Varbūt draņķīgo matu rīts?

Ļaujiet man runāt

Ko tur liegties — pagājusī nedēļa vētraina izvērtusies galvaspilsētas centrā ap Gunāra Astras pieminekļa atklāšanas pasākumu. Tika izsvilpti varasvīri, un medijos par to runāja un runā dikti un daudz. Lai kā tur būtu ar to svilpēju ētiku, bet tagad lielā cepšanās no tautas puses par Valsts prezidenta necieņu, valsts himnas laikā nenoņemot hūti. Teikšu godīgi — es to pat nepamanīju, jo fokuss bija uz kaut ko citu, bet etiķetes un cieņas kodekss ir īpaši jūtīga lieta tad, kad esi netīkams un zem lupas. Vēro jau pilnīgi visu. Cepure gan cēla un gaumīga, bet, to nenoņemt, neparādot godu, laikam bija liela kļūda, kas no vainenieka puses tiek pamatota ar satraukumu. Ja godīgi, satraukums ir milzīgs draņķis. Un tā skaļā vide un svilpšana pavisam noteikti darīja arī kreņķīgu. Visi, kas zina, ko nozīmē uztraukties, saprot, ka tad iet visādi. Mēle mežģās, prāts miglā un runā kaut ko, ko nesaproti. Tad it kā zini, ka ir jādara tā un šitā, bet tajā cēlākajā brīdī, aizmirsti visu un kā tāds pāķis kaut ko nodari, un no skatuves pazūdi, vaigiem sarkstot. Tad tikai viena doma — zeme atveries!
Bet, ja apceram par to prezidenta nenoņemto cepuri vēl plašāk, nevaru arī nepasmaidīt, jo uzreiz prātā ienāca sieviešu joki par slikto matu rītu. Ķemmē, veido, loko, kā vien gribi, bet stāv tie mati kā suņa nolaizīti, un viss. Tajā brīdī, kad kāds pēkšņi piezvana pie durvīm, uz galvas uzmet dvieli un kā tatārs tās atver, un jūties daudz komfortablāk nekā tad, ja būtu aizgājis ar nevaldāmu matu ērkuli vai elektrizētu žagaru čupu. Tā nu šajos skaistuma kulta laikos ir. Visur vajag būt smukam. Un nedod Dievs, ja kāds ieraudzīs treniņbiksēs un krokšos. Nu ārprāts! Un vēl jau gaišo matu īpašniekiem mūžīgā nediena ar krāna ūdeni. Aiziet dāma pie friziera un tur matus nokrāso skaisti blondā tonī, bet atliek tik mājās tos pamazgāt, ka visa villa rižīga vai tāda, ko sauc par pelnu blondo. Un ko tad darīt? Ja ziema, tad var uzmest galvā bebreni, šļāpu vai pižiku, bet vasarā ir čābīgāk. Tad vai nu riskē un krāso pa otram lāgam, un sanāk palikt bez matiem, vai nu viss padevies labi un mazgā matus smalkā veikala ūdenī, lai atkal neiebristu nesmukumā. Tā nu tas ir.
Runājot par pieminekļa incidentu, tad es kā dāma vienkārši aizdomājos. Jā, varbūt satraukums prezidentam bija tajā kutelīgajā situācijā, taču varbūt viņam vienkārši gadījās draņķīgo matu rīts. Nu cilvēki taču esam mēs visi. Varbūt nebūsim tik bargi? Visādi sajukt var tas prāts. Emīls taču arī pie ārsta pieklājīgi klanījās ar zupas terīni uz galvas, kad bija «plaukš!» un netīšām tas trauks sasitās. Plānots jau tas nebija. Kam negadās? Gribēja cēli un pieklājīgi, bet viss sajuka. Cilvēks nestandarta situācijā apjūk un sajūk, un tad nu visādi var sanākt. Un vai nav labāk, ka smuka hūte, nevis nesmuka pričene? Kaut kur dzirdēts arī, lai neskatām vīru pēc cepures. Bet šī nu bija no augstiem plauktiem. Patiešām gaumīga! Varbūt tik ļoti patika, ka negribējās novilkt. Citreiz tā ir — ja ļoti, ļoti, ļoti simpatizē, tad nost nevelkas un kaut vai gulēt ej tāds. Re, cik daudz man ideju atnāca, kāpēc prezidentam sanāca tā, kā sanāca. Cilvēki vien esam.

Maiga