Top gleznas no jau reiz lasītiem žurnāliem

Kultūra

Talsu novada bērnu un jauniešu centra mākslas pulciņa skolotājs Andris Vikainis katram uzdevumam, ko uzdod novada audzēkņiem, pats iesākumā izveido paraugu, kas nereti arī pašam rada atkarību un īpašu patiku. Tieši tā radās viņa piesaiste gleznojumam ar makulatūru, kuras pamatdoma ir šķidro krāsu aizvietošana ar izplēsumiem no reiz jau izlasītiem žurnāliem. Šobrīd autora kontā ir vairāku desmitu šādu darbu, un daži no tiem rotā pat Valdemārpils frizētavas sienas.

Savienot papīra gabaliņus, lai izveidotos mozaīka
Pats mākslas skolotājs darbu veidošanu uz kartona kastēm salīdzina ar puzles likšanu, kas patīk lielai daļai cilvēku. Tā atšķiras vien ar prasmi savietot papīra gabaliņus, lai laukumi savā starpā savienotos bez robiņu palīdzības, izveidojot mozaīkas efektu. «Un te ir divi varianti: vai nu es meklēju žurnālos tos gabaliņus, ko man vajag, vai otrādi — es noplēšu un tad atrodu to vietu, kurai tas visvairāk piemērots. Atrodu nepieciešamo toni, varu iepriekš pielikt klāt un pārbaudīt vai arī likt uz sajūtām. Tādējādi veidojas gleznojums un es to patiesi kā gleznu gleznoju, izmantojot aplikāciju glezniecības tehniku, tikai atšķirība ir, ka krāsu vietā izmantoju papīru. Un pamatā es tā kā no galvas taisu. Ja man kāda problēma rodas, es vai nu sameklēšu kaut kādu savu fotogrāfiju, vai internetā pameklēšu, kāda tad nu beigu beigās tā žāvētā bute īsti izskatās, lai gan, kurš tad buti nav ēdis!» smej bērnu un jauniešu centra mākslas pulciņa skolotājs.
Par mākslas darba puzles gabaliņiem pārtop dažādi žurnālu izgriezumi — arī cilvēku portreti, tādējādi ieliekot arī personības auru, piemēram, attēlojot zemūdens pasauli, iekļauti Pētera Vaska fragmenti, bet šobrīd topošajā darbā krāsu toņi sapas tik labi, ka tiks iekļauts teju viss ordeņotā Imanta Lancmaņa drukātais attēls.
«Kādā no žurnāla rakstiem bija modelei skaista kleita — pumpaina. Citā bija mašīna. Tas tiek salikts no maziem gabaliņiem, no katra izplēsts ārā,» viņš stāsta. Taču pašam visvairāk darbu topot, palīdzot audzēkņiem novērst kļūdas un parādot, kā gūt apaļas formas vai ēnu efektu. To viņš nedara vis bērnu, bet pats savā darbā: «Tā kā esmu bērnu pedagogs, man jāizdomā dažādi uzdevumi, un tā arī tapa uzdevums: gleznojums ar makulatūru, jo praktiski materiāls ir žurnāls, ko apskatāmies un metam ārā, bet tās toņu bagātības ir vienkārši fantastiskas — tieši kā dabā. Katram darbam, ko bērniem uzdodu, man sākotnēji jārāda materiāls un paraugs. Viņš var salīdzināt ar savu darbu, var salīdzināt ar manu darbu, un viņam tā attīstība ir daudz straujāka, nekā ja viņam mājās uzdots uztaisīt gleznojumu ar aplikāciju,» pārliecināts ir A. Vikainis.
Makulatūras bibliotēka radošām izpausmēm
«Žurnālu ir tonnām, bet, lai būtu praktiskāk, es tos glabāju pašizveidotās mapēs savā bibliotēkā, kur man salikti tonīši un varu ātri pēc nepieciešamības piemeklēt vajadzīgo. Un tā tad es varu strādāt un darboties,» atklāj mākslinieks. Process ir nomierinošs un to var veikt, paralēli klausoties kādu audiogrāmatu vai seriālu. Andris Vikainis atzīst, ka, paralēli gaidot interviju un gleznojot, par gaidāmo sarunu pat aizmirsis: «Es televīziju neskatos, es televīziju klausos. Šādi darbi ļoti labi iet kopā ar citām nodarbēm, jo neprasa lielu koncentrēšanos, bet atslābumu un ļaušanos radošumam.»
