«Darīt to, kas sniedz gandarījumu»

Personības

Upesgrīvas pamatskolas pedagoģe un mazpulka vadītāja Arita Andendorfa ar smaidu, sirsnību un aktīvo darbošanos iedvesmo ne tikai jauniešus, bet arī jaunatnes darbiniekus. To aizvadītā gada izskaņā apliecināja Izglītības un zinātnes ministrijas konkurss «Labākais darbā ar jaunatni 2021», kur Arita tika godināta kā «Iedvesmas dzirksts». Viņa atzīst, ka darbā ar bērniem galvenais ir atrast kopsaucēju, priecāties par mazajām lietiņām un tā vietā, lai saskatītu neveiksmes, novērtēt veiksmes.
Sapnis par to, ka reiz viņas ikdienu bagātinās skolēnu smiekli un čalas, dzima laikā, kad Arita mācījās Lubezeres sākumskolā. Par savu iedvesmas dzirksti viņa sauc skolotāju Ievu Sondari, kurai pateicoties, šis sapnis viņas zemapziņā nostiprinājās. «Kad pabeidzu 4. klasi, Lubezeres skolu aizslēdza, līdz ar to turpināju mācības Valdemārpilī. Pārsvarā dzīvoju pie omes un tēta, mamma dzīvoja un strādāja Vandzenē. Kad mēs ar māsu sākām iet skolā, viņa pārvācās tuvāk, un tad mēs staigājām — citreiz palikām pie mammas, citreiz pie tēta, bet pārsvarā uzturējos pie tēta.
Nevar salīdzināt, kā bērni izklaidējas tagad un kā mēs izklaidējāmies. Dzīvojām pa ceriņu krūmiem, taisījām bunkurus, ziemā mums bija slidotava — nesām ūdens spaiņus, slidinājāmies līdz vēlai naktij, gājām palīgā kaimiņu bērniem kopt lopus… Tad vēl «Cīņā» bija kolhozs, kur uz izsaukumiem varēja pļaut zāli. Kad nevarēja dabūt vālotāju, sienu spārdīja un vāloja ar rokām. Pavasarī lauka vidū bija liela peļķe, kur mēs metām kūleņus. Pēc tam mums mati bija salipuši kā ar medu, ķemmējām tos pa mazām šķipsniņām. Kad mums blakus sāka dzīvot jauni kaimiņi, mēs ar māsu no kūpinātavas nofenderējām lučus. Aizlīdām aiz jāņogu krūma un apēdām pa virbiņam. Pēc tam ome un tētis domāja, ka jaunie kaimiņi ir zagļi,» bērnības nedarbus atmiņā atsauc Arita.
Risks, kas atmaksājās
Jau no skolas gadiem viņa brīvo laiku veltīja rokdarbiem un citām radošām nodarbēm, kur nozīme ir bagātai iztēlei un veiklām rokām. «Man vienmēr ir patikuši rokdarbi un floristika. Vidusskolā aizgāju uz darbmācības klasi — mācību programmā bija iekļauta gan kulinārija, gan šūšana. Kad tuvojās modes skates, rāvāmies, adījām un šuvām caurām naktīm. Žūrija vērtēja, cik kvalitatīvi darbs ir sašūts, un attiecīgi tika piešķirtas nominācijas. Esmu pabeigusi arī jaunsargus — sākotnēji tas skolā bija liels jaunums. Mūsu instruktors bija Gatis Tālbergs — atceros, kā kopā ar klasesbiedriem braucām uz Alūksni kārtot pārbaudījumus. Nodzīvojām tur nedēļu — toreiz bija ļoti liels sniegs un sals. Demonstrējām lauku kaujas iemaņas, precizitāti šaušanā, teorētiskās zināšanas, prasmes pirmās medicīniskās palīdzības sniegšanā… Pamatskolā apmeklēju arī mazpulkus, floristiku un vēstures pulciņu — gatavojāmies salidojumam, braucām pie skolotājas uz Dundagu un vienu reizi palikām tur arī pa nakti. Laiks, kad darbojos mazpulkos, bija pārejas posms, līdz ar to īsti nesapratu, kas tie mazpulki tādi ir. Sapratne atnāca vēlāk, kad iesaistījos šajā organizācijā no otras puses.
