Jūrā saulriets un saullēkts nekad nav vienāds

Personības

Latvietim, pie tam vēl tādam, kas bērnību un pusaudža gadus pavadījis Mērsraga pusē, jūra vienmēr bijusi un būs tuva. Un tas ir stāsts arī par Andri Bergmani, kurš šķietamas nejaušības dēļ jūrai pieķērās īpaši, pēc tam ilgus gadus strādājot uz kuģiem un tiecoties pēc arvien jauniem apvāršņiem arī personīgajā izaugsmē.

— Andri, no kuras puses nāc un kur pavadīji savus bērnības gadus?
— Esmu dzimis rīdzinieks. Uzaudzis Berģu ciemā — var teikt, Rīgas nomalē. Tur nodzīvoju līdz pamatskolas septītajai klasei, bet tad dzīve iekārtojās tā, ka pārcēlāmies uz Mērsragu. Septīto klasi beidzot, vasarā strādāju radio darbnīcā. Man tuva bija fizika, patika lodēt, montēt un būvēt, un mērķis bija kļūt par radio speciālistu vai radistu uz kuģiem. Mērsrags jau ir jūras krastā, un man tieši tur jūra sāka iepatikties. Bet sanāca tā, ka nākamās klases beigās vasaras brīvlaikā vairs netiku tur strādāt, jo bija pieņemts cits puisis. Biju diezgan noskumis, un nejauši satiku vienu vīru, kurš pajautāja, kāpēc es tāds bēdīgs. Pastāstīju, ka gribēju strādāt kolhoza radio darbnīcā, bet nesanāca. Tad viņš man pajautāja, vai es gribētu pabraukt pa jūru un pastrādāt uz kuģiem. Es biju šokā. Atbildēju, ka gribētu jau gan, un tas bija mans sākotnējais izaicinājums uz jūrnieka profesiju. Pēc pamatskolas arī aizgāju uz Liepājas jūrskolu. Tā nu sanāk, ka no tā brīža visu mūžu esmu saistīts ar kuģiem.
— Kādu amatu uz kuģiem ieņēmi un kur esi pabijis?
— Sāku kā kuģa puika uz maza zvejas kuģīša Rīgas jūras līcī, pārsvarā zvejojot reņģes un lucīšus, un tad, mācoties jūrskolā, katru gadu bija mācību prakses uz visāda veida kuģiem. Man pirmā mācību gada prakse bija uz tā laika viena no lielākajiem buriniekiem — uz «Krūzenšterna». Pēc otrā mācību gada tiku Atlantijas okeānā uz transporta kuģa, bet vēlāk biju praksēs uz zivju apstrādes kuģiem. Pēc jūras skolas mani aizsūtīja strādāt uz kolhoza zvejas kuģīša zvejot Baltijas jūrā brētliņas, mencas un reņģes. Jau pēc diviem gadiem, kad skola bija pabeigta, tiku strādāt par kapteini uz zvejas kuģa. Tur uz kuģa bija enerģiski un aktīvi jauni puiši. Ar katru mēnesi un gadu audzējām savus panākumus, un mums ļoti labi gāja.
90. gados, kas bija juku laiki ar visām privatizācijām un pārējo, un arī kuģi bija dažādi, strādāju par kapteini uz zvejas kuģa — līdz brīdim, kad mani ieinteresēja darbs uz tirdzniecības kuģa. Tā nu es 38 gadu vecumā sāku to darīt, bet vēlāk strādāju uz lieliem kuģiem, kas vadā augļus pa visu pasauli… Tālākais, kur esmu bijis, ir Jaunzēlande, Austrālija, daudz reižu arī Japānā. Redzēt Tokiju — tas man bija bērnības sapnis, kad pa melnbalto televizoru rādīja tās infrastruktūru, ātrgaitas metro, viaduktus un visu pārējo. Varēju to baudīt arī dzīvē.
Sākot strādāt uz lielajiem kuģiem, protams, bija jāsāk no paša apakšējā pakāpiena. Kapteiņa amata pieredze man jau bija, bet, ja gribēju strādāt uz lielā kuģa, man viss bija jāsāk no sākuma. Sāku kā matrozis, karjera diezgan ātri gāja uz augšu, un pienāca brīdis, kad man bija piedāvājums strādāt uz pavisam jauna velkoņa Ventspils ostā. Tad pieņēmu lēmumu vairs nedoties tālajās jūrās un sāku strādāt uz velkoņiem.
— Vai strādā arī pašlaik?
