237 ballēs kā pa gaisu!

Sabiedrība

Lai gan pandēmijas laikā arī senioru klubiņu dzīve burtiski ir apstājusies valstī noteikto ierobežojumu dēļ un tikai pavisam nedaudz bijuši mazie prieka zibšņi satiekoties, Marta Baļķīte-Palkina jeb mūsu pusē zināmā Ķūļciema dvēsele Martiņa ir no sirds iepriecināta, atceroties laikus, kad sanākts kopā ballēs, kad pat kurpes aizsviestas, lai labāk dejā griezties.
Nu ir latvieši dejotājtauta! Ir! Seniori pavisam noteikti. Par to jau šaubu nekad īsti nav bijis, jo atliek tik atcerēties bērnības zaļumballes, kad deju placis bija bagātīgi nosēts ar jautrām čalām un veiklu tipināšanu šlāgerīšu pavadībā. Un Marta, kura nu jau 21 gadu vada senioru klubu «Atblāzma», teic, ka varētu grāmatu sarakstīt, kā mūsu pusē sanāk kopā un dejas izgriež ballēs, kas visu šo gadu garumā kopā bijušas 237. Jā, gandrīz divarpus simtu!
2000. gada 30. novembrī pie vecā apaļā galda ar ilgākām diskusijām par nosaukumu noturīgais un aktīvais senioru klubs «Atblāzma» arī dzimis. Jānis Grigalis, kas tolaik bijis pašvaldības vadītājs, ieteicis šo nosaukumu, tiekot arī par kluba krusttēvu. Zinādama aktīvākos vietējos, Marta tos arī paaicinājusi, ka sanākuši pat 34 biedri. Četrreiz gadā, sveicot jubilārus, rīkotas lielas svinības ar visiem dančiem un bijis neatkārtojami skaisti. Ieguldītais lielais darbs nesis gandarījumu, par ko liecina arī atmiņu prieks, Martai sakot: «Es noteikti visu dienu lidošu pēc šīs sarunas un būšu tādā foršā noskaņojumā, jo ir tik daudz atmiņu!» Dzīvīgā ķūļciemniece savu sirdi un darbu ieguldījusi brīvprātīgi, un tā aizrautīgā nodarbe nudien izdevusies un nesusi prieku visiem. Ierodoties ballēs, «Atblāzmas» aktīvisti sagaidīti ar ovācijām, kas parāda vien to, ka šī ciema seniori kaut ko saprot no atpūtas un draudzības. Un Martiņa smejoties nenoliedz, ka tā patiešām visus gadus bijis.
Draugi — liela vērtība
Marta, kurai saruna plūst raitā solī, liekot manīt, ka klubiņš viņai sirdī tuvs un izauklēts, steidz pastāstīt arī par neatsveramo elementu, proti, draugiem, ar kuriem kopā aizvadītas balles un pasākumi. Tiek sirsnīgi pasmiets, ka šos brīžus visi ļoti gaidījuši, rūpējoties par skaistām kleitām un apģērbu laicīgi, un, ejot pie friziera, kādiem jau bijusi skaidra lieta — senioriem būs ballīte. Un vienojamies atziņā, cik mums, cilvēkiem, ir svarīgi gaidīt ko īpašu un gatavoties tam. Tas iedod prieku, cerību uz ko skaistu un arī spēku. Cilvēku caurstrāvo dzīvība, kas liek spīdēt acīm, un tāda vienkārši ir cilvēka daba.
Pagājušā gada septembrī klubiņš nosvinējis 21 gada jubileju. Tā teikt — otro pilngadību. Lai gan tagad sastāvā palikuši vien septiņi biedri, jo kādi, kas bijuši kopā, nu raugās no mākoņu maliņas. Kā atzīst Marta, visi ļoti turas kopā, kaut pandēmija ar aizliegumiem darījusi savu. Pie biedriem tiek aizbraukts individuāli, lai nepazaudētu tik svarīgo kopā būšanu gan jubilejās, gan lielākos svētkos, tāpat sazināšanās notiek telefoniski.
