Pasaules sensācija Talsos

Personības

Pirms gandrīz 99 gadiem ziņojumu dēļi Talsos izskatījās raibi no afišām, uz kurām vairākos variantos bija attēlots kāds kungs melnā frakā un cilindrā sarkanu velnu «aplidojumā».
Sludinājums laikrakstā izskatījās pārāk daudzsološs, lai būtu taisnība: «Talsu Sadraudzīgās biedrības zālē piektdien 9. sestdien 10, un svētdien 11. martā 1923. g. pulkst. 8 vakarā. Viss originels! Pasaules sensācija! Viss noslēpumains! God. šejienes publikai ir tā laime redzēt vienīgos savā mākslā esošos burvju māksliniekus San-Martino, Miss Iris, M-lle Helene de Kastrocca. Jau 30 gadus apceļojuši visu pasauli un, pēc maģijas profesoru Beķera un Lenca nāves, ir De-Kastrocca sava aroda vienīgais burvju mākslinieks.»
Latvijā dzimis, Igaunijā dzīvojošs ar itāļu vārdu
Doma, kas varētu rasties, izlasot solīto, — nevar būt, ka Talsos ieradies kāds itālis, pasaulslavens ārzemju mākslinieks! Tomēr melots nebija nepavisam. San Martino de Kastroca bija Valmierā dzimušā, ar pastāvīgu dzīvesvietu Igaunijā, Veru pilsētā, Jūliusa Skrastiņa skatuves vārds. Kā jau pienākas vienam no pagājušā gadsimta pirmās puses slavenākajiem burvju māksliniekiem, viņa biogrāfijas datu ir salīdzinoši daudz, tomēr pretrunīgi, iespējams, pieskaņoti profesijas noslēpumainībai. Piedzima Jūliuss (kuru periodikā nereti dēvē par Mārtiņu un arī par Krastiņu) Valmierā, viņš agri zaudēja tēvu, skolā gāja pāris paņēmienos dažas nedēļas, bet bija tik mērķtiecīgs, ka sekoja sapnim — ceļojošā cirka trupai, kļūdams par gaisa akrobātu.
Bērnība bija tik trūcīga, ka puisēns dzimtajā pilsētā iesaukts par «gumijas tupeli», tā atcerējās rakstnieks Anšlavs Eglītis. Grūti spriest, cik daudz naudas nopelnīja burvju mākslinieks vēlāk, (1933. gadā rakstīja, ka viņam Veru pilsētā esot māja un dāča) 1901. gadā uzstādamies Krievijas cara Nikolaja II un viņa piederīgo priekam (par to viņš saņēma galma burvju mākslinieka, profesora titulu un piespraudi ar briljantiem), Spānijas karalim, Irānas šaham, dažādu valstu (visvairāk Zviedrijas, Vācijas, Nīderlandes) dižciltīgajiem un vienkāršajiem ļaudīm, arī bērniem īpašos koncertos. Katrā ziņā viņš bija burtiski un pārnestā nozīmē apžilbinošs.
Nav zināms, kad ģimene pieņēma gleznainās Itālijas pilsētiņas San Martino di Castrozza nosaukumu par dzimtas uzvārdu, bet tas notika. Jūliusa sieva bija igauniete Emīlija Anete, kura uzstājās ar atskanīgo Miss Iris vārdu. Vecākais dēls Johaness un meita Helēna piedzima 1897. un 1907. gadā Kijevā. Dēls krita karā 1917. gadā, bet meita, kura bija arī tēva priekšnesumu asistente, nomira 1930. gadā. Jaunākais dēls Aleksandrs pasaulē nāca 1911. gadā, pēc 2. Pasaules kara dzīvoja Vācijā, kur nomira 60 gadu vecumā. Viņa māte, ar ko tēvs izšķīrās vēl 30. gados, pārcēlās uz ASV, kurp devās Aleksandra ģimene: sieva Anete Leontīne (dzim. Saviauk) ar bērniem — Līzeloti (dzimusi 1928. gadā) un Ilmāru (1932—2014) de Kastrocām. Tieši viņa pēctecis, visdrīzāk, varētu būt interneta resursos visbiežāk atrodamais unikālā uzvārda īpašnieks, 1986. gadā dzimušais profesionālais hokejists Dāvids de Kastrocca, Kaleva dēls. Dāvids vārdā bija J. Skrastiņa tēvam, kā arī tas bija otrs viņa pāragri zaudētā dēla Johanesa vārds. Pats burvju mākslinieks piedzīvoja 69 gadus, apglabāts Austrijas pilsētas Braunavas kapsētā.