— Jā, pašlaik es galvenokārt strādāju uz jūras velkoņiem, kas velk pa jūru dažādus peldošus objektus. Bet ļoti necenšos aktīvi strādāt. Ja ir kāds labs piedāvājums, tad to pieņemu, bet ir pienācis laiks, kad gribas vairāk pa māju — tuvāk zemītei, jo daudz kas jau mūžā ir baudīts, tāpēc mājās man patīk visvairāk. Zeme velk atpakaļ. (Smejas.)
— Minēji, ka sanācis arī strādāt birojā. Kā tur klājās? Vide taču pavisam citādāka, nekā tā, pie kuras biji pieradis.
— Esot tādā mazāk aktīvā dzīves posmā, pamēģināju pastrādāt arī administratīvo darbu Talsu novada domē. Biju tāds neliels vadītājs, bet mani neapmierināja attiecības kolektīvā. Biju pieradis pie atklātākām attiecībām. Tajās lielajās struktūrās cilvēki ir ar divējādu dabu. Jā, tur bija labs atalgojums, mani apmierināja darba grafiks, un viss bija ļoti labi, bet tieši tās cilvēciskās attiecības… Nostrādāju tur tikai trīs mēnešu pārbaudes laiku un uzrakstīju atlūgumu. Ir jādzīvo saskaņā ar sevi.
— Ko jūra tev ir iemācījusi? Vai tā vispār kaut ko iemāca? Vai jūra nešķiet pārāk neparedzama?
— Jūra daudz ko iemāca. Pirmais ir tas, ka es sāku savu patstāvīgo dzīvi, kad man bija tikai 14 gadu. Pēc 8. klases aizgāju uz Liepājas jūrskolu. Knapi ūsiņas tik auga. (Smejas.) Tur sākās militārais režīms, kad jāvalkā forma. Matus nogrieza uz nullīti. Jūrskolā četrpadsmit piecpadsmit gadu vecumā iemācījos daudz — pogas šūt, mazgāt un gludināt drēbes un daudzus saimnieciskos darbus. Tā lielā cilvēka dzīve man iesākās jau tajā vecumā, strādājot praksēs uz kuģiem. Tur bija jādara daudz dažādu darbu — sistēma tur bija līdzīga kā PSRS armijā. Reizēm pazemošana. To gan daudz nepiedzīvoju, bet bija daudz nepatīkamu lietu. Tas viss ir rūdījums, kas iesākās tieši jūrskolā. Uz kuģiem ir visdažādākās situācijas, un esam pratuši tām pielāgoties. Runājot par to jūras neparedzamību, jāteic, ka uz kuģiem ir aparatūra, kas ļauj saprast, kur kas atrodas, un, gadiem ejot, tas viss ir ļoti attīstījies un progresējis. Tagad mēs braucam uz kuģiem, zinot pat metru, kurā esam. Redzam visu monitoros. Tāpat laika apstākļus kontrolējam. Tie nav nekas neparedzams.
— Kā ar vētrām un kuģu katastrofām?
— Tās nelaimes, kas notiek jūrā saistībā ar laika apstākļiem, ir atkarīgas no pašu kapteiņu lēmumiem. Viņi ir nolēmuši riskēt. Es analizēju laika apstākļu prognozes kādās četrās interneta mājaslapās, lai izbēgtu no jebkāda riska. Man kā kapteinim ir jāatbild par komandu, par kuģi un par kravu. Tieši tāpēc esmu piesardzīgs. Klienti grib dabūt lielāko peļņu un bieži vien spiež, lai ejam jūrā, neskatoties ne uz ko un riskējot. Es vienkārši pasaku, ka man par riskiem nemaksā, tāpēc sanāk, ka ne vienmēr esmu bijis labais tēls, bet es domāju par to, lai mēs darbu izdarītu droši un nenotiktu nekādas nelaimes.
— Tev atbildība ir kā dzīvesveids?
— Es pie tās esmu pieradis. Un tā ir norma. Vienīgais — ar gadiem uz kuģiem ir ļoti attīstījies birokrātiskais slogs. Īpaši uz lielākiem kuģiem lielajās kompānijās, tāpēc labāk strādāju uz mazākiem kuģiem, jo tur tas nav tik izteikti. Papīru lietas atņem laiku un nogurdina… Jāpilda formas, jāsūta pa e-pastu ziņojumi un vēl daudz kas cits. To visu darot, neesmu vairs tik pilnvērtīgs drošai braukšanai uz kuģa, jo birokrātiskais slogs ir nospiedis. Komandas uz visiem kuģiem ir samazinātas, lai taupītu naudu, un kapteiņiem, tāpat arī stūrmaņiem, bez kuģa vadīšanas ir ļoti daudz blakus pienākumu. Es gribu strādāt uz kuģiem, kur birokrātisms ir minimāli. Oktobrī, kad biju uz kuģa, tur birokrātijas nebija vispār. Es tik labi jutos!
