No necila papīra top kolorīti pasaku tēli

Kultūra

Talsu Galvenajā bibliotēkā šobrīd apskatāma Sabiles pamatskolas un Sabiles mūzikas un mākslas skolas skolotājas Sarmītes Jurjakas papīra leļļu izstāde. Tās gan nav lelles, ar kurām gribētu spēlēties bērni, bet pasaku tēli kā interjera elementi, kas ar savu komiskumu un kolorīto raksturu pasmaidīt liek pieaugušajiem.
Talsu Galvenās bibliotēkas izstādes plakātā gozējas saposies zaķu pāris, bet ir grūti nojaust leļļu izmēru. Tāpēc, ierodoties ciemos pie Sarmītes Jurjakas Sabilē, ir mazliet pārsteigums, ka jaunākā lelle, kas viņas rokām pārtaps par zaķi mednieku, ir vismaz 50 centimetrus gara. «Nu, šoreiz manam zaķim būs resns vēderiņš, viņš būs tāds apaļš, noēdies kāpostus. Uz galvas ir divas ausis. Tās jau arī ir tāds rakstura parādītājs, vai ne? Viena auss uz leju, tātad, protams, būs kaut kas smieklīgs. Vēderiņš, dupsītis…» kolorīti stāsta papīra leļļu meistare.
Lelles pamatnes veidotas no stieples, kas apdarinātas ar avīzēm, un tad pa maziem gabaliņiem Sarmīte Jurjaka to apdarina ar ietinamo papīru, kas citkārt šķiet tik necils. Leļļu darinātāja skaidro, ka šis papīrs ir vienreizējs ar savu savdabīgo krāsu un tekstūru.
«Es to ļoti saburzu, lai tas rodas mīksts, plastisks un ir arī vieglāk līmēt. Un, ja tā paskatās, tad tas papīrs atgādina man tādu ādu. Ādiņa… Ļoti jau tāds nopietnāks materiāls, bet tas ir tikai papīrs. Bet es saku — tas ir PAPĪRS! Un patiešām izklausās, ka Sarmītei Jurjakai tas ir vesels dārgums. «Patiesībā lelles, kas ir rūpnieciski ražotas, man mazliet baisas šķiet. Man tāpat nedaudz biedē, kad uztaisa kādu lelli, kas ir prototips kādai reālai, dzīvai personai. Kaut kur sasaucas ar voodoo variantiem, vai ne? Tik zaimojoši vai personiski man nepatīk — man patīk lellei piešķirt pasakas tēlu.»
Spēlēšanās ar šīm lellēm īsti nesanāks,
jo bērniem jau patīk lokāmas rotaļlietas, un, tā kā pat tērpi darināti no papīra, tie ir trausli un var saplīst. Bet, viņasprāt, papīra lelles kā interjera elementi telpu padara personiskāku un ļauj atšķirties no citiem. Un arī brūnā papīra krāsa interjerā neko nevarot sajaukt. «Tas ir necils, bet tas nāk ar savu formu, faktūru, un pat tekstūra rodas no tā. Tu jau panāc to, ka tas papīrs ir kā audums. Krītošs, vijīgs, plandošs, smalks…» saka S. Jurjaka. Sarmīti Jurjaku uzrunājot arī melnais papīrs: «Man patika taisīt tādus mazus čigānbērnus un čigānmātes ar lepni izrieztām krūtīm un plandošiem tērpiem, skaistiem, krāsainiem. Un brūnajam papīram kontekstā ar to melno ir iedarbība, kas ir pilnīgi grezna. Tas brūnais uz melnā fona izskatās zeltīts, bronzīgs, bagātīgs. Tāds, kur nenoskatīties uz to krāsu un formu. Ļoti, ļoti patīk šie materiāli!»
Par saviem pasaku tēliem
Sarmīte stāsta tik kolorīti, ka tos vizuāli var uzburt acu priekšā. Tā viņa atceras kādas piekrastes bibliotekārei jubilejā taisītu lelli kā zvejnieka sievu, kura gaida lasītājus no jūras: «Pacēlusi roku pie pieres, skatiens tālumā, vējš kājstarpē svārkus iedzinis, plandoši tādi… Pašai arī ļoti patika.»
Sarmīte Jurjaka sevi sauc nevis par mākslinieci, bet diletanti—amatieri. Viņa skaidro, ka tas ir cilvēks, kas dara, ko pats vēlas, kā to prot un kad sanāk laika. «Es vienmēr atrodu laiku, ja es to ļoti vēlos. Kolēģi prasa, pa kuru laiku, atnākot mājās no skolas, vēl varu tamborēt vai taisīt lelles? Varu, jo man patīk,» teic Sarmīte. Sabilniece nezina nevienu citu, kurš Latvijā darinātu papīra lelles, bet labprāt redzētu, kā to dara citi. Papīram ir tik daudz variantu, ka tu visu laiku vari atrast ko jaunu. Sākumā viņai lelles tapa cilvēku formā, tomēr vairāk uzrunājot dzīvnieki.
«Zaķi ir komiski, smieklīgi,» bilst Sarmīte Jurjaka, un viņai nevar nepiekrist. «Zaķiem ir arī ļoti dažādas rakstura īpašības. Viņi ir bailīgi, viņi ir veikli, bet viņi ir tie, kas pievarē lauvu. Un tā uzvara ir arī katrā no mums. Uzvara pār kaut ko. Mēs gribam uzvarēt savus dēmonus galvā. Mēs gribam uzvarēt savu nevarību, mēs gribam uzvarēt savu nepatiku pret kaut ko.»
Sarmīte Jurjaka ir skolotāja
Sabiles pamatskolā un vietējā mūzikas un mākslas skolā, un arī saviem audzēkņiem viņa cenšas iemācīt, ka ne jau visu var panākt ar krāsu: «Mēs varam emocijas ielikt arī šajā te papīrā, kur raksturu piedod tieši šī tekstūra un faktūra. Un tas padara darbu pat vērtīgāku. Jācer, ka bērni to paņems.»
Sabilniece stāsta, ka viņas mamma bija darba rūķis, bet tētis — brīvmākslinieks, kurš mīlējis lasīt pasakas. Un tās ļoti patīkot arī viņai pašai: «Man liekas, ka tie pasaku tēli ir tādi, it kā nenopietni, bet tur apakšā taču ir dziļa īstenība. Kā es bērniem saku — pasaka jau nav par zaķi. Pasaka ir par tevi. Pasaka ir par mums, cilvēkiem. Tāda dziļa dzīves īstenība. Un varbūt caur smiekliem, caur jokiem to ir vieglāk saprast, vieglāk no tās izvairīties pašos.»
Sarmītes Jurjakas sapnis būtu, ja visu dienu viņa varētu taisīt tikai savas papīra lelles. Un… ja viņai būtu kiosks, kurā darītu to, kas pašai ļoti patīk, un ar lellēm prieku dāvinātu citiem.