Atmiņas gaist, paliek leģendas…

Personības

Paldies Aivaram Kļavim par «Avota laiku». Izrāvu cauri divās diennaktīs, un mani vairs domas nelaida vaļā.

Mazliet pašai no sevis
Personisko atmiņu pamalē man šis žurnāls vīd kā tāla un sāpīga vīzija. Mans dēls Mārčuks, kura vairs šaisaulē nav, dienēja padomju armijā. Tas bija viens no pēdējiem, ja ne pats pēdējais iesaukums, un toreiz tiku izmantojusi blatu vienīgo reizi mūžā (ja neskaita pāris zaļo zirnīšu burciņas un doktordesas stangu bērnu dzimšanas dienu rasolam). Laimonis Indols, kurš toreiz strādāja kara komisariātā, dienesta vietu kaut kā varēja izkārtot Vācijas Demokrātiskajā Republikā. Šķita, tomēr tālāk no ģedovščinas un pārējām ar to laiku armijas saistītajām šausmām. Paldies, Laimoni! Daudzmaz normālāk jau Vācijā bija, tikai ārzemēs dienošos atvaļinājumā gan nelaida, divi gadi bija jānolauž līdz dembelim, bez pārtraukuma. Uz Ordrufi, protams, ceļoja ne tikai vēstules, pēc dēla lūguma sūtīju arī mūsu avīzīti un no pārējās preses viņš gribēja žurnālu «Avots», kuru cītīgi jau bija iesācis lasīt, vēl būdams mājās. Bet ilgi tā negāja. Mārcis man rakstīja, ka sūtījumu ar «Avotu» vispār nav saņēmis, citreiz tas bijis ar izplēstām lapām vai saraibināts ar trekniem svītrojumiem. Kad jau pāris reižu saukts uz skaidrošanos pie zampoļita, lai izvairītos no turpmākām nepatikšanām ar cenzūru, vienojāmies, ka žurnālu vairs nesūtīšu.
Pati to abonēju neregulāri. Izdevums bija biezs, no vāka līdz vākam bieži vien nemaz neizlasīju. Jā, ja par vākiem, — tie bija pa gabalu ievērojami, ne tik pareizi glīti kā citiem tolaiku žurnāliem, un mākslinieciskie zemteksti ne tik viegli uztverami. Taču saturā tieši lasīšana starp rindām sagādāja vislielāko baudu, un tādu rakstu «Avotā» bija ļoti daudz. Tātad tie cenzētāji armijā arī nebija muļķi, saprata, ka šāda publicistika ir kaitīga padomju karavīram.
Bet Aivara Kļavja aprakstītais nav tikai «Avota» laiks
Faktiski tā ir vēstures grāmata, kas sākta ar Gorbačova perestroikas laika dīvainajiem notikumiem. Es, piemēram, nezināju, ka «Avota» šūpulis patiesībā ir kārts Maskavā, ka PSKP centrālkomitejā pieņemts lēmums par literārā žurnāla jauniešiem izdošanu ne tikai Latvijā, bet arī Lietuvā, Igaunijā, Baltkrievijā, Ukrainā, Moldāvijā… Ar obligātu nosacījumu, ka tam jāiznāk arī krievu valodā. «Kāpēc milzīgajā valstī, kurā veikali kļuva arvien tukšāki un strauji kritās ne tikai rubļa vērtība, bet vēl lielākai devalvācijai bija pakļautas idejas un ideoloģija, uz kuru šīs valsts, kas aizņēma sestdaļu zemeslodes, balstījās, nauda pēkšņi tika atvēlēta jaunatnes literāro žurnālu izdošanai? Vai tas bija viens no Gorbačova jaunās politikas plāna punktiem? Un, ja bija, — ar kādu mērķi?» savas grāmatas sākumā retoriski jautā žurnāla «Avots»/«Rodņik» galvenais redaktors. Bet džins bija no pudeles ārā, un mērķus jau sprauda redakcija pati. Tiesa, ar sarežģītiem līkločiem caur ceku, čeku un glavļitu. «Avots» ir arī Atmodas laiks, Tautas fronte un pretimstāvošā interfronte, laiks, kad privatizēja Preses namu un daudz ko citu, kad jau būtībā sākās kapitālisms un strauji kritās preses izdevumu tirāžas, jo prioritāte bija izdzīvošana. Vēl Preses nama ieņemšana, barikāžu laiks, augusta pučs. «Avots» pārstāja iznākt 1992. gadā. Aivars Kļavis raksta: ««Avots» nebija tikai žurnāls vai darbavieta tiem, kas tajā strādāja. Tā bija misija, kurai, kā jau visām misijām, tika atvēlēta noteikta vieta un laiks. Tāpēc beigas bija neizbēgamas un likumsakarīgas. Varbūt vienīgi nokāpšana no vēstures skatuves nebija tik cēla un gracioza, kā gribējās. Mēs vienkārši iekritām kaut kur orķestra bedrē vai pagaisām aizkulisēs. Bez paklanīšanās, aplausiem un atvadīšanās no saviem lasītājiem. Bet tobrīd arī lielākā daļa lasītāju jau bija pametusi zāli. Gaisā varēja just Godmaņa taupības krāsniņu tvanu, pa foajē klīda nabadzības rēgs, un bija tik daudz kas pārdodams, pērkams vai privatizējams.»