Kritiens, kas noveda pie grandioziem panākumiem
Kastroccas burvju mākslinieka ceļš sākās tad, kad viņš, kopā ar vairākiem citiem gaisa akrobātiem, piedzīvoja kritienu kādā cirka uzstāšanās reizē Krievijā. 1892. gadā, 15 gadu vecumā, kad, atvadījies no vingrotāja karjeras, J. Skrastiņš bija uzsācis rādīt žonglēšanas priekšnesumus, viņu uzrunāja vācu mākslinieks Bruno Šenks, kurš tolaik ar savu Brīnumu teātri bija viesizrādēs Rīgā. Vācijā viņa izrādēm bija uzcelta pastāvīga, tā saucamā «Ēdenes (iepriekš Kaliostro) teātra» ēka, kur varēja sanākt pat 2000 skatītāju. Šenks noteikti uzskatāms par respektablāko tā laika Eiropas burvju mākslinieku.
Iespējams, latvietis patiešām būtu kļuvis par pasaules sensāciju, jo pēc kara viņš noslēdza līgumu par viesizrādēm ASV, tomēr plānus izjauca slimība, kas ne vienu vien censoni tajā laikā priekšlaikus noveda kapā. 1919. gadā J. Skrastiņš dienēja Ziemeļlatvijas armijā, Cēsīs, izklaidēdams dienesta biedrus ar triku rādīšanu, tomēr, kā rakstīts periodikā, drīz tika atvaļināts tuberkulozes dēļ. Dažādas valstis izceļojis, 1922. gada oktobrī viņš uzsāka plašāku viesizrāžu ciklu Latvijā. Pirmā, protams, bija dzimtā Valmiera, sekoja izrādes Rīgā, Salomonska cirkā, kinoteātros Cēsīs un Rīgā — kino izrāžu starplaikos, tā saucamajos divertismentos. 1923. gadā mākslinieks koncertēja arī mazākās pilsētās, bet ar diezgan dažādām atsauksmēm. Piemēram, Varakļānos vietējās skolas direktors izpelnījās kritiku par bezdievību, piedāvājot skatuvi Kastrocam, savukārt Talsos trīs marta izrāžu atreferējums bija lasāms turpinājumos vēl maijā.
Viesizrādes dzimtenē
Plašāku aprakstu par vidzemnieka burvju trikiem 1930. gadu viesizrādēs (Latvijā viņš atkal uzstājās 1933., 1934., 1936. un 1937. gadā) atmiņu stāstā sniedzis rakstnieks Anšlavs Eglītis, kurš arī atzīmēja: «Ne visai labskanīgā, bet griezīgi skaļā balsī, ko varēja tikpat labi sadzirdēt pirmajā, kā pēdējā rindā, viņš nesteidzīgi, it kā pamācot muļķa bērnus, izskaidroja skatītājiem visu savu sakāmo tik skaidri, ka pat diezgan sarežģītas lietas varēja izprast arī vispēdīgie nelgas.» Talsos māksliniekam izdevās publiku patiešām apburt, tādēļ šejienes avīzē publicētais, iespējams, ir detalizētākais 1920. gadu Kastrocas triku apraksts.