— Klausoties tevī, var manīt, ka ar jūrskolu izglītošanās nav beigusies. Esi zināšanas paplašinājis arī citur?
— Šajos laikos cilvēkam ir jābūt izglītotam un pietiekami gudram. Agrākie laiki bija skarbāki un citādāki. Mēs, jūrnieki, ik pēc pieciem gadiem atjaunojam savu sertifikātu. Man jāiziet kādi desmit kursi, lai es varētu strādāt un uzturētu zināšanas līmenī. Un man bija dzīves posms, kad no lielajiem tirdzniecības kuģiem nokāpu un aizgāju uz velkoņiem ostā. Saņēmu piedāvājumu strādāt Ventspils brīvostas pārvaldē. Biju inspektors, neliela līmeņa priekšnieks. Kad strādāju brīvostas pārvaldē un arī uz velkoņa, apvienojot abus darbus, es sapratu, ka gribu pilnveidot savu izglītību un intelektu. Iestājos Liepājā vides pārvaldes studijās un neklātienē tās pabeidzu. Tā kā man iepatikās studēt, jo patika iegūt zināšanas un iepazīties ar jauniem cilvēkiem, pabeidzot bakalaura studijas, uzreiz iestājos klātienē maģistrantūrā, apgūstot uzņēmējdarbības vadības programmu. Sāku strādāt uz Holandes kompāniju kuģiem un no Ventspils brīvostas pārvaldes aizgāju. Man gribējās kaut ko jaunu.
Paralēli mācījos arī tālmācībā Londonas Lloyd’s Jūras akadēmijā (Lloyd’s Maritime Academy) par ostas kapteini. Tā nu sanāca, ka ap 50 gadu vecumu man uznāca liela vēlme mācīties. Un tas man patika. Tiku ar visu galā un paspēju arī strādāt. Esmu priecīgs un lepns, ka to esmu izdarījis, sev pierādot, ka to varu.
— Tad jau noteikti arī ar angļu valodu esi uz «tu»?
— Angliski runāju brīvi, bet varbūt ne ideāli pareizi gramatiski, taču šī valoda man nav problēma. Runāju arī lietuviski. Arī varbūt ne perfekti, bet runāju. Saprotu šo to arī spāniski, vāciski…
— Vai sanāk laiks arī vaļaspriekiem?
— Mans vaļasprieks ir ceļošana. Pēdējos gadus ceļojam ar kruīza kuģiem pa Eiropas ūdeņiem. Pavasarī atkal plānojam kruīza ceļojumu. Uz šiem kuģiem ir jaukas un plašas iespējas atpūsties. Iepriekš braucām ar mašīnu, daudz lidojām ar lidmašīnu. Būt uz kuģa darbā un ceļot — tās ir divas atšķirīgas lietas. Tā ir pilnīgi cita domāšana… Kruīza kuģi ir ļoti lieli. Bijām kruīzā ar kuģi, kuram bija 6600 pasažieru ietilpība, 1800 cilvēku apkalpe. Tā ir peldoša pilsēta. Un tajās dažās dienās var baudīt tik daudz kultūras, cik, esot uz sauszemes, citreiz pāris gados nesanāk. Tagad jau pie tā sākam pierast, un varbūt ar laiku ceļosim citādākā veidā. Man pazīstams kolēģis dodas svētceļojumos ar kājām. Man par to ir radusies interese. Varbūt mēs arī kaut ko tādu izmēģināsim. Dzīvē nevajag apstāties pie kaut kā viena.
Un man patīk mājās darboties dārza darbos. Ja kaut kas neizdodas, nolieku visu malā un gaidu, kad atkal tā interese sāk rasties. (Smejas.) Bet pārsvarā jau viss izdodas. Jā, man patīk arī pasēņot. Rudens man patīk tieši baraviku dēļ. Tās atrodot, ir patiess prieks. Agrāk daudz lasīju, bet tagad esmu palicis slinks un pāršķirstu vien kādu zinātnisku žurnālu un minu krustvārdu mīklas. (Smejas.) Kādreiz pamakšķerēju. Zivis ķert esmu pieradis pavisam citādākā veidā, nekā to dara ar makšķeri. Man vienkārši patīk sēdēt skaistā vietā un skatīties, kā tas pludiņš paraustās.
