5 6 7
8 9 10 11 12 13 14
15 16 17 18 19 20 21
22 23 24 25 26 27 28
29 30 31 1 2 3 4
Augusts 2013
29 30 31 1 2 3 4
5 6 7 8 9 10 11
12 13 14 15 16 17 18
19 20 21 22 23 24 25
26 27 28 29 30 31 1
Septembris 2013
26 27 28 29 30 31 1
2 3 4 5 6 7 8
9 10 11 12 13 14 15
16 17 18 19 20 21 22
23 24 25 26 27 28 29
30 1 2 3 4 5 6
Oktobris 2013
30 1 2 3 4 5 6
7 8 9 10 11 12 13
14 15 16 17 18 19 20
21 22 23 24 25 26 27
28 29 30 31 1 2 3
Novembris 2013
28 29 30 31 1 2 3
4 5 6 7 8 9 10
11 12 13 14 15 16 17
18 19 20 21 22 23 24
25 26 27 28 29 30 1
Decembris 2013
25 26 27 28 29 30 1
2 3 4 5 6 7 8
9 10 11 12 13 14 15
16 17 18 19 20 21 22
23 24 25 26 27 28 29
30 31 1 2 3 4 5
Janvāris 2014
30 31 1 2 3 4 5
6 7 8 9 10 11 12
13 14 15 16 17 18 19
20 21 22 23 24 25 26
27 28 29 30 31 1 2
Februāris 2014
27 28 29 30 31 1 2
3 4 5 6 7 8 9
10 11 12 13 14 15 16
17 18 19 20 21 22 23
24 25 26 27 28 1 2
Marts 2014
24 25 26 27 28 1 2
3 4 5 6 7 8 9
10 11 12 13 14 15 16
17 18 19 20 21 22 23
24 25 26 27 28 29 30
31 1 2 3 4 5 6
Aprīlis 2014
31 1 2 3 4 5 6
7 8 9 10 11 12 13
14 15 16 17 18 19 20
21 22 23 24 25 26 27
28 29 30 1 2 3 4
Maijs 2014
28 29 30 1 2 3 4
5 6 7 8 9 10 11
12 13 14 15 16 17 18
19 20 21 22 23 24 25
26 27 28 29 30 31 1
Jūnijs 2014
26 27 28 29 30 31 1
2 3 4 5 6 7 8
9 10 11 12 13 14 15
16 17 18 19 20 21 22
23 24 25 26 27 28 29
30 1 2 3 4 5 6
Jūlijs 2014
30 1 2 3 4 5 6
7 8 9 10 11 12 13
14 15 16 17 18 19 20
21 22 23 24 25 26 27
28 29 30 31 1 2 3
Augusts 2014
28 29 30 31 1 2 3
4 5 6 7 8 9 10
11 12 13 14 15 16 17
18 19 20 21 22 23 24
25 26 27 28 29 30 31
Septembris 2014
1 2 3 4 5 6 7
8 9 10 11 12 13 14
15 16 17 18 19 20 21
22 23 24 25 26 27 28
29 30 1 2 3 4 5
Oktobris 2014
29 30 1 2 3 4 5
6 7 8 9 10 11 12
13 14 15 16 17 18 19
20 21 22 23 24 25 26
27 28 29 30 31 1 2
Novembris 2014
27 28 29 30 31 1 2
3 4 5 6 7 8 9
10 11 12 13 14 15 16
17 18 19 20 21 22 23
24 25 26 27 28 29 30
Decembris 2014
1 2 3 4 5 6 7
8 9 10 11 12 13 14
15 16 17 18 19 20 21
22 23 24 25 26 27 28
29 30 31 1 2 3 4
Janvāris 2015
29 30 31 1 2 3 4
5 6 7 8 9 10 11
12 13 14 15 16 17 18
19 20 21 22 23 24 25
26 27 28 29 30 31 1
Februāris 2015
26 27 28 29 30 31 1
2 3 4 5 6 7 8
9 10 11 12 13 14 15
16 17 18 19 20 21 22
23 24 25 26 27 28 1
Marts 2015
23 24 25 26 27 28 1
2 3 4 5 6 7 8
9 10 11 12 13 14 15
16 17 18 19 20 21 22
23 24 25 26 27 28 29
30 31 1 2 3 4 5
Aprīlis 2015
30 31 1 2 3 4 5
6 7 8 9 10 11 12
13 14 15 16 17 18 19
20 21 22 23 24 25 26
27 28 29 30 1 2 3
Maijs 2015
27 28 29 30 1 2 3
4 5 6 7 8 9 10
11 12 13 14 15 16 17
18 19 20 21 22 23 24
25 26 27 28 29 30 31
Jūnijs 2015
1 2 3 4 5 6 7
8 9 10 11 12 13 14
15 16 17 18 19 20 21
22 23 24 25 26 27 28
29 30 1 2 3 4 5
