Pompeji, faraoni, ikonas un Atis Ieviņš

Zinot mūsu mākslinieka — novadnieka, Ārlavas pagasta Saslaukās dzimušā Ata Ieviņa daiļradi un, protams, zinot arī viņa īpašo vietu Latvijas aktuālajā mākslā pēdējā, apmēram četrdesmit gadu ilgā laika periodā, priecājamies, ka mākslinieks vienmēr ir vēlējies Talsos rādīt savus jaunākos darbus. Viņam tas ir svarīgi.
Šī «No hipijiem līdz faraoniem» kura Talsu muzeja Izstāžu zālē būs skatāma no 5. janvāra līdz 10. februārim, bija domāta kā Ata Ieviņa 75 gadu jubilejas izstāde 2021. gada sākumā. Kovida dēļ tagad tā būs 76. dzimšanas dienas izstāde, jo mākslinieks to sagaidīs jau tūlīt pat — 6. janvārī.
Apskaužami radoši darbīgais, ar tekstilmākslas augstāko izglītību apbruņojies Atis Ieviņš pagājušā gadsimta 70.—80. gados sāk fotografēt un kļūst par foto sietspiedes tehnikas aizsācēju Latvijā. Viņa tuvāko draugu loks ir padomju laika Rīgas hipiju un mākslinieku vide, kurā rosās tādas vizuāli efektīgas personas kā Andris Grīnbergs ar kundzi Intu, Līga Purmale un Miervaldis Polis, Jānis Borgs, Arvīds Priedīte un citas. A. Ieviņa tā laika foto fiksējumi šodien kļuvuši par Latvijas (un ne tikai) muzeju kolekciju dārgumiem. Un, kā jau tas pamanāms Ata pēdējo trīs četru gadu izstādēs, šos savus dārgumus var pielietot jaunu un citādāku darbu aizrautīgai radīšanai.
Pakojot ārā izstādi, kārtojot bildes, pārņem tā kā piedzīvotas personīgas atmiņas, ko, pieļauju, izjutuši visi tie, kas pastaigājušies pa Vezuva izvirduma postīto Pompeju pilsētu. Kaut kas ir, un kaut kas nav, zelts uzmirdz un apsūbē, ir māksla, kura bija kādas citas mākslas turpinājums, bija dzīve un rituāli. Var redzēt ietekmes, piemēram, Ēģiptes mākslas iespaidu uz Pompejas romiešu dekoratīvo glezniecību. Aizejošais un bijušais dod atkal jaunas iespējas tuvināties gadu tūkstošiem: Pikaso izmantoja Pompeju rakstus savā mākslā, un Pompeju arēnā uzstājās «Pink Floid». Tā ir arī Ata Ieviņa izstādē: te viss der — faraoni un viņu ikonas, padomju meiteņu slepenās aktu fotogrāfijas un attēlu apstrādei var izmantot būvmateriālu veikalu preču klāstu un lodlampas liesmu; visam pāri iet laiks un mākslinieka azarts, un vēlēšanās radīt — šķiet, ka šīs izstādes rezultāts ir glezniecība galu galā…