Rakstu arhīvs
 
Decembris 2012
26 27 28 29 30 1 2
3 4 5 6 7 8 9
10 11 12 13 14 15 16
17 18 19 20 21 22 23
24 25 26 27 28 29 30
31 1 2 3 4 5 6
Janvāris 2013
31 1 2 3 4 5 6
7 8 9 10 11 12 13
14 15 16 17 18 19 20
21 22 23 24 25 26 27
28 29 30 31 1 2 3
Februāris 2013
28 29 30 31 1 2 3
4 5 6 7 8 9 10
11 12 13 14 15 16 17
18 19 20 21 22 23 24
25 26 27 28 1 2 3
Marts 2013
25 26 27 28 1 2 3
4 5 6 7 8 9 10
11 12 13 14 15 16 17
18 19 20 21 22 23 24
25 26 27 28 29 30 31
Aprīlis 2013
1 2 3 4 5 6 7
8 9 10 11 12 13 14
15 16 17 18 19 20 21
22 23 24 25 26 27 28
29 30 1 2 3 4 5
Maijs 2013
29 30 1 2 3 4 5
6 7 8 9 10 11 12
13 14 15 16 17 18 19
20 21 22 23 24 25 26
27 28 29 30 31 1 2
Jūnijs 2013
27 28 29 30 31 1 2
3 4 5 6 7 8 9
10 11 12 13 14 15 16
17 18 19 20 21 22 23
24 25 26 27 28 29 30
Jūlijs 2013
1 2 3 4 5 6 7
8 9 10 11 12 13 14
15 16 17 18 19 20 21
22 23 24 25 26 27 28
29 30 31 1 2 3 4
Augusts 2013
29 30 31 1 2 3 4
5 6 7 8 9 10 11
12 13 14 15 16 17 18
19 20 21 22 23 24 25
26 27 28 29 30 31 1
Septembris 2013
26 27 28 29 30 31 1
2 3 4 5 6 7 8
9 10 11 12 13 14 15
16 17 18 19 20 21 22
23 24 25 26 27 28 29
30 1 2 3 4 5 6
Oktobris 2013
30 1 2 3 4 5 6
7 8 9 10 11 12 13
14 15 16 17 18 19 20
21 22 23 24 25 26 27
28 29 30 31 1 2 3
Novembris 2013
28 29 30 31 1 2 3
4 5 6 7 8 9 10
11 12 13 14 15 16 17
18 19 20 21 22 23 24
25 26 27 28 29 30 1
Decembris 2013
25 26 27 28 29 30 1
2 3 4 5 6 7 8
9 10 11 12 13 14 15
16 17 18 19 20 21 22
23 24 25 26 27 28 29
30 31 1 2 3 4 5
Janvāris 2014
30 31 1 2 3 4 5
6 7 8 9 10 11 12
13 14 15 16 17 18 19
20 21 22 23 24 25 26
27 28 29 30 31 1 2
Februāris 2014
27 28 29 30 31 1 2
3 4 5 6 7 8 9
10 11 12 13 14 15 16
17 18 19 20 21 22 23
24 25 26 27 28 1 2
Marts 2014
24 25 26 27 28 1 2
3 4 5 6 7 8 9
10 11 12 13 14 15 16
17 18 19 20 21 22 23
24 25 26 27 28 29 30
31 1 2 3 4 5 6
Aprīlis 2014
31 1 2 3 4 5 6
7 8 9 10 11 12 13
14 15 16 17 18 19 20
21 22 23 24 25 26 27
28 29 30 1 2 3 4
Maijs 2014
28 29 30 1 2 3 4
5 6 7 8 9 10 11
12 13 14 15 16 17 18
19 20 21 22 23 24 25
26 27 28 29 30 31 1
Jūnijs 2014
26 27 28 29 30 31 1
2 3 4 5 6 7 8
9 10 11 12 13 14 15
16 17 18 19 20 21 22
23 24 25 26 27 28 29
30 1 2 3 4 5 6
Jūlijs 2014
30 1 2 3 4 5 6
7 8 9 10 11 12 13
14 15 16 17 18 19 20
21 22 23 24 25 26 27
28 29 30 31 1 2 3
Augusts 2014
28 29 30 31 1 2 3
4 5 6 7 8 9 10
11 12 13 14 15 16 17
18 19 20 21 22 23 24
25 26 27 28 29 30 31
Septembris 2014
1 2 3 4 5 6 7
8 9 10 11 12 13 14
15 16 17 18 19 20 21
22 23 24 25 26 27 28
29 30 1 2 3 4 5
Oktobris 2014
29 30 1 2 3 4 5
6 7 8 9 10 11 12
13 14 15 16 17 18 19
20 21 22 23 24 25 26
27 28 29 30 31 1 2
