Bagātīgas emocijas 130 minūšu programmā

Kultūra

Kuram gan nepatīk apmeklēt kino un skatīties filmas uz lielā ekrāna? Pie tam, ja ir iespēja to darīt par baltu velti! Sestdienas, 11. decembra, vakarā šāda iespēja tika dota Talsu kinoteātra «Auseklis» apmeklētājiem, jo savu jaunāko šogad tapušo garadarbu parādīt talseniekiem bija ieradies mūsu pašu, slavu un atzinību jau ieguvušais jaunais kinorežisors Rūdolfs Miķelsons (pazīstams arī kā Rūdolfs Mings), līdzi paņemot arī četru citu Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) Nacionālās filmu skolas absolventu radītās filmas — diplomdarbus.
Atnākušajiem kinomīļiem bija iespēja baudīt piecas dažādas filmas ar pieciem dažādiem sižetiem un dažādām pieejām. No dokumentālā līdz pat eksperimentālajam kino. Skatītāji varēja sekot līdzi notikumiem Adriānas Rozes komēdijā «Kolektīvs.ES» par populisma meliem un pazaudētu ticību, kas uzņemta pamestajā Līgatnes papīrfabrikā, Martas Elīnas Martinsones spēlfilmai «Viesturs Kairišs iznāk no meža», kas 2018. gadā saņēma «Lielā Kristapa» balvu kategorijā «Labākā studentu filma» un vēsta par bēgšanu no piepildītu attiecību un radošas pašrealizācijas trūkuma, Alises Zariņas skaudrajai dokumentālajai filmai «Divas strīpiņas», kas atklāj divpadsmit neērtus, dziļi personiskus un sāpīgus stāstus par sievietēm, kuras veikušas abortu, kurus lasa, stāsta un pieredz seši aktieri, Kristapa Opincāna dokumentālajai filmai «Šambala» par bezpajumtnieku ikdienu galvaspilsētā un mūsu pašu Rūdolfa Minga jaunākajai spēlfilmai «Atgadījums ar pilsoni Zariņu» — traģikomēdijai par to, kā sīks un prozaisks incidents, iedragājot personīgo godu, izsauc cilvēkā akūtu vēlmi cīnīties par savu taisnību.
Pasākuma idejas autors
ir Rūdolfs Miķelsons, savukārt par idejas katalizatoru bijis Talsu novada pašvaldības piešķirtais līdzfinansējums Rūdolfa filmai, ar kuru komplektā nācis noteikums, ka jaunradītais darbs jāparāda arī Talsos. Vēl jo vairāk tāpēc, ka atsevišķas ainas filmētas tieši kinoteātrī «Auseklis» un Talsu mūzikas skolā.
Kad filma tapusi gatava, R. Miķelsons nācis klajā ar piedāvājumu rādīt seansu ar vairākām īsfilmām, kuras veidojuši LKA Nacionālās filmu skolas beidzēji. Rūdolfs pats izvēlējies filmas un kinoteātra vadītājai Mārai Cēberei atlicis tikai piekrist. «Tas ir ļoti labi, ka jaunie rada. Un tās filmas ir jāparāda uz lielā ekrāna. It īpaši savu cilvēku paveiktais, vēl vairāk — kas filmēts šeit — Talsos,» ar prieku teica Māra.
Kino seansa beigās
skatītāji varēja piedalīties diskusijā ar režisoru Rūdolfu Mingu, operatoru un inscinētāju Artūru Šulbergu, režisoru Kristapu Opincānu un kinoteātra «Auseklis» vadītāju Māru Cēberi.
Māra: — Tik daudz emociju un tik daudz domu! Skatoties šīs jauno režisoru radītās īsfilmas, rodas laba sajūta par LKA Nacionālo filmu skolu, kas audzina, māca vai — jāsaka — palīdz augt daudziem jauniem režisoriem un māksliniekiem!