Pabeidzot vidusskolu, gribēju stāties policijas koledžā, kas toreiz vēl atradās Jūrmalā. Trīs dienas pildīju normatīvus, bet iekšā netiku, konkurence bija ļoti liela — no vairāk nekā 60 pretendentiem uzņēma tikai 15. Tā kā uzņemšana pārējās augstskolās bija beigusies, gadu nosēdēju mājās. Pēc tam iestājos Liepājas Universitātē, kur pirmajā gadā jau bija iestājusies mana klasesbiedrene. Sākumskolas skolotājiem tika piedāvāti divi novirzieni — sociālās zinības un informātika. Stājos uz sociālajām zinībām, jo tajos laikos informātika un datori tikai sāka parādīties, bet tad saņēmu zvanu no augstskolas — budžetā varēja tikt tikai informātikas novirzienā. Riskēju un aizgāju. Nomācījos četrus gadus — mums augstskolā bija ļoti foršs, saliedēts kurss. Kopīgi svinējām dzimšanas dienas, rīkojām tematiskās ballītes… No sākuma bijām virs 20, bet cits aizgāja prom, cits aizbrauca uz ārzemēm, cits sāka strādāt, un palika kodoliņš — 12 meitenes. Vēl joprojām katru gadu satiekamies — taisām salidojumus, un esam pat sastādījušas grafiku. Nevienu brīdi nenožēloju savu izvēli — es labprāt vēlreiz izietu cauri augstskolas gadiem. Arī pasniedzēji bija pretimnākoši — viņi priecājās, ka esam saliedēti un mums var uzdot grupu darbus. Gājām arī uz skolām — nepateikšu, kas tas bija par mācību priekšmetu, bet mums Liepājas skoliņas pirmklasniekiem bija jātaisa 100. skolas diena. Tas bija Ziemassvētku laiks — darbojāmies ar ļoti lielu saviļņojumu,» atminas Arita.
Kopā ne tikai skolā, bet arī ārpus skolas
Pēc augstskolas absolvēšanas viņa septembrī sāka strādāt Upesgrīvas pamatskolā. «Pa vasarām piestrādāju zemeņu laukā — sāku runāt ar kādu sievieti blakus vagā, un viņa ieteica painteresēties par šādu iespēju. Piezvanīju, un mani uzaicināja uz darba interviju. No sākuma pat nezināju, kur Upes-grīvas pamatskola atrodas (smejas). Tas viss sanāca negaidīti — neapzinoties, kur es eju un kas tā ir par skolu. Strādāju ar visa vecuma skolēniem — no 1. līdz pat 9. klasei. Sākumā biju palīgskolotāja, bet vēlāk izgāju kursus un izmācījos par mājturības skolotāju. Sākums bija grūts — tu nezini, kas un kā, bērni tevi testē, pārbauda, kas tu esi, ko tu vari un ko tu nevari. Lielākais izaicinājums ir uzvedības problēmas. Viegli tas nav, bet man prieks, ka esam kopā ne tikai skolā, bet arī ārpus skolas. Kad kaut kur braucam vai ejam, bērni ir citādāki. Protams, valodas kultūra ir tā pati, bet ārpus skolas viņi spēj savākties.
