«Vēlos būt daļa no Latvijas parahokeja»

Sports

Decembra sākumā Čehijas parahokeja galvaspilsētā Ostravā tika aizvadīta trīs dienu starptautiskā treniņnometne, kurā piedalījās arī apņēmīgā dižstendniece Annija Kļaviņa. Zināmu laika posmu viņa biju pagājusi nost no sporta, mēģinot sevi realizēt citās jomās. Lai gan prieku un mieru Annijai sniedz dažādas nodarbes, viņa atzīst, ka bez kustības, piepūles un azarta savu dzīvi nespēj iedomāties.
Pirmo reizi par parahokeju Annija izdzirdēja vairāk nekā pirms diviem gadiem — 2019. gada septembrī, kad Latvijā notika pirmā starptautiskā treniņnometne. «Mani uzrunāja Mareks Matisons — cilvēks, kurš parahokeju atveda uz Latviju. Lai gan pirmā reize parahokeja slidās bija interesanta un iedvesmojoša, treniņus neturpināju. Vēlējos sevi realizēt citās dzīves sfērās, un man bija vajadzīga atelpa un pārtraukums pēc parabobslejā piedzīvotā. Arī šogad saņēmu zvanu no Mareka — viņš piedāvāja kļūt par daļu no parahokeja starptautiskās nometnes Ostrovā, un es piekritu! Esmu cilvēks, kas saprāta robežās vēlas piedalīties, izmēģināt ko jaunu un gūt jaunu pieredzi. Nezinu, kā dzīve iegrozīsies, bet es noteikti vēlos būt daļa Latvijas parahokeja pat tad, ja nevarēšu būt izcilākais spēlētājs laukumā. Pateicoties Marekam un viņa iedrošinājumam, man vairs nav šaubu, ka parahokejs ir tieši tas, kas man šobrīd vajadzīgs. Visi, kuri mani pazīst, zina, ka es labprāt dzīvotu tuvāk ekvatoram, izvairoties no rudens, ziemas un pavasara. Esmu ļoti salīga un labprātāk izvēlētos gulēt saulītē, nekā salt uz hokeja laukuma, tomēr šajā sporta veidā ir kaut kas tāds, kas man liek aizmirst par aukstumu, ledu un desmit kārtām apģērba. Mēs, cilvēki, neaugam komfortā, bet gan ārpus tā! Ceru, ka parahokejs man būs kārtējā iespēja augt kā cilvēkam!» cerību pauž Annija.
Slodze ne tikai fiziski, bet arī mentāli
Tā kā šobrīd ceļošana un pārvietošanās ir sarežģītāka nekā agrāk un pirms ieplānotā brauciena «Covid-19» saslimstības rādītāji Čehijā bija ļoti augsti, biļetes viņa saņēma vien dažas dienas pirms izlidošanas. «Uz vietas dzīvojām burbulī, tādēļ es personīgi redzēju vien ceļu no viesnīcas uz hokeja halli un atpakaļ. Tomēr jāsaprot, ka šie, kā gan dažkārt cilvēkiem šķiet, nav izklaides braucieni. Tas ir pamatīgs darbs, sevis ieguldīšana notiekošajā. Man pat nebija laika domāt par apskates objektiem, jo mans vienīgais mērķis bija braukt, lai iemācītos ko jaunu. Mana diena sākās jau pirms 8.00 — pēc brokastīm viesnīcā devos uz transportu, kas mani nogādāja ledus hallē, bet viesnīcā atgriezos vien ap 21.00. Treniņi notika divas reizes dienā, trīs dienas pēc kārtas, kas man, nepieredzējušam jaunpienācējam, bija liela slodze ne tikai fiziski, bet arī mentāli. Pa vidu treniņiem bija lekcijas, mācījāmies par parahokeja noteikumiem, skatījāmies un analizējām Paralimpisko spēļu momentus parahokejā, iepazināmies ar parahokeja specifiku klasifikācijā, kā arī savstarpēji iepazināmies ar Čehijas, Ungārijas un Apvienotās Karalistes pārstāvjiem. Runājot par to, kas notika uz ledus, mēs ar Dinu uz slidām kāpām vien otro reizi dzīvē. Turklāt šajā sporta veidā vajadzētu būt individuāli pielāgotam ekipējumam — parahokeja kamanām, kas manā gadījumā bija krietni par lielu manai smalkajai ķermeņa uzbūvei, līdz ar to man bija grūti noturēt balansu, manevrēt, kā arī piecelties, jo mans ķermenis nebija nostiprināts pietiekami cieši. Kaut gan mēs beigās atradām ātro risinājumu šai problēmai un mans sniegums krietni uzlabojās, ceru, ka parahokejs Latvijā augs, spēlētājiem būs iespēja tikt pie individuāli pielāgota ekipējuma un kādu dienu arī man būs speciāli pielāgotas parahokeja kamanas. Tam visam ir vajadzīgs finansējums, bet Mareks ir mūsu priekšgalā, tādēļ ne brīdi neapšaubu — agrāk vai vēlāk kamanas būs!»