— Vai jūrniekiem nav skarba daba?
— Cenšos būt godīgs un pozitīvs. Es gan neesmu sociālajos tīklos, bet man nav kauns parādīt savu vārdu un uzvārdu, fotogrāfiju — atklātība man patīk. Citreiz varbūt esmu par daudz atklāts. Uzticos cilvēkiem. Un tas veido manu dzīves pieredzi, kas mani māca. Līdz šim esmu bijis apmierināts un laimīgs. Visas šķietamās neveiksmes ir zīmes vai mācība, lai saprastu kaut ko citu. Šis pats pandēmijas laiks ir daudz ko devis. Piemēram, ir atklājusies cilvēku īstā daba. Ar cilvēkiem es vienmēr esmu bijis draudzīgs un mierīgs. Arī kritiskos brīžos. Ir gan bijis, kad man jāuzkliedz, kad cilvēks jāpaglābj, bet gadās, kad ir situācijas, kurās nav laika piedomāt, un sanāk izpausties tā, kā parasti nedaru. Lēmumi citreiz nāk no zemapziņas… Jūrā saulriets un saullēkts nekad nav vienāds. Un ļoti skaisti to redzēt un novērtēt.
— Tev noteikti ir savi vērojumi par cilvēkiem dažādās tautās un kultūrās?
— Tautas ir atšķirīgas. Un ar katru jājūt, kā sazināties. Ir jāsaprot arī katras tautas humors. Tas pats jau ir vienas tautas ietvaros, kad latvietis sazinās ar latvieti. Nevar ar visiem runāt vienādi. Man ir daudz gadījies strādāt ar filipīniešiem, hindiem, ukraiņiem. Viņu mentalitāte ir atšķirīga. Un atšķirības ir jārespektē, tās nevar ignorēt. Lai uz kuģa sadzīvotu draudzīgi, ir jāprot sazināties, lai nebūtu stresa, apvainošanās vai konfliktu. Piemēram, filipīnieši ir ļoti jūtīgi pat tad, ja kaut ko pasaka ar humoru. Viņi to izprot citādāk. Šie cilvēki ir ļoti atklāti, tāpēc noslēpumus neturēs. Viņiem nekas nav slēpjams, tāpēc jāņem vērā, ka priekšniecība zinās visu. (Smejas.) Ne jau viņi sūdzas, bet vienkārši ir atklāti, kad jautā. Šīs tautas jūrnieki cits citu ļoti atbalsta un turas kopā, un, par laimi, viņu valdība par jūrniekiem ļoti domā. Pie mums ir citādāk. Latvijas administratīvā sistēma jūrniekus redz kā slaucamu govi. Tas ir daudzu gadu vērojums. Kārtojot sertifikātu, uz mums skatās kā uz zemāka ranga cilvēkiem, nekā ir paši. Bet tie, kas sēž birojos un izsniedz dokumentus, no jūras patiesībā neko nezina. Sēž iedomīgi un nesaprot reālos apstākļus. Bet mums jātēlo, ka viss ir kārtībā, jo citādāk var nenokārtot eksāmenu. Attieksme ir necienīga, cits varbūt to neiztur.
— Vai Latvijā mūsdienās ir daudz jūrnieku?
— Latvijā šīs profesijas pārstāvju ir ļoti daudz. Mēs varbūt neesam uz vietas, un mūs neredz. Esam pasaules okeānos un citos ūdeņos. Domāju, ka apmēram sestā daļa no Latvijas darbspējīgajiem cilvēkiem ir jūrnieki.
— Kas jūrā tik ļoti pievelk?
— Jaunībā mani vilka tas, ka gribēju pierādīt, ka to spēju. Tas bija prestiža darbs. Jutos galvas tiesas augstāks par vienaudžiem. Tas pats jau bija ar cīņas sportu, ar kuru nodarbojos. Tas lika justies pārākam. Tajā vecumā tas ir normāli. Vēlāk jau bija ieradums un iespēja labi nopelnīt. Tagad ir līdzīgi. Tas ir ieradums, un es zinu, ka labi nopelnīšu. Darbs ir zināms. Ja es salīdzinu to pieredzi administratīvajā darbā Ventspils brīvostas pārvaldē piecu gadu garuma un neilgo laiku Talsu novada domē — darbs uz kuģa ir man tuvāks un mierīgāks. Uz kuģa ir atklātība, kas ir tuva. Es to ļoti augstu vērtēju.