Pirmā no trīs izrādēm Talsos bijusi ne tik kupli apmeklēta, iespējams, pie vainas bija piektdienas vakars, kam 1920. gados sekoja darba, nevis atpūtas diena. «Nebija vēl nobalējušas «ermoņiku Poļa» (adventistu sludinātājs — aut.) afišas, kad namu stūrus greznoja atkal jauni plakāti. Šoreiz gan tie nesauca cīņā pret velnu, bet aicināja apbrīnot burvju mākslinieku San-Martino de-Kastrocca mākslu nokalpināt velnu un darīt brīnumus bez brīnumiem. Maz tādu, kuri nebūtu skatus vērsuši greznajos plakātos un kuriem atmiņā nebūtu iespiedušās gan starp velnu un eņģeļu, čūsku un putnu attēliem, Miss Iris un San-Martino de-Kastroccu sejas.»
Rozes no gaisa, kafija no vates
Jau no pirmajiem uzstāšanās brīžiem mākslinieks prata apburt. «Priekškaram paceļoties — iestājas dziļš klusums. Visi skati vērsti uz skatuvi, kura ietērpta apžilbinošā spožumā. Istabas iekārta, resp. mēbeles, spoža metāla un izrotātas krāsainām elektriskām spuldzēm. Beidzot uz skatuves parādījās de Kastrocca. Cilvēks stalta auguma, vidējos gados un sirmiem, kupliem matiem, vispāri ar savu laipnību un iznesīgām manierēm viņš pirmajā mirklī iemantoja publikas simpātijas. Aprunādamies ar publiku, viņš deva īsu paskaidrojumu par «burvju» mākslu, kuru viņš ieguvis, pateicoties daudzgadu pūliņiem un nenogurstošiem mēģinājumiem. Aizrādīja neticēt burvībām un acu apmānīšanai, bet uzmanīgi sekot viņa roku darbībai, jo izveicība esot viņa mākslas pamats. Stāstīdams minēto, viņš lēni novelk baltos glazē cimdus un saspiež tos saujā — tie pilnīgi izgaist.»
«Nostādīdams kādu no daudzajiem galdiņiem ar atrodošo drāšu kasti uz tā skatuves vidū, de K. paņem baltu papīra loksni un pēc veikalnieku parauga pagatavo «tūti». Tad, svērdams ar roku, gaisā pilda «tūti» ar gluži neko. Pēc šādas savas nodarbošanās, pieiedams pie drāšu kastes, viņš izber no «tūtes» daudz krāsainu rožu. Atkārtodams minēto, de K. drāšu kasti piepilda ar puķēm gandrīz pilnu.» Šim trikam sekoja nākamais — ar asistentu no publikas. Kāds zēns apliecināja, ka sudraba traukā iemests patiešām tikai vates gabaliņš, kas, pēc aizdedzināšanas un apsegšanas ar vāku un burvju vārdu pateikšanas, pārvērtās par smaržīgu kafiju, ko salēja krūzītēs un uzcienāja zālē sēdošos. Pēc tam, atrazdamies starp skatītājiem, mākslinieks saāķēja un atķēdēja noslēgtus metāla apļus.
Vērtslietu seifi
Vairāki priekšnesumi bija saistīti ar dūres lieluma domino kauliņiem, ko gan pārmaiņus noslēpa, gan «atrada» cepurē — cilindrā — vai kastītē ar vairākām durtiņām. Jāatzīst, ka prasme sarunāties, sadarboties ar publiku, koķetēt ar to bija viena no Kastroces pamanāmām priekšrocībām. Atkal izmantodams kāda skatītāja palīdzību, viņš salasīja no publikā sēdošajiem pulksteņus, ko novietoja kastītē, kas pēc brīža izrādījās tukša, bet vērtslietas «atradās» pie griestiem piestiprinātā, aizplombētā kastītē. Jā, gan jau tās tur nokļuva jau pēc atvēršanas, tomēr skatītājiem bija, par ko padomāt.