Makulatūras gleznojumi top ilgāk nekā citi darbi, bet tas, reiz iesākts, tiek novests no sākuma līdz galam nedēļas laikā. «Ar laiku, kad tu arvien vairāk aprodi, tie ļoti ātri uztaisās. Tas ir tas kritērijs, kas man nepatīk ar krāsu gleznošanu, jo uzjaukt šo laukumiņu un uz krāsu paletes uzkrāsot ir piecdesmit reižu ātrāk,» atzīst A. Vikainis. «Tādēļ es to bildi varētu uztaisīt ātrāk, bet es gribu strādāt ar to, es gribu domāt kaut ko galvā. Nav nekā smagāka kā autoram uzrakstīt grāmatu un aizvērt vāku. Es domāju, ka tas nav priecīgs, tas ir bēdīgs moments, jo viņam ir jāatver vaļā nākamā, un, manuprāt, tas ir smagi.»
Viņš arī min, ka ikviens mākslas darbs galvenokārt sastāv no kļūdu atkārtotas labošanas un pielabošanas, un arī šiem ir vairākas apakškārtas, līdz sasniegts vēlamais un iepriekš galvā iecerētais rezultāts. «Cūkas — tā ir mana vājība. Es tās taisu visās malās, visādos veidos un grafikās — arī šeit. Un reiz uztaisīju ļoti skaistu rudens ainavu ar sivēnu mazuļiem, taču, tikai darbu pabeidzot, sapratu, ka sivēni taču rudenī nedzimst. Dabūju visu pārtaisīt, lai būtu pavasarīgākās krāsās,» viņš ar smaidu atceras. «Daudzreiz jau tas mākslinieks nepadomā no realitātes skatu punkta, viņš vienkārši redz krāsas un ekspresiju.»
Paralēli profesionālajam darbam — birografika un sirdslieta — «Mail Art» tehnika
Lai arī pašdarbnieka sirdij tuvākā ir «Mail Art» jeb pasta vēstuļu mākslas kustība, ikdienā viņš birografiski strādā ar lodīšu pildspalvām, bet ik pa brīdim izaicina sevi kaut kam jaunam, vienlaikus domājot arī par draudzīgumu videi.
Rādot iesākto darbu, kurā attēlotas butes, kam par iedvesmas avotu kalpojusi meitas dāvinātā piespraude, viņš stāsta: «Šeit man tā pievienotā grūtība, nevis vērtība, ka es konkrēto darbu taisīšu ar avīzēm, bet man arī ēnas būs jāliek ar tumšiem burtiņiem, jo avīze sadzeltēs, paliks dzeltena. Ja es sākšu ēnas likt no žurnāliem, uzlīmētais paliks balts, bet avīze pēc laika — dzeltena. Tā kā man šis viss būs jāaiztaisa ar avīzēm. Interesantāk strādāt.» Mākslinieks apzināti darbos iekļauj teksta fragmentus, lai tas būtu redzams arī skatītājam. «Lai gan mana kolēģe Linda izplēš tikai krāsas, neiekļaujot teksta fragmentus, tāpēc viņas darbi ir vēl tīrāki un smalkāki,» stāsta Andris. «Kamēr ar pirkstu nepakasa, nevar iedomāties, ka tas ir līmēts.»
A. Vikainis ar saviem darbiem pierāda, ka mākslas aktivitātes var būt arī ļoti atraktīvas un saistošas. Piemēram, ja uzdevums ir lineārais zīmējums, skolēns to var ne vien grafiski uzzīmēt, bet arī izlocīt no drāts, ieskrāpēt ledū, ar ūdeni uzzīmēt uz asfalta, izmantot kafijas atlikumus vai atliet ģipsī. Viņa uzdevumi un tehnikas ir interesi piesaistošas cilvēkiem visos vecumos, un, ne mazāk būtiski — ar mākslas pedagoga palīdzību zīmēšanas talantu sevī atklāj teju katrs.