«Mēs visi esam vienā katlā»

Provinces Cilvēks Pandēmijā

Vandzeniece Līga Volfa, kura jau četrus gadus dzīvo Dānijā, pandēmijas ieviestās izmaiņas izjutusi gan darba vidē, gan mācību procesā. Viņa uzskata, ka šī situācija tik ātri neatrisināsies un mums vēl kādu laiku nāksies paciesties, galvenais ir cienīt citam citu un skatīties vienā virzienā.

«Šobrīd mana ikdiena fiziski ir mierīga, bet mentāli — ļoti aizņemta. Daudz domāju par bakalaura darbu, kas jāiesniedz jau janvārī. Studijas «Covid-19» dēļ norisinājās attālināti. Lielas problēmas tas nesagādāja, jo visi tam bija gatavi, bet esmu pieradusi mācīties klātienē. Lekcijas notika tādā pašā tempā un tajos pašos laikos, kad bija paredzēts būt akadēmijā. Periodos, kad bija atļauts doties uz akadēmiju, bija jāuzrāda «Covid-19» sertifikāts, kas apliecina, ka esi vakcinējies, izslimojis «Covid-19» vai tev ir negatīvs tests. Lekciju sākums no rītiem tika pārcelts no 8.30 uz 9.00, lai tie, kuriem jāveic tests, to varētu paspēt izdarīt. Pēc kāda laiciņa bija iespēja veikt ātros testus uz vietas akadēmijā. Protams, visiem bija jālieto arī sejas aizsargmaskas un jāizmanto dezinfekcijas līdzekļi. Apsēžoties klasē, masku varēja noņemt,» atklāj Līga.
Aizvadītā gada laikā viņai vislielākās grūtības sagādāja attālinātās mācības, kuru dēļ sakoncentrēties bija daudz grūtāk. «Man patīk, ka no rīta varu sataisīties, braukt uz akadēmiju un saņemt visus spēkus, lai koncentrētos mācībām. Mācoties attālināti, tas viss tika atņemts — parasti pamostos 30 minūtes pirms lekcijām un ar tām pašām mājas drēbēm sēžos pie rakstāmgalda. Trīs ceturtdaļas klases neslēdz iekšā kameru un tikpat daudzi mācību procesā nepiedalās. Vēlāk tika noteikts, ka kamerām obligāti jābūt ieslēgtām. Kā jau jaunieši, ar tehnoloģijām esam uz «tu», līdz ar to tehniskā ziņā viss bija kārtībā, bet skolotājiem citreiz bija pagrūtāk — tehnisku problēmu dēļ lekcijas ne vienmēr varēja novadīt līdz galam. Lielākais pluss ir tas, ka «Zoom» vai «Microsoft Teams» funkciju apguvi var iekļaut savā CV. Protams, pluss ir arī tas, ka var ietaupīt laiku un degvielu, jo nav jāmēro ceļš uz mācību iestādi. Pie lielākajiem mīnusiem es pieskaitītu faktu, ka mācību vielas uzņemšana ir daudz apgrūtinātāka. Mīnuss ir arī tas, ka nav iespējams satikt klasesbiedrus. Katrā ziņā es dodu priekšroku klātienes studijām.
Šobrīd strādāju arī viesnīcas uzņemšanā par administratori — lai paralēli algai iegūtu stipendiju, nedēļā strādāju desmit līdz 12 stundas. «Covid-19» dēļ nevaru savākt pietiekami daudz stundu, jo daudzas rezervācijas tiek atceltas. Pirms tam strādāju tīrīšanas kompānijā, kur man lielākoties bija jātīra biroja telpas. Tur man nācās ņemt vairāk stundu, jo kompānijas vēlējās, lai papildu tīrīšanai tiek veikta dezinfekcija. Strādājot tūrisma sektorā, jārēķinās, ka augošais saslimušo skaits valstī ietekmēs darba apjomu,» pieredzē dalās jauniete.
