«Es nebiju gaidījusi, ka šeit ir tik gari un taisni ceļi!»

Personības

Divdesmitgadīgā jauniete Jūlija Vāgnere 1. septembrī ieradās Talsos, lai strādātu par brīvprātīgo. Pēc vairāk nekā trīs mēnešus ilgas dzīves Latvijā meitene nu dodas atpakaļ uz savu dzimto zemi Austriju. Īsi pirms aizbraukšanas prom satikāmies, lai pārrunātu viņas spilgtākos iespaidus par Talsiem, latviešiem un daudz ko citu.

— No kurienes tu esi?
— Es nāku no mazas pilsētiņas Austrijas federālajā zemē valsts austrumu daļā. Netālu no manas dzīvesvietas atrodas slavenais Vahavas reģions, kurš ir zināms ar vīnu, augļiem, aprikozēm. Es nāku no mazas pilsētiņas, kur ir kalni, bet ne tik augsti kā Alpi. Tas, piemēram, ir stereotips, ka austrieši to vien dara, kā dodas pārgājienos kalnos. Lai gan neliela daļa patiesības tur ir, daudzi austrieši patiesi izbauda pārgājienus kalnos vai slēpošanu. Man ļoti patīk slēpot — ziemas laikā parasti dodos uz Austrijas Rietumiem, uz Alpu kalniem. Tur ir ļoti skaisti.
— Cik valodās tu runā?
— Es šobrīd runāju divās valodās — angliski un vāciski. Dzīvojot Latvijā, šo to iemācījos pateikt arī latviski, bet tikai dažus vārdus. Zinu, kā pateikt pamatfrāzes: «kā tev iet?», «man iet labi», «mani sauc» un laikam arī mācēju pateikt, cik man gadu.
— Vai latviešu valoda, tavuprāt, ir grūta valoda?
— Jā, tā ir ļoti grūta valoda! Iepriekš domāju, ka vācu valoda ir sarežģīta, — patiesībā domāju tā jo-projām, bet latviešu valoda ir krietni grūtāka. Gramatika ir ļoti sarežģīta. No sākuma mācījāmies tikai izrunāt vārdus, neko nerakstījām. Es biju ļoti apjukusi. Man gan ļoti patīk vārds «lūdzu», nemāku izskaidrot, kāpēc.
— Ar ko tu iepriekš nodarbojies?
— Austrijā ir tāds skolu tips, kur tu būtībā mācies vidusskolā un arī studē vienlaicīgi piecu gadu garumā. Es izmācījos par bērnudārza audzinātāju, tāpēc vēlējos darboties ar bērniem, kad šeit atbraucu. Tomēr tas nebija viegli, jo daudzi bērni nerunāja angliski, tāpēc man nācās komunicēt ar viņiem, izmantojot dažādus žestus un zīmes.
— Kā izlēmi braukt uz Latviju?
— Tā bija spontāna ideja. Gadu iepriekš sapratu, ka vēlos pieredzēt ko jaunu un vēl nezināmu. Manuprāt, galvenais iemesls, kāpēc vēlējos doties uz ārzemēm un ceļot, bija «Covid». Visu savu dzīvi esmu dzīvojusi Austrijā. Pirms pieciem gadiem pabiju Itālijā, bet tas arī viss. «Lokdauna» laikā viss bija slēgts, bija jāpaliek savā reģionā, savās mājās. Es ļoti gribēju apskatīt pasauli, tā nu izlēmu kļūt par brīvprātīgo. Par šo iespēju uzzināju no sava brālēna, kurš pirms aptuveni diviem gadiem arī bija brīvprātīgais. Iepriekš man nebija ne jausmas, ka tas ir iespējams. Vienmēr esmu gribējusi doties uz ziemeļiem — nebija pat tik svarīgi, uz kuru valsti doties, galvenais, lai tie būtu ziemeļi. Es vēlējos redzēt sniegu, iepazīt jaunu kultūru. Šobrīd Latvijā ir tik daudz sniega, tas ir apbrīnojami!
— Vai, ierodoties Latvijā, piedzīvoji kultūršoku?
