Plašā peldējumā

Personības

Ar Mārtiņu tiekos sniegotā dienā. Nezinot viņa profesiju, diez vai to varētu noteikt pēc izskata vai izturēšanās. Mārtiņš Plivna tikpat labi varētu būt profesionāls sportists, ko savulaik ieteica airēšanas treneris Z. Zujevs, vai mūziķis, uz ko virzīja klarnetes skolotājs A. Ulmanis, vai arī fizikas pasniedzējs vai zinātnieks, ko atzīst par iespējamu otro profesijas izvēli. Bet viņš ir naftas un ķīmisko produktu tankkuģa kapteiņa pirmais palīgs.
Vīrietis ģērbies koši oranžā jakā. Viņam patīkot krāsas, nemīlot tumšu vai pelēku. Sarunājamies skrejošā intervijā, izstaigājot Talsus, kur Mārtiņš kādu laiku nav bijis. Starp kārtējiem kontraktiem, kas pēdējā laikā ir uz trīs un trīsarpus mēnešiem, pēc kuriem pienākas trīs mēneši krastā, vismaz vienreiz viņš atbraucot uz bērnības mājām Laidzē.
— Vai bārda ir obligāta jūras vilkam?
— Nē (smaida), kad nodzenu bārdu, izskatos ļoti jauns. Sievai Anetei arī patīk. Ja nopietni, tad jūrā reizēm nav laika un laika apstākļu, lai noskūtos…
Es spēlēju klarneti, — ieminas Mārtiņš, kad, tuvojoties mūzikas skolai, raisās saruna par mūzikas nozīmi viņa dzīvē. — Pēdējos gados īsti nesanāk, ja nu vienīgi Ziemassvētkos kādu dziesmiņu. Kad esmu Latvijā, dziedu korī «Domino». Talsos dziedāju ansamblī pie skolotājas Amoliņas, dejoju hip-hopu pie Ginta Skribāna, biju Jāņa Osīša Talsu «Sprīdīšu» pēdējā sastāvā kopā ar Rihardu Leperu un Rihardu Zaļupi. Spēlēju arī Talsu pūtēju orķestrī, ko labprāt turpinātu. Tomēr traucē tas, ka neesmu visu laiku uz vietas. Korī esam četri—pieci baritoni, viņiem nav lielas starpības, vai tur esmu vai neesmu. Nebiju gan agrāk domājis, ka brīvprātīgi varētu dziedāt korī, tomēr gribēju kaut ko radošāku, ne tikai brīvajā laikā sēdēt pie datora. Muzicēšana noveda līdz profesijas izvēlei. Tas notika desmitajā klasē, kad ar orķestri prāmī braucām koncertēt uz Zviedriju. Naktī izgāju uz klāja. Bija mierīgs laiks, zvaigžņota debess, jūra.
— Vai tev ir formas tērps?
— Tā kā nestrādāju uz pasažieru kuģiem, man nav īpašas formas cepures vai uzvalka. Ja kāds pasākums vai inspekcija brauc, tad ir balts krekls, ikdienā esmu džemperī un pagoniņās (uzpleči — aut.). Kapteinim, kad ieiet vai iziet no ostas, ir forma. Neeju uz tiltiņa kombinezonā, bet nav tā, ka es ļoti sapošos. Man krastā jāiet vienoties par kravu, strādāju par ekspeditoru — pārbaudu, salīdzinu, rēķinu. Zinu ļoti daudz terminu angļu un krievu valodā. Krievu valoda nepieciešama, jo ekipāžā pārsvarā ir austrumeiropieši no Krievijas, Lietuvas, Ukrainas, Latvijas.
— Kādi vēl ir tavi pienākumi?