Šo triku, jau vairākus gadus pilnveidotu, pieredzēja un pēc gadiem aprakstīja tolaik ASV dzīvojušais A. Eglītis: «Savus seansus viņš iesāka, apstaigādams skatītāju rindas. Jociņus un prātulas kaisīdams, viņš saņēma vienu otru puisi ar diviem pirkstiem aiz deguna un «izšņauca» no tā sudraba rubli, ko skanīgi iemeta savā gardibenē — «cilindrā», kuru turēja otrā rokā. Cienīgāka paskata ļaudīm viņš izņēma rubļus no vestes kabatām, svārku atlokiem, no aizausīm, kundzenēm no matiem, no aprocēm un, ja redzēja, ka drīkst atļauties, arī no ņieburiem. Pamazām viņš piemeta ar naudu vai puscepures un priecīgi to žvadzināja, smiedamies — cik viegli esot pacelt naudu, kas mētājoties visapkārt.»
Līdzīgi kā Talsos, vērtslietas no «skatuves seifa» pazuda, lai atrastos pie griestiem piekārtajā glabātuvē. «Tā bija aptīta ar resnu ķēdi un aizslēgta ar vairākām piekaramām atslēgām, kuras de Kastroca citu pēc citas svinīgi atslēdza. No lielās kastes viņš izcēla otru, drusku mazāku lādīti, arī aizslēgtu, no tās mazāku šķirstiņu. Tā pakāpeniski arvien mazākas kārbas, visas aizslēgtas un ar auklām nomezglotas. No pēdējās mākslinieks ar lepnu žestu izcēla sainīti ar salasītajām mantām. Jokus kaisīdams, ar cēlām kustībām un karalisku smaidu viņš izdalīja tās īpašniekiem, perfekti atcerēdamies, no kura ko paņēmis. Efekts bija graujošs. Kad pārlaižu acis daudzajiem Berlīnē, Parīzē, Las Vegā un citur redzētajiem burvju māksliniekiem, tad jāsaka, ka neatceros nekā labāka par to, ko sniedza šis robustais, smīnīgais San Martino de Kastroca.»
Laika pavēlnieks
J. Skrastiņam bija vairāki palīgi: sieva (Mis Iris), kura aizsietām acīm «redzēja» un nosauca katru vīram no publikas doto priekšmetu (šie priekšnesumi bijuši krievu valodā), meita Helēna, vēlāk Erna Brehmane (tāpat dāmas ar skatuves vārdiem Arabella un Sultana), kā arī kanārijputniņi, kurus ievietoja papes kastītēs, tās sašāva, bet dziedātāji pēc mirkļa jau čivināja citos būrīšos. Gadumijas noskaņās iederēsies vēl viena trika apraksts: «Liels glāžu (stikla) pulkstens ar ierīkotu rādītāju uz brīvas ass. Dabūjis norādījumu no publikas, uz kādu skaitli lai rādītājs apstātos, de K. rādītāju iegriež, un apstājoties tas tiešām norāda minēto skaitli. Lai galīgi izbēgtu aizdomām, de K. nostājas skatītāju vidū un rādītāju iegriež no skatītāju vidus uzaicinātie zēni. Tomēr gala iznākums tas pats, neskatoties uz to, ka skatītājs nodomāto skaitli nevis uzsauc, bet uzraksta uz tāfeles, kuru pasniedz de K.» Brīnumi nav tikai acu apmāns, tā ir māksla un piedāvājums ikvienam savu dzīves «pulksteni» uzstādīt un uzgriezt pašam, pašam līdzdarboties brīnumu radīšanā.
Par atsaucību un palīdzību raksta tapšanā pateicos Latvijas slavenākajai un daudzu pasaules valstu skatītājus priecējušai burvju māksliniecei Dacei Pecolli, bet brīnumu mīļotājus, kā arī to pētniekus aicinu uz viņas, kopā ar vīru Enriko un dēlu Danti, Rīgā izveidoto iluzionisma teātri un muzeju «Mystero». To, Daces atraktīvā stāstījuma pavadībā, iespējams apmeklēt arī attālināti.