«Sieva un vārds»

Personības

Šos vārdus kādā garās sarunas brīdī man saka talseniece Mirdza Kundziņa. Viss viņas stāstītais ir stāsts par mūsu tautas pagātni, bet ikviena epizode atgādina, cik svarīgs ir godīgi pavadīts mūžs, cik būtiski ir nesavtīgi pildīt katrā dzīves brīdī uzliktos vai uzņemtos pienākumus. Nepajautāju Mirdzas kundzei, ko viņa uzskata par cienījamo gadu dzīvesspara pamatu, bet man tas šķiet acīmredzami: lieliska humora izjūta un pašironija, sirsnīgums pret lielāko daļu līdzcilvēkiem, viņus dēvējot mīļvārdiņos: Bānīte, Rasmiņa, Ziga, Martiņa un citos.
«Esmu no Valpenes puses. Pirmo gadiņu iesāku Dinsberga skoliņā mācīties. 1940. gadā tur bija skolotāja Biķe. Mācījos ābečniekos. Kad aizgāju rudenī, viņa bija aizvesta (deportēta). Tad bija Sofija Dravniece. Vienā telpā sēdējām pirmās, otrās, trešās un ceturtās klases skolēni, mums visiem kopā mācīja. Tad atnācu uz Talsiem. Mans uzvārds agrāk bija Avota. Valpenes akmens krāvumā ir liels akmens ar manu māju nosaukumu — Damalas, blakus bija Lauksargi un Oļkalni. Tagad esmu no mammas mantoto zemi pārdevusi. Priecājos, ka tur tagad saimnieko ļoti strādīga ģimene.
Kara laiks
Zināt, es esmu ļoti trūcīgi un grūti augusi. Man bij skaista jaunība. Jā, piecas valdības esmu pieredzējusi. Pirmie Ulmaņlaiki, tad uz īsu brīdi ienāca krievs, tad vācietis bija iekšā četrus gadus, tad atkal ienāca krievs, bet tagad ir brīvā Latvija. Kas bija jāpārcieš vācu laikā, tā bija traģēdija. Mēs dzīvojām mežmalā. Nāca krievu partizāni, vācu spiegi, beigās bija Lielsalās tie kurelieši. No meža, kad krievs ienāca, 1945. gadā, viena žīdu ģimenīte izgāja ārā. Viņiem bija bunkurs, ko vācieši nevarēja atrast. Mēs nezinājām, tikai vienreiz naktī klopē pie loga, lēni, klopē, tad aiziet, bija bail vērt durvis vaļā. No rīta tētiņš iet uz aku pēc ūdens, skatās — mazas pēdiņas. Tā bija tā žīdu ģimene. Viņi tikai pa nakti gāja kaut ko lūgt. Tikai viena ģimene zināja, kur viņi ir — tāds Freidenfeldu Alfrēds. Viņš arī brīvprātīgi dabūja pieteikties, jo paņēma viņa māsu un mammu, un spīdzināja.
Tikšanās ar kureliešiem
Mans tētiņš bija tāds mazrunīgs, skolā laikam nekad nebija gājis, bet bija ļoti izpalīdzīgs. Reiz mūsu mājās ienāca četri leģionāri, kas negribēja turpināt karot vācu armijā, viņiem līdzi bija kāds 17 gadus vecs zēns, kuru gribēja iesaukt darba dienestā. Mamma pavisam slima gulēja uz gultas jau vairākus gadus. Kādas dienas vīrieši pie mums nodzīvoja, viņi bija ceļā uz kureliešu mītni. Vācieši nāca pa mājām un aprakstīja lopus, ņēma visu nost. Tētiņš paglabāja vienu lielu cūku, ko uz Ziemssvētkiem nokaut. Un trīs sivēni bija stallī. Es pamanīju, ka nāk trīs vācieši — viens milzīgi liels, resns kaprālis un apbruņoti divi zaldāti, skrēju uz mājām pateikt. Leģionāri pa logu izleca, bet jaunākais palika sēžam pie galda. Mani izsūtīja uz krūmiem aizdzīt trīs gotiņas un teli, lai tos vācieši nepamanītu. Bija sals un sniegs, govis apjuka no baltuma, koka tupelītes slīdēja, skrēju basām kājām pa sniegu. Leģionāri mežā sāka šaut skudru pūznī, govis sabijās, nevarēju novaldīt. Vai nav dulli? Tētiņš veda vāciešus uz stalli, bija pēcpusdiena, noslēptā cūka labi pabarota, vācieši skatās — stallis tukšs. Bet tad resnais uzkāpa uz laipas, cūka ieurkstējās, lika tēvam visu atkrāmēt, attaisa durvis vaļā — stāv pretī lielais cūcis. Tēvs lūdzās, lai neņem, ka domāta uz Ziemasssvētkiem, bet nekā — nākamā dienā jāved uz Dundagu. Viņi aizgāja, bet karavīri atgriezās un teica: «Saimniek, tu esi muļķis, samaini ar lielāku sivēnu, tur jau būs citi vācieši.» Tā arī izdarīja, un lielā cūka palika pašiem. Puiši runājās ar tēvu, ka ies uz Kureli projām un iestāsies. Tēvs teica, ka nebūs riktīgi, bet viņus nevarēja apturēt. Un, kā aizgāja, tā pusdienlaikā visus ielenca, visus aizveda tūliņ uz Ventspili un uz Vāciju. Esot nogrimis tas kuģis, šausmīgi.