Novembris 2014
27 28 29 30 31 1 2
3 4 5 6 7 8 9
10 11 12 13 14 15 16
17 18 19 20 21 22 23
24 25 26 27 28 29 30
Decembris 2014
1 2 3 4 5 6 7
8 9 10 11 12 13 14
15 16 17 18 19 20 21
22 23 24 25 26 27 28
29 30 31 1 2 3 4
Janvāris 2015
29 30 31 1 2 3 4
5 6 7 8 9 10 11
12 13 14 15 16 17 18
19 20 21 22 23 24 25
26 27 28 29 30 31 1
Februāris 2015
26 27 28 29 30 31 1
2 3 4 5 6 7 8
9 10 11 12 13 14 15
16 17 18 19 20 21 22
23 24 25 26 27 28 1
Marts 2015
23 24 25 26 27 28 1
2 3 4 5 6 7 8
9 10 11 12 13 14 15
16 17 18 19 20 21 22
23 24 25 26 27 28 29
30 31 1 2 3 4 5
Aprīlis 2015
30 31 1 2 3 4 5
6 7 8 9 10 11 12
13 14 15 16 17 18 19
20 21 22 23 24 25 26
27 28 29 30 1 2 3
Maijs 2015
27 28 29 30 1 2 3
4 5 6 7 8 9 10
11 12 13 14 15 16 17
18 19 20 21 22 23 24
25 26 27 28 29 30 31
Jūnijs 2015
1 2 3 4 5 6 7
8 9 10 11 12 13 14
15 16 17 18 19 20 21
22 23 24 25 26 27 28
29 30 1 2 3 4 5
Jūlijs 2015
29 30 1 2 3 4 5
6 7 8 9 10 11 12
13 14 15 16 17 18 19
20 21 22 23 24 25 26
27 28 29 30 31 1 2
Augusts 2015
27 28 29 30 31 1 2
3 4 5 6 7 8 9
10 11 12 13 14 15 16
17 18 19 20 21 22 23
24 25 26 27 28 29 30
31 1 2 3 4 5 6
Septembris 2015
31 1 2 3 4 5 6
7 8 9 10 11 12 13
14 15 16 17 18 19 20
21 22 23 24 25 26 27
28 29 30 1 2 3 4
Oktobris 2015
28 29 30 1 2 3 4
5 6 7 8 9 10 11
12 13 14 15 16 17 18
19 20 21 22 23 24 25
26 27 28 29 30 31 1
Novembris 2015
26 27 28 29 30 31 1
2 3 4 5 6 7 8
9 10 11 12 13 14 15
16 17 18 19 20 21 22
23 24 25 26 27 28 29
30 1 2 3 4 5 6
Decembris 2015
30 1 2 3 4 5 6
7 8 9 10 11 12 13
14 15 16 17 18 19 20
21 22 23 24 25 26 27
28 29 30 31 1 2 3
Janvāris 2016
28 29 30 31 1 2 3
4 5 6 7 8 9 10
11 12 13 14 15 16 17
18 19 20 21 22 23 24
25 26 27 28 29 30 31
Februāris 2016
1 2 3 4 5 6 7
8 9 10 11 12 13 14
15 16 17 18 19 20 21
22 23 24 25 26 27 28
29 1 2 3 4 5 6
Marts 2016
29 1 2 3 4 5 6
7 8 9 10 11 12 13
14 15 16 17 18 19 20
21 22 23 24 25 26 27
28 29 30 31 1 2 3
Aprīlis 2016
28 29 30 31 1 2 3
4 5 6 7 8 9 10
11 12 13 14 15 16 17
18 19 20 21 22 23 24
25 26 27 28 29 30 1
Maijs 2016
25 26 27 28 29 30 1
2 3 4 5 6 7 8
9 10 11 12 13 14 15
16 17 18 19 20 21 22
23 24 25 26 27 28 29
30 31 1 2 3 4 5
Jūnijs 2016
30 31 1 2 3 4 5
6 7 8 9 10 11 12
13 14 15 16 17 18 19
20 21 22 23 24 25 26
27 28 29 30 1 2 3
Jūlijs 2016
27 28 29 30 1 2 3
4 5 6 7 8 9 10
11 12 13 14 15 16 17
18 19 20 21 22 23 24
25 26 27 28 29 30 31
Augusts 2016
1 2 3 4 5 6 7
8 9 10 11 12 13 14
15 16 17 18 19 20 21
22 23 24 25 26 27 28
29 30 31 1 2 3 4
Septembris 2016
29 30 31 1 2 3 4
5 6 7 8 9 10 11
12 13 14 15 16 17 18
19 20 21 22 23 24 25
26 27 28 29 30 1 2
Oktobris 2016
26 27 28 29 30 1 2
3 4 5 6 7 8 9
