Inga HartikaMeklējot datus un faktus par Mērsraga skulptūru, ko vietējie iesaukuši par «Oskaru», bija dzirdēts, ka mērsradznieki, iespējams, nozaguši skulptūru Ventspilī, kur arī tāda esot bijusi. Dzirdēju arī versiju, ka «Oskaru» radījis tēlnieks Aivars Gulbis, kurš dzimis 1933. gadā. Lai pārliecinātos par to, lūdzu komentēt skulptūras rašanos Latvijas Mākslinieku savienības pārstāvjiem.
Latvijas Mākslinieku savienības priekšsēdētājs Igors Dobičins rakstīja man tā: «Tēlnieks Aivars Gulbis tas noteikti nav. Šobrīd pirmā versija ir, ka pēc stilistikas tas varētu būt kāds no vecākās paaudzes māksliniekiem (V. Rapiķis, jūrmalnieks Leonīds Kristovskis u. c.).» Telefonsarunā un arī rakstiski Latvijas Mākslinieku savienības priekšsēdētājs apsolīja apjautāt viņiem pieejamos tēlniekus, kas tajā laikā strādāja kombinātā «Māksla», izsakot versiju, ka skulptūra tapusi jau pirms pirmās «Oskara» fotogrāfijas publikācijas (1961. gadā, A. Viguļa foto), kā arī pieļaujot versiju, ka tā tapusi ap piecdesmito gadu sākuma — vidus.
Lai noskaidrotu, vai skulptūru zvejnieku kolhozs «1. Maijs» pasūtījis/iegādājies, devos uz Latvijas Nacionālā arhīva Ventspils zonālā valsts arhīva filiāli, kur pārbaudīju trīs stundu garumā pilnīgi visus 1950.—1961. gada dokumentus, dažādus protokolus ieskaitot. Nekā!
LMS priekšsēdētājs izteica vēl vienu minējumu: «Skulptūras proporcijas ir nesamērīgas, kas nozīmē, iespējams, to izgatavojuši tēlnieki — studenti kāda jau zināma mākslinieka vadībā.»
Precīzāki dati par «Oskara» dzimšanas gadu, tā veidotājiem un izmaksām tika meklēti vēl Nacionālajā arhīvā, kombināta «Māksla» dokumentos par piecdesmitajiem gadiem. Es nepadevos — turpināju rakt. Vēl bija versija: tā kā šādas un arī atšķirīgas zvejnieku skulptūras bija arī citās pilsētās, ar zvejniecību saistītos ciemos Latvijā, tādas tapušas pēc Viļa Lāča romāna «Zvejnieka dēls» ekranizācijas. Pirmā filma, kā zināms, uzņemta 1939. gadā, otrā — zvejniecības uzplaukuma laikā — 1957. gadā. Galvenais šī romāna varonis bija jauns zvejnieks vārdā Oskars Kļava.
Aprēķināju arīdzan Oskara atrašanās vietu secību.
Kamēr neesam pierādījuši, ka skulptūra atradās arī pie vecās z/k kantora ēkas «Jaunbaložos», sanāk, ka «Oskars» bijis secīgi šādās vietās: pie zvejnieku kolhoza «1. Maijs» kantora ēkas (no piecdesmito gadu beigām līdz astoņdesmito sākumam); pie tīklu ceha (astoņdesmitie); Aizsilnieku izgāztuvē (līdz 1991. gadam); Bambuļlīkumā (no 1991. gada); Lapmežciemā; Bambuļlīkumā; Rīgā vai Daugavpilī; Bambuļlīkumā; Engures—Ķesterciema krustojuma tuvumā esošajā mežā (2005. gads); Engurē pie Aldoņa (līdz 2011. gadam); pie Mērsraga tautas nama (no 2011. gada līdz 2020. gada vasarai); pie Mērsraga informācijas centra, kur «Oskars» «sargā» zvejnieka Žaņa Gulbja zvejas laivu (no 2020. gada 17. novembra).
Ar šo tad arī stāsts (oriģinālā tas ir plašāks, tajā iekļautas mērsradznieku atmiņas, fotogrāfijas, un tas lasāms Mērsraga tūrisma informācijas centrā) par zvejnieka skulptūru būtu noslēdzies, ja ne kāds zvans, ko saņēmu šogad rudenī. Zvanītāja, kas mani bija uzmeklējusi, bija tēlniece, māksliniece Māra Mickeviča, kuras mamma, kā izrādās, bijusi Mērsraga zvejnieka skulptūras autore. Skulptūras autores vārds — Valērija Mickeviča (1921.—2008.), bet skulptūras nosaukums — «Zvejnieks». Izrādījās, ka mūsu «Oskars» bijis jaunās tēlnieces diplomdarbs, absolvējot Latvijas Mākslas akadēmiju 1950. gadā.