Jūlijs 2015
29 30 1 2 3 4 5
6 7 8 9 10 11 12
13 14 15 16 17 18 19
20 21 22 23 24 25 26
27 28 29 30 31 1 2
Augusts 2015
27 28 29 30 31 1 2
3 4 5 6 7 8 9
10 11 12 13 14 15 16
17 18 19 20 21 22 23
24 25 26 27 28 29 30
31 1 2 3 4 5 6
Septembris 2015
31 1 2 3 4 5 6
7 8 9 10 11 12 13
14 15 16 17 18 19 20
21 22 23 24 25 26 27
28 29 30 1 2 3 4
Oktobris 2015
28 29 30 1 2 3 4
5 6 7 8 9 10 11
12 13 14 15 16 17 18
19 20 21 22 23 24 25
26 27 28 29 30 31 1
Novembris 2015
26 27 28 29 30 31 1
2 3 4 5 6 7 8
9 10 11 12 13 14 15
16 17 18 19 20 21 22
23 24 25 26 27 28 29
30 1 2 3 4 5 6
Decembris 2015
30 1 2 3 4 5 6
7 8 9 10 11 12 13
14 15 16 17 18 19 20
21 22 23 24 25 26 27
28 29 30 31 1 2 3
Janvāris 2016
28 29 30 31 1 2 3
4 5 6 7 8 9 10
11 12 13 14 15 16 17
18 19 20 21 22 23 24
25 26 27 28 29 30 31
Februāris 2016
1 2 3 4 5 6 7
8 9 10 11 12 13 14
15 16 17 18 19 20 21
22 23 24 25 26 27 28
29 1 2 3 4 5 6
Marts 2016
29 1 2 3 4 5 6
7 8 9 10 11 12 13
14 15 16 17 18 19 20
21 22 23 24 25 26 27
28 29 30 31 1 2 3
Aprīlis 2016
28 29 30 31 1 2 3
4 5 6 7 8 9 10
11 12 13 14 15 16 17
18 19 20 21 22 23 24
25 26 27 28 29 30 1
Maijs 2016
25 26 27 28 29 30 1
2 3 4 5 6 7 8
9 10 11 12 13 14 15
16 17 18 19 20 21 22
23 24 25 26 27 28 29
30 31 1 2 3 4 5
Jūnijs 2016
30 31 1 2 3 4 5
6 7 8 9 10 11 12
13 14 15 16 17 18 19
20 21 22 23 24 25 26
27 28 29 30 1 2 3
Jūlijs 2016
27 28 29 30 1 2 3
4 5 6 7 8 9 10
11 12 13 14 15 16 17
18 19 20 21 22 23 24
25 26 27 28 29 30 31
Augusts 2016
1 2 3 4 5 6 7
8 9 10 11 12 13 14
15 16 17 18 19 20 21
22 23 24 25 26 27 28
29 30 31 1 2 3 4
Septembris 2016
29 30 31 1 2 3 4
5 6 7 8 9 10 11
12 13 14 15 16 17 18
19 20 21 22 23 24 25
26 27 28 29 30 1 2
Oktobris 2016
26 27 28 29 30 1 2
3 4 5 6 7 8 9
10 11 12 13 14 15 16
17 18 19 20 21 22 23
24 25 26 27 28 29 30
31 1 2 3 4 5 6
Novembris 2016
31 1 2 3 4 5 6
7 8 9 10 11 12 13
14 15 16 17 18 19 20
21 22 23 24 25 26 27
28 29 30 1 2 3 4
Decembris 2016
28 29 30 1 2 3 4
5 6 7 8 9 10 11
12 13 14 15 16 17 18
19 20 21 22 23 24 25
26 27 28 29 30 31 1
Janvāris 2017
26 27 28 29 30 31 1
2 3 4 5 6 7 8
9 10 11 12 13 14 15
16 17 18 19 20 21 22
23 24 25 26 27 28 29
30 31 1 2 3 4 5
Februāris 2017
30 31 1 2 3 4 5
6 7 8 9 10 11 12
13 14 15 16 17 18 19
20 21 22 23 24 25 26
27 28 1 2 3 4 5
Marts 2017
27 28 1 2 3 4 5
6 7 8 9 10 11 12
13 14 15 16 17 18 19
20 21 22 23 24 25 26
27 28 29 30 31 1 2
Aprīlis 2017
27 28 29 30 31 1 2
3 4 5 6 7 8 9
10 11 12 13 14 15 16
17 18 19 20 21 22 23
24 25 26 27 28 29 30
Maijs 2017
1 2 3 4 5 6 7
8 9 10 11 12 13 14
15 16 17 18 19 20 21
22 23 24 25 26 27 28
29 30 31 1 2 3 4
Jūnijs 2017
29 30 31 1 2 3 4
5 6 7 8 9 10 11
12 13 14 15 16 17 18