Padomju armijas «varoņdarbi»
Mūsu mājas bija no lielā ceļa nost, tādēļ mūs tā neaplaupīja, kā citus. Staigāju ar laikrakstiem, atgriezos mājās, tētiņa nav. Otrā dienā un trešā dienā nav. Ies uz Dundagu skatīties. Sasmērē maizīti, pārējās kaimiņsievas arī bija. Dundagā filtrācijas vieta bija pilī un, kur kādreiz bija slimnīca, bet tur viņa nebija. Esot aizvests uz Talsiem. Nākamā dienā ienāk zaldātiņš, apbruņojies. Ienāca mammas krustmeita, kādi 16 gadi. Viņš teic, ka tai krustmeitai jāiet viņam līdzi. Man bija kādi 13 gadi, viņš jau tā kā skatījās uz mani. Mamma man teica, lai ieeju otrā istabā un skrienu uz māju, kur tā meitene dzīvoja, tur ir krievu virsnieki. Meitenes mamma prata krieviski sarunāties, pateica vienam virsniekam, viņš paņēma mani pie rokas un nāca man līdzi. Kādus 100 metrus no mājām, no meža uz mums šāva, jo zaldāts nojautis ko nelāgu, iemucis krūmos. Viņš noteikti būtu izvarojis. Virsnieks pagrūda mani sev aiz muguras un šāva pretī. Pēc tam apklusa. Virsnieks apsolīja pāris naktis apsargāt mūs. Viņš prasīja, mammai, vai nav kāda istaba, mamma atbildēja, ka nav, bet bija mums viena istabiņa. Citās mājās, kas tuvāk ceļam, jau bija viss aprauts, pulksteņi un citas mantas. Mums istabiņā viss tīrs, bet virsnieks saprata, nosmīnēja un pārgulēja nakti šķūnī, salmos.
Pirmais darbs
1945. gadā dzīvoju pie onkuļa ļoti trūcīgi, rupjmaizes ķieģelītis ar margarīnu un brētliņu bija pusdienās. 1947. gadā nomira mammīte. Skolas pēdējos gados sāku iet pa ballēm, es biju ballīšu dāma, onkulim, kurpniekam, lūdzu naudu. Piecpadsmit, sešpadsmit gadi man bija, pieci rubuļi maksāja kultūras namā balle, 200 rubuļi bija onkuļa alga. Viņš lika man špeilēt kurpes. Mana māsīca šuva, viņa kādu pusotru gadu vācu laikā bija mācījusies, arī krievu laikā gāja mācīties. Viņa man sākumā šuva, bet bija pašai savas kundes, naudiņa jāpelna, viņa teica, lai es šujot pati. Nopirku rozā žoržeta drēbi, tāda kimono griezuma blūze sanāca, man bija tumšzili zīda svārciņi tādi pakupli. Bet māsīca teic, ka man šķībs plecs, es strīdējos pretī. Protams, ka bija tas šķībais plecs, ārdīju un laboju. Esmu vēlāk šuvusi gan smalkas kāzu kleitas, gan arī balles tērpus. Es neveidoju piegrieztnes, pati izdomāju, ieskicēju. Ir audumi, ka jāgriež tā, lai dabū kritumu, mēģināju izgriezt piedurknes šreijā, bija tik brīvi un ērti, skaisti, man patika. Nekad mūžā neesmu sabojājusi nevienu drēbi. Arī pēc aiziešanas pensijā pelnīju naudu kooperatīvajam dzīvoklim un strādāju mājās par šuvēju. Divdesmit gadus nostrādāju Talsu sadzīves pakalpojumu kombinātā. Sākumā par rēķinvedi, vēlāk, pēc Anševicas kundzes, vadīju modes ateljē. Šuvējas sēdēja uz galda, ar rokām kad šuva. Bija vīles jāapmetina, oderes, tagad visu apšuj ar mašīnām. Ērti sēdēt, nolikt ķeblīti apakšā kājām. Modes skates bijušas daudz. Braucām pa rajonu: uz Roju, Mērsragu. Modeļi bija paši vietējie, kas modēs strādāja, kā Broka Gita, man tāda forša meitene bija, Strazdiņa Veltiņa, viņu uzaicināja uz Rīgu.