Rūdolfs: — Pēdējos gados Nacionālā filmu skola ar papildu finansējuma palīdzību ir kļuvusi strukturizētāka, un līdz ar to līmenis un potenciāls ir audzis. Un jāsaka: ar laiku līmenis noteikti augs vēl lielāks. Šīs filmas ir tās, kas man likās personīgi interesantākās no visām, kuras pēdējos gados tapušas. Piemēram, Kristaps mani pārsteidz ar to, ka, lai arī bomžu un bezpajumtnieku sižets ir kļuvis nodrillēts un ierasts, esmu patīkami pārsteigts, ka Kristapam izdevies radīt sakarīgu stāstu. Kā tu to paveici?
Kristaps: — Nu kā, ja ar viņiem runājies, tad jau arī viņi ko sakarīgu pasaka. Galvenais izaicinājums ir nedabūt pa seju! (Smejas.) Bet viss ir ļoti vienkārši — staigā apkārt pa pilsētu, meklē izklaides un reizēm kaut ko atrodi, reizēm ne. Patiesībā tas ir baigais stāsts, kā galvenais varonis Juris atradās. Tas notika ļoti netīšām. Kādā reizē, nakts laikā, esot Rīgas centrā ar skolas kameru, kura nez kāpēc man bija līdzi, pie manis pieskrēja tīņu bariņš un prasīja cigareti. Biju pārsteigts, kāpēc viņi ir te — naktī Rīgā, uz ielas. Viņi pastāstīja, ka ir pamukuši no bērnunama un, tā kā nokavējuši komandantstundu un pie tam ož pēc cigaretēm, tad nedrīkst atgriezties, jo būšot slikti. Un viņi bija tik iebaidīti, ka drošāk esot vazāties nakts laikā apkārt pa pilsētu, nekā doties atpakaļ uz pajumti. Pacienāju ar pīpīti un paprasīju kontaktus, jo radās ideja sižetam — doties līdzi viņu piedzīvojumiem. Pēc tam, nevarot sazvanīt satiktos pusaudžus, sāku meklēt viņus caur institūcijām, apzvanot daudzas Rīgas internātskolas un bērnunamus, bet bieži vien saņēmu rupjas atrunas. Beidzot atradu vienu iespējamo skolu, kurā iepriekš satiktie jaunieši varētu atrasties. Pavadīju pāris dienas, uzturoties skolas tuvumā un mēģinot tikt iekšā, bet nesekmīgi. Beidzot tomēr izdevās sazvanīt konkrētos jauniešus un sarunāt tikšanos. Nedaudz bažas gan bija par to, kā tas būs — es, pilngadīgs čalis ar kameru, iešu līdzi svešiem pusaudžiem viņu nakts izklaidēs? Gluži vai tāds krimināls risks, ka atbalstu viņus. Bet, protams, ka jaunieši neatnāca uz sarunāto tikšanos, un tā nu ar kameru klīdu pa Rīgu, līdz kādā atpūtas brīdī uzradās Juris.
Māra: — Jā, dokumentālajā kino svarīgākais ir atrast galveno personāžu vai varoni. To pērlīti, no kuras veidojas viss pārējais stāsts. Rūdolf, kā tev pašam? Tu esi arī savas filmas scenārija autors? Tā kā tava filma nav dokumentāls stāsts, tad scenārijs ir svarīgs. Kā tas radās?
Rūdolfs: — Dokumentālajām filmām jau arī ir scenāriji. Bet man scenārijs rodas ideju apaudzēšanas procesā. Viss sākas ar nelielu ideju un tad tā lēnā garā kļūst strukturizētāka un izvērstāka, līdz top par tādu, kā pa plāna punktiem sadalītu, uz A4 lapām sarakstītu veidolu. No tā tad top vairākkārt pārrakstīts scenārijs. Tas ir tāds dinamisks process, kāds ir arī viss filmas tapšanas process.