10 11 12 13 14 15 16
17 18 19 20 21 22 23
24 25 26 27 28 29 30
31 1 2 3 4 5 6
Novembris 2016
31 1 2 3 4 5 6
7 8 9 10 11 12 13
14 15 16 17 18 19 20
21 22 23 24 25 26 27
28 29 30 1 2 3 4
Decembris 2016
28 29 30 1 2 3 4
5 6 7 8 9 10 11
12 13 14 15 16 17 18
19 20 21 22 23 24 25
26 27 28 29 30 31 1
Janvāris 2017
26 27 28 29 30 31 1
2 3 4 5 6 7 8
9 10 11 12 13 14 15
16 17 18 19 20 21 22
23 24 25 26 27 28 29
30 31 1 2 3 4 5
Februāris 2017
30 31 1 2 3 4 5
6 7 8 9 10 11 12
13 14 15 16 17 18 19
20 21 22 23 24 25 26
27 28 1 2 3 4 5
Marts 2017
27 28 1 2 3 4 5
6 7 8 9 10 11 12
13 14 15 16 17 18 19
20 21 22 23 24 25 26
27 28 29 30 31 1 2
Aprīlis 2017
27 28 29 30 31 1 2
3 4 5 6 7 8 9
10 11 12 13 14 15 16
17 18 19 20 21 22 23
24 25 26 27 28 29 30
Maijs 2017
1 2 3 4 5 6 7
8 9 10 11 12 13 14
15 16 17 18 19 20 21
22 23 24 25 26 27 28
29 30 31 1 2 3 4
Jūnijs 2017
29 30 31 1 2 3 4
5 6 7 8 9 10 11
12 13 14 15 16 17 18
19 20 21 22 23 24 25
26 27 28 29 30 1 2
Jūlijs 2017
26 27 28 29 30 1 2
3 4 5 6 7 8 9
10 11 12 13 14 15 16
17 18 19 20 21 22 23
24 25 26 27 28 29 30
31 1 2 3 4 5 6
Augusts 2017
31 1 2 3 4 5 6
7 8 9 10 11 12 13
14 15 16 17 18 19 20
21 22 23 24 25 26 27
28 29 30 31 1 2 3
Septembris 2017
28 29 30 31 1 2 3
4 5 6 7 8 9 10
11 12 13 14 15 16 17
18 19 20 21 22 23 24
25 26 27 28 29 30 1
Oktobris 2017
25 26 27 28 29 30 1
2 3 4 5 6 7 8
9 10 11 12 13 14 15
16 17 18 19 20 21 22
23 24 25 26 27 28 29
30 31 1 2 3 4 5
Novembris 2017
30 31 1 2 3 4 5
6 7 8 9 10 11 12
13 14 15 16 17 18 19
20 21 22 23 24 25 26
27 28 29 30 1 2 3
Decembris 2017
27 28 29 30 1 2 3
4 5 6 7 8 9 10
11 12 13 14 15 16 17
18 19 20 21 22 23 24
25 26 27 28 29 30 31
Janvāris 2018
1 2 3 4 5 6 7
8 9 10 11 12 13 14
15 16 17 18 19 20 21
22 23 24 25 26 27 28
29 30 31 1 2 3 4
Februāris 2018
29 30 31 1 2 3 4
5 6 7 8 9 10 11
12 13 14 15 16 17 18
19 20 21 22 23 24 25
26 27 28 1 2 3 4
Marts 2018
26 27 28 1 2 3 4
5 6 7 8 9 10 11
12 13 14 15 16 17 18
19 20 21 22 23 24 25
26 27 28 29 30 31 1
Aprīlis 2018
26 27 28 29 30 31 1
2 3 4 5 6 7 8
9 10 11 12 13 14 15
16 17 18 19 20 21 22
23 24 25 26 27 28 29
30 1 2 3 4 5 6
Maijs 2018
30 1 2 3 4 5 6
7 8 9 10 11 12 13
14 15 16 17 18 19 20
21 22 23 24 25 26 27
28 29 30 31 1 2 3
Jūnijs 2018
28 29 30 31 1 2 3
4 5 6 7 8 9 10
11 12 13 14 15 16 17
18 19 20 21 22 23 24
25 26 27 28 29 30 1
Jūlijs 2018
25 26 27 28 29 30 1
2 3 4 5 6 7 8
9 10 11 12 13 14 15
16 17 18 19 20 21 22
23 24 25 26 27 28 29
30 31 1 2 3 4 5
Augusts 2018
30 31 1 2 3 4 5
6 7 8 9 10 11 12
13 14 15 16 17 18 19
20 21 22 23 24 25 26
27 28 29 30 31 1 2
Septembris 2018
27 28 29 30 31 1 2
3 4 5 6 7 8 9