Sabiedriskajā ēdināšanā
Kad atstāju darbu sadzīves pakalpojumos, mani paaicināja darbā sabiedriskās ēdināšanas vadītāja Dvorņikova. Pusotru gadu nostrādāju kadru daļā, bet pēc tam aizgāju uz universālveikalu, kur strādājām trīs šuvējas. Nostrādāju astoņus gadus. Bet tajā laikā jau sāku staigāt pa viesībām. Ar Zigrīdu Brāli kopā 26 gadus bijām galdameitas visdažādākajos pasākumos, galvenokārt, kāzās. No Salacgrīvas līdz pat Kolkai. (Mirdzas kundze rāda greznu albumu ar daudzu svinību lieciniecēm — fotogrāfijām). Ārprāts, ko tik mēs nedarījām. Nedrīkstēja būt uz galdiem limonāde krūzēs, apkalpojām pie galdiem. Priekšnesumus taisījām. Vedēji bija laimīgi, saimnieces laimīgas. Reiz aizejam, redzam, ka jauniem krēsls nav nopīts, mēs izdarījām, gājām pa pļavu puķes lasīt. Pieprasījām no sievasmātes un vīramātes kristāla traukus, vajadzēja īpaši uzklāt jaunā pāra galdu. Sākumā trauki nebija vienādi. Atlasījām, lai būtu. Citur tā nedarīja. Mums patika, vienkārši, skaisti. Sākām arī saģērbties īpašākos tērpos, lai būtu interesanti.
Kafejnīcu saimniece
Zaļupe Dace atvēra kafejnīcu, bet es pēdējo reizi piedalījos deju svētkos 1992. gadā, man gribējās darīt ko citu, mani pierunāja palīdzēt. Mans Miks (vīrs Arvīds Kundziņš — aut.) uztaisīja mēbeles, ko vajadzēja. «Madē» divus gadus nostrādāju, pēc tam mani pārvilināja uz «Pasaku», pretī tagadējai bibliotēkai. Pēc tam Pastendē atvēra «Bimbo», kur kopā ar Zigu (Z. Brāle) pārgājām strādāt. Virtuvē pirms mums bija liela nekārtība. Kad nomazgājām plīti, saimnieks domāja, ka esam nopirkušas jaunu. Tur bija tāds gadījums, ka jāklāj galdi kāziniekiem, bet nebija izdarīts kārtīgi. Jau laikus jābūt galdiem saklātiem ar cietinātiem galdautiem, puķēm jābūt. Kāziniekiem jāredz, ka viss ir skaisti. Šajā kafejnīcā viesojās arī Guntis Ulmanis. Bija jāpaēdina 70 cilvēki. Pie tam, viņi aizkavējās par divām stundām, bet viss izdevās labi. Paldies Dievam, ka aizkavējās, jo nebija pareizi saskaitīts — pietrūka desmit saldēdienu (grauzdētas auzu pārslas ar putukrējumu, augļiem un zemeņu sīrupu). Gatavojām daudz salātu, pildītu karbonādi ar vārītiem kartupeļiem. Izvārījām divos katlos 70 litrus soļanku. Gatavoju to pēc īstās receptes, ar nierītēm un citām gaļiņām. To ēst brauca pat Ventspils policijas priekšnieks.