Par Upesgrīvas mazpulka vadītāju kļuvu pēc Valdemārpils lielās mazpulku nometnes «Visu daru es ar prieku». Mana vidusskolas klases audzinātāja Anda Dzene ir mazpulka vadītāja. Mēs satikāmies veikalā, un viņa mani uzaicināja par palīgu. Nedēļu nodzīvoju nometnē, visu laiku kaut ko darīju, organizēju, domāju, un tad mani aizsūtīja uz Rīgas mazpulku kursiem, kur tiek apmācīti jaunie vadītāji. Pēc tam nodibināju savu mazpulku. No sākuma nesapratu, kur man jābrauc, kas man jādara, bet darīju to labprātīgi — nometne parādīja, ka mazpulki ir kā viena liela ģimene. Uztaisīju prezentāciju, pastāstīju skolēniem, kas ir mazpulki, iepazīstināju ar aktivitātēm, parādīju bildes un aicināju piebiedroties. Pie mums atbrauca Anda Dzene ar iepriekšējo mazpulka vadītāju Ritu Rozenbergu, kas tagad ir aizgājusi mūžībā, viņas novadīja svinīgo sapulcīti, parakstījām protokolu, lēmumu, aizsūtījām uz Rīgu, un no Rīgas atnāca reģistrācijas apliecība, ka no 31. oktobra esam oficiāls mazpulks. Šogad nosvinējām piecu gadu jubileju. Kopējais dalībnieku skaits sasniedz 17 — ir arī tādi, kuri darbojas tikai uz vietas skolā un citās aktivitātēs izvēlas nepiedalīties. Bērnu skaits mainās, kāds aiziet uz citu skolu, kāds pienāk klāt, bet kodols ir nemainīgs — varu uz viņiem paļauties. Izaicinājums ir tas, ka viens dalībnieks dzīvo Mērsragā, viens Melnsilā, viens Sabilē, viens Pastendē… Ir grūti visus salasīt kopā,» atklāj Arita.
Viens par visiem, visi par vienu
«Ļoti laba sadarbība šo gadu gaitā mums ir izveidojusies ar Puzes mazpulku — rīkojam savstarpējās sadarbības aktivitātes. Kad kaut ko organizējam, aicinām ciemos gan Valdemārpils, gan Puzes mazpulku. Kad viņi kaut ko organizē, braucam ciemos. Tās ir vietējās iniciatīvas, kuru ietvaros mums piešķir arī nelielu finansējumu. Tāpat esam bijuši ciemos pie mazpulka Skrotē. Jaunajā Talsu novadā ir trīs mazpulki — Upesgrīvā, Rojā un Valdemārpilī. Pirms administratīvi teritoriālās reformas bijām tikai divi, bet, cik var novērot, Rojas mazpulks vairāk darbojas skolas ietvaros. Kopā ar diviem mazpulcēniem bijām lielajā Jaunpils nometnē, kur nodzīvojām nedēļu. Tas bija īsts piedzīvojums — šajās nometnēs satiekas vairāk nekā 300, 400 bērni, un neviens nešķiro, no kurienes katrs nāk, kāds viņš ir, ko viņš prot vai neprot, visi ir kā viens vesels. Ļoti bieži dažādi pasākumi notiek Kārļa Ulmaņa muzejā Dobeles novada Pikšās. Katra septembra pirmajā svētdienā braucam uz mazpulcēnu tirdziņu un piemiņas pasākumu. Pirms diviem gadiem esam bijuši arī pieredzes apmaiņas braucienā uz Somiju. Likās interesanti, ka skolās nevienam nebija maiņas apavu, bērni staigāja zeķēs. Pēc tam uz visām iestādēm, tai skaitā bērnunamiem un jauniešu centriem, mums līdzi bija zeķītes. Jau otro gadu tiek rīkots tiešsaistes pārgājiens mežā — sadalāmies pa komandām, un bērniem jāpilda dažādi uzdevumi. Normālos apstākļos gadā vismaz pāris reizes notiek mazpulku centrālie pasākumi, kas ir sporta spēles maijā, nometne un vietējie semināri. Bērni piedzīvo to, ko viņi citkārt varbūt nekad dzīvē nepiedzīvotu. Arī es pati daudz ko redzu, uzzinu un iemācos.