Aicināju uz sarunu skulptūras «Zvejnieks» autores Valērijas Mickevičas meitu Māru Mickeviču, lai uzzinātu par Mērsraga «Oskaru» un tā radītāju vairāk.
— Par mammas skulptūru «Zvejnieks» zināju jau no bērnības — redzēju gan fotogrāfijās, gan arī braucot gar jūru cauri Mērsragam. Padomju laikā šādi braucieni notika reti, jo bija nepieciešama caurlaide, kuru sagādāja mans tēvs — tēlnieks Juris Bajārs (1924.—2000. gads — aut.), organizējot mākslinieku grupu braucienus radošu ideju veicināšanai.
Skulptūra «Zvejnieks» ir mammas diplomdarbs, beidzot Mākslas akadēmiju 1950. gadā. Kāpēc šāda tēmas izvēle — nezinu. Pieņemu, ka viņai patika jūra un stiprie zvejnieki ar skaudro dzīvesveidu. Man vēl ir saglabājušās fotogrāfijas, kurās redzami zvejnieki ar tā laika atribūtiku. Šie attēli ir bijuši kā iedvesmas avots diplomdarba radīšanai. Izvēlētais modelis zvejnieka tēlam bija mammai zināms cilvēks — viņa ir veidojusi arī šī zvejnieka portretu (arī tas ir saglabājies fotogrāfijās).
— Jā, es atradu arī 1950. gada 10. jūnija izdevumu «Padomju Jaunatne», kurā tiešām redzama toreizējā Mākslas akadēmijas skulptoru katedras diplomande Valerija Mickeviča ar skulptūru «Zvejnieks». Varbūt skulptūra, ko mērsradznieki iesaukuši par «Oskaru», bijusi vēl kādās publikācijās kopā ar savu radītāju?
— Par mammu ir bijušas daudzas publikācijas saistībā ar citiem tēlniecības darbiem, par diplomdarbu «Zvejnieks» vēl bijis raksts 1972. gada izdotajā bukletā, sakarā ar izstādi Rīgā, Mākslinieku namā. Bet fotogrāfiju, kura ielikta 1950. gada «Padomju Jaunatnē» esmu arī pati redzējusi.
— Pamanījāt, ka sākumā zvejnieka skulptūrai enkurs arī fotogrāfijās ir pār plecu, bet tajās fotogrāfijās, kur zvejnieka skulptūra apskatāma izstādē Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, enkurs ir jau citā pozīcijā rokās? Kā mammai to izdevās panākt?
— Interesanti, nebiju ievērojusi gan — Mērsragā skulptūrai enkurs atrodas uz pleca, bet 1950. gada Nacionālā Mākslas muzeja izstādē eksponētajam «Zvejniekam» enkurs atradās rokās. Pieņemu, ka mammai kāds no to gadu Mākslas akadēmijas pedagogiem, tēlniekiem (Kārlis Zemdega, Teodors Zaļkalns, Emīls Melderis — viņu vadībā tapusi skulptūra) ir ieteikuši kompozicionāli ielikt enkuru tēla rokās (šis variants ir saglabājies).
— Vai zināt, kā «Oskars» nonāca Mērsraga zvejnieku kolhoza īpašumā?
— Skulptūra «Zvejnieks» kolhoza īpašumā nonāca, noslēdzot līgumu, par cik lielu summu — nezinu. Jaunie mākslinieki tajos gados paši centās sameklēt ieinteresētus kolhozu priekšsēdētājus un piedāvāja savus radošos darbus. Māksliniekiem pašiem bija jārūpējas par savu iztiku — tas nebija viegli.
— Kā jums pašai notika iepazīšanās ar zvejnieka skulptūru jau pastāstījāt, mājās to redzējāt fotogrāfijās bērnībā. Bet vēlāk?
— Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, šad un tad esam braukuši gar jūru cauri Mērsragam, baudījuši skaistās dabas ainavas, interesantās bākas, bet «Zvejnieku» vairs neredzējām — mamma nolēma, ka skulptūra ir likvidēta, un to nemeklēja… Pagāja laiks, es ar vīru un meitu atkal braucām cauri Mērsragam un nejauši pie kultūras nama ieraudzījām novietotu, nopietni laika zoba skartu, bet saglabātu mammas darbu, bijām patīkami pārsteigti. Žēl, ka autores vairs nebija. Nevarēju iedomāties, ka Mērsragā nav saglabājusies neviena liecība par skulptūras autori.