— Es kā vecākais palīgs esmu atbildīgs par klāja uzturēšanu kārtībā, drošībā un kravu. Pirmais kapteiņa palīgs ir viens ļoti riebīgs darbs (smejas). Alga mazāka nekā kapteinim, darba vairāk. Tankerī tu esi ar vienu algu, bet daudziem amatiem. Esmu arī kuģa ārsts. Nav bijis, kad man kas būtu jāšuj, bet ik pēc pieciem gadiem jāiziet piecu dienu kursi. Kā smejamies ar draugiem — piecu dienu dakteris. Ja kas, man būs jāšķir grāmata, bet zinu, kur tā grāmata ir. Atbildība un stress ir lieli. Tādēļ arī mājās jāatpūšas tik ilgi, cik esi nostrādājis. Brīvdienu uz kuģa nav. Man, kā minimums, jāstāv uz tiltiņa sardzē astoņas stundas: no 4 līdz 8 rītā un no 16 līdz 20 vakarā. Kad mainās laika zona, dežūras laiku maina pamazām, pa pusstundai, bet 2. vai 3. kapteiņa palīgs. Kad beidzas sardze, paskatos kādus seriālus. Ja kuģis ir atklātā jūrā, ceļos bez 15 četros, iedzeru kafiju un tad lēnā garā dodos uz komandtiltiņu, bet, ja esam piekrastē, tad laikus jābūt. Pats kuģis nav jāstūrē visu laiku, jūrā to dara autopilots. Ir elektroniskās kartes, kas rāda, kur tu tagad atrodies, tikai pa laikam jāpārbauda, vai nav kļūdu.
— Vai ir iespēja atpūsties uz kuģa?
— Visbiežāk pēc dežūrām katrs sēž savā kajītē, jo ir pieejams internets. Dažas kompānijas atļauj sestdienās alu vai vīnu, bet ir arī sausās kompānijas — manējā. Agrāk sestdienās bija bārbekjū, bet tas tagad aizliegts, tagad, ja ir filipīnieši, rīkojam karaoki. Internets ir limitēts, pietiek, lai tikai sarakstītos un dažiem videozvaniem. Televīzijai īsti nesanāk. Uz dažiem kuģiem var skatīties satelīttelevīziju. Prasības uz kuģa aug. Pašreiz nav arī tā, ka būtu plāns visu laiku braukt uz kuģiem. Varbūt kādreiz strādāšu krastā, bet saistībā ar jūrniecību noteikti. Man patīk jūrā, bet pēc diviem mēnešiem baterija jau nosēžas.
— Kā ar jūras slimību?
— Kuģis šūpojas un labi šūpojas, un kārtīgi šūpojas. Tikai pieci procenti cilvēku esot, kuri var panest jūru. Vēl joprojām ir daudzi, kas mokās. Man nepatīk, kad riktīgi šūpo, bet man nav tā, ka slikta dūša būtu. Ja ilgstoša vētra — diennakti, tad nav garastāvokļa. Katru reizi jau vestibulārais aparāts pielāgojas. Pēdējā reisā pavāra palīgs bija filipīnietis. Kā neliels vējš, zinājām, ka galds nebūs saklāts, cik nu pavārs pats pagūs. Man liekas, ka vēl nešūpo, bet viņš jau atpūtas telpā, dīvāniņā.
— Esi plānojis kļūt par kapteini?
— Jā, būtu labi vienu svītriņu pielikt pie pagonām. Man kā čīfam ir trīs svītriņas. Piecus gadus jau man ir kapteiņa diploms. Gaidu, lai atbrīvojas vakance. Tas nav vienkārši, jo kompānijai jāatrod ļoti pieredzējis pirmais palīgs, ko likt pārī. Kā pirmajam palīgam man savā ziņā garlaicīgi, jau desmit gadu esmu šādā amatā. Studēju piecus gadus, piecos gados no trešā palīga tiku līdz pirmajam palīgam. Lai kļūtu par kapteini, vajadzīgas rekomendācijas no vismaz diviem kapteiņiem. Esmu pieteicies, bet kuģu ir tik, cik ir. Jāgaida. Es jau ļoti ceru — kad būšu kapteinis, man būs vecākais palīgs ar tādu attieksmi kā man tagad (smejas). Labprāt gribētu pāriet uz gāzes tankeriem, man ir ķīmiskie un naftas produkti, tad jānokārto jūrnieku reģistrā eksāmens, jādabū speciālā kvalifikācija, bet tad būs jāsāk kā trešajam palīgam. Darbs vienkāršāks, alga lielāka. Tomēr, kad esi pastrādājis vadošā amatā, negribas iet par palīgu. Uz ķīmiķiem man liela pieredze. Kā kapteinis varu dot vairāk. Man bija 3. palīgs no Talsiem — Reinis, es viņam ieteicu, lai labāk pāriet uz gāzes tankeriem. Jūrniecībā arvien vairāk ienāk indiešu un filipīniešu, kuriem ir mazākas prasības nekā eiropiešiem, viņiem tā domāšana ir citādāka.