— Jā, tas notika, kad izbraucu no Rīgas. Es nebiju gaidījusi, ka šeit ir tik gari un taisni ceļi! Tā bija pirmā lieta, ko pamanīju, kad ierados. Es ielidoju Rīgas lidostā, kur mani sagaidīja organizatore, un kopā devāmies uz Talsiem. Mēs braucām, braucām, braucām un braucām — no Rīgas līdz Talsiem jābrauc divas stundas, tas ir pietiekami ilgs laiks. Visu to laiku mēs braucām pa taisnu ceļu. Tas mani pārsteidza — Austrijā ceļi ir līkumaini kalnu un pakalnu dēļ. Tur ceļi nav tik taisni. Es to negaidīju, un tas mani šokēja. Arī ceļu kvalitāte mani pārsteidza un meži — Austrijā tik daudz mežu ir kalnu reģionos, ne līdzenumos.
— Kāds bija tavs pirmais iespaids par latviešiem?
— Grūti pateikt. Ja domā cilvēkus uz ielas, man bija iespaids, ka visi ir ļoti rezervēti, ne pārāk draudzīgi, nelien citu darīšanās. Kad satiku mūsu koordinatori Diānu no Dundagas, likās, ka viņa ir ļoti draudzīga un mīļa. Tas bija pretējs iespaids, jutos ļoti gaidīta. Vēl man ir iespaids, ka latvieši vienmēr grib kaut ko uzdāvināt citiem cilvēkiem. Austrijā tas nav tik pierasts, ka, piemēram, pasniedz otram puķes. Biju par to pārsteigta.
— Kādi bija tavi galvenie uzdevumi kā brīvprātīgajai?
— Sākumā, kad biju šeit viena, trīs dienas nedēļā man vajadzēja darboties Dundagas bērnu dienas centrā. Pirmā atbraucu es, tad Leopolds ieradās pusotru nedēļu vēlāk un Pols nepilnas trīs nedēļas vēlāk. Kad atbrauca pārējie brīvprātīgie, tad darbojāmies tur divas dienas nedēļā. Ir gan pozitīvi, gan negatīvi aspekti tam, ka esam vairāki. Man ļoti patika darboties arī vienai, jo tas bija mans sākotnējais mērķis, kad ierados Latvijā, — būt patstāvīgākai, iemācīties ko jaunu. Bet, kad atbrauca puiši, bija jauki, ka varējām sadalīt aktivitātes savā starpā un palīdzēt cits citam. Tā bija ļoti jauka pieredze. Vēl Talsos pasniedzu vācu un angļu valodas nodarbības, tomēr vietējie lielu interesi par tām neizrādīja. Nodarbības sākās pirmajā oktobra pirmdienā, bet aptuveni trīs nedēļas neviens uz tām neieradās. Nedēļu pirms mājsēdes uz nodarbību ieradās 15 cilvēki — bijām ļoti priecīgi, ka varam pa īstam sākt mācīt svešvalodas. Mājsēdes laikā, kad nodarbības notika attālināti, tām neviens nepieslēdzās. Pēc tam ieradās viens cilvēks, tad divi. Pagājušajā nodarbībā atkal neviena nebija. Tas bija ļoti bēdīgi. No sākuma man likās, ka vietējiem nav informācijas par šādu iespēju. Izveidojām plakātu, kuru publicēja Facebook, tur bija visa informācija par angļu, vācu un franču valodas nodarbībām. Tik un tā vairākas nedēļas neviens neieradās. Tad es ierosināju šos plakātus piespraust pie informācijas stendiem Talsos, lai arī cilvēki, kuri neizmanto Facebook, varētu par to uzzināt. Bet mums teica, ka pietiek arī ar to, ka plakāts ir ielikts Facebook. Es nezinu, vai tas ir galvenais iemesls, kāpēc tik maz cilvēku apmeklēja nodarbības. Varbūt tās vienkārši nevienu neinteresēja vai cilvēkiem nepatika.
— Vai tevi pārsteidza mājsēde oktobra beigās?