Bet šogad internetā es ieraudzīju vienu sava drauga attēlu, kurš bija nofotografējies pie skulptūras «Zvejnieks», tā izskatījās atjaunota un novietota Mērsraga centrā. Nolēmām ar vīru aizbraukt un to aplūkot. Darbs labi restaurēts, biju priecīga, ka ir saglabāts un novērtēts mammas darbs un kādam tas rūp. Izlasot pievienoto informāciju, neatradu pieminam autora vārdu, tad sapratu, ka informācija laika gaitā ir pazudusi. Tā nolēmu piezvanīt un izstāstīt, ka autore ir tēlniece Valerija Mickeviča.
— Skulptūru atjaunoja Edgars Ošs. Arī restauratoru meklēju es pati, un tas nebija viegli izdarāms. Vai zinājāt, ka pēc jūsu mammas radītās zvejnieka skulptūras parauga Ventspils kolhozs «Sarkanā bāka» no kultūras fonda līdzekļiem pasūtījis zvejnieka skulptūras izgatavošanu? Tikai viņiem šo skulptūru izgatavoja Rīgas kombināts «Māksla» no mākslīgā akmens šūnakmeņa imitācijā (Tas minēts arī 1951. gada 18. februāra laikrakstā «Brīvā Venta»). Tas arī radījis baumas par to, ka mērsradznieki ventspilniekiem zvejnieka skulptūru nočiepuši…
— To, ka pēc mammas «Zvejnieka» parauga Ventspils kolhozā «Sarkanā bāka» bijusi līdzīga skulptūra, nezināju gan.
— Divus gadus pēc «Zvejnieka» skulptūras dzimšanas, piedzimāt arī jūs. Redzu, ka arī esat Mākslinieku savienības tēlniece. Tapuši arī darbi ar nosaukumu «Pašizolācijā», kas mūsdienās ir visai aktuāla tēma. Pastāstiet par tiem!
— Tā kā esmu dzimusi tēlnieku ģimenē, visapkārt man bija māli, skulptūras, radošs gars un māksla. Kad biju jau saprātīgā vecumā, mani ņēma līdzi gan uz izstādēm, gan dažādām mākslinieku radošajām ekskursijām, gan arī ciemos pie māksliniekiem — kolēģiem. Brīvajā laikā zīmēju, veidoju — pirmos tēlniecības pamatus apguvu no mammas. Tā pamazām ceļš aizvijās uz Mākslas akadēmiju, kur esmu beigusi dizaina nodaļu. Savā radošajā darbībā esmu pievērsusies mazo formu tēlniecībai, galvenokārt, medaļu mākslai — atspoguļoju dažādas tēmas: ģimene, daba, bākas, portreti. Ļoti patīk veidot tēlainas kompozīcijas no akmentiņiem, kuri sameklēti jūras krastā.
— Esat saņēmusi arī Gada balvu 2015. gadā Rīgā kā zīmēšanas un gleznošanas pulciņa interešu izglītības skolotāja. Ir acīmredzami, jūsu vecāki ir tie, kas jūs iedvesmoja kļūt par to, kas esat. Pastāstiet, kas esat šobrīd un kas ir jūsu aicinājums!
— No 2000. gada strādāju Rīgas Skolēnu pilī par zīmēšanas — gleznošanas pedagogu. Darboties ar bērniem, kuriem ir tuvs mākslas lauciņš, ir interesanti, viņi ir radoši, jauki un pilni jaunu ideju, piedalāmies daudzās bērnu vizuālās mākslas izstādēs. Jā, par radošo darbību 2015. gadā saņēmu Gada balvu interešu izglītībā — patīkami, ka novērtē.
Paralēli darbam Skolēnu pilī, strādāju arī radoši, piedalos medaļu mākslas izstādēs, projektos, kur savos darbos atspoguļoju arī šo sarežģīto laiku.
— Ko novēlat mērsradzniekiem?
— Gribu pateikt visiem lielu paldies, ka pēc tik sarežģītiem vēsturiskiem notikumiem ar cieņu ir saglabāta un restaurēta manas mammas — tēlnieces Valerijas Mickevičas (1921.18.09.—2008.8.12.) veidotā skulptūra «Zvejnieks». Uztveru to kā cieņas apliecinājumu viņas 100. dzimšanas dienā. Visiem Mērsraga iedzīvotājiem novēlu optimismu, veselību, lai piepildās visas ieceres un sapņi!