Pēdējā gada laikā ceļu uz Latviju viņa mērojusi vienu reizi. Visbiežāk Līga uz Latviju dodas ar mašīnu — vai nu caur Zviedriju ar prāmi, vai pa sauszemi caur Vāciju, Poliju un Lietuvu. «Oktobrī «Covid-19» Dānijā bija nomierinājies un nebija nekādu ierobežojumu, jo saslimstības līmenis bija ļoti zems un vairāk nekā 75 procenti iedzīvotāju bija savakcinējušies. Diemžēl tagad līdz ar omikrona paveidu viss iet vecajās sliedēs. Tā kā Dānijā situācija bija uzlabojusies, izdomājām, ka ir mazliet drošāk doties arī uz Latviju. Savakcinējāmies un devāmies ceļā. Mammas jubileja man tajā brīdī bija svarīgākais — ļoti gribēju viņu apsveikt klātienē. Šajā reizē mūs uz robežas apstādināja tikai Dānijā. Bija mazliet dīvaini, ka ārpus Dānijas visur bija jālieto maskas, — bijām no tā jau mazliet atraduši. Pirmais, ko ievēroju, aizbraucot uz Latviju, bija tas, ka cilvēki neievēro distanci. Man tas bija šoks. Arī tad, ja nebūtu pandēmijas, man nepatiktu, ka man elpo pakausī. Ko šādu pieredzēju Rīgā «Lido» — distance bija nulle, un neviens no darbiniekiem apmeklētājiem neaizrādīja. Dānijā distances ievērošanu ņem vērā ļoti nopietni, tuvāk par vienu metru neviens klāt nenāk. Tas ir veids, kā cilvēki cits citam izrāda cieņu. Otra atšķirība ir tā, ka Latvijā izslimošanas sertifikāts ir derīgs sešus mēnešus, bet Dānijā tas ir derīgs gadu. Vēl diezgan interesanti man likās, ka Latvijā ar lentēm lielveikalos tika aizvilkti specifiski plaukti.
Dānijā neesmu izjutusi, ka no manis prasītu ko tādu, ko es nevarētu izdarīt. Manā skatījumā, visi ierobežojumi ir bijuši loģiski. Bija brīdis, kad klubi un bāri bija slēgti un vaļā drīkstēja būt tikai pārtikas veikali un pirmās nepieciešamības preču veikali. Tas bija diezgan sāpīgs brīdis mazajiem biznesiem. Pēc šiem ierobežojumiem ar vīru pastaigājāmies pa Aarhus galveno ielu un saskaitījām, ka aptuveni septiņi veikaliņi bija aizslēgti. Kādam onkulītim gados redzēju vesti ar uzrakstu «Esmu riska grupā, lūdzu ieturēt distanci» — man tas likās ļoti pārdomāti. Sākot ar 10. decembri, spēkā ir ierobežojums, kas nosaka, ka ir jāvelk sejas aizsargmaskas autobusos un lielveikalos. Restorānos, pasākumos, bāros un naktsklubos ir jāuzrāda derīgs «Covid-19» sertifikāts un no 24.00 līdz 5.00 nevar iegādāties alkoholiskos dzērienus. No 15. decembra līdz 4. janvārim visi skolēni tiek sūtīti mājās, un tiem, kuri nav vakcinējušies, ieteicams veikt testus. Pasākumos nedrīkst būt vairāk par 50 skatītājiem, bet koncertos, kur ir sēdvietas, cilvēku skaita ierobežojuma nav,» atklāj Līga.
Par nākotni jauniete īpaši nesatraucas, viņasprāt, galvenais ir sargāt pašiem sevi, apkārtējos, necelt traci un dzīvot uz priekšu. «Mēs visi esam vienā katlā, un visiem kopā mums šim jātiek cauri. Domāju, ka šī situācija tik ātri neatrisināsies un mums vēl nāksies kādu laiku paciesties, galvenais ir cienīt citam citu un skatīties vienā virzienā. Kad «Covid-19» norims, cilvēki būs gudrāki, un labāk sagatavoti šādām situācijām.»