«Man patīk izzināt un darīt!»

Personības

Mūsu šīs nedēļas viesis ir Talsu novada pašvaldības kapitālsabiedrības «Talsu namsaimnieks» valdes priekšsēdētājs Egils Bariss, kurš pie uzņēmuma vadības stūres ir kopš 2017. gada. Darba jautājumos vienmēr atsaucīgs, gatavs skaidrot un meklēt risinājumus. Šoreiz saruna ar Egilu par līdz šim paveikto un dzīves ceļu, kas no Rīgas caur Kandavu atvedis uz Talsiem.

— Kur pagāja jūsu bērnība un skolas gadi?
— Mans tēvs nāk no Inciema puses, tāpēc mans uzvārds šai pusē nav tik bieži dzirdēts un izplatīts. Savulaik tai pusē tas bija pazīstams. Mamma ir no Remtes, pārceļoties uz dzīvi Rīgā, iepazinās ar tēvu. Mana bērnība un jaunības gadi pagāja Rīgā. Mammai viegli neklājās, jo nebiju no tiem mierīgajiem. Kad augu, datorspēļu nebija, bet ar draugiem daudz laika pavadījām ārā uz ielas; kā no rīta izgājām, tā vēlu vakarā pārnācām. Puikas ir puikas, un vēl visiem kopā barā esot… Daudzas palaidnības sanāca ne jau aiz ļauna prāta, bet gan aiz intereses, lai saprastu, kas un kā notiek. Tagad, ar pieauguša cilvēka acīm skatoties, īsti labi jau tas nebija, ko darījām. Sākumā ar ģimeni dzīvojām centrā, pēc tam pārcēlāmies uz Ķengraga pusi, kas nekāds mierīgais rajons nebija. Tur gāju Rīgas 25. vidusskolā. Pēc astotās klases turpināju mācības Kandavas lauksaimniecības tehnikumā un apguvu automehāniķa amatu. Izvēle par labu tehnikumam bija likumsakarīga, jo, kā jau puikām raksturīgs, mani saistīja tehniskās lietas. Tolaik Kandavas tehnikums bija augsti novērtēts, jo iestāšanās brīdī uz vienu vietu bija septiņi cilvēki. Kandavā dzīvoja arī mana krustmāte un tante, un mammai šķita, ka mani palaist uz tenhikumu būs drošāk, jo būs kāds, kas arī pieskatīs.
— Pēc tehnikuma beigšanas atgriezāties Rīgā?
— Jā. Mazliet pastrādāju kolhozā «Ķekava». Pēc tam — divu gadu ilgs dienests padomju armijā. Latvijā atgriezos, kad sākās valsts atjaunošanas procesi, notika pučs. Pašam tajos gados jau bija ģimene, ar kuru nolēmām, ka pārnāksim dzīvot uz Kandavu, jo no tehnikuma laikiem šī vide nebija sveša, arī mierīgāka, nekā Rīgā. Darba pieredzi tajos gados ieguvu daudz un dažādu. Kad biju bērns, vasaras brīvlaikos lauku darbos bija jāpalīdz vecmammai. Protams, papukstēju, ka jāvāc siens un man tādam čalim jāravē dobes, bet tas viss rūdīja darbam. Ne no viena darba neesmu baidījies. Neesmu šķirojis, kur iet strādāt, jo deviņdesmitie gadi nebija viegls laiks. Kādu darbu tolaik piedāvāja, to darīju. Ģimene bija jāuztur!