«Atblāzmā» aktīva satikšanās jau divus gadus nenotiek, jo ierobežojumi ir tādi, kādi tie ir. Kad bijušas īslaicīgās iespējas, tad kopā gan sanākts, bet klubiņa vadītāja teic, ka situācija ir skumja, jo šķietot, ka viss panīks. «Bet pagājušā gada septembrī, kad bija lielā kopā sanākšana, — to vajadzēja redzēt! Kas tie bija par svētkiem! Jā, bija ierobežojumi, bet visi, kas bija sabraukuši, patiešām domāja, ka esam viena ģimene. Kaut ko tādu es nebiju redzējusi visā klubiņa pastāvēšanas laikā. Man pēc tam nedēļām zvanīja un pateicās par ko tik brīnišķīgu… Jā, daudzi sākuma klubiņa biedri jau ir aizgājuši mūžībā, bet varu pateikt, ka vienmēr esam bijuši aktīvi,» pārliecību pauž kluba vadītāja.
Tā tik bija darbošanās!
Agrāk īpaša draudzība bijusi ar Uguņu internātskolu. Braukuši uz Ziemassvētku pasākumiem, kad nu katrs seniors ieradies, kā nu varējis — ar šallēm un paciņām, priecājoties par skolēnu koncertu. Tāpat braukts uzstāties uz Laucienes pansionātu, jo bijis savs ansamblis.
«Tie laiki, kad varējām braukāt un darboties, patiešām bija labi. Kad Dzedros bija skola, tās dziedāšanas skolotāja mācīja mūs dziedāt. Tāpat mums Ķūļciemā bijušas ļoti skaistas izstādes. Mūsu klubiņā bija liela rokdarbniece no Upes-grīvas. Tie patiešām bija labi laiki! No turienes mums brauca sievas ar kotletēm un ceptām zivīm. Nebija nekādu problēmu to izdarīt. Toreizējais pagasta priekšnieks Grigaļu Jānis mūs ļoti atbalstīja. Bija pat klubiņiem balles trīs sestdienas pēc kārtas. Pat četras. Man par visām ir pierakstīts. Saraudzējāmies ar Laucienes klubiņu «Madaras», ar Laidzi, ar Vandzeni, Dursupi, Zenteni, Mērsragu… Kā es zvanīju un meklēju viņus! Pirmā uztaisīju kopīgu balli. Biju lasījusi, ka ir tādi klubiņi. Un es sazvanīju, sameklēju, un uz šo pirmo balli neatbrauca vienīgi no Engures. Mēs noteikti bijām par prastu. (Smejas.) Un mums tad nebija pat, kur sēdēt. Tā balle bija pārpildīta… Un tā viss iesākās. Mums visur ir bijušas tik skaistas balles! Tu vienkārši brauc mājās tik pacilāts! Nu kā jaunībā — pa gaisu. Kad atbrauca «Tango» klubiņš no Talsiem, viņi izdancināja visus. Tik draudzīgi. Es jau pati esmu traka un dulla uz visu ko. Un tāpēc arī Ķūļciemam vienmēr tika arī ovācijas. Tāpat draudzējāmies ar Rasmas Ekimanes «Mežābeli», ar Kuldīgas «Atvasaru», Lubes klubiņu «Labākie gadi», esam bijuši arī ciemos Kandavā. Tā nu tās 237 balles nodejotas. (Smejas.) Te par klubiņiem varētu stāstīt un stāstīt! Kad uz ballēm ieradās pagastu priekšnieki, uz mājām jau viņus nevarēja dabūt. Pa vienām durvīm sievas izveda ārā, bet šie pa otrām jau atpakaļ. Dancot tik un dancot!» priecīgi atceras Marta.
