Fotogrāfija saziņas patstāvības telpā

Kultūra

Pieļauju, ka šobrīd Talsu iedzīvotāji, pamanot muzejā atklātās fotogrāfijas izstādes afišu, savā prātā veic vienkāršu un laikmetam atbilstošu secinājumu — kurš tad to nezina, ka fotogrāfijas ir noderīgas, lai kaut ko pavēstītu citiem un pats sev arī.
Tostarp, precīzi neizpētīts, bet pamanāmi apjomīgs šīs planētas iedzīvotāju skaits visai lielu daļu savas ikdienas pavada, aplūkojot ar savu telefonu pirms dažām minūtēm fiksētu ainavu, sadzīves norišu vai mājdzīvnieku attēlus. Manā šī vispārzināmā secinājuma pieminēšanā nav ne mazākās ironijas. Fotogrāfija, tāpat kā kādreiz nedaudz ironiski pieminētais «mierīgais atoms» tagad ienāk katrā mājā. Šim fotogrāfijas pastāvēšanas un lietošanas procesa segmentam patiesi nevajag ne īpašu izglītību, ne arī tā attīstību veicinošas izstādes. Tam nevajag arī kādu labi vai pat ļoti labi izglītotu vizuālās saziņas vadības speciālistu komentārus. Tomēr tieši augstāk minētais lietošanas apjoms, tā satura jēgas daudzpusība un arī tas, ka šajā pasaulē tomēr ir atrodami regulāri strādājoši, patiesi jaudīgas rīcībspējas vizuālās saziņas nozares speciālisti, ir uzmanības cienīgs iemesls gan pārdomām, gan sarunas uzturēšanai. Tas ietver arī iespējamo secinājumu, ka laikam tomēr ir nepieciešams arī zināšanu un kāds rīcību prakses iepazīšanas paplašinājuma izaicinājums.
Lai cik arī neticami tas nešķistu, tieši fotogrāfijas iespēju neapšaubāmais demokrātiskums ir radījis tādu kā īpatnēju vakuumu pārpilnības telpā. Tas ir visai pamanāms tieši mūsu jaukajā Latvijā un tās ikdienas saziņas procesu pulsācijā. Tostarp arī dažu izglītības mērķu uzstādījumu izpausmēs.
Šajā vietā varētu pāriet uz kādu akadēmisku ziņojumu kā tēmas, tā specifiskas terminoloģijas aspektā. Par to, vai patiesi esam gatavi tādas kvalitātes sarunai, atļaujos izteikt savas šaubas. Latvijā pēdējo 30 gadu laikā ir notikušas ne vairāk kā četras piecas šādas ievirzes domu apmaiņas un nebūt ne ar pamanāmu intensitāti. Kaut arī izglītības iespēju hierarhijā ir ieviesta arī vizuālās saziņas kompetenču apgūšana, tās iespaida rezultāts nav tā būtiski pamanāms. Tātad — par to, vai tas šobrīd ir pietiekoši sabiedrībai kopumā, nav ticamu atbilžu.
Tā kā stāsts tomēr ir par konkrētu izstādi
Talsu novada muzejā, tad atgriezīšos pie tās motivāciju un satura komentāra. Latvijas Dizaineru savienība mazliet vairāk nekā pirms desmit gadiem savas nozares sasniegumu pārskata un arī darbības aktivitātes izvērtējuma izstādēm pievienoja arī fotogrāfijas nozares segmentu. Tas bija vairāk nekā likumsakarīgi, ja seko citu valstu dizaina jomā īstenotajām praksēm. Tostarp, arī nozares segmenta iedibinātāji Egons Spuris un Valters Jānis Ezeriņš ar savu praktisko darbību un atziņu konsekvencēm bija gana pārliecinoši. Šāds viņu pozīcijas vērtējums nav mainījies.
Idejas startam sekojošo konkursu un to pārskata izstāžu jauda pierādīja, ka šķitums vēl nav īstenība. Pašu fotogrāfijas dizaina segmenta izstāžu notikšana ir viennozīmīgi lietderīga, jo tās bija un joprojām ir vienīgais nozares šī lietošanas segmenta publiskais apjēgumu paplašinājums. Konkursu prakse parādīja, ka nemaz nav tik daudz nozares speciālistu, kuri pārliecinoši savu darbību pozicionē kā saziņas dizaina jomai atbilstošu. Tostarp pamanāms klusums joprojām ir novērojams arī to citu dizaina jomas speciālistu vidē, kuri izmanto fotogrāfiju ne tikai savu radīto interjeru, trauku vai apģērbu dizainu dokumentēšanai un reklāmai. Tas nav un nevar būt pārmetums tikai dizaina nozarei. Latvijas izglītības struktūra vienkārši joprojām dominējoši uzskata, ka fotogrāfijas nozares zināšanas beidzas pie prasmes atrast fotografēšanas ierīču lietošanas slēdža pogu arī tumsā. Dažas izglītības programmas apmāca ļoti ierobežotu speciālistu skaitu un dara to ar pamanāmu vienpusību dažādos aspektos. Tas gan arī ir sasniegums. Pirms pārdesmit gadiem izglītība 90% apjomā apskatīja tikai fotografēšanas tehnoloģiju lietošanas atsevišķus segmentus. Latvijas dažu izglītības iestāžu īstenotās vizuālās saziņas nozaru apmācības programmas tomēr nav gluži apmierinošs sasniegums, salīdzinot ar nozares iespēju izpratnes un lietošanas prasmēm, kādas uztur un attīsta vismaz jau simts gadu dažas šīs pasaules saziņas vadības un dizaina skolas. Sarunas par to ir notikušas arī pie valsts pārvaldes instanču galdiem. Šķiet, ka tām pietrūkst kādu izpratnes kustību zobratu. Tas arī bija un joprojām ir būtiskākais iemesls, kādēļ Latvijas Dizaineru savienības 30 gadu pārskata izstādei tika pievienots agrāk pārskatu praksē neiekļautais fotogrāfijas segments.
Talsu muzejā eksponētais attēlu apjoms satur lielu daļu no šīs nozarei ļoti būtiskās izstādes. Tas pamanāmi papildināts ar to fotogrāfijas nozares studentu darbiem, kuri tomēr apgūst fotogrāfijas saziņas specifikas un jaudas zināšanas. Izstādes apmeklētājiem ir dota iespēja pašiem veikt secinājumus par izstādes darbu atbilstību tās mērķa uzstādījumam vai arī vienkārši salīdzināt ar saviem esošajiem priekšstatiem.
Iespējams, ka kāds izlasīs arī nosaukumiem pievienoto attēlu saziņas funkcijas īso komentāru.
Izstāde «Saziņas dizains. Fotogrāfija» apskatāma līdz 20. februārim.
Vilnis Auziņš,
izstādes kurators