Vai karš ir morāls?

Žurnālista viedoklis

Mēs visi esam pazīstami ar slaveno tēzi «mērķis attaisno līdzekļus», ko populāri lietojis Ļeņins. Lai gan tēzes pirmsākumi meklējami itāļu filosofa Nikolo Makjavellī darbā «Princis», kurā tiek attīstīts nojēgums, ka valdnieks drīkst izmantot visnemorālākos līdzekļus morāla mērķa sasniegšanai. Tad rodas jautājums, vai mērķis tiešām ir morāls, ja līdzekļi, kas tika izmantoti šī mērķa sasniegšanai, ir amorāli. Tad arī jautājums: vai karš jebkad var būt morāls? Tomēr, vai neiesaistīties karā ir morāli? Vai noskatīties uz ļaunumu un neko nedarīt lietas labā, ir morāli?
Ja raugāmies, kā noskatīšanās no malas uz ļaunumu ir izdevusies vēsturē, tad, piemēram, varam atcerēties Lielbritānijas premjeru Nevilu Čemberlenu, kas īstenoja tā saukto «nomierināšanas» politiku. Šajā gadījumā Hitlera tirānija turpināja graut Eiropas nacionālās valstis. Vinstons Čērčils krasi nosodīja N. Čemberlena bezaktivitāti, sacīdams savā runā: «Jums tika dota izvēle starp karu un negodu. Jūs izvēlējāties negodu, un jūs dabūjāt karu.» Lielbritānija tiešām arī dabūja karu, jo N. Čemberlena «nomierināšanas» politika nestrādāja. Mums nav jāskatās uz tālo zemju pieredzi, mēs varam arī atcerēties Kārļa Ulmaņa piekāpšanos Padomju Savienībai, ar slaveno teicienu: «Es palikšu savā vietā, jūs palieciet savās!»
Tātad ļaut ļaunumam plosīties un augt arī nav morāli? Neatliek nekas cits kā karot. Daudzums cilvēku uzskata, ka karā ir labais un ļaunais. Vienpusēja taisnība viņiem ir. Tomēr paradoksāli — karš tajā pašā laikā var būt gan ļauns, gan labs. Mēs atgriežamies atpakaļ pie sākuma tēzes «mērķis attaisno līdzekļus». Tātad, ja cīnāmies labuma vārdā, mūsu līdzekļi, kaut vai tie ir ļauni, ir morāli, jo mērķis, ko gribam sa-sniegt, ir pats par sevi labs. Protams, es tikai spekulēju ap šo tēzi. Varam izvirzīt arī pretēju pieņēmumu — «ja morāla mērķa sasniegšanā izmanto amorālus līdzekļus, mērķis nav morāls». Šis jau skan labi, bet, ja mēs dzīvotu pēc šādas dogmas, varbūt mums nebūtu Latvijas valsts, kāda mums ir tagad. Mēs visi taču piekritīsim, ka nogalināt cilvēku nav morāli. Lai atgūtu valsts suverenitāti, mums ir jāizmanto amorāli līdzekļi šī mērķa sasniegšanai. Tā kā dzīvojam pēc principa, ka līdzekļi neattaisno mērķi, mēs nevaram izmantot līdzekļus labam mērķim, jo šie līdzekļi neattaisno mērķi. Protams, ka šī problēma sakņotos jau dziļāk, un mums varbūt nemaz nebūtu jāatgūst savas valsts suverenitāte.
Šādi var vest domu pie domas, tomēr reālajā pasaulē cilvēkus maz satrauc šādi jautājumi — kas ir morāls un kas nav? Uz šo tēmu «vai karš ir morāls?» mani rosināja Baltkrievu rakstnieces, Nobela prēmijas laureātes Aleksandras Aleksijevičas darbs «Cinka zēni». Grāmatā tiek izsijāta doma par to, ka cilvēks ir tikai lode, ko izšauj, pat nekāda labuma vārdā. Tāpat mūsdienu pasaules politiskā situācija ir ļoti trausla un nestabila, mēs nezinām, kas var notikt rīt vai parīt. Mēs varam tikai uzdot sev jautājumus.