10 11 12 13 14 15 16
17 18 19 20 21 22 23
24 25 26 27 28 29 30
Oktobris 2018
 
1 2 3 4 5 6 7
8 9 10 11 12 13 14
15 16 17 18 19 20 21
22 23 24 25 26 27 28
29 30 31 1 2 3 4
Viedoklis

Vai jūs apmierina peldēšanas iespējas Talsu novadā?



Lai balsotu, jāielogojas sistēmā!
Pēdējās galerijas
Biežākie atslēgvārdi

Ar līdzjūtīgu sirdi un lugas tekstu zem spilvena 08.08.2018

Elīna Lāce
elina@talsuvestis.lv
63291188

Pie Vijas Tenisas uz sarunu Valdemārpils «Ciemīšos», lietum līstot milzīgām lāsēm, ierodos neiedomājami melnā dzīves dienā, bet viņai mugurā, gluži kā to līdzsvarojot, ir kleita ar dzīvespriecīgi daudzkrāsainiem punktiņiem. Šo līdzsvaru saklausu arī Vijā pašā — viņa spēj būt nopietna un līdzjūtīga, bet ir gatava arī uz dullībām, kādas nemaz laikrakstā nedrīkstu pieminēt! Kad pēc sarunas atvadāmies, lietus ir mitējies.
«Šeit ir mani spēcīgie vecāki — Olga un Fricis Šterni,» savu stāstu Vija sāk, rādot vecākus melnbaltā fotogrāfijā. Mamma bijusi labākā lopkopēja kolhozā, tēvs bijis brigadieris būvbrigādē, tomēr tas spēks izpaudies spējā ne tikai godam paveikt darbu, bet arī izaudzināt četrus bērnus. «Līdz šai dienai nespēju aptvert, kā vecāki visu spēja. Viņi arī mums iemācīja darba mīlestību, izaudzināja mūs par stipriem un strādīgiem cilvēkiem,» Vija vērtē. Sakot «mēs», viņa domā sevi un savus trīs brāļus: Gunāru, Ēriku (starp citu, viņa dēls Kaspars Šterns ir tagadējais Latvijas Baptistu draudžu savienības bīskaps!) un Aldi, kurš diemžēl pirms diviem gadiem devās Aizsaulē.
Vija zina, ko nozīmē zaudēt tuvu un dārgu cilvēku, tāpēc, arī 11 gadus strādājot par kapu pārzini, spēj dāvāt aizgājēju piederīgajiem līdzjūtīgu attieksmi. «Kad bija tikai kapu iemērīšana, tāpat jau saskāros ar cilvēku bēdām. Visas viņu bēdas iet cauri arī man. Tagad, kad ir kapliča, katra šķir­sta vāks ir jānoņem, no katra ir jāatvadās… Cik sāpīgi ir, kad jauni cilvēki mirst! Kad šopavasar nomira meitene 30 gadu vecumā, atbraucu mājās un nokritu, domājot: «Viss! Tā ir mana pēdējā darba diena.» Bet, protams, katram kaut kas ir jādara… Darbs ir darbs. Es jūtu līdzi, varu ar katru izrunāties, mierinu viņus sāpēs. Daudziem vecie cilvēki ir slimi, ir skaidrs, ka šķiršanās brīdis tuvojas, tomēr, kad tas pienāk, vienalga neesi gatavs. Pati pēc tam gadu domāju, ko es mammai vai tētim neesmu pareizi izdarījusi… Kur nu vēl, kad šķiršanās notiek pēkšņi! Ļoti daudzi vispirms zvana man, nesaprotot, kas jādara un no kā jāsāk, un es iesaku: «Saliksim lēnām visu pa plauktiņiem!» Tad nereti cilvēks pēc tam atzīst: «Paldies Dievam, ka es vispirms jums piezvanīju!»»