Kad pārcēlāmies, pirmais darbs bija Kandavas radiotehnikas rūpnīcā. Kad tā izbeidza savu darbību, bija laiks, kad zāģēju mežu, strādāju celtniecībā, zāģētavā. Tolaik izlasīju vienu grāmatu, kas man pamatīgi sajauca galvu. Tajā bija teikts — ja vēlies dzīvē ko mainīt, vajag vienkārši izlēkt no laivas jeb ierastās vietas. Tā iespaidā uzrakstīju darbā atlūgumu, nezinot, kur es iešu un ko darīšu, jo bija vēlme dzīvē darīt kaut ko citu. Pēc divām dienām nopietni savainoju kāju. Sēdēju un domāju: darba nav, kāja sazāģēta, ko darīt! Tiklīdz varēju kaut cik pārvietoties, sazinājos ar saviem paziņām, sākām strādāt kā brigāde celtniecībā, likām jumtu konstrukcijas. Divi darba kolēģi, ar kuriem strādāju, bija guļbūvnieki. No viņiem varēja daudz pamācīties, ar kādu precizitāti un kārtību darbi darāmi. Tā strādājot, ceļi krustojās ar dažādiem uzņēmējiem. Bija piedāvājums no viena būvniecības uzņēmuma kļūt par dabu vadītāju, vēlāk par projektu vadītāju. Radās iespēja degunu apsildīt arī vadošos amatos. Rīgā, protams, bija cits algu lielums, bet kaut kas tomēr vilka atpakaļ. Un tā pieņēmu lēmumu atgriezties Kandavā. Tas bija liels finansiāls solis atpakaļ, bet dzīvē pienāk brīdis, kad jāsaliek vērtības, kas ne vienmēr naudā ir izmērāmas. Pēc kāda laika Kandavā tika izsludināta vakance uz uzņēmuma «Kandavas komunālie pakalpojumi» vadītāja amatu, kuram pieteicos. Atkal kaut kas jauns un nezināms. Priecājos, ka man uzticējās un varēju šo uzņēmumu vadīt. Ne vienu reizi vien esmu teicis, ka labāk, lai darbu uzsāk cilvēks, kurš cenšas apgūt un saprast jauno, atrodot kādas jaunas lietas, iespējamos uzlabojumus, ko ikdienas rutīnā strādājošais ne vienmēr pamana. Bija interesanti, jo daudz kas bija jālasa, jāapgūst — par ūdeni, attīrīšanas iespējām un citām, līdz šim it kā zināmām lietām. Uzsākot darbu, iestājos arī augstskolā, jo sapratu, ka bez papildu zināšanām neiztikt.
Kandavā nostrādāju līdz 2016. gada rudenim un, izbeidzoties darba attiecībām, pieņēmu lēmumu startēt konkursā uz valdes priekšsēdētāja amatu «Talsu namsaimniekā». Toreiz lēmums bija labvēlīgs man. Kandavā pārdevām manis paša celto māju, un nopirkām dzīvesvietu Talsos. Tā 2017. gada sākumā ceļš mani atveda uz Talsiem.
— Armijā pavadījāt divus gadus, vai tolaik labprātīgi tajā devāties?
— Ko tur liegties, liela vēlme to darīt nebija — skriet un aizstāvēt Padomju Savienību. Jāatzīst, ka jau skolas gados es pastāvošo iekārtu iekšēji neatzinu. Līdz ar to arī dienests bija piespiedu labprātīgs — jāiet bija. Savā ziņā arī paveicās, dienēju nedaudz Liepājā, tad Kaļiņingradas apgabalā Gvardejskā, bet noslēgums bija «Muceniekos», kur tagad uzturas bēgļi, Baltijas kara apgabala štābā. Tur vairāk bija baltiešu, jo vajadzēja uzticamus cilvēkus. Bijām šoferi diezgan augsta ranga cilvēkiem. Baltiešus tur kaut kādā mērā tomēr cienīja, jo ne vienu reizi vien tika teikts, ka pēc paveiktā darba var redzēt, ka esam no Baltijas. Par to bija lepnums.
— Minējāt, ka Latvijā no armijas atgriezāties, kad sākās mūsu valsts atjaunošana…
— Jā. Tas bija liels neziņas laiks. Kad pārcēlāmies uz Kandavu, iestājos arī Zemessardzē. Kandavā bija pirmie zemessargi, kas valstī pēc neatkarības atgūšanas Lāčplēša dienā pieņēma zvērestu. Es biju to vidū. Atminos, ka toreiz svinīgā zvēresta nodošanas brīdī klātesošs bija arī Valsts prezidents Guntis Ulmanis un aizsardzības ministrs Ģirts Valdis Kristovskis. Zemessardzes laiks Kandavā deviņdesmitajos gados bija ļoti interesants. Mums bija izveidota tāda kā ātrā reaģēšanas vienība, kurā bija jauni, fiziski spēcīgi vīri. Ja tika saņemts kāds zvans, ka tolaik kāds bija atbraucis ciemos pie uzņēmēja kaut ko palūgt, tad attiecīgi bija zvans mums, un bijām klāt. Tāpat braucām palīgā blakus novados, bija nakts dežūras. Kad no Pārlielupes cietuma izbēga gandrīz simts ieslodzīto, dežūrējām uz ceļiem, tāpat puiši brauca uz robežām. Kopā ar policiju, kas tolaik tikai pieņēmās savā spēkā, iesaistījāmies zādzību atklāšanā. Tolaik zemessargi varēja atļauties darīt vairāk, salīdzinot ar šo laiku, kad pirkstu nevienam nevari piedurt! Zemesssardzei atbalsts bija pietiekami liels. Jā, bija arī kādi nesmukumi, bet cilvēki ir dažādi, un tolaik daudz nešķiroja tos, kas pieteicās Zemessardzē. Noteikumiem paliekot arvien ierobežotākiem un, mainoties manam dzīves ritmam, pēc desmit gadiem darbību Zemessardzē pārtraucu. Uzskatīju — ja nevaru pilnvērtīgi darboties, nav nozīmes skaitīties ķeksīša pēc.