— Nē, patiesību sakot, es ar to biju rēķinājusies. Situācija ir līdzīga lielākajā daļā valstu, arī Austrijā. Es nebiju dusmīga, man vienkārši tās ir apnikušas. Tās neko daudz nemaina, tas ir īslaicīgs risinājums. Austrijā esošie ierobežojumi ir daudz stingrāki. Šobrīd nav viegli.
— Ko domā par Eiropas brīvprātīgo projektu?
— Manuprāt, tā ir lieliska iespēja. Iepriekš par to nebiju neko dzirdējusi līdz brīdim, kad mans brālēns tajā piedalījās. Par šo esmu runājusi ar daudziem brīvprātīgajiem. Lai arī mēs neesam savā starpā pazīstami, viņi patiesībā ir sveši cilvēki, bet saprotamies ļoti labi. Šobrīd gan liela daļa pamet projektu, janvārī ieradīsies citi. Tomēr mēs visi atrodamies tajā pašā situācijā, visi saprotam, kā pārējie jūtas. Ir jauki dalīties savā pieredzē — gan labajā, gan sliktajā.
— Vai tev sanāca apceļot Latviju?
— Jā, man bija iespēja to darīt. Kaut arī nebiju Latvijā tik ilgi, man izdevās daudz ko redzēt. Esmu ļoti pateicīga par šo iespēju. Apciemoju Ventspili, Valmieru, Cēsis, Siguldu, Kolku. Tas laikam arī viss. Man ļoti patika Kolkas rags, bet tur ir grūti nokļūt, izmantojot publisko transportu. Mēs gribējām kopā ar citiem brīvprātīgajiem doties uz turieni ekskursijā. Viņi vēlējās redzēt Kolkas ragu, un es piekritu, teicu, ka esmu tur bijusi un tā ir ļoti skaista vieta. Kad skatījāmies autobusu sarakstus, sapratām, ka tad, kad ieradīsimies Kolkā, mums būs piecas minūtes laika un tad atiet pēdējais autobuss atpakaļ uz Talsiem.
— Vai iepazinies ar daudziem citiem brīvprātīgajiem?
— Jā, iepazinu daudz jaunu cilvēku, piemēram, Rīgā iepazinos ar vienu brīvprātīgo no Austrijas. Ir ļoti jauki parunāt ar kādu cilvēku mūsu austriešu dialektā. Mēs ļoti labi saprotamies, var teikt, ka esam draudzenes. Daudz laika pavadījām kopā, un viņa pazīst tik daudz cilvēku! Katru reizi, kad devos viņu satikt, viņa mani iepazīstināja ar vēl citiem cilvēkiem — gan vietējiem, gan brīvprātīgajiem. Kādā nedēļas nogalē devāmies ekskursijā uz Valmieru, Cēsīm un Siguldu, un tur mēs iepazināmies ar palielu ārzemnieku grupiņu, aptuveni 15 cilvēkiem, kuri gaidīja vilcienu. Tas bija lieliski!
— Vai tu plāno kādreiz atgriezties Latvijā?
— Es ļoti to vēlētos. Latvija ir ļoti skaista zeme. Manuprāt, Talsi ir ļoti skaista pilsētiņa. Es negaidīju, ka tā būs tik tīra un skaisti izdekorēta. Mani sajūsmināja vakaros iedegtās gaismu virtenes Talsos. Latvija vienmēr man būs īpaša. Noteikti plānoju šeit atgriezties kopā ar saviem draugiem, ģimeni un viņiem parādīt Latviju.
— Kā tev visvairāk pietrūks?
— Laikam iepazītie cilvēki. Nekad iepriekš nebiju komunicējusi ar cilvēkiem no tik dažādām valstīm, kultūrām. Bija ļoti interesanti iepazīties, runāt par mūsu kultūru atšķirībām un līdzībām.
— Ko darīsi, kad atgriezīsies Austrijā?