Vija uz sarunu līdzi paņēmusi
internetā atrastu dzejoli «Pabūt bērnībā». Savas bērnu dienas atceroties, viņa sirsnīgi smejas. «Pirmajā vietā bija darbs. Tad bija dubļu kaudzītes, dubļu peļķītes. Tajā laikā jau nebija tādu rotaļlietu kā tagad, paps bija vien saēvelējis klucīšus. Nudien — ekoloģiski! Kas tad vasarā bija labākais? Siena talkas! Ratos iekšā, maize un piena pudele līdzi… Piens gan līdz pusdienlaikam parasti jau bija saskābis…» neslēpj Vija.
Govi slaukt viņa iemācījusies piecu gadu vecumā, bet septiņos gados jau piecas mīkstās govis slaukusi. «Kā govis man spēra, vēl šodien atceros! Es — mēslos iekšā! Bet tas viss bija forši!» Vija tagad spriež. Viņas darba stāžā oficiāli ieskaitīti arī četri ar pusi bērnībā nostrādātie gadi. Tolaik mazā Vija gadā nopelnījusi, piemēram, 50 kapeikas. «Tās 50 kapeikas man bija šausmīga vērtība! Tā bija mana nauda!» viņa ar sajūsmu atceras.
Tie taču bija pavisam citādāki laiki, kuros meitēnam bija vien divas kleitiņas: viena valkāšanai mājās, otra — vilkšanai uz skolu. To izejamo kleitu saplēst nebija joka lieta. Tāpat kā apēst pusi maizes kukulīša, lielo gabalu no veikala mērojot. «Tu maizi apēdi, bet ko tagad mēs, pārējie, ēdīsim?» mamma tad aizrādījusi. Ģimene dzīvojusi trūcīgi, tomēr Vija atceras, ka bijis labi visiem kopā.
Tuvumā citu bērnu nav bijis, tāpēc viņa augusi kopā ar brāļiem. Kad viņiem radās interese par šperriņiem, māsai arī! «Ļoti daudz motociklu mūžā esmu nobraukusi. Kolhozā strādājot, man braucamo vajadzēja. Mans sapnis bija par sarkano javiņu, dabūju arī, un ļoti nožēloju, ka vēlāk to pa daļām pārdeva… Tagad es tā laistu ar javiņu! Pēc tam man bija ižs ar blakusvāģi, nerunājot par kolhoza laikiem,» uzskaita Vija.
Pēc 8. klases pabeigšanas
viņa vēlējusies kļūt par medicīnas darbinieci. «Bet tad pie mammas nāca zootehniķe Roze. Kas par copi, kā uzpucējusies! Nē, man arī jāiet mācīties lopkopību! Pabeidzu Saulaines sovhoztehnikumu, atnācu atpakaļ uz kolhozu «Cīņa» un sāku strādāt par fermas pārzini. Vēlāk vadīju lielo broileru fermu — 100 000 vistu mums tur bija,» stāsta Vija.
Viņai ir laba attieksme ne tik vien pret darbu, kas patīk, bet arī pret ne tik tīkamo. «Nekāda rokdarbniece neesmu. Smejos, ka zeķi gan es uzadu, jo saprotu vienu lietu: ja cilvēks šausmīgi grib ēst, viņam ir jāstrādā vai jāzog. Zagt es negribu! Es strādāju, lai man būtu, ko ēst. Ja man salst kājas, tad man tās zeķes ir jāuzada,» Vija loģiski secina.