19 20 21 22 23 24 25
26 27 28 29 30 1 2
Jūlijs 2017
26 27 28 29 30 1 2
3 4 5 6 7 8 9
10 11 12 13 14 15 16
17 18 19 20 21 22 23
24 25 26 27 28 29 30
31 1 2 3 4 5 6
Augusts 2017
31 1 2 3 4 5 6
7 8 9 10 11 12 13
14 15 16 17 18 19 20
21 22 23 24 25 26 27
28 29 30 31 1 2 3
Septembris 2017
 
28 29 30 31 1 2 3
4 5 6 7 8 9 10
11 12 13 14 15 16 17
18 19 20 21 22 23 24
25 26 27 28 29 30 1
Viedoklis

Kā vērtējat pašvaldību vēlēšanas rezultātus?



Lai balsotu, jāielogojas sistēmā!
Pēdējās galerijas
Biežākie atslēgvārdi

«Ārstam mazliet jāspēlē teātris, lai patiktu pacientiņam» 19.04.2017

Elīna Lāce
elina@talsuvestis.lv
63291188

16. Grāmatu svētkos, kas Talsos notika 31. martā, sevišķs ļaužu pieplūdums bija manāms, kad tuvojās tikšanās ar gastroenteroloģijas profesoru Anatoliju Danilānu un rakstnieku, ceļotāju Pēteri Strubergu. Ja pēkšņais elektrības padeves pārtraukums nebūtu paātrinājis humora pilnās mijiedarbības beigas, kas zina, cik ilgi vēl šiem ciemiņiem nāktos palikt deviņu pakalnu pilsētā.
Labs iemesls, lai abi vīri ierastos Talsos, bija P. Struberga sarakstītā grāmata «Anatolijs Danilāns. Dakteris ar atvērtu sirdi». «Pēteris ir uzrakstījis normālu grāmatu par jancīgu cilvēku,» situāciju raksturoja A. Danilāns. Savukārt grāmatas autors­ atzina, ka viņu, pasaules apceļotāju, rakstīt profesora dzīvesstāstu pamudinājuši vairāki iemesli. «Pirmkārt, esmu viņa pacients («Un vēl ir dzīvs,» iestarpināja gastroenterologs.). Otrkārt, viņš ir fantastisks cilvēks,» vērtēja P. Strubergs. Desmit mēnešu laikā kopīgais darbs tapa, ietverot kolēģu, draugu, pacientu un kolēģu atmiņas un kā līdzautorei piedaloties arī profesora sievai Irēnai. Grāmatas noslēgumā sniegts īss ieskats arī paša A. Danilāna sarak­stītajos darbos, kuru skaits sniedzas krietni pāri desmitam.
Turpmākā tikšanās bija iespēja vērot profesora dzīves notikumus fotogrāfijās, dzirdot viņa asprātīgos komentārus. Danilāna kungs dzimis pedagogu ģimenē 1943. gada 24. martā (reiz televīzijas ļaudis viņam zīmīgi norādījuši, ka tas ir precīzi deviņus mēnešus pēc Jāņu nakts!). Kolīdz uz ekrāna parādījās bilde ar Anatoliju un viņa mazo, sešus gadus jaunāko, māsu, bija iemesls stāstam. «Kad viņa bija kļuvusi drusciņ vecāka, stāvēja gultiņā. No tās izkrita lellīte. Es, kā jau vecākais brālis, protams, palīdzēju un pacēlu. Pēc dažām sekundēm izkrita atkal. Padevu. Kad lellīte izkrita kādu piekto reizi, sapratu… Teicu, ka vairs necelšu, jo viņa speciāli met lellīti ārā, bet tas mazais spoks izrāpās no paaugstās gultiņas, šķērsoja trīs istabas un nosūdzēja mani mammai! Man māsiņa ir ļoti mīļa, tomēr tur auga vampīrs. Vampīri ir un — ļoti daudz!» brīdināja ārsts.
