Guna MillersoneTalsu novada muzejā, akvareļu izstādē «Klusā daba un…» mākslinieks Jānis Lagzdiņš bija aicinājis savus tuvākos laikabiedrus nedaudz svinēt viņa 85. jubilejas izstādi.
Viss notika, ievērojot, protams, drošības noteikumus (viesi bija tērpušies siltās un melnās maskās), bet tomēr otrādi. Vispirms pats Jānis sirsnīgi pateicās tiem, kas palīdzējuši un atbalstījuši viņu, lai šis ilggadējais rituāls — viņa kārtējās jubilejas atzīmēšana ik pa pieciem gadiem ar izstādi — atkal notiktu. Tātad liels paldies muzejam, kultūras nodaļai (cienījamās Dzintras Eglītes personā), Talsu māksliniekiem un fotogrāfiem, faniem (Alfrēds Cipels), «Talsu Vēstīm» (Dainis Kārkluvalks), Talsu mūzikas skolai (visam kolektīvam) un, protams, kundzei, mūzikas pedagoģei Maijai (par labu viņa muzikālo un vispārējo audzināšanu). Varat nojaust, ka Jāņa Lagzdiņa humora izjūta nekad nav zudusi, sākot jau ar pagājušā gadsimta 70.—80. gadiem, kad Talsos sāka veidoties kuplāks gleznotāju veidojums — tā bija īsta mākslinieku — smējēju grupa (Zupiņš, Makstnieks, Lagzdiņš un citi), izņemot meistaru Spriņģi, protams. Bet Spriņģis bija Talsu autoritāte un skolotājs. Arī šajā Jāņa izstādē Jēkaba gars vēl arvien spokojas (1980. gadu sākuma akvareļos)…
Izstādes trīsdesmit darbos ir izdevies ietilpināt Jāņa Lagzdiņa radošās intereses un māksliniecisko daudzveidību vienas glezniecības tehnikas — akvareļa — ietvaros: Talsu ainavas liriskā romantika, klusā daba, abstrakcija, bildes ar konceptuālu ievirzi, interese par dažādiem akvareļtehnikas papildinājumiem. Bet galvenais izstādes spēks tomēr ir krāsā — «… es rakstu pelēkajā…» Tāda pelēkās krāsas sajūta (skaņa) Kurzemes pussalā ir tikai Jānim Lagzdiņam. Šī izstāde ir svētki pelēkajai krāsai.