Meklējot zelta vidusceļu
Ikdienā īstenojam prioritāros projektus, ko mums piedāvā Rīga, piemēram, katru gadu audzējam noteiktu dārzeni. Ir vismaz četri vai pieci kopējie projekti, un tad ir individuālie projekti, ko katrs bērns īsteno patstāvīgi. Lielajos mazpulkos ir priekšnieks, sekretārs un vietnieks, kas deleģē uzdevumu tālāk saviem biedriem, bet mēs darbojamies visi kopā. Tagad «zoom» ir pieejamas dažādas interesantas, saturiskas un jēgpilnas nodarbības, kas noder arī mācībās. Pirms kāda laika bija nodarbība par fotografēšanu un perspektīvām, ko var pielietot zīmēšanā, par mežu, kas sasaistās ar dabas zinībām, kā arī par runas mākslu, uzstāšanos un prezentācijām. «Covid-19» laikā rakstījām un realizējām dažādus projektus. Projektā «Pumpurs» novilkām līdz maksimālajam termiņa pagarinājumam, jo, kā kaut ko ieplānojam, tā uzlika aizliegumus. 27. decembrī attālināti satikāmies ar pārējiem «Pumpura» dalībniekiem un uztaisījām nelielu atskatiņu. Ir tikai jāiet un jādara,» uzsver pedagoģe.
Viņa atzīst, ka darbā ar bērniem ir svarīgi atrast kopsaucēju un ieklausīties vienam otrā. «Jāatrod zelta vidusceļš, lai abām pusēm būtu labi. Cenšos novērtēt to, ko bērni dara, nevis to, ko viņi nedara. Veiksme atslēga ir neformālā vide un neformālās aktivitātes, kas nav saistītas ar skolu. Kad bērni pēcpusdienā paliek vieni paši un atbrauc nodarbību vadītājs, viņi izmainās. Ikdienā viņi aiziet savā plūsmā, un tad viņiem ir citas intereses, bet tad, kad viņi ir ārpus ierastās vides, atmosfēra atšķiras. Domāju, ka viņi iegūst ļoti daudz. Šādu pieredzi viņiem, iespējams, neiedos ne ģimene, ne skola. Vasarā nakšņojām teltīs, un viņi vēl joprojām par to runā. Tas viņiem bija spilgts piedzīvojums.»
Negulēt uz citu lauriem
Decembra izskaņā, kad konkursa «Labākais darbā ar jaunatni 2021» apbalvošanas ceremonijā tika sumināti 11 laureāti no visas Latvijas, Arita tika godināta kā «Iedvesmas dzirksts». Viņa atzīst, ka balvas saņemšana bija liels pārsteigums. «Kad man zvanīja pasākuma režisore, man bija šoks, domāju — kāda balva? Tas bija foršs, patīkams pārsteigums. Tas nozīmē, ka arī apkārtējie redz, ka ejam, darbojamies un viss notiek. Balvas pasniegšana notika «zoom» — ļoti skaistus vārdus teica arī Latvijas Mazpulku priekšniece Gundega. Pēc tam noskatījos video vēlreiz un apraudājos. Prieks, ka mans darbs tiek novērtēts un pamanīts. Bērni jau redz tikai to foršo, viņi nesaprot, ka aiz mugura stāv papīri, zvanīšanās un domāšana. Ļoti liels atbalsts ir lielā mazpulku organizācija Rīgā un sekretārīte Ilzīte, kurai varu zvanīt jebkurā diennakts laikā. Mans moto ir darīt to, kas patīk, kas dod gandarījuma sajūtu, un negulēt uz citu lauriem, bet iet un darīt pašam. Ja apkārt ir atbalstoši cilvēki, kuri iesaistās un palīdz īstenot visas trakās idejās, to paveikt ir daudz vieglāk.»