Tur, kur zāle zaļāka

Žurnālista viedoklis

Pēc Ārlietu ministrijas datiem, ārpus Latvijas dažādās mītnes zemēs pasaulē dzīvo, mācās un strādā vairāk nekā 370 000 Latvijas diasporas pārstāvju. Emigrācija bijusi aktuālitāte ne vien mūsdienās, bet arī kādreiz, datējot to jau kopš viduslaikiem. Visvairāk valstspiederīgo dzīvo Lielbritānijā, ASV, Kanādā, Īrijā, Zviedrijā, Austrālijā, Krievijā, Brazīlijā, Vācijā, Beļģijā, Izraēlā, Norvēģijā un Spānijā. Bet vai to maz var dēvēt un vai paši izbraucēji to uzskata par problēmu?
Lielākoties emigrēt pilsoņiem «spiež» dažādi apstākļi, piemēram, ģimenes stāvoklis, konfliktsituācijas vai ekonomiskās situācijas valstī, piemēram, 2008. gada finanšu un pārvaldes krīze, taču iemesls ne vienmēr ir ar negatīvu noskaņu un tas nenozīmē zaudējumu.
Viens no pirmajiem izceļošanas iemesliem pirms valsts neatkarības iegūšanas bija saistīts ar labākas dzīves meklējumiem, kas nereti turpinās arī šobrīd. Rosās pārdomas, vai patiesi, tur, kur neesi tu pats, zāle ir zaļāka? Arī Annas Brigaderes dramaturģijas sākumposmā sarakstītajā lugā «Sprīdītis» sižeta centrā ir varoņa došanās laimes meklējumos pa pasauli. Bet vai maz pastāv tāda laimīgā zeme, kas minēta lugā? Kas veido laimi? Kas vispār ir laime? Citēšu jau reiz minētos Imanta Ziedoņa vārdus: «Un tādas lielas laimes nemaz nav. Ja jums to vēl, tad ziniet: tie ir nieki. Ir tikai tādas mazas laimītes. Ir tikai tādi mazi ikdienības prieki.»
Lai arī šobrīd izglītības iespējas Latvijā ir plaši uzlabojušās, netrūkst absolventu, kas mācību nolūkos izvēlas izbraukt no valsts, un attiecīgi ik pa brīdim plašsaziņas medijos varam dzirdēt atbildes meklējumus — vai izbraukušie jaunieši pēc augstākās izglītības iegūšanas atgriezīsies, lai sniegtu savu pienesumu savai tēvzemei? Realitāte diemžēl bieži mēdz būt sapņus graujoša, jo atalgojuma atšķirības valstīs ir neizmērojamas, taču jāpatur prātā, ka iemesls, kāpēc gados jauni cilvēki izvēlas pamest valsti, var būt arī dzīvesveids un interese par notikumiem ārzemēs. Nereti cilvēka karjeras mērķi ir pārāk augsti un Latvijā tos nevar realizēt.
Lai arī pētījumi prognozē, ka savā dzimtenē kādā no posmiem atgriezīsies vien trešdaļa aizbraukušo, varam un pat ārkārtīgi nepieciešams novērtēt faktu, ka šobrīd, pēc iestāšanās Eiropas Savienībā, ceļošana un valstu robežas īsā laika periodā ir šķērsojamas un atvērtas teju ikvienam. Pateicoties globalizācijai, rodas arvien plašākas iespējas sazināties elektroniski, paplašinās transportu tīklojums. Līdz ar diasporas ieguldījumu, pasaulē tiek veidots un popularizēts valsts tēls.
Ne vienmēr tautiešu emigrēšana ir jāuztver kā traģēdija, īpaši tad, ja tie uztur ciešas saiknes ar dzimteni un, neskatoties uz prombūtni, uztver sevi par valsts patriotiem. Jo patriotisms mērāms sirdī, ne atrašanās vietā un kilometru skaitā, un to neviens nevar atņemt.