Galvenais, lai ausis, kas dzird

Žurnālista viedoklis

Jaunais gads raitu soli aizticis jau līdz janvāra pusei, ka saulainajā laikā šķiet — drīz jau pavasaris klāt, bet, ja apsveram reāli, tad saprotam, ka vēl kāds laiciņš būs jāpavada aukstuma karalistē. Ne velti arī februāri sauc par puteņu mēnesi. Bet lai vai kā — manuprāt, šogad mēs nevaram nevienam pārmest, ka ziema riktīga nav bijusi. Mums taču parasti ir kāds vainīgais, vai ne? Šajā gadā ziema sanākusi tāda tīri šika, un vēl tās priekus varam baudīt, tādēļ nežēlosim ne laiku, ne uzmanību saviem mīļajiem un nedēļas nogales pavadīsim kopā, jo, kad tad, ja ne brīvdienās? Citādi tā dzīve aizskrien, ka patiešām sanāk — esam krājuši tikai un vienīgi akmeņus, kad vajadzēja visu atstāt un dzīties pēc visdārgākās pērles. Ja teic, ka bērnība ir tikai vienreiz, tad gribu jūs iedrošināt un teikt: «Ne tikai bērnība ir vienreiz mūžā. Bērnība pat nav atkarīga no mūsu vecuma. Patiešām katra diena ir unikāla un tikai vienreiz mūsu dzīvē, jo rītdiena jau būs cita diena. Nevērtēsim to par zemu! Un katra diena ir paredzētam kam īpašam. Tā nav parasta diena, kura tikai kaut kā jānodzīvo — jānoelpo, jānoēd, jānosmej, jānoskrien vai citādi jāiztērē. Nē! Ja uz dienu skatīsies kā uz zelta nominālu, kā uz unikālu un neatkārtojamu, tad tu tā savu dienu arī nodzīvosi. Ar īpašu pievienoto vērtību. Tai nebūs lētuma un sekluma piegaršas, kas caurvīta garlaicības un nožēlojamības pavedienā. Visa atslēga ir mūsu pašu attieksmē un skatījumā.
Gribas turpināt runāt par laika vērtību. 90. psalmā ir sacīts: «Māci mums mūsu dienas tā skaitīt, ka mēs gudru sirdi dabūjam.» Ko lai saka? Nudien skaisti uzrakstīts! Cik svarīgi ir dienu pavadīt tā, ka esi ieguvis kādu gudrību, ko pārrunāt kopā ģimenē, kas paliktu kā labs un spēcīgs padoms bērniem, jo tā patiešām ir taisnība, ka bērns klausās tajos zelta brīžos un liek dzirdēto aiz auss. Kā es to zinu? Simtiem reižu sirds iedrebas un asara jāvalda, kad esmu dzirdējusi, ka tās lietas, ko esmu mācījusi bērniem, atgriezušās pie manis atpakaļ no viņu pašu mutēm. Un brīžos, kad to vismazāk gaidu. Tu esi viņiem mācījis bezgala svarīgas dzīves vērtības un principus, piemēram, nekad neattaisnoties neviena cilvēka priekšā, ja sirds ir tīra, un gari nepaskaidrot, kāpēc no kaut kā atsakies, jo pietiek, ka pieklājīgi pasaki, ka to nedarīsi. Šādas lietas ir jāmāca gan ar personīgo dzīvi, gan runājot ar viņiem. Tāpat es mācu nepieņemt kritiku no cilvēkiem, kuriem viņi nekad neprasīs padomu. Zināt, cik veselīgi bērni sāk domāt! Ja dzird kaut kādas nekrietnības, riebeklības, viņi tām šķauda virsū un neņem vērā, jo pie tā sanācis strādāt, zinot, kas bērnus sagaida pasaulē. Un ir jāmāca viņiem, ka nebūs zelta labības lauku un ka būs sastapšanās ar dažādām cūcībām, jo pilna pasaule ar sāpinātiem, nekrietniem, ļaunprātības vadītiem cilvēkiem. Vai tādēļ pašam jāpaliek par tādiem? Nē! Un, kad gadiem māci uguni nodzēst ar ūdeni, pienāk brīdis, kad ieraugi, ka tas patiešām tiek darīts. Un tie ir tie jaukie zelta brīži! Protams, jāmāca vēl daudz, un tāpat ir jāmācās arī mums, pieaugušajiem. Vai esat redzējuši, kā izturas lielie, kad satiekas un sarunājas? Vai esat pavērojuši? Tie pārtrauc viens otru, neklausās ar cieņu otrā, kad kāds ko stāsta, bet vārās pa savam. Un liekas, ka tie sacenšas, kurš nu pārspēs kuru. Vārās kā putras katls, un bērni nemaz klāt viņiem nestāv. Ja neticat, tad pavērojiet cits citu! Un tad, kad māci bērnu, bet pats pēc brīža nonāc situācijā, kur darbīgi sazinās pieaugušie, tad redzi no malas, kāda tad tā saziņa ir pašiem. Nereti arī nosarkst vaigi un saproti, ka bērni vien esam. Tādi izauguši un lieli, bet tomēr bērni, kuriem arī vajag pamācību. Un citreiz arī elementārās kultūras manieres. Jā, pat elementārās. Bet forši ir tas, ka to sirdi gudrāku, arī lasot šo viedokli, kādam sanāca iegūt. Ir tik daudz iespēju mācīties un saprast. Galvenais, ka ir ausis, kas dzird. Jā, tās pašas ausis, par kurām joko, ka, lai cik sanācis pieņemties svarā, auskari derēs vienmēr. Ausis patiesībā ir tik svarīgas!