Vai jostas jau atlaistas?

Ļaujiet man runāt

Kad vieni no lielākajiem gada svētkiem pavadīti un otrie jau steigšus klauvē pie duravām, tad kārtīgs latvietis jau zina, ka josta jāatlaiž vaļīgāk un jāgaida, kad atkal sāks smaržot gardie štovētie kāpostiņi, speķa mērcīte un debesgardie pīrādziņi, kuri nepavisam neizskatās pēc nabadziņiem. Tik skaisti, brūni, labi noziesti ar olu — ar tādu smalku iedegumu, kuru par kapeiku vis nedabūsi nevienā smiņķēšanas salonā. Lai gan cepšanas procesā agrāk mamma varbūt apdedzināja pirkstus un sanāca pār lūpu izspļaut kādu skarbāku vārdu, tas viss ātri aizmirsās, kad tā gardā smarža burtiski vilka uz kārību okeānu, jo vienmēr sanāca tik gardi un īpaši. Tad nu bija īstā romantika, kurā apvīta gluži vai visa bērnība, proti — tu un garšīgais speķa pīrāgs. Bet vēlāk, pievakarē, sēdi pie bagātīgi klātā galda un tik lādē vēderā iekšā visu, kas acu priekšā, jo kā tad neēdīsi? Svētki taču! Ēd un ēd, līdz elst vien sanāk. Noelsies, notīri sasvīdušo pieri un drosmīgi dodies cīņas laukā atkal, cenšoties atkal ko uzveikt — vai nu gardo biezpiena plātsmaizīti vai arī kādu rukša cepeša gabalu treknā svētku mērcītē.
Brīdī, kad esi sapratis pārkāptās robežas un gribas otram novēlēt tik stipru veiksmi un mīlestību, kā tā nabaga viena poga paša uzvalciņā, uz kuras turas viss rāmis, ancuku vajag novilkt pavisam… Ko tad nu vairs slēpsi? Vai nu poga izsprāgs pati vai arī to godam atpogāsi pats un atzīsi patiesību, proti, to faktu: kārtējo reizi esi konkrēti noēdies, un tā katru gadu. Varbūt es viens tāds negantnieks, bet, cik zinu, tad tādas svētku nedienas uzglūn gandrīz katrā namā. Tikai dikti atklāti jau neviens nerunā. Tā teikt — neies jau firmu blamēt.
Lai vai kā, ir tradīcijas, kuras jāgodā. Un kura poga tad tagad radības kronim diktēs, cik var ēst un cik ne? Vai tad cilvēks kāds muļķis? Ne taču! Vai nu to šauro apģērba gabalu skaisti aizfīrē uz atkrituma urnu, vai arī, ja iespējams, pogu vajag pāršūt, bet par duraku jau nu plastmasas gabalam ar dažu milimetru rādiusu neviens cilvēks neies. Visādas nedienas pārciestas, vai tad šī kaut kas jauns? Latvietis visu spēj panest, iznest, nonest un apnest. Kas ir, tas ir, tā kā bez liekiem komentāriem par otra spīdīgāku degungalu vai mīkstāku vaigu, jo mīlestība iet vairumā tieši tad, kad ir vairāk, ko mīlēt. Mīlēsim cits citu un drīz nu knaši, knaši dosimies cept jaunus pīrādziņus! Un pielūkosim, ka tie izceptos mīkstāki par lāpstu! Lai sirsnīgs, priecīgs, izdevies Jaunais gads ikvienam!

Uldža, Jurčika brālis Talsu novadā