— Kāds bija tavs skolas laiks? 
— Pirmā klase man bija Laidzes skoliņā, kur aizgāju piecu gadu vecumā. 2. klasē pārgāju 2. vidusskolā. Oma dzīvoja netālu — K. Mīlenbaha ielā. Viņa mūs ar brālēnu vienmēr sagaidīja ar pusdienām. Vidusskolā pārgāju uz ģimnāziju. Man nebija nevienas brīvās dienas. Katru dienu bija kādas nodarbības: līdz 9. klasei — mūzika, tad biatlons, to nomainīju uz airēšanu. Airētājiem bija treniņi Laidzes ezerā. O, pie mana ezera airējas? — un pārgāju uz to. Man vienmēr ir paticis ūdens. Peldēt iemācījos Laidzes pirtī, baseinā. Skolas laikā te mēs nācām peldēt (ejot garām disku golfa vietai, Mārtiņš rāda uz dīķīti pilsētas pusē — aut.). Dažreiz bastojām stundas un gājām uz Ābelīti, reizēm jau pavasarī, maijā ir karsts, negribējās solā sēdēt. Daudz labu atmiņu par Talsiem. Mana mamma ir sporta skolotāja, trenere (Tamāra Plivna 2016. gadā ieguva Gada sporta skolotājas atzinību — aut.). Daudzi gribēja ar mums draudzēties, jo zināja, ka varēs tikt sporta zālē. Mans brālis un māsa tagad dzīvo Rīgā.
— Laikam esi īstens latvietis: blonds, nodarbojies ar jūrniecību, dziedi korī…
— Jā, sirdī esmu latvietis, bet man rados ir gan slāvi, gan lietuvieši un poļi, tomēr krievu valodu līdz 12. klasei nemācījos. Ģimnāzijas laikā ņēmu papildu kursus angļu valodā pie skolotājas Lejasmeijeres. Kad bijām mazi, pie Ivetas Rorbahas Laidzē mācījāmies vācu valodu. Jūras akadēmijā gandrīz visi kursabiedri runāja krieviski un divi priekšmeti bija krievu valodā. Man teica: «Čuda — ot kuda takoi (dīvainis, no kurienes tāds — aut.)?» No Talsiem (smejas).
— Laikam esi redzējis daudzas zemes?
— Jā, ir būts visur, neesmu bijis tikai Antarktīdā un Austrālijā. Iepriekšējā kompānijā kuģoju galvenokārt pa Eiropu — Spānija, Francija, Nīderlande. Skolas laikā bija liela vēlme aizbraukt uz Ēģiptes piramīdām. Pēdējā kontraktā biju Ēģiptē trešo reizi, bet, kad covids, nekur nelaiž, ārā netiec. Piramīdas neesmu tuvumā redzējis. Man arī nepatīk Āfrikas valstīs tā cilvēku uzbāzība. Kad kuģis ostā, nav arī brīvā laika. Laiks ir nauda. Par katru minūti jāmaksā: kuģa degviela tiek tērēta, ekipāža tiek barota, algas tiek maksātas. Bet, kad kovids, vairs neredzi neko — tikai lidosta un viesnīca. Biju Peru, Limā četras dienas, gaidīju kuģi, kas stāvēja uz enkura. Ja būtu zinājis uzreiz, ka būs tik daudz laika, būtu aizbraucis paskatīties uz Mačupikču un Naskas tuksnesi.