Mediķu aprindām nākoties sastapties ar vampīriem no ministriju puses, no kurienes nākot nemitīgi centieni pieprasīt no ārstiem kādus jaunus dokumentus. Savstarpējas uzticēšanās trūkumu ierēdņi mēģinot kompensēt, pieprasot, lai katra darbība tiek pierakstīta, it kā tas pierādītu, ka rakstītais patiešām ir arī veikts… «Muļķīgi stulbs paņēmiens! Mīļie talsenieki, es jums novēlu, lai jūs vairāk ticētu saviem ārstiem un lai jūsu ārsti vairāk ticētu jums! Tad sanāks kaut kas labāks,» pauda A. Danilāns.
Profesors jaunībā apguvis
akordeona spēli un pat spēlējis ballēs līdz rīta gaismai. Citā fotogrāfijā redzams — kad viņš mājās spēlē akordeonu, ģimenes suns izjusti gaudo līdzi. Mēģinājums ierakstīt šo gaudošanu televīzijas vajadzībām, par spēlētāju uzaicinot Zigfrīdu Muktupāvelu, gan cietis neveiksmi — suns stundām klausījies, kā viesis spēlē vijoli, bet nav izdvesis ne skaņas.
Citās bildēs profesors redzams, spēlējam šahu. «Kad bija ļoti aukstas ziemas dienas, tāpat kā mūsdienās, uz skolu varēja neiet, lai bērniņi pa ceļam neapsalst. Es tomēr biju aizgājis uz skolu piecu kilometru attālumā un biju skolā vienīgais. Dežūrēja ļoti jauks skolotājs, kurš mums mācīja fizkultūru un dziedāšanu. Viņš ierosināja uzspēlēt šahu. Toreiz tikai sāku apgūt šaha spēli, un viņš mani smagi nomazgāja. Mani pārņēma niknums! Dabūju Koblenca grāmatu, samācījos un, kad mēs pēc pāris mēnešiem atkal spēlējām, es viņu divas reizes nomazgāju. Divas, jo trešo reizi viņš vairs ar mani nespēlēja!» skaidroja A. Danilāns.
Viņš savulaik ārstējis šaha lielmeistaru, pasaules čempionu Mihailu Tālu. «Viņš katru reizi bija ar mieru spēlēt ar mani šahu. Es brīnos — nu, ko tad viņš ar tādu muļķi! Bet viņš to darīja ar interesi. Spēlējām, spēlējām, un vienreiz — nezinu, kas atgadījās, varbūt par daudz šņabīti bijām iedzēruši — es viņam ieliku vienu matu, goda vārds! Jūsu priekšā stāv Mihaila Tāla uzvarētājs,» smejoties lepojās profesors.
Tūlīt sekoja nākamais stāsts — par rekorda uzstādīšanu 100 metru skrējienā. «Un to uzstādīju es! Skolotājs uzņēma laiku ar hronometru, es noskrēju, bet viņš teica, ka jāzvana uz Preiļiem un Rīgu, jo uzstādīts jauns rekords. Ierosināju, ka vajadzētu mēģināt vēlreiz, jo man nešķita, ka tā varētu būt. Šoreiz centos, un rezultāts bija vēl labāks! Vēlāk izrādījās, ka viņš nomērījis tikai 40 metrus 100 metru vietā!» neslēpa profesors, un klātesošie nu jau smējās pilnā kaklā.
Pedagogi bijuši ne vien
A. Danilāna vecāki, bet arī krustmāte, kurai ticis atbildīgais uzdevums — vienā vasarā palīdzēt krustdēlam apgūt vidusskolas kursu ķīmijā, lai viņš varētu stāties Medicīnas institūtā. Anatolijs nejauši izdzirdējis krustmātes sarunu ar brāli, kurā viņa izteikusi šaubas, vai tik īsā laikā plašo vielu būs iespējams apgūt. «Zināt, tas ļoti palīdzēja. Es noskaitos — ak, tā? Nevarēšu? Aiz dusmām samācījos un dabūju ķīmijā piecinieku! Arī savu nākamo sievu iepazinu, jo skaļi plātījos par to. Sieva vēl tagad to piemin: «Tāds mazs vīrelis iznāk no eksāmena un skaļi bļaustās, ka piecinieku dabūjis!»»
