Domāt ārpus «kastes»

Provinces Cilvēks Pandēmijā

Pēdējie divi gadi, kas, šķiet, velkas kā epopeja, nav atstājuši bez dziļiem posta nospiedumiem nevienu dzīves sfēru — nedz iepriekš stabilās un tradīcijām nostiprinātās, nedz tādās, kas mēdz mainīties līdzi ar laikiem, bet tomēr balstās uz iedzīvotāju savas vietas apziņas stīgām. Savās pārdomās dalās arī Valdemārpils un Lubes kultūras nama vadītāja Sigita Līdaka:

«Izjūtas šajā laikā? Ļoti smagi! Ir grūti strādāt. Visa šī dalīšana vakcinētajos un nevakcinētajos… Sāp sirds, kad kāds ir jāatstāj aiz sarkanās līnijas. Nevienlīdzība — viens novads rīko pasākumus, bet tu redzi, ka neievēro noteikumus pasākumu formās. Bet mēs savukārt nedrīkstam rīkot. Tas pats ir sava novada ietvaros — cilvēki nesaprot, kāpēc vienā vietā tā, bet otrā ir citādāk. Cilvēkiem ir nepieciešama socializēšanās. Saprotu arī jauniešu sāpi. Viņiem nav pasākumu — balles un citi, kuros viņi var tikties, socializēties, atpūsties. Kas tā par balli līdz 22.00 vai 23.00? Cilvēki vēlas pasākumus, kā bija agrāk. Amatiermāksla — šis saraustījums. Tad var, tad ne. Tad tikai līdz 21.00. Nu kā lai cilvēki tiekas mēģinājumos, ja pieaugušajiem ir darbs un parasti mēģinājumi sākas 19.00 vai 20. 00? Mums teātrim izrāde ilgs divarpus stundas. Pasakiet, kā lai līdz 21.00 to izspēlē? Tas pats ir ar dejotājiem — tikko labi esi iesildījies, tā skaties — dejām vairs tikpat kā laika nesanāk. Katrs «lāpījās», kā var. Tikās pat mēģinājumos mežā. Vai tas ir normāli? Kur visam tam ir loģika?
Šogad ļoti īpaši nācās reaģēt un piemēroties apstākļiem, kā arī domāt ārpus «kastes» vai rāmjiem, kas ir tikai apsveicami un pozitīvi. Vai sanāca šogad realizēt visu iecerēto? Neesam visu plānoto izpildījuši. Amatierteātrim sava pirmizrāde divas reizes bija jāatceļ ierobežojumu dēļ. Maģisko sajūtu vakaru Lūrmaņu klintī nācās atcelt, jo neredzēju, kā varam tur cilvēkus sadalīt. Ļoti daudz pasākumu burtiski cieta. Nācās mainīt pasākumu formas vai tos vispār atcelt. Tāda īpaši uzsverama pasākuma, par kuru būtu prieks, ka izdevās realizēt, nav. Ja nu vienīgi pilsētas svētki, kad vakarā bija gaismas instalācijas Dupurkalnā, bet citas pilsētas svētku aktivitātes tika negatīvi ietekmētas.
Varbūt viena laba lieta, ko gribu uzsvērt, bija tā, ka arī mākslinieki atzina par gana labu esam, proti, to, ka mēs, kultūra, dodamies pie cilvēkiem, nevis otrādi — cilvēki pie mums… Tad vēl Līgo svētku uzvedums: spēlējām sētās gan Lubē, Lubezerē, gan Valdemārpilī. Tāpat Dzejas dienas maratonā ar dzejniekiem braucām pie cilvēkiem. Sliktums — nedrīkstēja afišā norādīt laiku, ka tikos un tikos būsim. Līdz ar to, liela daļa gribētāju neredzēja. Pozitīvais bija tas, ka radījām jaunu pasākuma formu Līgo svētkiem — saullēkta sagaidīšana Sasmakas ezermalā. Tas bija fantastiski! Tas ir atzīmējams kā fantastiskais, par ko ir prieks un gandarījums.
Par to, kā redzu mūs jaunajā novadā, jāsaka, ka vismaz pagaidām kaut ko citādāku neredzu. Šķiet, ka viss būs bez izmaiņām. Vēlētos gan lielāku atbalstu kultūrai, sadzirdot un saklausot visu amatiermākslas kolektīvu saimi. Viegli ir pazaudēt kolektīvus, bet atpakaļ grūti savākt. Mums kā kultūras darbiniekiem ir jāuztur un jāsaglabā sava vietas unikalitāte gan kultūrā, gan tūrismā. Ir jāsaglabā amatiermāksla pagastos, jādod iespēja cilvēkam darboties tajā. Vadītājiem tā jau nav viegli strādāt un motivēt kolektīvu dalībniekus. Domāju, ka tur pūles ir jāpieliek mums visiem — ne tikai kolektīva vadītājam, bet arī kultūras namiem, kultūras nodaļai. Ja mēs būsim iejūtīgi, saprotoši, nedalīsim «balts un melns», tad tas zobratiņš griezīsies, un viss notiks.
Par jaunumiem un idejām gan pašreiz negribu neko teikt. Vispirms iziesim no pandēmijas ierobežojumiem un tad jau varēsim runāt par jaunumiem. Lai visai kultūras darbinieku un amatiermākslas kolektīvu lielajai saimei ir vēlme turpināt darboties uz priekšu ar tādu pašu sparu, kā to darījām līdz pandēmijai! Un tad jau būs gan pasākumi, gan visa kultūras dzīve dunēs un ņirbēs.»