Piedzīvojot vārda atdzimšanu

Kultūra

7. janvārī Talsu Galvenajā bibliotēkā tika atzīmēta galvenokārt literārā žurnāla «Žoklis» jaunākā numura iznākšana. Eglītes numura atvēršanā literātiem pievienojās arī rakstnieks, dramaturgs un režisors Andris Kalnozols, kurš pauda prieku par to, ka caur šo kustību kultūra no Rīgas sāk plūst uz Talsiem.
Būdams jaunu cilvēku lolojums, žurnāls fokusējas uz radošo jaunatni visās mākslas jomās, veicinot starpdisciplināru teksta rakstīšanas un uztveres praksi. Dažādība, aicinot «Žoklī» publicēties atšķirīgu mākslas jomu un paaudžu pārstāvjus, nodrošina izdevuma vitalitāti un dara Latvijas kultūras audumu krāsaināku. Talsos žurnālu atvēra jaunie literāti un žurnāla redaktori — Raimonds Ķirķis, Marija Luīze Meļķe, Lauris Veips, Roberts Vilsons un Kirils Ēcis.
Žurnālā lasāma Ginta Aleksandra Dreimaņa, Lindas Gabarajevas, Lotes Vilmas Vītiņas un Ivara Šteinberga dzeja, Andra Kalnozola poētisks veltījums, kā arī eksperimentāls, vizuāli tekstuāls darbs «Gājiens», ko sadarbībā radījuši Kirils Ēcis un gleznotāja Tatjana Kriveņkova. Eglītes numurā atrodama arī lietuviešu dzejnieka Manta Gimžauska apjomīgā dzejoļa «Acid is sweet» otrā un noslēdzošā daļa Emijas Grigorjevas atdzejojumā. Par numura tituldzejoli izvēlēta Jāņa Rokpeļņa četrrinde «Ars poetica». Tāpat žurnālā lasāma franču zinātnes filosofa un iztēles pētnieka Gastona Bašlāra esejas «Lidojuma sapnis» turpinājums, ko no franču valodas tulkojis Lauris Veips. Rakstu sēriju «100 latviešu dzejoļu krājumi «You must read before you die» turpina Kārlis Vērdiņš ar recenziju par Ingas Gailes krājumu «Migla» (2012), bet refleksiju sēriju par vienu latviešu valodā sarakstītu dzejoli — Didzis Ruicēns un Anna Auziņa. Lauris Veips turpina komentāru sēriju «Klasiskā ķibele», savukārt žurnāla pielikumā uz zila papīra lasāma Ievas Melgalves poēma.
Redakcijas slejā, pārfrāzējot Borhesu, Marija Luīze Meļķe raksta: «Žurnāls ir fizisks priekšmets fizisku priekšmetu pasaulē; tas ir nedzīvu simbolu kopums līdz brīdim, kad lapaspuses atšķir piemērots lasītājs, un vārdi — precīzāk, aiz vārdiem stāvošā dzeja (jo vārdi ir tikai aprakstošas zīmes, savukārt dzeja uzglūn no stūra un var manifestēties jūsu priekšā jebkurā dzīves brīdī) — iespurdzas, atplaukst dzīvībai, un mēs piedzīvojam vārda atdzimšanu.»