Izcils kadrs tapis reizē, kad Anatolijs, jauns būdams, bija uzrāpies uz mājas jumta un atgūlies uz skursteņa, lai iecerētā viņu labāk varētu ieraudzīt. «Tas bija laikā, kad sāku lenkt Irēnu — viņa bija mana kursa biedrene, briesmīgi patika! Uzlīdu uz jumta un it kā smēķēju, lai vecāks izskatītos, bet smēķi jau neesmu aizdedzinājis, jo man smēķēšana riebās,» norādīja A. Danilāns. Kad uz ekrāna parādījās viņa Irēnas fotogrāfija no jaunības dienām, profesors vien lepni iejautājās: «Nu, kāda man gaume?» Viņa kundze, joprojām ļoti šarmanta, kopā ar vīru bija ieradusies Talsos.
Ārkārtīgi atraktīva fotogrāfija rādīja, kā trīs studenti piepūlas, cenšoties no zemes izraut vienu nieka bieti. «Šis ir teātris. Pa trijiem nevar bieti izraut! Starp citu, tas dārzenis jau bija izrauts, tik pastūmām atpakaļ! Bet tēlošanas prasme daudzreiz noder. Ārstam mazliet jāspēlē teātris, lai patiktu pacientiņam. Bez teātra nevar. Arī tagad es tēloju, plātos par deviņiem mēmiem… Bet man patīk! Un ļaunuma tur nav,» sprieda atraktīvais viesis.
Daudzās fotogrāfijās viņš
bija redzams sportiskās aktivitātēs, par katru gan sniedzot nenopietnu komentāru. Piemēram, kad runa bija par viņa panākumiem svarcelšanā, A. Danilāns smējās — tas apmierinātais purns izliekoties, ka vārgajiem muskuļiem stieni ir viegli noturēt. Kur viņš, iznesīgs puisis, redzams kompānijā slidojam pa ezeru, tur atskanēja atzīšanās, ka patiesībā jaunais Danilāns slidojis ļoti slikti, tajā reizē nojaucies uz purna un pat ticis pie zilas acs!
Dažā bildē viņš bija redzams, iegrimis zolītes spēlē. P. Strubergs profesoru pat nodēvēja par zolītes lielmeistaru. «Vai lielmeistars, nezinu, bet zolītē savus pretiniekus bieži vien nomazgāju. Zināt, kāpēc? Ne tāpēc, ka būtu prātīgāks par citiem. Tāpat jau — jāskaita punkti, jāseko kārtīm, bet to ātri var apgūt. Tie, kuri spēlējat zoli, ievērojiet, ka tā ir psiholoģiska spēle! Noteikti jānovērtē pretinieka psiholoģija! Viens mīl piekost, cits riskē, un drīz ir skaidrs, kā viņš spēlē, ļaujot tev vinnēt. Man ļoti patīk — uzskatu, ka zolīte ir mūsu apvidus spēle,» teica A. Danilāns.
Preiļu pusē profesors bijis viens no tiem, kas attīstījis ūdens slēpošanu. «Traks sports!» viņš tagad saka. Ne velti — reiz uz ūdens slēpēm uzlikta jauna dakterīte. Turējusies braši — līdz brīdim, kad atlaidusi vaļā rokas ezera vidū. Redzot, kā viņa kuļas pa ūdeni, kolēģis krastā Anatolijam jautājis, vai meitene vispār prot peldēt. «Es izteicu savu parasto stulbo joku: «Nē, viņa mācās!» Skatāmies — viņa pamāj ar roku un ienirst; atkal pamāj un ienirst,» atceras ārsts. Joki bijuši mazi — dakterīti glābt ielēcis kolēģis, kurš atradās laivā, spēcīgs puisis, bet to meitene drīz pašu sākusi vilkt zem ūdens. A. Danilāns uzvilcis pleznas, lai ātrāk tiktu līdz viņiem, meitenei padevis virves galu no laivas, un tā izglābis gan viņu, gan otru kolēģi.