— Kādas bija sajūtas, iesaistoties šajos pārmaiņu procesos?
— Tas bija likumsakarīgi, jo iekšējais protests pret visu notiekošo padomju gados bija liels. Biju arī barikādēs Rīgā — gan Doma laukumā, gan pie televīzijas torņa. Tolaik savilkām biezās krievu utenes jeb jakas, salikām apkārt sev grāmatas, lai brīdī, kad nāks ar stekiem slānīt, tik ļoti nesāpētu.
Šī iekšējā pretestība bija, jo zināju, ka vecvecākiem tika atņemtas zemes, mājas, vecaistēvs bija izsūtīts uz Sibīriju… Vecāmamma par to ļoti baidījās runāt, jo pašai nācās izaudzināt četrus bērnus. Viņa pat negāja vēstulēm pakaļ, ko radi rakstīja no ārzemēm, jo bija bail. Otra, Rīgā dzīvojošā vecāmamma, par šiem notikumiem runāja mazliet vairāk. Pusaudžu gados sāku interesēties, cik daudz latviešu bija izsūtīti. Kad ieraudzīju ciparus, brīnījos, ka mēs vēl esam. Lielu daļu no inteliģences iznīcināja. Man šķiet, ka tā ir arī atbilde tam, kāpēc mēs šobrīd tā dzīvojam! Lēmēji ir tādi, kā ir. Mūsu valsts noteikti varētu būt turīga un bagāta, bērnos ieaudzināts lielāks patriotisms. Tas, kas pa šiem gadiem ir izdarīts ar valsti, rada zināmu rūgtumu.
Arī vēlāk pats Kandavā iesaistījos vietējā politikā, jo vēlējos ar savu rīcību kaut mazliet pamainīt to, kā viss notika un kā pieņēma lēmumus. Redzēju, ka bija un jo-projām ir cilvēki, kuros padomju gados ieliktie tikumi nekur nav zuduši. Tie pat veiksmīgi tiek nodoti tālāk jaunajai paaudzei.
— 2017. gada janvārī sākāt vadīt Talsu novada pašvaldības kapitālsabiedrību «Talsu namsaimnieks». Ar kādām domām stājāties amatā, dzirdot, kāda tolaik bija izveidojusies situācija gan pašā kapitālsabiedrībā, gan tās tēls sabiedrības acīs?
— Pirms pieteikšanās šai vakancei, palasīju publiskajā telpā esošo informāciju. Bija neganti raksti. Sēdēju un domāju, vai man to vajag? Protams, lasīt, ko raksta, ir viena lieta, bet, kad esi iekšā, redzi īstenību. Nodomāju, ka gan jau tik traki nebūs. Paldies, ka uzticējās man un darbā pieņēma. Uzsākot strādāt, redzēju patieso situāciju, kas nebija diez ko iepriecinoša. Ja redzi, ka ir jābūt naudai, lai algas izmaksātu, un līdzekļu trūkst, nav laba sajūta. Jāatzīst, ka cilvēkus arī nepazinu, ko un ar ko var runāt, kas ir ko darījis. Taču lēnām viss salikās pats. Kas paši zināja, ko ir darījuši vai nav darījuši, bija jau prom vai aizgāja. Jāatzīst, ka joprojām reiz mestais dubļu pleķis līdz pat šim brīdim pie kādām neizpratnes reizēm ir jūtams. To dabūt nost ir ļoti grūti, lai kā censtos darīt labi!
Pašam sākumā grūtākais bija, ka nevienu šeit īsti nepazinu, domājot gan par pašu kapitālsabiedrību, gan arī pašvaldību, kuras pārraudzībā esam. Talsos bija daži cilvēki, kurus strādājot biju iepazinis, bet lielākā daļa tomēr bija nezināmi.