Kolhozā viņa iepazinās ar pirmo vīru. Laulībā piedzima divi bērni — meita Liene un dēls Gvido. «Bet dzīve ir tāda, kāda tā ir, un mūsu raksturi tomēr nepasēja, tāpēc izšķīrāmies. Tas bija grūts laiks, vienubrīd domāju, ka noiešu no ceļa, tomēr bridu pa tiem brikšņiem, jo bērnu dēļ nedrīk­stēju padoties. Astoņus gadus tā nodzīvoju. Pēc tam iepazinos ar tagadējo vīru — nu jau 31 gadu esam kopā. No Andra man piedzima dēls Ēriks. Tad man jau bija 40 gadi, bet varu teikt — dzemdēt bērnu 40 gadu vecumā ir tik forši, tik feini, tik labi un tik mīļi! Man tolaik jau bija gadu vecs mazdēls, bet arī pašai piedzima dēls,» ar patiku atceras Vija.
Viņai ļoti patīk dejot, savulaik desmit gadi nodejoti kolhoza deju kolektīvā, tāpēc arī bērni gluži vai auguši uz skatuves. Tas nesis augļus — meita Liene ir vidējās paaudzes deju kolektīva «Teika» vadītāja.
Cenšoties izskaitīt, cik sen
Vijas dzīvē ienācis amatierteātris, Vija tiek pie septiņiem astoņiem gadiem, kuru laikā spēlēts pie trim režisoriem. «Es esot līdzīga savam vecamtēvam. Viņš esot galīgi aplams bijis uz visādiem niķiem un stiķiem. Visādas trakulības nākušas prātā. Man laikam — tādas pašas!» viņa smejas, neceļot pret tādu vērtējumu nekādus iebildumus. Arī apkārtējiem tāds cilvēks patīk — kolēģi savulaik čīkstējuši: «Nu, neej ārā no kabineta, nebrauc uz fermu, paliec! Ko mēs bez tevis darīsim? Būs garlaicīgi!» Vija neslēpj — viņai jau iepriekšējā vakarā bijis prātā, kas darāms gan darba, gan niķu un stiķu jomā.
To zinot, Vija arī labprāt piekritusi aicinājumam iesaistīties amatierteātrī. Šobrīd viņa ir Pastendes tautas nama amatierteātra «Te Rada» dalībniece un šo kolektīvu labo savstarpējo attiecību dēļ salīdzina ar ģimeni. Tā arī vajagot būt, lai pilnībā varētu izbaudīt vaļasprieku un gūt prieku. Ikdienā veicot skumju darbu, šāds līdzsvars esot sevišķi būtisks. Vija arī slavē režisori Gitu Strazdiņu, kura daudz laika un spēka iegulda režijas apgūšanai pašmācības ceļā. «Mēs taču esam tikai amatieri — neko nesaprotam no tā, kas ir dikcija, kā mute pareizi jāver vaļā, kā jārunā… Aktieri to mācās ilgus gadus!» viņa atgādina.
«Te Rada» ir pavisam jauns kolektīvs, bet tā lielākais veikums — Paula Putniņa lugas «Pusdūša» iestudēšana — Vijai ir sevišķi pa prātam. Pirmizrādē viņas atveidoto pārmēru mīlošās mātes tēlu skatītāji uzņēma ar ovācijām, bet 14. jūlijā Ugāles festivālā «Spēlējam teātri» Vija par šo lomu izpelnījās labākās aktrises godu. «Man «Pusdūša» arī pašai ļoti patīk,» viņa smejas. No otras puses — nekā smieklīga jau nemaz tur neesot, jo Vija, būdama mamma, zina, ka nabassaiti pārgriezt nav viegli. Izturēties pret vedeklām tā, kā to darīja viņas atveidotā varone, gan ne spētu, ne gribētu. Tādas lietas jāatstāj skatuvei, bet tad — tā pamatīgi. «Visu ziemu gulēju ar lugas tekstu zem spilvena, kā gatavojoties eksāmeniem! Jāmācās bija ļoti daudz. Kā Gita mani dzenāja: «Vija, tu vari!» Un tā viņa ar mums visiem strādāja,» atceras Vija.
