Vēro arī citi

Žurnālista viedoklis

Jaunā gada pirmais mēnesis tūlīt būs pusē. Daudz publiski tiek runāts un prognozēts, kas mūs sagaida šajā gadā. Kādi atbalsti būs pieejami un naudas «ieplūdīs» valstī, kas vēl bez jau esošā cenu cēliena paliks dārgāks! Nekur nav zudis stāsts arī par «kovidu» un vakcinēšanos, kas publiskajā telpā tiek cilāts no dienas uz dienu, brīdinot, ka priekšā kārtējais šīs slimības uzliesmojums. Šoreiz daudz nopietnāks, kas varot izraisīt arī dažādu nozīmīgu pakalpojumu saņemšanas problēmas.
Pagājušā nedēļā bija iespēja paklausīties valdības sēdes tiešsaisti, kurā sprieda par iespējamajiem šīs slimības attīstības scenārijiem. Sarunās izskanēja dažādas prognozes, bet reizē arī teiktais — vienmēr būs kādi nezināmie, pat ieejot trešajā «kovida» gadā, kad zināmajam, šķiet, vajadzētu būt daudz vairāk! Galvenais, lai mēs vīrusu, nevis vīruss mūs apsteigtu.
Šoreiz bija interesanti paklausīties valdības pārstāvju spējā diskutēt un ieklausīties, kas viņiem par konkrētiem jautājumiem sakāms. To ne vienmēr uzrakstīs plašsaziņas līdzekļi, kas seko valdības darbam un informāciju pasniedz, izlaižot cauri saviem filtriem. Šāda veida sekošana sēdei, dod nepastarpināti iespējas ne tikai uzzināt apskatīto un diskutēto, bet arī pašu lēmumu pieņēmēju spēju argumentēti diskutēt par pieņemtajiem lēmumiem, attieksmi pret runātājiem. No redzētā varēja daudz ko secināt. Vispirms jau situācijas, kad savu redzējumu iezīmē kādas jomas speciālisti vai citi ministri. Bija redzama dažu labu lēmumu pieņēmēju «interese» klausīties runātājos, jo tai brīdī svarīgāka par visu šķita savu viedierīču «bakstīšana». Var jau teikt, ka ausis dzird visu un acu skatiens telefonā nekas slikts nav, bet dalīta uzmanība tomēr ir un paliek dalīta uzmanība. Pieļauju, ka pretarguments šādai rīcībai varētu būt kādas svarīgas ziņas saņemšana, kas nepieciešama sēdē izskatāmā jautājuma argumentācijai. Taču šķiet, ka drīzāk tas bija sava veida laika kavēšanas iemesls, kamēr klausāmas runas. Citam vairāk nekā divu stundu sēde likās par garu, jo radās steidzama situācija iziet no apspriežu zāles. Taču, kad lēmums bija jāpieņem, aizgājējs bez liekas minstināšanās to atbalstīja. Tāda nu attieksme pret izskatāmajiem jautājumiem, kas neskar vienu vai otru sabiedrības grupu, bet visu valsti! Pašiem tik vajadzētu saprast, ka viņus vēro ne tikai apkārt esošo kolēģu acu pāris, bet arī citi.
Minētās rīcības un attieksme lēmumu pieņēmējos publiski tiek vērota gadiem. Cik daudz nav rādīts un stāstīts par gadījumiem, kad kāds aizmieg lēmumu pieņemšanas procesā, cits meklē sev kādu īpašumu sludinājumu portālos vai kārto citas it kā svarīgas lietas, skaidri parādot, ka paša lēmumu pieņemšana ir otršķirīga. Vai no šādām situācijām tiek gūtas arī kādas mācības? Skaidrs ir viens — no malas uz notiekošo raugoties, skats nav labs.