Es varētu lūgt operatoram (Artūram Šulbergam) izskaidrot, ko nozīmē filma. Jo operators ir tas cilvēks, kuram ir gan nozīmīga tehniskā loma un arī radoša loma visos filmas uzņemšanas procesos — gan darbā ar aktieriem, gan pie scenārija materiāla, gan visā sagatavošanās periodā, kad, gluži kā tādā trekterī, viss noiet līdz tam izvades punktam. It kā režisors ir tas, kurš visu regulē, bet īstenībā kinematogrāfa un operatora darbs ir tas, kas ļauj visam raiti ritēt uz priekšu.
Artūrs: — Patiesībā Rūdolfs jau arī visu pastāstīja! (Smejas.)
Māra: — Cik ilgi tapa filma? Tas bija ilgs process? Citi lielo filmu autori, kas viesojas, parasti teic, ka tas prasa varākus gadus, kas šķiet ārkārtīgi ilgs process…
Artūrs: — Viss sākās iepriekš — scenārijs, idejas, kamēr to visu apaudzē uz papīra… No tā brīža, kad esam uz filmēšanas laukuma, atpakaļ skatoties, šķiet, diezgan ātri viss paiet, bet, protams, ir plāni, pie kā strādājam, lai saprastu, ko un kā gribam darīt. Jo tad, kad pienāk filmēšanas laiks, tik, cik tev stundu ir dots tajā dienā, tik arī ir. Mums arī bija līdzīgi, kad bijām domājuši, ka viss aizņems 12—13 dienas, bet, sākot skaitīt visas izmaksas un rēķinoties ar iesaistīto cilvēku pieejamo laiku, tad viss saiet īsākā laikā. Tas ir arī zināms pārbaudījums, īpaši studentu un mazāka budžeta filmām, kad ir jāiekļaujas noteiktā laikā un resursos, kā arī citos nosacījumos, kas padara to visu interesantāku un izaicinošāku.
Rūdolfs: — Kristaps savas filmas taisa ļoti ātri!
Māra: — Tu, Kristap, pats arī filmē?
Kristaps: — Jā, nu ielās jau tā baigi nevar. Ja tev ar cilvēku jārunā un vēl kāds ir blakus… Bet tas ir atkarīgs no tavas pieejas. Ja ir gadījies cilvēks, kuram patīk runāt, un vēl ir kāds operators blakus, tad divi cilvēki var dabūt pa seju! (Smejas.)
Dokumentālā filma patiesībā tiek konstruēta tikpat lielā mērā kā spēlfilma. Tie stāsti, kurus redzam dokumentālajā filmā un kuri mums šķiet patiesības apdvesti, tādi nemaz nav. Strukturējot tos stāstus, vari pats mēģināt iekļaut kādu emocionālo impulsu, kura attiecīgajā situācijā nemaz nav. Triku ir daudz, kā to izdarīt. Līdz ar to, manuprāt, dokumentālā filma ir tā pati spēlfilma. Vienīgā atšķirība — ka lielākais darbs tiek izdarīts pēc uzņemšanas, nevis izstrādes procesā.
Māra: — Jā, par to, kas ir objektīvs un subjektīvs, dokumentālā kino klasiķis Ivars Zviedris ir stāstījis, cik tas viss ir dokumentāls un tam cilvēkam, kuru dokumentē, arī jau visādi talanti pēkšņi nāk ārā.
Kristaps: — Ir tāds joks: kā dokumentālo filmu uzņem Ivars Zviedris un Ivars Seleckis. Ja vajadzīga aina, kurā kaķis pāriet pāri sliedēm, I. Zviedris ņems to kaķi un pārmetīs pāri, bet I. Seleckis gaidīs trīs dienas, lai kaķis pats pārietu pāri sliedēm. Bet iznākums jau tāds pats galu galā, tev tikai jāizvēlas savs ceļš.
Māra: — Skatoties filmas, radās sajūta, ka ir aktieri, kuri ir atsaucīgāki uz lomām studentu filmās. Piemēram, Ģirts Krūmiņš, kurš bija redzams trijās filmās no piecām šovakar!