«Ciemīši» atrodas ārpus
Valdemārpils, un Vija saka: «Es negribu un negribētu pilsētas dzīvi.» Bērnība pavadīta lauku mājās. Kolhoza laikā, no vecāku mājām aizejot, padzīvots dzīvoklī. Vēlākos gados ar tagadējo vīru nopirkts īpašums Lubē, skaistā un klusā vietā. Maz gan — vien trīs gadus — tur sanācis padzīvot, kad mamma rosinājusi pārcelties uz «Ciemīšiem», viņas brālēna mājām, kur ļoti vajadzējis čaklu roku. Tas nav bijis viegls lēmums, un Vija atceras, kā atkal un atkal ar vīru braukuši līdz «Ciemīšu» ceļgalam, skatījušies un domājuši, līdz izsprieduši, ka dēlam te būs tuvāk līdz skolai. Nu jau 23 gadi nodzīvoti šai vietā, pagūstot te krietni ieaugt. «Sākums bija grūts. Sētā runājām čukstus, lai kaimiņi nedzird!» Vija smejoties atceras. Kaimiņi gan izrādījušies ļoti labi. «Laukus nekad pret pilsētu nemainītu. Te ir skaisti, vienīgi te mums teritorija ir par lielu,» Vija neslēpj, zinot, cik daudz darba katrs zemes pleķītis prasa. Bērni taču savā dzīvē, nedēļas nogaļu un brīvo dienu ir vien tik, cik to ir… Agrāk jau ne tikai zemi vien vajadzējis kopt — bijušas piecas govis un 15 sivēnmātes, tomēr drīz sapratuši, ka par lielsaimniekiem nekļūs.
Augusts ir Vijas dzimšanas dienas mēnesis, piemērots laiks tematiskām svinībām un jautrām lustēm ģimenes lokā. Vecāki bērnos ieaudzinājuši ģimenisku turēšanos kopā. Mamma bijusi viesmīlīga, galds vienmēr bija klāts. Arī Vija tagad spriež — bērni ir izaudzināti, bet nu ir iespēja palīdzēt četriem mazbērniem un mazmazdēliņam. Protams, jo lielāka ģimene kļūst, jo sarežģītāk visiem sanākt kopā. «Bet mīlestībai ir jābūt — pret vecākiem, pret brāļiem un māsām, pret bērniem, lai kādreiz nav jānožēlo tas, kas attiecībās bijis. Tā vajadzētu būt, un tā mēs esam audzināti,» Vija atklāj.
«Dzīve ir tāda, kāda tā ir. Gadi iet uz priekšu, un tik ļoti gribas vēl atgriezties, bet nekā nav iespējams gadus pagriezt atpakaļ. Man gribētos atgriezties 35 gadu vecumā un tur arī apstāties. Tad jau cilvēks ir izmācījies, saprot, ko dzīvē grib, ir naudiņa, ir ģimene, ir bērni, ir spēks un ir laba veselība. 18 gadu vecumā, pabeidzot vidusskolu, tu vēl esi pilnīgi dumjš cilvēks, jo vēl nesaproti, ko tu dzīvē gribi,» viņa salīdzina.
No otras puses — protams, ikvienā vecumā ir kas vērtīgs. «Vai tad man tagad nav forši, kad tūlīt būs jau 70? Visos vecumos ir kas skaists. Man tikai nepatīk, ka visu mūžu esi strādājis, ņēmies, audzinājis bērnus, bet pašās beigās tev kaut kas šausmīgi sāp, ir jāmokās ar slimībām… Citādi jau visi vecumi ir labi.»
Nākotnē Vija labprāt vēlētos vēlreiz aizbraukt pie krustmeitas uz Ameriku. «Neesmu liela ceļotāja, nekur daudz neesmu bijusi. Aizbraucu pie mazmeitas uz Nīderlandi un sapratu — Latvija man ir labāka, mīļāka un skaistāka ar saviem mežiem. Bet Amerikā man ļoti patika Apalaču kalni. Vašingtonas lielo burzmu negribu, bet kalnus gan,» viņa vērtē.
Dažu traku ideju no sērijas «vienreiz dzīvē jāpamēģina» Vija jau ir paguvusi īstenot, pārsteidzot pat bērnus un mazbērnus. «Kad man būs 90 gadi, gribētos ar izpletni nolēkt. Agrāk ne, bet 90 varbūt nemaz nesasniegšu!» Vija sirsnīgi smejas. Galu galā — viņa meitai pirms intervijas sacījusi, ka dažreiz tāda publicēšanās ir vajadzīga, lai ir iespēja gan pašam par sevi pasmieties, gan citus pasmīdināt.
«Galvenais, lai visi būtu veseli,» Vija pēc brīža nopietni piebilst. Viss joprojām ir līdzsvarā.

Pievienotie attēli
Atslēgvārdi
Nedēļas viesis
Komentāri
Komentēt var tikai reģistrēti lietotāji.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm:
draugiem.lv twitter.com facebook.com
Lietotāja profils
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm:
draugiem.lv twitter.com facebook.com
Twitter
----- Account: talsuvestis.lv -----