Ar ziedojumu var atbalstīt Skaņu stara izveidi

Kultūra

Talsu pilsētas simbols ir saulīte ar astoņiem stariem, un tās starus šobrīd mēģina iedzīvināt pilsētvidē. Tā Talsos jau sastādītas ābeles, lai Saules iela, kas ved uz tradicionālo pilsētas gleznaino skatu ar ezeru, kļūtu par Ābeļziedu staru. Nākamais top Skaņu stars, un tajā savu artavu ielikusi arī arhitekte Indra Kļaviņa, kuras nupat izdotā grāmata «Roterdamas raibās rindiņas» vāc ziedojumus Talsu pilsētas Skaņu staram.
Grāmata ar nosaukumu «Roterdamas raibās rindiņas» ir dienasgrāmata, kas tapusi pirms 22 gadiem, kad arhitekte Indra Kļaviņa studēja Nīderlandē pilsētvadības un pilsētattīstības jautājumus. Šobrīd studijas ārzemēs ir pašsaprotama lieta, bet tobrīd tas bija īpašs gadījums. «Pirmo un tādu īsti vienīgo reizi mūžā es rakstīju dienasgrāmatu. Pilnīgi katru dienu,» stāsta grāmatas autore. «Tās nedēļas apkopojumu es sūtīju saviem vistuvākajiem cilvēkiem uz Latviju. Citam e-pastos, kam jau bija e-pasti. Un mammai ar tēti tādās izdruku vēstulēs. Un tad viņi zināja, kā man klājas tajā pusē. Šobrīd izlasot, liekas, nu, diezgan tāds raibs tas gads ir bijis. Interesanti varbūt padalīties ar kādiem citiem ļaudīm.» Uz jautājumu, vai toreiz dienasgrāmatu vairāk rakstījusi sev vai citiem, Indra Kļaviņa atzīst, ka vairāk tomēr citiem. «Jo tā bija publiska dienasgrāmata — lai mana ģimene, mani tuvie cilvēki un draugi justu, kā man klājas, un mēs justos kā vienā kopībā. Bet šobrīd iznāk, ka arī sev, jo diez vai tādas nianses, ko, tagad izlasot, es varu atcerēties, citādi būtu prātā palikušas. Es rakstīju par visu ko — par to, kādas ir manas mācības, cik tomēr intensīvi un daudz bija jāmācās ļoti koncentrētā veidā. Par to, kādi bija mani studiju biedri. Manā grupā vien mēs bijām studenti no 11 valstīm no vairākiem kontinentiem. Viņi tajā laikā kļuva ne tikai par draugiem, bet ģimeni, kur cits citam varējām uzticēties priecīgākos un bēdīgākos brīžos, jo neviena tuvāka cilvēka tur uz vietas jau mums nebija. Bija reti gadījumi, kad man trāpījās satikt kādu latviešu cilvēku tajā pusē. Tas bija stāsts arī par holandiešiem pašiem, jo es nevis dzīvoju kopmītnēs, bet vienas holandiešu sievietes mājā. Pateicoties viņai, es katru nedēļu braucu dziedāt vienas baznīcas korī, kur caur mūziku piedzīvoju satikšanos ar citiem cilvēkiem. Rakstīju arī par saviem vaļaspriekiem, jo, lai arī cik daudz bija jāmācās, kaut kāda enerģijas pieplūde bija vajadzīga jebkurā gadījumā, lai tam visam būtu spēka. Tāpēc bija gan skriešana gar kanālmalām, gan šūšana, gan dziedāšana, gan ēst gatavošana.»
Pirms grāmatas publicēšanas
to visu pārlasīt esot bijis ļoti interesanti. Tā bijusi iespēja atkal gremdēties gan priecīgajos, gan satraucošajos un bēdīgajos mirkļos. Ārzemju studentes dzīvi arhitekte raksturo kā Talsu pakalnus — te augšā, te lejā, bet Indrai Kļaviņai ne brīdi nenāca prātā doma pierakstus reiz izdot grāmatā. Nelielu impulsu idejai devusi Andra Kalnozola grāmata «Kalendārs mani sauc», kas dienu pa dienai fiksē galvenā varoņa domas un gaitas. «Vienkārši tā forma varbūt man lika atsaukt atmiņā, ka man kaut kur plauktā stāv arī toreiz rakstītā dienasgrāmata, un jāpaskatās, kā būtu šodienas acīm to izlasīt. Un tad es lūdzu vēl divām valodnieciski īpašām kundzēm to izlasīt, un viņas mani tiešām iedrošināja grāmatu izdot,» skaidro grāmatas autore. Viena no viņām bija Maija Laukmane, kas grāmatas atklāšanas dienā vēstulē rakstīja: «Jo tālāk lasīju, jo jutu, ka stāstījums mani savā mutulī ierauj tik spēcīgi, ka, darot dienas darbus, reizēm nepacietīgi gaidīju vakaru, lai varētu atkal satikties ar dienasgrāmatas tālāklasīšanu. Zīmuli rokās turēju ne tikai tāpēc, lai atzīmētu dažu pēc lasīšanas ar Indru pārrunājamu vietu, bet arī lai pievilktu atzinības ķeksīšus vietās, kur kāda koši koša frāze, kāds īpašs salīdzinājums, pamanījums vai humors. Tādu vietu Indras grāmatā netrūkst! Ja grāmatai nebūtu tāds nosaukums, kādu devusi pati autore, tad es piedāvātu savu: «Mūžīgi mainīgā Indra.»