Kārtējais joku stāsts bija par basketbolu. «Nodarbojos ar sporta vingrošanu sava varenā auguma dēļ. Tīri normāli gāja! Skolas laikā trenējos boksā, lai kauties iemācītos, un itin labi sanāca. 3. vai 4. kursā, reiz, kad devos trenēties, zālē notika basketbola mači. Piepeši mana kursa čaļi saka: «Ģērbies, iesi kā piektais virsū! Mūs četratā nelaiž uz laukuma.» Pierunāja. Varat iedomāties to skatu… Bet es palīdzēju mūsējiem uzvarēt! Bez manis būtu cauri! Pirmkārt, es pamanīju, ka pretinieku komandas labākais uzbrucējs, sakampis bumbu, brāžas uz mūsu grozu, un mani pārņēma nelabas aizdomas, ka viņš tur labu neko nedarīs! Es no mugurpuses nogrūdu viņu no laukuma! Tiesnesis aizrādīja, bet es, kā jūs zināt — aktieris —, gandrīz apraudājos, sakot, ka vairs tā nedarīšu. Otrs gadījums tajā pašā spēlē — man jau bija apnicis skatīties, kā tie garie tēvaiņi ākstās otrā laukuma galā, tāpēc pastaigājos zem pretinieku groza. Varbūt pat svilpoju. Pēkšņi notiek brīnums — mūsējais uzbrucējs pamana, ka es viens pats esmu pie pretinieku groza. Viņš pāri visam laukumam bumbu met, un notiek vēl viens brīnums: es to bumbu noķeru! Stāvu, bet uz mani bļauj: «Met!» Tādu vārdu tā kā biju dzirdējis, bet konjaka nav! Tad visi attapās, ka esmu pārpratis, un kliedza: «Bumbu grozā met!» Notika trešais brīnums: tā bumba iekrita grozā, un mēs uzvarējām ar viena punkta pārsvaru!» palepojās A. Danilāns, saņemot ovācijas no skatītāju puses.
Bija arī bildes no studiju laika,
viena, visai baisa, arī no studentu darbošanās anatomikumā. Kuriozam vieta atradās, pat stāstot par to, kā A. Danilāns beidzis Medicīnas institūtu ar sarkano diplomu. «Droši vien biju zubrilka, kas bez mitas zaurēja! Bet laikam jau tā līdz galam īsti nebija. Piemēram, mums bija tāds priekšmets kā histoloģija. Pēc ķīmijas eksāmena nolikšanas un nākamās sievas medīšanas man ne visai gribējās iet uz lekcijām, bet, kad tuvojās eksāmens, jutu, ka būs ziepes. Vienu sestdienu ar kursa biedru aizlīdām uz histoloģijas telpām un mācījāmies. Mīļie, viens večuks pielien klāt un kaut ko tur pļurkšķ! Es uzreiz saslienos, ka būs jādzen ārā, jo traucē studentiem gatavoties eksāmenam! Bet Jānis man piebiksta sānā: «Tas ir katedras vadītājs!» Gandrīz iztriecu ārā katedras vadītāju!» smejoties atcerējās profesors.
Bija arī fotogrāfija ar jauno ārstu un viņa pirmo pacientu. «Mūs toreiz bez sagatavošanas pēc sestā kursa ieme­ta kā kucēnus ūdenī. Aizbraucu uz Preiļiem. Man bija teikts, ka stipri varētu palīdzēt pieredzējusi medicīnas māsa. Laikus aizgāju uz pieņemšanas kabinetu, bet tur sēdēja viena tāda smuka blondīnīte baltā halātiņā. «Ko jūs te darāt?» «Es esmu jūsu māsiņa!» «Cik sen jūs strādājat?» «Pirmo dienu…» Abi pirmo dienu… Kā jūs domājat, uz ko es cerēju pirms pirmā pacienta ierašanās? Uz ko Danilāns, jaunais dakteris, cerēja pirmajā darba dienā? No sirds cerēju, ka pirmais pacients neatnāks!» smējās profesors.
Kad apskatījām fotogrāfiju, kurā bija jauns, tumsnējs vīrietis ar koptu bārdu un cilindru galvā, A. Danilāns tikai noņurdēja: «Aktieris…» atgādinot iepriekš runāto. Bet par bārdu — atkal stāsts! «Man bija pieredze, strādājot bez bārdas un ar bārdu. Ar bārdu man gāja labāk! Es — neliela auguma jauns puisis. Atnāk pie manis slimniecīte — viens nabadziņš atnācis pie otra nabadziņa! Kaut kas bija jādara — uzaudzēju bārdu. Tomēr drīz vien mani nosūtīja strādāt par bērnu ārstu. Mani — cilvēku, kuram no bērniem ir bail! Vēl tagad bail!» apgalvoja dakteris. Ieejot bērnudārzā, pretī skrējis bērnu bariņš, saucot: «Tēvocis Ļeņins, tēvocis Ļeņins!» Un ar šo iesauku kādu laiku nācies sadzīvot.