Balles, balles, ballītes…
Dzīvespriecīgā un aktīvā klubiņa «Atblāzma» vadītāja teic, ka šogad balle plānota 16. jūlijā. Klubiņi jau plāno, kas un kā, bet visu jau noteiks situācija valstī un noteikumi par pulcēšanos. «Jūlijā balles plānotas trīs sestdienas pēc kārtas. Bet ir bijušas agrāk arī piecas sestdienas pēc kārtas. (Smejas.) Mūsu vienkārši ir daudz. Ļoti daudz. Jāsaka, ka Rīgas deputāti arī mūs atbalstījuši, kad klubiņam bija 15 gadu jubileja. Bija atbraukusi pat Ingrīda Circene, Solvita Āboltiņa un citi. Par tādu dejošanu spēja tik pateikt, ka nekad ko tādu nav piedzīvojuši,» pastāsta Marta un piebilst, ka lielās jubilejas Ķūļciemā nav atzīmētas, jo tur nespēj uzņemt tik lielu ciemiņu pulku. Pasākumā Engures ezermalā sanākuši ap 300 cilvēku. No Kandavas atbraucis pat divstāvu autobuss. «Tā bija neatkārtojama balle! Kas tā bija par balli! Vizināja ar laivām, spēlēja Talsu pūtēji. Tā pirmā balle tur! Tā pirmā balle! Bija trīs ugunskuri, bija jāķer zivis un jāizvāra zupa. Tas tik bija piedzīvojums! Safilmētos video pa vienu vakaru nemaz nevar noskatīties. Un nevar jau visu izstāstīt. Draugi un braukšanas. Un diez vai kāda paaudze to pārņems. Par to skumji…» bilst M. Baļķīte-Palkina.
Ir, par ko pabrīnīties
Jautāta, no kā mantoti tādi apgriezieni un spēja noorganizēt pasākumus, sarunājot arī atbalstītājus un viesus no «augstiem plauktiem», Marta atklāj, ka mamma bijusi ļoti aktīva, bet tētis visu mūžu bijis muzikants, spēlējot Laucienes pūtēju orķestrī.
«Es pati spēlēju akordeonu. Un tad, kad tētis atbrauca mājās, man bija jāspēlē, un tētis man par to deva rubli. (Smejas.) Un tad mēs laidām vaļā «Vaidaviņu» un citus gabalus. Mana māsa izmācījās par dziedāšanas skolotāju. Nu mēs tādi muzikāli un atraktīvi. Mana mamma rakstīja skečus piecdesmitajos sešdesmitajos gados. Un mēs tos spēlējām. Mamma mūs mācīja. Taisījām karnevālus un darbojāmies. Un tā visu dzīvi. Man tik ļoti patīk strādāt ar cilvēkiem! Tāpat mani bērni un mazbērni senioru pasākumos atbalsta un palīdz gan ar transportu, gan ar organizēšanu. Viņiem esmu ļoti pateicīga par visu. Bet pagājušajā gadā mana mazmeitiņa Anna no Ķekavas kopā ar savu māsīcu rādīja trīs priekšnesumus un iesildīja mūsu balli. Mana ģimene iesaistās, par ko man prieks. Jāteic, ka man vienmēr prasa un visi brīnās, kā es varu sarunāt tos Rīgas lielos uz ballēm. Es nezinu. Man tas nerada problēmas. Jāsāk jau ar Annu Seili, Pēteri Tabūnu, Veltu Puriņu, Gunāru Laicānu. Dzintars Rasnačs dancoja, ka kājas pa gaisu. (Smejas.) Arī Normunds Rutulis ieradies kā pārsteigums, par ko visi bijuši gluži vai mēmi. Kad mana meita viņu veda uz balli, viņš teica, ka tādu vietu kā «Kūļi» nekad nebūtu atradis. Pēdējos gados bijusī labklājības ministre Ramona Petraviča viesojās pie mums uz kādiem četriem pasākumiem. Bez atbalstītājiem nevaram,» smaidot atzīst klubiņa «Atblāzma» vadītāja un priecājas, ka klubiņa seniori turas kopā kā ģimene un ir stiprs kodols.
Kā uz viļņa
Marta uzsver, ka balles patiešām ir kaut kas īpašs. Visi sapucējušies tā, ka pazīt pat nevar. «Kā tagad ar sejas maskām nevar pazīt cilvēkus, tā ballēs arī nevarēja. Kādas kleitas! Nu skaisti! Pagājušā gada septembrī ballē bija tik ļoti skaisti un mīļi. Un daudzie draugi, 18 klubiņi, ir sirdī tuvi un īpaši, kuriem no sirds pateicos par skaisto laiku kopā. Tie ir laiki, ko vērts atcerēties,» priecājas senioru kluba vadītāja. Nudien — senioru klubiņi ir vieta, kur patverties un izbaudīt prieku un sadraudzību. Klubiņos — kā uz viļņa. Un, kā saka Martiņa, — senioru pasākumos neaizraujas ar garajiem koncertiem, jo visi grib dejot. Un kā visiem patīk dejot! It sevišķi tagad.