— Sākšu strādāt bērnudārzā, jau esmu pieteikusies vairākām darbavietām, no vienas arī saņēmu uzaicinājumu uz interviju. Fakts, ka esmu piedalījusies brīvprātīgo projektā, noteikti ir bonusa punkts nākotnei, vienalga, kādu nozari izvēlies. Tas parāda, ka esi sociāli aktīvs. Man ļoti patika redzēt Latvijas izglītības sistēmu, kā šeit izturas pret bērniem, kā viņus māca, kā ar viņiem spēlējas un pavada laiku. Austrijā ir citādāk, stingrāk. Piemēram, bērnam ir jājautā atļauja audzinātājai, vai viņš drīkst iziet ārpusē spēlēties ar citiem bērniem. Austrijas bērnudārzos durvis vienmēr ir aizslēgtas drošības dēļ. Latvijā tā nebija, tas man bija pārsteigums.
— Kādu padomu tu dotu visiem, kuriem ir interese par brīvprātīgo darbu?
— Tas noteikti ir tā vērts, izmēģiniet! Iegūtā pieredze ir tā vērta. Protams, ir bailīgi doties vienam pašam uz kādu svešu valsti, nezinot, kas notiks. Tomēr tas ir tā vērts. Lielākā daļa cilvēku, ko šeit satiku, ir ļoti jauki, izpalīdzīgi, ar kuriem var runāt par gandrīz visu. Var iegrimt nopietnā sarunā ar kādu svešinieku, kuru tikai nesen satiki. Ir ļoti jauki runāt, dalīties pieredzē, būt atvērtam un drosmīgam.

 

Kas ir Eiropas brīvprātīgais darbs?

Angliski zināms arī kā European Voluntary Service (EVS), Eiropas Brīvprātīgais darbs piedāvā jauniešiem no 17 līdz 30 gadu vecumam strādāt divus līdz 12 mēnešus kādā no programmas «Eiropas Solidaritātes korpuss» uzņēmējorganizācijā.
Ar savu brīvprātīgo darbu jaunieši palīdz īstenot konkrētās organizācijas mērķus, piedalās vietējo iedzīvotāju sociālajā dzīvē un veicina kultūru apmaiņu. Izvēles iespējas ir plašas, sākot ar projektiem vides, mākslas, kultūras jomā, kā arī interesējoties par tādām specifiskām tēmām kā jaunatnes politika, veselības aprūpe, brīvā laika aktivitātes u. c. Pēc brīvprātīgā darba beigām jaunietis saņem sertifikātu «Youthpass», kas apliecina dalību Eiropas Brīvprātīgajā darbā, un apraksta tur gūto pieredzi. Šo dokumentu noteikti var izmantot kā lielisku papildinājumu savam CV!
Iespēja piedalīties Eiropas Brīvprātīgajā darbā jauniešiem sniedz zināšanas, darba pieredzi, paplašina redzesloku, uzlabo svešvalodu prasmes un paplašina iegūto draugu loku. Šī pieredze, nokļūstot svešā valstī un tur dzīvojot ilgāku laiku, noteikti liek izkāpt no sev tik ierastās vides.
Dalība Eiropas Brīvprātīgajā darbā ir bez maksas. Tiek apmaksāti ceļa izdevumi, lai nokļūtu projekta valstī un atgrieztos mājās. Apmaksā arī uzturēšanās izmaksas — dzīvesvietas, vietējā transporta, pārtikas izdevumus, kā arī veselības apdrošināšanu. Brīvprātīgajam tiek nodrošināta kabatas nauda ikdienas tēriņiem. Piedāvā iespēju arī piedalīties valodu kursos.
Lai piedalītos, sākumā jāsameklē sev interesējošs un aktuāls projekts, kur pašlaik tiek meklēti brīvprātīgie, un jāpiesakās. Svarīgi, lai šie projekti būtu no brīvprātīgo projektu datubāzes (meklē šeit: https://europa.eu/youth/go-abroad/volunteering/opportunities_lv). Ja neviens no piedāvātajiem projektiem neuzrunā, iespējams meklēt kādu nosūtītājorganizāciju Latvijā, kura palīdzēs izveidot sev interesējošu projektu un atrast ārzemēs vietu, kur to īstenot. Tas, iespējams, prasīs laiku, tomēr ir tā vērts!