Dzīves laikā A. Danilāns
bijis daudzkārtējs asins donors — pats vērtē, ka nodevis kādus trīs spaiņus asiņu! «Daudz reižu esmu cilvēku izglābis tikai tāpēc, ka bija asinis, ko tam cilvēkam pārliet. Ir brīži, kad tas ir vienīgais glābiņš. Kas varat, nododiet asinis! Runājiet par to ar saviem bērniem, ar tiem, kas jaunāki! No manis tagad vairs asinis neņem. Par vecu esot. Muld! Kaut kādas tenkas palaistas!» viņš koķetēja.
Profesors ir plaši pazīstams ar izteikumiem par to, kas ir un kas nav veselīgi. Kamēr daudzi brīdina, ka sauļoties nedrīkst, viņš gan sauļojas pats, gan iesaka to citiem; kamēr arī kafijas dzeršana ir viedokļu krustugunīs, viņš ar pārliecību iesaka kafiju dzert un kļūst nikns, izdzirdot, ka joprojām ir ārsti, kuri hroniska gastrīta gadījumā neļauj pacientiem šo dzērienu baudīt. Jā, varot būt, ka no kafijas pūšas vēders, bet A. Danilāns sev raksturīgajā manierē tāpēc vienkārši neiesaka malkot kafiju, piemēram, pirms teātra izrādēm.
Darba dēļ profesors apceļojis daudz pasaules valstu. Un vispār — tuvu tikšanās beigām izrādījās, ka mūsu priekšā stāv divi prezidenti! Anatolijs Danilāns ir Latvijas Gastroenterologu asociācijas prezidents, bet Pēteris Strubergs — Pasaules latviešu klaidoņu brālības prezidents!
Kad Latvijā ieradies Amerikas Gastroenterologu asociācijas prezidents, viņš A. Danilānam piedāvājis kļūt par Amerikas asociācijas goda biedru. «Atklāti teikšu, ka tas mani galīgi neinteresēja. Bet jutu, ka nebūs solīdi, ja atteikšos. Vēlāk sapratu, ka viņš ir daudz gudrāks, nekā es biju domājis. Amerikāņiem ir ļoti labs medicīnas žurnāls, kas man jau sen patika. Kad uzzināju, ka tas maksā tūkstoti dolāru, man tas kaut kā vairs nepatika. Bet, kad kļuvu par Amerikas Gastroenterologu asociācijas goda biedru, prezidents man šos žurnālus sūtīja par brīvu! Un notika brīnums — man uzreiz šis žurnāls briesmīgi patika!» atcerējās profesors.
Savu īso augumu viņš atkal pieminēja, nonākot pie fotogrāfijas no Norvēģijas, kur A. Danilāns nofotografējies pie komponista Edvarda Grīga pieminekļa. «Zināt, viņš nebija gara auguma — trīs spaiņu garumā. Redzat, ka esmu trīs ar pusi spaiņu garumā!» dakteris turpināja jokot.
Toties viņš ir liels staigātājs — aprēķināts, ka 30 gadu laikā A. Danilāns aptuveni 3,28 reizes būtu varējis apiet apkārt ekvatoram! «Kustēties vajag. Tad organismā izdalās ļoti veselīgas vielas. Ticiet man, lai cik mīļi cilvēki būtu apkārt, katrs ir arī pelnījis pabūt pilnīgi ar sevi! Kļūstiet bišķīt ķerti un noteikti radinieties kustēties! Esam radīti kustībai, saulei un — kam vēl?» A. Danilāns jautāja. «Mīlestībai,» atbildēja tikšanās dalībnieki.

Atslēgvārdi
Anatolijs Danilāns, Grāmatu svētki, Pēteris Strubergs
Komentāri
Komentēt var tikai reģistrēti lietotāji.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm:
draugiem.lv twitter.com facebook.com
Lietotāja profils
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm:
draugiem.lv twitter.com facebook.com
Twitter
----- Account: talsuvestis.lv -----