Šķiet, sens tik sens ir tas stāsts
Ne vien «Avota», arī mūsu pašu. Decembrī apritēja jau 30 gadu, kopš dibināta SIA «Talsu Vēstis». Nu nepiedzimām jau toreiz gluži kā Fēnikss no pelniem. Saimnieciskā ziņā jā, viss sākās pa jaunam, tā teikt, caur ērkšķiem uz zvaigznēm. Taču tās vēl joprojām ir neaizsniedzamas tālu tāles kosmosā. Bet avīzei kā tādai priekšvēsture taču bija. Vēl šobaltdien numuri tiek turpināti kopš «Padomju Karoga» laika, un nu jau tiek skaitīts 11 645 kopš 1945. gada 22. maija. Pirms šī datuma avīžlaika gan it kā nemaz nebūtu bijis. Ne «Talsu Balss», ne «Talsu Vārdu» pieminēt nedrīkstēja. Un, ja godīgi, es par tādām avīzēm nemaz dzirdējusi nebiju. Vārda tiešā nozīmē biju piedzimusi reizē ar «Padomju Karogu», un ilgus gadus nodzīvoju kopā tieši ar to, rakstot rakstus rubrikās «Sociālistiskās sacensības dalībnieka tribīne», «Komjaunatnes dzīve», «Stāstām par komunistiem» utt. Pirmais tā saucamais ievadraksts man bija uzdots par skolām, par izglītību. Nekādas jēgas, kas un kā būtu jāraksta. Izmisīgi šķirstīju «Cīņas» un «Padomju Jaunatnes» komplektus, savirknēju no šīm avīzēm izrakstītos frāžainos citātus, kaut kādu pacilājošu saukli uzliku par virsrakstu, un iznāca gluži vai «meistardarbs». Tā saucamajiem ievadrakstiem toreiz bija jābūt visos numuros, katrs uzmocījām pa savam, bet paraksta tiem nebija. Nevajadzēja, jo vispārīgs vadošais viedoklis taču, — kāda nozīme, vai to rakstījusi Brūvere, Poļevskis, Vozņaka, Dābols vai Vjatere. Un ar īstajiem uzvārdiem jau vispār toreiz parakstījās reti. Ja vienā numurā bija vairāki viena autora raksti, zem katra lika citu pseidonīmu. Manējie bija Liepkalne, Vētra, Līgate, Murjāne, Brūveri nelietoju tikpat kā nemaz.
Bet manējās jau nu sanāk daudz senākas atkāpes
Aivara Kļavja stāsts sākas ar Gorbačova laiku. Izrādās, ka «Avots» iznācis pat bez saukļa «Visu zemju proletārieši, savienojieties!». Žurnāla pirmajā numurā tas it kā vienkārši piemirsies, un vēlāk tā arī palicis. Jā, tas jau bija 1987. gads, bet, kad es pārkāpu «Padomju Karoga» redakcijas slieksni, bija 1969. Par šo laiku arī patiešām varētu uzrakstīt grāmatu. Taču nav vērts nedz savu muļķību nožēlot, nedz ar to lielīties. Nu jā, braucu reidos pa kolhoziem un mācīju, kad jāsēj un jāpļauj. Sabiles «Dzimtenes» pakalnos jau pavasara darbi sākušies, bet manā «Dundagā» līdz 1. maijam vēl nebija padarīts nekas. Kas par to, ka slapjdraņķis iet pa gaisu un traktors uz lauka netiek virsū — jāsēj, mīļie, jāsēj! Ko, akmeņi arī vēl nav nolasīti!? Un man top raksts ar izcilu virsrakstu «Akmeņu un rudzu zemes strīds». Pēc tam gan kauns kolhoza priekšsēdētājam acīs skatīties, bet Žanis Grīnvalds, mani saticis, vien sapurina aiz pleca: «Es taču neņemu ļaunā, — tev tāds darbs.»
