Ja visi BEIDZOT paliktu dusmīgi

Mēs dzīvojam laikā, kad mūsdienu bērns divu gadu vecumā prot atbloķēt telefonu un planšeti, prot ieslēgt datoru un bez kāda palīdzības ieiet internetā un skatīties sev tīkamo. Bet mēs, kam ir 25 plus, tajā vecumā sēdējām smilškastē un ēdām smiltis. Taču pienāk vecums, kad ar šīm nodarbēm nu nekādi «neizbraukt», kaut gan smilšu kaste ir un […]

Turpināt lasīt

Jo lielāks kuģis, jo nopietnāka peldēšana

Lai gan septembris parasti ir ražas laiks, kad ieraugām pavasarī zemītē iesētās sēklas, ir kaut kādi lauki, kuros jau gadiem ilgi, lai ko tur sētu, saaug usnes un dadži, arī pa kādam latvānim, kas nav sezonāli, bet zaļo visu cauru gadu. Bija reiz tāds dikti romantisks krievu meldiņš, kurā bija vārdi, ka labprāt pieliktu punktu, […]

Turpināt lasīt

Kā roka roku, tā pakaļa pakaļu

Nevaru nepasekot līdzi, kas notiek sociālo tīklu ierakstos. Nonācu pie tāda, kas tieši kā naglai uz galvas pasaka to pašu, par ko iepriekšējā dīvānsēdēšanas reizē cepos es. Nu par veco labo draugu kovidu un visu klaunādi tā sakarā, ja runājam par drošības noteikumu ievērošanu, masku nēsāšanu un visu pārējo. Nevarēju ar sajūsmu neapbrīnot to kungu, […]

Turpināt lasīt

Par to pirmo un ziedaino

Šā gada vasara noteikti bija pati dīvainākā, kāda vien piedzīvota ilgākā laika periodā. Tā bija kā tāda kovida laika žāvēti desaina atrauga. Jā, zinu, ka tā tāda delikāta lieta un parasti mēs tā neizsakāmies, bet man patīk lietas saukt īstajos vārdos. Un citreiz atraugāties arī, bet tas noteikti man vienīgajam tā. Un, jā, joprojām tie […]

Turpināt lasīt

Kāda sistēma, tāda kompOtence

Nebija pagājušas ne pāris dienas, kad biju uzrakstījis vēstuli laikrakstam «Talsu Vēstis», kurā bija izteikta replika arī par gaužām zemo rakstības līmeni ne tikai vienkāršās tautas vidū, bet arī atsevišķu pedagogu un valsts atbildīgu amatpersonu, kas patiešām nebeigs pārsteigt, kad ieraudzīju visai kuriozo fotogrāfiju sociālajos tīklos, kur Rīgas tehniskās koledžas Liepājas filiālei bija piedēvēts kompotences […]

Turpināt lasīt

Par aktuālām škrobēm

Mūsu pusē tagad tāds īpaši juceklīgs laiks. Smejies vai raudi, bet visapkārt nekārtība un haoss. Un laikam ir arī īstais laiks, lai dzimtu anekdotes. Nu gluži vai tāpat, kā bija ar «Covid-19». Tik daudz tematisku joku sen nebija dzirdēts. Man pat šķiet, ka vispār nebija. Tāpat tad, kad Talsu domē tika apstiprināti trīs vietnieki, tad […]

Turpināt lasīt

Kā lai zina, kurš ir īstais normālais?

Es atkal vēlējos padalīties savos vērojumos, kas noteikti nav uztverami par absolūto patiesību, bet vienkārša cilvēka domām. Kur tad vēl, ja ne šeit?! Esmu no sirds priecīga, ka no manas iepriekšējās acs iemešanas domes sēdē ir arī kādas izmaiņas. Redzu, ka dzeršanas kultūra sēdēs ir pilnīgi izmainījusies. Protams, es te runāju par ūdeni. Sazināšanās veids […]

Turpināt lasīt

Ja Veriņa varētu runāt…

Mēs dzīvojam skaistā pilsētā, kurā visam vajadzētu būt caurredzamam un skaidram. Esam gudri, spēcīgi, un kurzemnieku spītība ir kā spēcīgākā bura, kad sadomājam doties notikumu jūrā. Mūsu patiesībā ir tik maz! Ja izrēķinātu apdzīvotības blīvumu, cipars būtu tik rets, cik deviņdesmitgadīgai omei īsto zobu mutē. Nezinām cits cita vārdu, bet pēc vaiga noteikti atpazīstam — ja […]

Turpināt lasīt

Dumai, Vasja, dumai!

Laikam visiem kādreiz pienāk brīdis, kad liekas, ka visa pasaule sagriezusies kājām gaisā un visapkārt ir tik šausmīgi pareizas patiesības, ka patiesām galīgi nesajukt prātā var tikai tad, ja ir arī sava personīgā. Tāpēc es vienmēr saku, ka jādomā ar prātu. Patiešām. Vienmēr un visur! Jo visskanīgākais instruments, uz kura var spēlēt ikviens, pat vislielākais […]

Turpināt lasīt