— Kādas briesmas draud jūrā?
— Vētras, pirāti. Par laimi, tikai vienreiz, kad biju vēl 3. palīgs, uzskrējām sēklim kādā Ķīnas upē, kur neviens nezina, kā mainās gultne. Kad cēlās līmenis, tad aizbraucām tālāk. Āfrikā, pie Somālijas, trīs—četras reizes kuģojot cauri, ņēmām bruņotus apsargus — trīs cilvēkus. Viņi bija laikam no Serbijas, kādi izbijušie karavīri. Atkarībā no kompānijas, cik naudīga, var likt apsardzi. Indijas okeānā ir viens bāzes kuģis, Sarkanā jūrā — otrs. Aizbrauc, paņem vienā pusē, bet otrā pusē bāzes kuģī atstāj. Viņi stāv sardzē uz kuģa, var šaut brīdinājumu gaisā, ja vēl tuvojas — virsū. Pirāti jau ar nav stulbi, ja dzird šāvienus, mūk projām. Manā iepriekšējā kompānijā nolaupīja kuģi un 15 cilvēkus turēja gūstā, izpirkuma maksu prasīja. Tagad Rietumāfrikā ir problēmas — Gvinejas līcis. Agrāk pirāti bija piekrastē, bet pēdējo reizi jau mums aizdomīgi tuvojās, kad bijām pat vairāk nekā 100 jūdzes no krasta, nācās pielikt gaitu.
— Kas ir tava kuģa kravās?
— Benzīns, dīzelis, palmu eļļa, skābes un daudz, daudz citas šķidras ķīmiskas vielas. Tās izmanto gan ražošanā, gan pārtikā un kosmētikā. No Āfrikas vedām šī sviesta eļļu, ko izmanto, piemēram, Dānijas cepumu rūpnīcās. Tankeris ir kuģis, uz kura ir vismaz desmit kravas tilpnes, ko sauc par tankiem, ar tilpumu no 100 līdz dažiem tūkstošiem kubikmetru. Noteikumi paredz, ka apkārt kravas tilpnēm jābūt balasta tankiem, lai nav tā, ka tūlīt aiz kravas un metāla sienas ir jūra. Tad ir caurules. Daudz cauruļu, kas savieno tankus un manifoldus. Ar kuģa sūkņiem izsūknē kravu, bet ar ostas sūkņiem piepilda tankus. Kravas mainās. Vienā reizē eļļa, nākamajā reizē tajās pašās tvertnēs jāved, piemēram, metanols, bet viss jādabū tīrs. Man jāuztaisa mazgāšanas plāns un jādabū tanki tīri.
— Vai arī tankeriem ir vārdi?
— Jā, protams, tos bieži veido no dārgakmeņu nosaukumiem, priekšā liekot kompānijas nosaukumu. Piemēram, emerald un amber (smaragds, dzintars), ametists, rubīns un citi. Iepriekšējai kompānijai bija ziedu nosaukumi — lillija, orhideja, vēl izmanto sieviešu vārdus. Lielākoties nācies kuģot zem Māršalu salu un Maltas karogiem, bet īpašnieks var būt no nezin kurienes. Latvijai tankeru ir salīdzinoši maz.
— Vai domā kādreiz atgriezties šajā pusē?
— Pašreiz īsti nē. Man Talsos dzīvo brālēni un māsīcas, arī jaunības draugs Māris. Man patīk Rīgā, ka blakus ir viss: kino, teātris. Nekas, ka tu neizmanto ierobežojumu dēļ. Man regulāri ir visādi kursi un apmācības Rīgā. Minimums pēc pieciem gadiem jāatjauno darba diploms. Kā jauna kompānija, tā viņiem atkal kādas jaunas prasības. Atslābt neviens neļauj. Dzīvoju Āgenskalna priedēs. Āgenskalns man ļoti atgādina veco Talsu daļu, jūtos it kā pa Talsiem staigātu.