Jā, un šajā darbā strādājot, cekas un čekas ierobežojumi ir stipri nosacīti, cenzors sēž iekšā katrā pašā. Ja rubrikā «Cilvēks mums līdzās» gribi rakstīt par gados vecāku cilvēku, tad nu, diespasarg!, kārtīgi izpēti, cik tīra ir viņa biogrāfija. Bet kur tad to vispār noskaidrot? Tad nu, drošs paliek nedrošs, labāk raksti par jaunākiem. Bet, ja nu viņa tēvs karojis nepareizajā frontes pusē vai citādi kā sagrēkojis? Par šo tēmu interesants piedzīvojums bija man pašai. Citu tolaik nozīmīgu notikumu sakarā atceros, — 1979. gada rudenī viendien piezvana rajona VDK priekšnieks Gunārs Meisters un it kā amizēdamies sāk sarunu par manu tēvu. Jautā viņa vārdu, uzvārdu, kur dzīvo utt., bet gara tā saruna neiznāk, jo mans paps Roberts Liepkalns jau sen kā miris, turklāt es nekad neesmu bijusi viņa uzvārdā, un mana sarunbiedra interese ātri noplok. Pajokodams, ka bijis jauki parunāties ar interesantu sievieti, viņš klausuli noliek. Bet pēc nepilna gada mums sagadās būt kopā kādā saviesīgā pasākumā —Talsi taču ir mazi! Viņš mani uzlūdz uz deju, bet es viņu sāku tirpināt par sarunu, kas man joprojām prātā. Un, kāda stiprāka malka nedaudz atslābināts, toreizējais drošībnieks man izstāsta, ka pie vainas esot «Brīvās Eiropas» žurnālists Pāvils Brūvers, kurš ar putām uz lūpām ēterā zākājot padomju varu. Jā, un ja nu es arī būtu no to pašu Brūveru šlakas? Atbilde bija: «Nu, tad pati vari iedomāties…»
Bet es jau pie padomju varas pamatu drupināšanas diži neesmu piedalījusies. Dažas lietas piešuva, bet tas nebija nopietni. Rakstiņam par nedienām Valpenes kompleksā biju uzlikusi virsrakstu «Un nebūs arī piena…» Nu, kā tad, ka nebūs, — barība nav pievesta, dzirdināšanas aparāti samaitājušies, govis stāv neslauktas, jo slaucējas piedzērušās… Bet izrādījās, ka mana prognoze nav skārusi fermu vien. Piena aptrūkās vispār. Tolaik jau tas nebija nekas jauns, starp deficīta precēm bieži bija arī ikdienišķā piena pudele. Bet šoreiz nu vainīgā biju es. «Un nebūs arī piena…» — kā padomju valstī tā drīkst rakstīt? Par politisku kļūdu atzina vēl kādu manu lauku gabalu. «Sociālistiskās sacensības dalībnieka tribīnē» biju aprakstījusi kādu «Tiņģeres» (vai varbūt toreiz vēl «Komunisma ceļa»?) slaucēju. Stāsts bija par izslaukumu kāpinājumu, kas skaitījās ļoti liels, bet faktiski starpība bija no ļoti maza līdz drusciņ lielākam, vēl nemaz nesasniedzot 3000 kg no govs. Daiļi rakstīju, ka minētā slaucēja ar katru gotiņu mīļi aprunājas, kā to apglauda, cik kārtīgi tīra kūti… Iekšējais cenzors mani kontrolēja, un, cik vien bija iespējams ļoti nemelot, kaut ko sarakstīju arī par siena un skābsiena devām, ko lopiņi saņem. Bet kādā teikumā biju bildusi, ka slaucējas darbs tomēr ir smags. Pieci bērni, divi kilometri līdz fermai, atvaļinājumā vispār nav bijusi… «Tā ir sociālistiskā dzīvesveida nomelnošana!» manu rakstu galdā sviezdams, teica redaktors. Kad es vēl mēģināju kaut ko taisnoties, stāstīdama, ka būtībā viss ir vēl briesmīgāk, ak, sievietei uz kūti jāiet jau tikko atbraukušai no slimnīcas pēc dzemdībām, ka es tikai tā drusciņ šiem grūtumiem esmu pieskārusies, bija dūre galdā un nepārprotams atgādinājums: «Ir jāvērtē no šķiriskām pozīcijām!» Šis raksts, protams, avīzē netika. Kolēģe uzrakstīja citu, jo caurums taču lappusē nevarēja palikt.