Veroties grāmatas lapaspusēs,
var redzēt, kuras autorei bijušas priecīgas dienas, jo tajās apraksts ir garāks, bet citās uzrakstīta vien rindkopa. Taču izlaista nav neviena diena, jo tā bijusi apņemšanās un papildu sevis motivēšana. Un, šodienas acīm skatoties, arī terapija. «Ne tikai, ka viss tiek «norakstīts nost», bet tā terapija arī tādā latviskuma virzienā, jo tik tiešām tajā vietā, kur es mitu, man nebija cita veida, kā latviski izpausties, jo saziņa ar mājām tajā laikā bija daudz, daudz ierobežotāka, nekā tā būtu šodien studentiem, kur ir visādi skype, zoom un kas tik viss ne,» atceras Indra Kļaviņa. «Mums bija ierobežotas un diezgan padārgas telefonsarunas. Sākumā no telefona būdiņām, pēc tam ar tādām speciālām telefona kartēm, kur bija jānokasa kādi 20 cipari, lai varētu vispār piekļūt pie tā savienojuma. Tās bija tiešām kādas divas trīs minūtes ar saviem mīļajiem. Bet tās bija arī tādas pārdomātas minūtes, tā nebija nekāda lieka runāšana. Tas bija ļoti, ļoti par maz, protams. Un tad tā latviskā rakstīšana bija nozīmīga lieta, lai tu aizvien justos Latvijā.»
Grāmatas vāks ir zilā krāsā, ko rotā krāsaini ornamenti. Indra Kļaviņa skaidro, ka aiz tā slēpjas īpašs stāsts: «Lai justos tuvāk savai ģimenei, es šuvu no mazām lupatiņām segas saviem bērniem. Un man tur Roterdamā tapa viena vesela sega vienai meitai, un iesāku pusi no segas otrai meitai. Un šī ir viena no segas fotogrāfijām, kas ir uz šī vāka. Vēlāk mūsu ģimenē ienāca meitām brālītis. Protams, arī viņam ir veltīta sega.» Un izrādās, ka Indra Kļaviņa pati arī komponē dziesmas, kuras dzirdēt bija iespējams atklāšanas pasākumā.
Grāmata «Roterdamas raibās rindiņas» tapusi nevis peļņai, bet labdarībai —
katru no 500 eksemplāriem gan pie pašas autores, gan Talsu novada tūrisma informācijas centrā iespējams iegādāties par sevis izvēlētu ziedojumu. Un kopā ar Talsu novada fondu radusies ideja, ka visi savāktie līdzekļi tiks izmantoti, lai izveidotu vides objektu topošajā Skaņu starā. «Man grūti pateikt, kāds tieši tas izskatīsies. To neviens vēl nezina, es arī ne. Tas būs saprotams, cik daudz būs iegūta naudiņa. Mēs vēl mēģināsim papildus papildināt to,» stāsta idejas autore. «Talsiem ir tapis Talsu pakalnu loka dzīvināšanas plāns, kurā es pati arī lielā mērā iesaistījos, lai tas ar daudzu talsenieku līdzdalību taptu. Talsu ielas ir ieguvušas Talsu Saulītes starus, un Skaņu stars ir viens no tiem. Talsi ir slaveni ar dažādām skaņām, skaņražiem un skaņu paudējiem, kas ir pazīstami plašā pasaulē un arī mums tuvi.»
Plānotais Skaņu stars vīsies no Pilsētas laukuma uz augšu pa līkumoto Lielo ielu un uz priekšu pa Raiņu ielu — kā stars, kas nekad nebeidzas.