Sākot strādāt, ar katru dienu situācija pamazām stabilizējās. Skatījāmies un joprojām skatāmies, ko un kā labāk izdarīt, ņemti vērā kontrolējošo iestāžu agrākie aizrādījumi. Jāteic, kā ir — pašlaik ir krietni labāk, un šo tendenci vēlētos saglabāt. Ne soli atpakaļ!
— Kapitālsabiedrības vadībā nostrādāti vairāki gadi. Kādas pašlaik ir izjūtas, zinot, ka drīz jūsu pilnvaru laiks beigsies? Vai būtu gatavs darbu turpināt?
— Šajā laikā uzņēmumā izveidojies ļoti labs kolektīvs, un ceru, ka nekādas vēsmas to nesajauks. Katrs nāk ar savu pieredzi, iemaņām un zināšanām. Man patīk redzēt, ka darbiniekiem deg acis. Darāmā vienmēr būs daudz, jo situācijas veidojas dažādas, rodas jauni izaicinājumi, kas prasa rīcību. Mans pilnvaru termiņš janvāra beigās beigsies. Ja būs ļauts strādāt arī turpmāk, es to labprāt darīšu. Darbs, kas šo piecu gadu laikā ieguldīts, un komanda, kas izveidojusies, ļauj vēl daudz pilnvērtīgāk darboties. Visam līdz šim paveiktajam pateicība galvenokārt kolektīvam. Mēs esam kā savstarpēji saistīti zobratiņi. Ko es viens varu izdarīt bez kolektīva? Neko…
— Skatoties uz dzīvojamo fondu Talsos un novadā, kāds būtu jūsu secinājums? Vai būtu nepieciešama jauna īres nama būvniecība novadā, par ko publiskajā telpā ik pa brīdim parādās runas?
— Ja saku kā privātpersona jeb cilvēks no ielas — ja ir pieci grausti sētā, vai tiem blakus vajag būvēt jaunu, skaistu māju? Jāizvērtē, vai esošās ēkas atjaunot, vai tomēr nojaukt un tā vietā uzcelt ko jaunu. Ja runāju no uzņēmuma puses, tad redzam, ka vajag. Būvēt vajadzētu, jo tā caur uzņēmējiem novadam varētu vairāk piesaistīt iedzīvotāju, jaunās ģimenes. Saprātīgāk būtu, ja šos īpašumus būtu iespējams cilvēkiem iegādāties. Katram interesē savs īpašums, kas dod lielāku iespēju, ka atnācējs paliks uz ilgāku laiku.
— Mazliet par Talsiem. Pāris gadus dzīvojot šeit, kādas domas par šo vietu?
— Ja būtu jaunāks, iespējams, teiktu, ka vajadzētu kaut ko vairāk jaunajiem cilvēkiem! Talsi ir skaista pilsēta. Mani sākumā baidīja, ka talsenieki ir skarbi un nevienu nepieņems un nerunās! Pats arī neesmu tāds, kas citiem virsū skrien! Ir cilvēki, ar kuriem izveidojies labāks kontakts. Protams, Kandavā bija vieglāk, jo daudzo gadu laikā cilvēkus biju iepazinis. Taču no agrāk teiktā par skarbajiem talseniekiem un nepieņemšanu, neesmu pret sevi šādu attieksmi jutis. Man ļoti patīk, ka pilsētā ir ezeri, jo tās parasti ir vietas, kur beidzas manas pastaigas brīvajos brīžos.
— Vai atliek laiks arī kādiem vaļaspriekiem?
— Man nav izteikta vaļasprieka, kuram es būtu pilnībā atdevies! Bija brīdis, kad aizrāvos ar daudzām lietām, bet visam laiku nevarēju sadalīt — braucu ar moci, makšķerēju, joprojām cenšos pacelt kaut ko smagāku par karoti (smejas). Tomēr visam pāri man patīk pašam darboties savās mājās, kaut ko taisot, veidojot, jo tur vienmēr ir ko darīt. Ja no tā vēl gūsti gandarījumu, tad ir pavisam labi. Man patīk izzināt un darīt! Pēdējo trīs gadu laikā esmu aizrāvies ar ziemas peldēšanu. Liels paldies Talsu draugiem, kuri mani ievilka šajā avantūrā. Šāda pelde ne tikai norūda, bet arī dod enerģiju turpmākajiem darbiem.