Dejas gandrīz mūža ilgumā
Ar vīru sapazināmies Talsu kultūras nama deju kolektīvā «Rota». Tur saprecējās arī Švalbu, Pretiču, Strikaišu, Koru pāri. Gandrīz visi dejotāji savstarpēji apprecējās. Mums kolektīvā puse uz pusi bija čigānu puiši. Nosaukumu «Rota» izdomājām 1960. gadā, kad uzvarējām Latvijas deju kolektīvu skatē. Es aizgāju dejot 1949. gadā, tad vēl to vadīja Samas kundze (Zinaīda Sama), bet nākamajā gadā viņa aizgāja uz Rīgu, un kolektīvu pārņēma Alberts Štrauss. 1956. gada decembrī Maskavā notika Latvijas kultūras dekāde, kur piedalījās latviešu aktieri, dziedātāji, dejotāji. Mūs uzaicināja kopā ar deju kolektīvu «Dancis» uzstāties komisijai. Mēs paskatījāmies uz Rīgas kolektīvu un sapratām, ka ar viņiem nav iespējams sacensties. Mums katram bija savā krāsā kurpes, nebija mūsu kolektīvam bizes, ko piepīt, tērpi bija diezgan noplukuši. Bet izrādījās, ka tur klāt bija komisija no Maskavas. Filharmonijas pasākumu vadītāja mums teica: «Mīļie, talsiņi, smaidiet, jūs tik smaidiet!» Un, kādā tempā mēs nodancojām! Skatāmies, komisija pie galda strīdas, protams, krievu valodā. No Maskavas komisijas viens piecēlās un pateica — vot šitas kolektīvs brauks uz dekādi. Rīdzinieki teica — kādi viņi izskatās, viņiem nav tērpu, bet iebildumus neuzklausīja. Mums katram iedalīja 1000 rubļus vecajā naudā, bija jānopērk cepures, mēteļi un zābaki. Kolektīvam nopirka bizes un kurpes. Veselu mēnesi dzīvojām Rīgā un katru vakaru gājām uz mēģinājumiem operā.
Talsu dejas Maskavā
Vienā no PSRS galvaspilsētas greznākajām zālēm dejotajām bija A. Štrausa jaunrades — «Talsu deja», mūs pieteica kā Talsu rajona kultūras nama kolektīvu. Klausījās ārzemnieki, Maskavas un PSRS vadītāji. Mums bija izdotas caurlaides. Kad gājām uz koncertu, nemaz nelikām tās tālu, jo ik pēc dažiem soļiem kāds zoļļuks (karavīrs) pārbaudīja. Tā zoļļuks pie zoļļuka. Nakšņojām Tautas saimniecības izstādes viesnīcā. Bija jau desmit gadi kā karš pagājis, bet vēl pa viesnīcas logiem redzējām gruvešus. Kremlī bija vienreizēji skaisti — dejojām lielā zālē, vidū bija strūklaka. Vienā koncertā pamanīju kādu kundzi. Viņa bija ar sirmiem, sirmiem, galīgi blondiem matiem, melnu samta cepurīti. Kad dejojām latviešu dejas, viņa raudāja. Mēs nospriedām, ka varbūt latviete. Pārsvarā dejojām latviešu dejas. Tas bija taisni pa Ziemassvētkiem, 24. un 25. decembrī.
Piedzīvojums ar Miervaldi un Ļeņinu
Gribējām redzēt Ļeņina mauzoleju. Bijām tautas tērpos, mums bija teikts, ka būs jāstāv godasardzē, jāsagaida Kosigins no ārzemēm, bet viņš iebrauca Kremlī pa sētas pusi. No 9.00 stāvējām 30 grādu salā, rindā pie mauzoleja. Plānās kurpītēs. Īsi pirms pusnakts tikai tikām klāt. Pirms mums stāvēja Rīgas horeogrāfijas skolas bērni, ar Miervaldi Celmiņu izlikāmies par viņu skolotājiem. Aiz mums bija krievu tautības cilvēki. Visiem bija alpu vijolīšu podiņi. Mēs nevarējām saprast, kas tā kā smejas, kā čiukst. Paskatās, ārprāts, Miervalds teic — viņi raud! Mums sanāca smiekli, mēs nevarējām apturēt, bail ka nenotiek kāda nelaime. Liek mutei roku priekšā. Nu mēs tikām iekšā, bet iet un iet, iet un iet, skatāmies uz leju, jo kāpnes un tumšs. Mīļais Dievs, man priekšā parādās zābaki. Esmu nogājusi šķībi. Viens zaldāts ar plinti stāv. Kad izkļuvām laukā, bija tumšs,» savā dzīvesstāstā dalās Mirdza.