Ir jāatzīst savs naivums
1987. gadā viss tika pakārtots, lai godam tiktu sagaidīta Lielās oktobra sociālistiskās revolūcijas 70. gadadiena. Stulbi, bet es taču arī ticēju, ka tie patiešām būs ievērojami svētki. Dabūju Žurnālistu savienības desmit dienu komandējumu un 26. maija vakarā kāpu vilcienā un braucu uz Ļeņingradu. Revolūcijas šūpulis taču! Pats par sevi saprotams, ka vispirms jāatrod Smoļnijs. Ļeņingradas žurnālistu savienībā adresi aizmirsu pajautāt, bet cits neviens to nezināja. Prasīju vienam, otram, desmitajam. Uzzināju, ka jābrauc līdz 1. trolejbusa galapunktam. No Hercena ielas pieturas devos ceļā, bet no trolejbusa izkāpusi biju tikpat gudra kā iekāpusi. Nu, kā var būt, ka Ļeņingradā neviens nezina parādīt, kur ir Smoļnijs? Palika jau kauns bezmaz katram pretimnācējam prasīt. Tad man acīs iekrita kāds solīds biedrs, kas nu akurāt izskatījās pēc tāda, kas varētu zināt, un droši prasīju viņam, un atbilde bija: «Čto? Smoļnij? Ņeznaju i znaķ ņehoču!» Tik ilgi vandījos uz riņķi un apkārt, kamēr meklēto, protams, atradu. Biju arī uz «Auroras» un Ziemas pilī, pie Talsu komjaunieša Jāņa Tolstova, kas toreiz bija mācībspēks Ļeņingradas tehnoloģiju institūtā un daudz kur citur. Mājās atbraukusi, uzrakstīju «Ļeņingrada — mana sapņu zeme» — rakstu, ko publicēja vairākos turpinājumos. Vēl neesmu saņēmusi dūšu tos atšķirt un pārlasīt. Bet Ļeņingradas braucienu nenožēloju. Nākamajā vasarā uz turieni ekskursijā aizvedu savu Kaspariņu. «Mammu, kā tu te visu tik labi zini?» viņš brīnījās. Jā, nebūtu revolūcijas gadadienas, nebūtu bijusi ne Ermitāžā, ne Īzaka katedrālē, ne Antropoloģijas muzejā, ne Vasaras dārzā un Vasilija salā. Tā teikt, pasmejies par sevi pats… Man toreiz bija 42 gadi, komunisma sauli uzlecam jau tā īsti vairs negaidīju, bet naiva gan. Vēlāk, kad biju jau iepazinusies ar vairākiem ļeņingradiešiem, man tika pieteikts ar iedzimtajiem pīteriešiem par revolūcijas un sociālisma — komunisma tēmu — nerunāt. Tie lielās mutes brūķētāji un komunisma cēlāji esot no citām Krievzemes ārēm ieceļojušie.
Dāvanā saņemtais laiks
Tavu laimi, ka manas paaudzes žurnālistiem bija lemts piedzīvot rakstīšanas brīvlaišanas laiku. Kad nu varējām rakstīt par visu, kas uz sirds, gan savu viedokļu slejās, gan dzimtā novada vēsturisko patiesību meklējumos. Un tik daudz interesantu likteņstāstu bija visapkārt, —viesu lappusēs aprakstītie palika par mūžīgiem draugiem. Un neaizmirstamie fotoreportāžu ceļojumi no viena ciema uz nākamo. Ja arī sākumā kāds ar rokām kājām turējās pretī, tad, kamēr paspēlējies ar to māju sunīti vai kaķīti, izpriecājies par lielajiem jāņogu ķekariem vai košajām dālijām dobē, atruna «ko nu par mani, par mani nevajag» jau sen bija aizmirsta, un plānotā piecminūšu saruna jau izvērtusies stundas garumā.
Žēl par tiem, kuriem žurnālistikā bija lemts, teiksim, 1945.—1985. gada laiks, un ne malciņa brīvas elpas. Tikai komunistiskās partijas kongresu un plēnumu lēmumu pārstāstu palagi, piecgadu plānu nemitīgās pārpildes, kad katru gadu bija saražots «vairāk nekā pērn», komjaunatnes triecienceltnes utt. Bet man ir bijis viss, gan šis, gan tas, vārdu sakot, raibs avīžnieka mūžs. Neviens «Talsu Vēstu» numurs arī tagad nepaliek neizlasīts. Bet cik ilgi vēl? Tirāža krīt un krīt. «Padomju Karoga» maksimumstundā bija ap 20 000 eksemplāru liels metiens, tagad nav ne 3000. Taču tās nav salīdzināmas lietas. Padomju cilvēkam abonēt rajona presi skaitījās bezmaz obligāti, tagad tas ir katra interešu, jā, un arī naudas jautājums. Abonenti lielākoties ir pensionāri, žurnālisti — jauni ļaudis. Vecie brēc par laikraksta dārdzību, gados jauno informācijas telpa ir interneta portāli, nevis drukātā prese. Bet reģionālo avīžu laiks, par laimi, vēl nav beidzies, un «Talsu Vēstis» turas.