«Mūzika ir kā universāla valoda, visi saprotas caur to»

Jauniešiem.lv

Daudzi, iespējams, atminas šovu «Mazo dziesmas Latvijai», kurā ar dziesmām priecēja toreiz desmit gadu vecais Kristaps Solovjovs. Šobrīd jaunietis ir Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas students un apgūst kora diriģēšanu.

Līdzcilvēki, kas virza uz priekšu
«Ja man nebūtu tā atbalsta, tad es vispār nezinu, vai darītu to, ko pašreiz daru, — studētu kora diriģēšanu un visu dzīvi balstītu ap kora kustību un ap mūziku. Tas ir savā ziņā diezgan nogurdinošs darbs, bet katrs darbs jau ir nogurdinošs,» teic jaunietis.
«Mani lielākie atbalstītāji ir mana ģimene — mamma, tētis, brālis, ome — visi cilvēki, kas man ir ikdienā blakus un ir ticējuši arī tad, kad es sev īsti neticu. Tas ir tas, kas mani virza uz priekšu. Un, protams, arī kolēģi, kas akadēmijā studē to pašu un dara tieši tās pašas lietas, ko es. Tā ir iedvesma iet uz priekšu un darīt to, kas man patīk,» atklāj Kristaps. «Mana iedvesmas persona, protams, ir mans profesors Andris Veismanis. Viņš ir fantastisks profesors, un tieši no viņa ļoti daudz iedvesmojos — kā strādāt ar kori, kādai vispār personībai būt. Milzīgs iedvesmas avots man bija arī latviešu diriģents Mariss Jansons. Tas, ko viņš darīja ar mūziku un kāds viņš vispār bija kā personība — tik pazemīgs un tik cilvēcīgs —, mani iedvesmoja iet uz priekšu diriģēšanā,» atzīst topošais diriģents.
Ļaut mūzikai pašai izteikties
Jaunietis neslēpj, ka vienmēr gribas kaut ko jaunu izdarīt mūzikā, atrast ko jaunu, bet tas ne vienmēr ir iespējams un varbūt pat nepieciešams. «Īstenībā beigu beigās mūzika runā pati par sevi un tas, ko esmu sapratis, kas man kā diriģentam ir jādara, — vienkārši jāļauj mūzikai pašai izteikties un tikai nedaudz kaut kā ievirzīt to pareizajās sliedēs,» teic mūziķis.
Pašreiz viņš aktīvi veido aranžijas vokālajai grupai «The Garden», kurā arī pats dzied. «Tieši A Cappella aranžijas ir kas tāds, ko man patīk un tiešām jautri to darīt,» pauž jaunietis, kurš arī mūzikas gaumē nav izvēlīgs un atzīst, ka lielā mērā mūzikas izvēle atkarīga no garastāvokļa. «Man īstenībā patīk visāda mūzika. Ikdienā nodarbojos ar tik ļoti nopietnu mūziku, ka dažreiz vienkārši, braucot mašīnā, ieslēdzu Latvijas Radio 2, lai no tā visa atslēgtos,» neslēpj Kristaps.
Pārdzīvot ugunskristības
Aizgājušā gada pašā nogalē Kristaps pārbaudīja savas diriģenta spējas Vjačeslava Palkina Starptautiskajā koru festivālā Ukrainā, iegūstot 3. vietu.
«Tā nokļūšana tur bija apstākļu sakritība. Startēšana kordiriģentu konkursā ir pavisam kas cits, nekā strādāt ar saviem koriem. Strādājot ar savu kori, tā ir tāda nesaspringta situācija, neviens nevērtē katru teikumu, ko pasaki, vai katru tavu roku žestu. Šajā koru konkursā bija pavisam citādāk, jo bija gan starptautiska žūrija, kas vērtēja, gan ierobežots laiks. Kopā bija trīs kārtas, un katrā kārtā — cits skaņdarbs. Finālā bija jāstrādā ar orķestri, kas man bija kā ugunskristības — pilnīgi citādāka diriģēšana, nekā diriģējot kori, bet vienalga tā bija fantastiska pieredze,» atzīst jaunietis. Konkursa dalībnieki pārsvarā bijuši no Ukrainas, taču dalībnieku vidū bijis arī diriģents no Ķīnas. Kristaps skaidro, ka koris, ar ko visi diriģenti strādāja konkursa ietvaros, bija viņu pašu vietējais koris.
«Mani fascinēja tas, cik ļoti fantastisks koris, tiešām izcils. Vienīgi man kā jaunietim krievu valoda nedaudz piekliboja. Es strādāju angļu valodā, un puse kora dalībnieku mani nesaprata. Tas bija raibi. (Smejas.) Bet kāds tomēr saprata, un darbi gāja uz priekšu,» atceras Kristaps. «Kaut kā izcīnījos tajās trīs kārtās un tiku līdz pašam finālam, kas man bija kā šoks un negaidīts pavērsiens. Tas, ka strādā un runā, ir kaut kādā ziņā baisi, īpaši svešā vietā ar svešiem cilvēkiem, bet arī tajā pašā laikā kaut kas brīnišķīgs, jo mūzika ir kā universāla valoda, visi saprotas caur to.» Kristaps atklāj, ka braucis uz konkursu ar mērķi izmēģināt, kā tas ir startēt koru diriģentu konkursā, noskaidrot, kas tā ir par pasauli. Arī gatavošanās process bijis zibenīgs, jo nepieciešamie skaņdarbi konkursam kopā ar profesoru Andri Veismani caur Zoom platformu bija jāapgūst vien mēneša laikā.
Prasīgi, bet cilvēcīgi
Uz jautājumu — dziedāšana vai kordiriģēšana — Kristaps ilgi nedomā pēc atbildes: «Noteikti, ka kora diriģēšana. Protams, ir ļoti brīnišķīgi mūziku dziedāt koros, un ir fantastiski dziedāt labos koros pie labiem diriģentiem, kuri ir gan prasīgi, gan tai pašā laikā cilvēcīgi un apzinās to, ka būt līderim ir nevis balss pacelšana un tu nedari pareizi teikšana, bet gan dziedātāju ievirzīšana tajā pareizajā virzienā.» Jaunietis paskaidro, ka tas ir arī tas, kā pats vēlas strādāt nākotnē, — nevis sist kociņu pret pulti un teikt, kā vajag, bet gan savstarpēji sadarbojoties.
Pilsēta, kas izaudzināja
Saikni ar Talsiem jaunietis nav pazaudējis arī līdz šim. Šeit dzīvo viņa ģimene, un, kā stāsta Kristaps: «Es cenšos katru nedēļu aizbraukt pie ģimenes un apskatīt brīnišķīgo deviņu pakalnu pilsētu, kurā uzaugu.» Arī uz jautājumu par tālāku nākotni un palikšanu Talsos jaunietis atbild apstiprinoši: «Es labprāt redzētu savu nākotni Talsos kādreiz. Man būtu vienkārši milzīgs prieks tās zināšanas, kuras esmu ieguvis šajā neilgajā laikā, ielikt atpakaļ savā pilsētā.»