Rūdolfs: — Ar Ģirtu ir interesanti. Viņš pats man stāstīja, ka ilgu laiku bijis noslēgts, dzīvojis tādu diezgan ierāvušos dzīvi un veltījies tikai teātrim. Bet pēdējos gados kaut kas mainījies un, iespējams, vienkārši grib atgūt nokavēto. Bet varbūt viņa sajūtas ir mainījušās un ir tik ļoti atsaucīgs tieši tāpēc, ka vēl nav tik daudz filmējies. Iespējams, ka pēc dažiem gadiem šī atsaucība mazināsies. (Smejas.)
Jautājums Rūdolfam no zāles: — Piesaistīt Ritu Lasmani un Juri Kulakovu — tas likās tā…
Rūdolfs: — Jā. Īstenībā šīm visām filmām ir uzlikts zīmogs «mācību studiju darbs». Līdz ar to man bija interese iesaistīt pēc iespējas dažādākus cilvēkus. Es pat īsti nespēju iztēloties nevienu citu galvenā varoņa sievas lomā, kā vien R. Lasmani. Likās arī pārāk klišejiski, ja visus aktierus paņemtu no Rīgas Jaunā teātra. Tas nebūtu tik interesanti. Bet līdz ar to bija liels izaicinājums strādāt ar šiem cilvēkiem, kuri ir plaši pazīstami, bet nav aktieri.
Māra: — Kā jūs paši jūtaties, skatoties savas filmas uz lielā ekrāna?
Kristaps: — Kāds reiz teicis — «Režisors savu filmu īsti nekad nav redzējis.» Viņš nevar redzēt savu filmu ar svaigu aci, režisors vienmēr zina, kas palicis aizkadrā un kas nav izdevies. Gluži kā, kad esi izcepis savu kotleti un tad paskaties uz to. Kas ir sanācis, tas ir jāēd. (Smejas.)
Rūdolfs: — Es līdz galam tam nepiekrītu. Jo šobrīd ir pagājuši trīs mēneši, kopš pēdējoreiz esmu skatījies savu filmu, un, tagad to skatoties, man pēkšņi ir lielāka jutīguma pakāpe uz to, kas tajā strādā vai nestrādā, un ritmiski lec laukā. Bet par to, ka nespēju objektīvi izvērtēt — tas ir skaidrs. Zinu, ka no tehniskās puses noteikti ir vairāk, ko objektīvi vērtēt.
Artūrs: — Patiesībā man ir tāpat kā Rūdolfam, es arī nebiju filmu trīs mēnešus redzējis. Viens ir vizuāli redzēt uz lielāka ekrāna, bet arī tas, ka apkārt nav citu traucēkļu. Jo, ja mēs skatītos mājās, datorā, tad apkārt ir daudz kā cita, kas novērš uzmanību. Bet, ja ir skaņa un tu esi tumšā telpā, tu dzīvo līdzi filmas notikumiem daudz tuvāk. Šī ir pirmā reize, kad skatījāmies savu filmu uz lielā ekrāna, un ir viennozīmīgi fantastiski.
Māra: — Ekrānam ir nozīme, kā to arī šobrīd vēsta Latvijas Nacionālā kino centra kampaņa, aicinot filmas baudīt uz lielā ekrāna tumšā zālē kopā ar citiem cilvēkiem. Kādi ir jūsu nākotnes plāni? Vai plānojat un domājat par nākamajām filmām?
Rūdolfs: — Ko tur daudz pirms laika runāt… (Smejas.) Ja radošs cilvēks vēlas kaut ko paveikt, tad viņam ir visu laiku jākustina smadzenes. Dažreiz tā smadzeņu kustināšana var izpausties arī pārdomās vai kādu inspirāciju meklēšanā. Domāju, ka jebkuram, kurš nolēmis ar to saistīties formāli, pat it kā konkrētā brīdī nestrādājot, bet ieturot pauzi pēc filmas pabeigšanas, ir skaidri zināms, kas būs tālāk. Tas process nebeidzas. Kā gadalaiki — filmas pabeigšanu var iezīmēt kā tādu ražas laiku rudenī, pēc kura nāk ziema, kas ir kā nulles punkts.