Mērķis — izveidot Latvijas parahokeja komandu
Par vienu no pārsteidzošākajiem momentiem Annija sauc pasaules parahokeja čempionāta spēli, kurā sacentās Čehijas — Krievijas valstsvienības izlases. Viņa atzīst, ka redzēt šo sporta veidu dzīvē, reālā darbībā, kā arī vērot līdzjutējus, kuri, atbalsta savus sportistus, bija ļoti saviļņojoši. «Spēle ir spraiga, spēlētāji cīnās un rāda savu meistarību, televīzija pārraida parahokeja tiešraides, un cilvēki tās skatās — viņi mīl šo sportu! Tajā pašā laikā, kad savos sociālajos tīklos ievietoju parahokeja spēles video ar jautājumu, vai cilvēki kādreiz ir redzējuši parahokeja spēli, teju 90 procenti aptaujāto atzina, ka par to neko nezina! Tas vēl jo vairāk mudina runāt par šo sporta veidu un popularizēt to Latvijā, kuru nereti sauc par hokeja lielvalsti.
Mājās atgriezos ļoti iedvesmota — atmosfēra, kurā dzīvoju nometnē pavadītās dienas, man ļāva iepazīt sevi no citiem aspektiem un uzstādīt jaunus mērķus. Salīdzinoši ilgu laiku es biju pagājusi malā no sporta, mēģinot sevi realizēt kāzu rotu radīšanā, kas man tiešām sagādā milzīgu prieku un mieru, bet manai dzīvei vajag arī kustību, piepūli un azartu. Šis sporta veids man to dod. Lai gan pats sākums vienmēr ir vissarežģītākais un grūtākais, tieši tas parāda, cik daudz esi gatavs ieguldīties un dot no sevis. Zinu, ka manī ir liels gribasspēks un kādu dienu es spēšu konkurēt ar citiem, bet šobrīd parahokejam Latvijā ir vajadzīgs atbalsts, jo ledus laiki, ekipējums un loģistika nav lētas lietas. Ceru, ka ar laiku man būs iespēja būt uz ledus kaut vai tepat Talsu ledus hallē, lai mācītos slidot, rīkoties ar nūjām un krist, lai atkal celtos un turpinātu iesākto. Mūsu mērķis ir izveidot Latvijas parahokeja komandu, tādēļ vēl svarīgāk ir piesaistīt jaunus cilvēkus, kuri vēlētos iesaistīties, palīdzēt, atbalstīt. Taču šobrīd man ir vajadzīgas desmitiem stundas uz ledus, lai iemācītos pamatlietas,» atzīst Annija.
Milzīga pievienotā vērtība
Viņa uzsver, ka paralimpiskie sporta veidi ir ne tikai iedvesmojoši apkārtējiem, bet arī glābiņš tiem, kuri pārdzīvojuši vai ikdienā cīnās ar lielām veselības problēmām. «Šiem sportiem ir milzīga pievienotā vērtība, kas nereti tiek noniecināta, izsakot viedokļus, ka paralimpiskais sports nav salīdzināms ar parasto olimpiešu sniegumu. Atslēga ir tajā, ka, lai arī kāda būtu situācija, lai arī kādas mentālās un fiziskās problēmas cilvēks piedzīvo, viņš nenolaiž rokas! Kad biju parabobslejā, daži no bobslejistiem bija atzinuši, ka apzinās, cik trausla līnija ir starp viņiem un mums, parasportistiem, jo tikai viens neveiksmīgs kritiens var iesēdināt viņus mūsu vietā. Tas ir ļoti liels cieņas un atzinības apliecinājums, tādēļ ceru, ka ar laiku arī mūsu sabiedrība uz parasportu skatīsies ar vēl lielāku cieņu un apbrīnu.»