Nabadzības apliecība

Žurnālista viedoklis

Gada vainags jau gandrīz nonācis jaunā sākuma punktā. Laiks paskatīties uz pagājušo. Lai Vecgada vakaram paliek kopsavilkums par to, kas mainījies katra paša dzīvē, novadā un pasaulē! Pirms Ziemassvētkiem svarīgāk pārdomāt, kā viss noticis. Tas vienmēr ir daudz būtiskāk, lai Ziemassvētki nebūtu vien jaukas dāvanu saņemšanas dienas, bet lai tie kļūtu par dzīves atskaites punktu, vērtību pārvērtēšanu, padarītā un neizdarītā apzināšanu, lai dotos tālāk — Jaunajā Gadā!
Mana klases audzinātāja, vēstures skolotāja Vera Mirdza Paipala savulaik, vērtējot neuzvedīgu skolēnu rīcību, izteicās: «Tev jāizraksta nabadzības apliecība!» Visiem bija skaidrs, ka minētais nozīmē katastrofālu, mirklīgu prāta spēju trūkumu, kas noved pie sabiedrībai nepieņemamas rīcības. Tikai pēc gadiem uzzināju, ka jēdziens pirmskara Latvijā lietots, kad mazturīgu ļaužu atbalstīšanai policija izrakstīja «nabadzības apliecību» dažādu atlaižu saņemšanai. Piemēram, kāds talsenieks, gribēdams samazināt no ārzemēm iesūtītu preču muitas nodokli, palūdza tās adresēt kādam, kuram bija tā nabadzības apliecība.
Pieticība, samērība — tie ir tikumi, kas tikuši godāti jau kopš aizlaikiem. Bagāts ir tas, kuram pietiek, nevis tas, kura negausība ir neremdināma. Tātad tam grābanam izrakstāma nabadzības apliecība. Diez vai kāds vairs nopietni uztver stāstu par «kamieļiem», tas ir — bībelisko — «vieglāk kamielim izlīst caur adatas aci, nekā bagātam nonākt paradīzē». Ziemassvētku stāsts par Jēzus piedzimšanu kūtiņā ir vēstījums par to, ka cēlākie nāk no būdiņām, nevis no pilīm, svarīgāka ir garīgā, nevis mantiskā bagātība. Varbūt kūtiņas stāsts ir arī vēstījums par dzīvniekmīlestību? Tā palīdz izdzīvot sarežģītajā un bieži vien nodevīgajā cilvēkpasaulē. Talsu dzīvnieku patversme «Ausma», Agrītas Dreimanes dāvinājums pašvaldībai, tas ir — visai sabiedrībai, pagājušajā gadā esot saņēmusi tik daudz ziedojumu, kā nekad iepriekš. Vai ierēdnieciskais iepirkuma noteikumu lēmums, kura dēļ patversme nu nodota apsaimniekošanai citnovada uzņēmumam, kuram ziedot iespējams, izmantojot Jūrmalas dzīvnieku draugu biedrības kontu, būs tas labais mūsu dzīvnieku labturības risinājums?
Viens no garīgi bagātākajiem mūsu tautiešiem — Knuts Skujenieks, dzejnieks, kuru padomju varas laikā ieslodzīja nometnēs par ticību Latvijas valstij, esot teicis: «Nespļauj uz Prezidentu, vari trāpīt karogam!» Ak, vai, cik daudz reižu šogad mūsu karogs apspļaudīts! Ar kādu prieku pūlis metās izņirgt Prezidentu, kad viņš pirms gada vēstīja, pārfrazējot — tiem, kuri nomirs no «Covid», Ziemassvētku nebūs. Jā, tas nu ir noticis, simtiem un pat tūkstošiem bezjēdzīgas nāves, dvēseļu, kuriem nebūs šo Ziemassvētku, un nebūs arī tiem, kuri šajā gadā savus mīļos ir zaudējuši. Kāpēc ir noticis novēršamais, ja to varēja novērst ar mazdrusciņ mazāk bravūras, mazdrusciņ vairāk apzinīguma un iejūtības, tas ir, līdzizpratnes par citiem. Vai te jāraksta daudzas nabadzības apliecības?
Tad, kad dzejnieks K. Skujenieks strādāja nometnē Mordovijā, viņa sieva Inta, dārzu arhitekte, kopā ar mūsu Intu Metuzāli, veidoja Talsu zaļo rotu. Bagātību, ko nevar radīt ne vienā dienā, ne gadā, bagātību, ko var novērtēt tikai tagad, pēc pusgadsimta. Iestādīt ābelīti Talsu austrumpusē nav gluži tas pats, kas meklēt, stādīt un gadiem kopt, apmīļot parku. Cik bagāta ir Talsu novada pašvaldība, ka var valstij nodot zemi bez atlīdzības, cik bagāta, attaisnot kāda cilvēka mūža darba sagraušanu? Pie tam, ja šis darbs ir veltīts visai sabiedrībai, visiem mums. Cik gan liekulīgi parka iznīcināšanu attaisnot ar tā kopēja piekrišanu un it kā kopējo sabiedrības labumu. Cik gan nabadzīgi — domāt tikai naudas kategorijās!
Katrs mācās no savām kļūdām, bet sabiedrībā, kur jāietekmē plašākas lietas, būtu desmitreiz jādomā, lai savas kļūdas nepadarītu par visas sabiedrības ilgtermiņa zaudējumiem un problēmām. Par mantas nabadzību daudz sliktāka, postošāka ir prāta nabadzība, godaprāta nabadzība un kauna nabadzība.
Par bagātību spriežot, atceros dzenbudistu stāstu. Kāds jauneklis žēlojies mūkam par nabadzību, bet saņēmis atbildi, ka savu bagātību mēs paši neapzināmies — ja esam veseli, tad tā ir lielākā bagātība: redzēt, dzirdēt, kustēties, strādāt — tas ir neaptverami daudz. Un, ja vēl mums nevar izrakstīt «nabadzības apliecību», tad mēs esam bagātnieki!